D'Artanjans visu nakti tik cītīgi domāja, ka no rīta viņam bija gatavs plāns.
— Lūk, — viņš teica, sēdēdams gultā, balstīdamies pret ceļgalu un atspiedis zodu rokā, — lūk, ko es izdarīšu! Es sameklēšu četrdesmit uzticamus un izturīgus cilvēkus; es tos atradīšu starp cilvēkiem, kas var būt iejaukti aizdomīgās lietās, bet tomēr ir pieraduši pie disciplīnas. Es viņiem apsolīšu, ka katrs saņems piecsimt livru, ja atgriezīsies Francijā dzīvs; bet, ja neatgriezīsies, tad neko… vai arī pusi no apsolītās summas mantiniekiem. Ar šo vienību es ieradīšos pie ģenerāļa Monka. Viņš mani pieņems; es iekarošu viņa uzticību un, cik drīz vien iespējams, izmantošu to ļaunprātīgi.
Šajā vietā d'Artanjans apstājās un pakratīja galvu.
— Nē, — viņš teica, — Atosam es par to neuzdrošinātos teikt; tātad šis ceļš nav īsti labs. Jārīkojas ar spēku, — viņš piemetināja, — jā, protams, jārīkojas ar spēku, neaptraipot savu godu. Ar šiem četrdesmit kareivjiem es karošu kā partizānis… Jā, bet, ja nu es satikšu pat ne četrdesmit tūkstošus angļu, kā teica Planšē, bet tikai četrdesmit, tad mani noteikti sakaus, jo starp maniem karavīriem noteikti būs visamz desmit gļēvuļu un desmit stulbeņu, kuri aiz muļķības ļaus sevi nogalināt. Jā, nav iespējams savākt četrdesmit pilnīgi uzticamus cilvēkus… tik daudz vispār pasaulē nav. Jāapmierinās ar trīsdesmit… Ja man būs tikai trīsdesmit, es varēšu izvairīties no cīņas ar pretinieku, aizbildinādamies ar nelielo vienību; bet ja nu tomēr būs jācīnās, tad par trīsdesmit cilvēkiem var vairāk galvot kā par četrdesmit. Bez tam, tā es ietaupīšu piectūkstoš franku, bet tā ir astotā daļa no mana kapitāla… tas nav nekāds joks! Izlemts, ņemšu tikai trīsdesmit cilvēkus! Sadalīšu tos trīs nodaļās, un mēs izklīdīsim pa Angliju ar pavēli satikties noteiktā brīdi; pārvietojoties grupās pa desmit cilvēkiem, mēs nevienam neliksimies aizdomīgi un visur tiksim cauri nepamanīti. Jā, jā trīsdesmit — tas ir īstais skaits!.. Ak, es, nelaimīgais! — d'Artanjans piepeši iekliedzās. — Vēl taču vajag trīsdesmit zirgus! Tā jau var izputēt! Velns viņu zina, kur man bija galva! Bet bez zirgiem uz tādiem varoņdarbiem nav ko iet! Labi, ko vajag, to vajag; zirgus mēs dabūsim Anglijā; starp citu, tur tie nemaz nav slikti… Velns parāvis! Es aizmirsu vēl kaut ko: trim nodaļām vajag trīs komandierus. No tiem viens man jau ir, tas esmu es pats; bet pārējie divi izmaksās gandrīz tikpat daudz, cik visa vienība. Nē, noteikti vajadzīgs tikai viens leitnants. Tādā gadījumā es samazināšu vienību līdz divdesmit vīriem. Protams, divdesmit karavīru ir maz; bet, ja jau es ar trīsdesmit cilvēku vienību nolēmu izvairīties no tikšanās ar ienaidnieku, tad ar divdesmit cilvēkiem es to nemaz nemeklēšu. Divdesmit ir apaļš skaitlis; bez tam arī zirgu skaits samazināsies par desmit, bet to nedrīkst neņemt vērā; un tad ar labu leitnantu… Velns lai parauj! Redz, ko nozīmē pacietība un aprēķini! Es gribēju doties uz Angliju ar četrdesmit vīriem, tagad ierobežoju skaitu līdz divdesmit, bet rezultāts būs tāds pats. Var ieekonomēt desmit tūkstošus un justies simtkārt mierīgāks, lūk, kas par lietu! Tagad atliek tikai sameklēt leitnantu! Tas nebūs viegli: viņam jābūt drosmīgam un godīgam, vārdu sakot, līdzīgam man. Jā, bet leitnantam būs jāatklāj mans noslēpums, un tā kā tas ir miljonu vērts, taču es maksāšu savam leitnantam tikai tūkstoš livru, vai, augstākais, pusotru tūkstoti, tad viņš pārdos manu noslēpumu ģenerālim Monkam. Pie velna ar leitnantu! Pat, ja viņš ciestu klusu kā Pitagora māceklis, gan jau nodaļā viņam radīsies mīlulis, kas kļūs par seržantu un atklās sava leitnanta noslēpumu arī tad, ja viņš būs godīgs un negribēs to pārdot. Tad ne tik godīgais un mazāk godkārīgais seržants pārdos noslēpumu par kādiem piecdesmit tūkstošiem livru. Nē, tas neder! Izlemts, nekāds leitnants nav vajadzīgs! Tādā gadījumā vienību nevar dalīt divās nodaļās un nevar vienlaicīgi darboties divās vietās, jo ja jau man nebūs otra komandiera… Bet kādēļ gan jādarbojas divās vietās, ja jāsagūsta tikai viens cilvēks? Kāpēc novājināt vienību, sadalot to divās daļās: te labā, te kreisā? Lai būtu vienība paša d'Artanjana vadībā un viss! Kaut gan, ja visi divdesmit jās vienkopus, viņi visur liksies aizdomīgi: nē, divdesmit jātnieki nedrīkst pārvietoties barā. Tas beigsies ar to, ka pretī iesūtīs rotu, kas noprasīs paroli un redzot, ka ar atbildi neviens nesteidzas, nošaus d'Artanjana kungu un viņa līdzgaitniekus kā zaķus. Tāpēc man pietiks ar desmit cilvēkiem; tā būs daudz vienkāršāk. Man taču jārīkojas piesardzīgi: tādā lietā piesardzība jau ir puse no panākumiem; liela vienība vēl varētu mani iekārdināt izdarīt kādu muļķību. Desmit zirgus varēs viegli nopirkt vai kaut kur dabūt. Cik veiksmīga doma! Tā mani uzreiz nomierināja. Nekādu aizdomu, paroļu, briesmu… Var likties, ka šie desmit ir vai nu sulaiņi, vai tirgoņi. Desmit cilvēkiem var būt desmit zirgi ar precēm, un viņus visur laipni uzņems… Varbūt viņi atgādina kontrabandistus, nu un kas par to! Kontrabanda nav daudzsievība, par to nevienu nepakārs. Varbūt konfiscēs mūsu preces: tas ir ļaunākais, kas var notikt. Lai jau konfiscē preces, tā nav nekāda nelaime! Lieliski, brīnišķīgs plāns! Ņemu desmit cilvēkus; tiem jābūt tik brašiem kā četrdesmit un jāizmaksā ne vairāk kā četriem. Lai būtu drošāk, es viņiem nebildišu ne vārda par savu nodomu. Pateikšu tikai: „Mani draugi, ir i/devīgs darījums!" Velns būs bijis ārkārtīgi izmanīgs, ja šādos apstākļos izstrādās ar mani kādu joku. No divdesmit tūkstošiem ietaupīti piecpadsmit. Vienreizēji!
Savu prasmīgo aprēķinu uzmundrināts, d'Artanjans nolēma palikt pie šī plāna un vairs neko tajā nemainīt. Viņa bagātajā atmiņā jau bija ierakstīti desmit brašu piedzīvojumu meklētāju vārdi, desmit cilvēki, pret kuriem liktenis vai tiesa nebija bijusi labvēlīga.
Tā izlēmis, d'Artanjans piecēlās un tūlīt pat devās tos meklēt, pateicis, lai Planšē negaida viņu ne brokastis, ne pusdienās. Pusotru dienu viņš skraidīja pa visiem Parīzes kaktiem un pēc pārrunām ar katru piedzīvojumu meklētāju bija savācis lielisku baismīgu viepļu kolekciju, kuri franciski prata tikai mazliet labāk nekā angļu valodu, kurā tiem vajadzēs runāt.
Lielākā daļa no viņiem bija kareivji, kuru labās īpašības d'Artanjanam bija izdevība novērot dažādās situācijās. Dzeršana, nelaimīgs zobena cirtiens, negaidīts kāršu vinnests vai Mazarīni ekonomiskās reformas bija piespiedušas viņus meklēt vientulību un dzīves ēnas pusi — nesaprasto un aizvainoto dvēseļu abus lielos mierinātājus.
Viņu sejās un apģērbā varēja saskatīt pārciesto nelaimju zīmes. Dažiem bija sadauzītas sejas; visiem bez izņēmuma drēbes bija pārvērtušās skrandās. D'Artanjans ar kompānijas naudu aizbāza lielākos caurumus. Taisnīgi sadalījis nelielo summu, lai vienība iegūtu daudzmaz pieklājīgu izskatu, d'Artanjans nozīmēja saviem rekrūšiem tikšanos Francijas ziemeļos starp Bergu un Sentomēru. Termiņš bija sešas dienas; d'Artanjans labi pazina šo spožo varoņu labo gribu, jautro dabu un sava veida godīgumu, tāpēc bija pārliecināts, ka viņi visi ieradīsies.
Devis visas vajadzīgās pavēles, viņš ai/jāja atvadīties no Planšē, kas viņam apjautājās, ko dara viņu karaspēks.
D'Artanjans neuzskatīja par vajadzīgu informēt viņu par pārmaiņām armijas skaitliskajā sastāvā, baidīdamies, ka kompānija zaudēs viņam uzticību.
Planšē ļoti nopriecājās, uzzinājis, ka armija jau savākta un viņš pats — kaut kas līdzīgs paju karalim —, sēdēdams uz sava troņa — pie rakstāmpults, piedalās karaspēka vienības apgādē, un šī vienība dosies pret viltīgo Albionu, visu krietno francūžu mūžīgo ienaidnieku.
Planšē noskaitīja d'Artanjanam savu daļu — divdesmit tūkstošus livru — jaunajos dubultbridoros un pēc tam tādos pat jaunajos dubultbridoros izmaksāja viņa paša naudu. D'Artanjans iebēra naudu divos maisiņos un, pasvārstījis tos rokās, teica:
— Zini, Planšē, šī nauda ir diezgan apgrūtinoša. Te droši vien ir vairāk nekā trīsdesmit mārciņu.
— Nu, jūsu zirgs to nesīs kā spalviņu.
D'Artanjans pašūpoja galvu.
— Tā vis nesaki, Planšē. Zirgs, kas bez jātnieka un bagāžas nes vēl trīsdesmit mārciņas, nevar viegli pārpeldēt upi, pārlēkt pār mūri vai grāvi, bet ja to nevar zirgs, tad nevar arī jātnieks. Tu gan to nezini, Planšē, jo tu visu mūžu esi dienējis kājniekos.
— Ko tad lai dara? — Planšē samulsis jautāja.
— Vai zini, — d'Artanjans atteica, — es samaksāšu algu mūsu armijai pēc atgriešanās Francijā. Es atstāšu pie tevis savus divdesmit tūkstošus livru un tos pagaidām tu laid apgrozībā.
— Bet manu daļu?.. — Planšē jau iesāka.
— To es ņemu līdzi.
— Es lepojos ar jūsu uzticību, — Planšē teica. — Un, ja nu jūs neatgriežaties?
— Varbūt arī neatgriežos, kaut gan es tā nedomāju. Iedod man spalvu, es uzrakstīšu testamentu, gadījumā, ja iešu bojā.
D'Artanjans paņēma spalvu un papīru un uzrakstīja:
„Es, apakšā parakstījies, trīsdesmit trīs dienesta gados, kamēr kalpoju Viņa Majestātei Francijas karalim, esmu sakrājis divdesmit tūkstošus livru. No tiem es novēlu piecus tūkstošus Atosam, piecus tūkstošus Por- tosam un piecus tūkstošus Aramisam, lai viņi tos atdotu manā un savā vārdā manam jaunajam draugam Raulam vikontam de Braželonam. Atlikušos piecus tūkstošus novēlu Planšē kungam, lai viņš ar mazāku nožēlu atdotu pārējos piecpadsmit tūkstošus maniem draugiem.
Pašrocīgi parakstos d'Artanjans.
Planšē acīmredzami ļoti vēlējās izlasīt, ko d'Artanjans uzrakstīja.
— Ņem, izlasi, — musketieris atļāva.
Pie pēdējām rindiņām Planšē jutās tik aizkustināts, ka gandrīz sāka raudāt.
— Jūs domājat, ka bez šīs dāvanas es neatdotu naudu? Es neņemšu jūsu piecus tūkstošus livru.
D'Artanjans pasmaidīja:
— Ņem vien, Planšē; tā tu pazaudēsi tikai piecpadsmit tūkstošus nevis divdesmit un nesāksi meklēt līdzekļus, kā varētu neizpildīt tava bijušā kunga un drauga gribu un neko nepazaudēt.
Cik labi mūsu brašais d'Artanjans pazina cilvēka sirdi un jo sevišķi tirgoņa sirdi!
Tie, kas dēvēja donu Kihotu par vājprātīgu, tāpēc ka viņš devās iekarot valsti ar vienu vienīgu ieroču nesēju Sančo; tie, kas sauca Sančo par traku, tāpēc ka viņš sekoja savam kungam šai karagājienā, — tie neapšaubāmi būtu tādās pat domās par d'Artanjanu un Planšē.
Tomēr d'Artanjans spožajā Francijas galmā bija ieguvis slavu ar savu aso prātu. Planšē pelnīti bija visprātīgākā lietišķā cilvēka reputācija starp Lombarda ielas bodniekiem, bet Lombarda iela ir galvenā tirdzniecības iela Parīzē un tātad arī visā Francijā.
Ja šos divus cilvēkus un tos līdzekļus, ar kuriem tie gribēja uzcelt atkal tronī izraidīto karali, vērtētu no parastā redzes viedokļa, tad, protams, pat pašos netālredzīgākajos cilvēkos leitnanta pašpaļāvība un viņa biedra muļķība izraisītu sašutumu.
Par laimi, d'Artanjans pilnīgi nepievērsa uzmanību tam, ko pļāpā par viņu un kā vērtē viņa rīcību. Viņa devīze bija: rīkojies labi un lai runā, ko grib. Planšē izvēlējās devīzi: lai dara ko grib, klusēsim. Pie tam abi, kā jau visi gudrākie prāti, sirds dziļumos bija pārliecināti, ka taisnība ir^. viņiem, nevis tiem, kas viņus peļ.
D'Artanjans uzsāka savu ceļu lieliskā laikā, kad debesīs nebija neviena mākonīša un tikpat saulainas bija viņa domas. Viņš bija jautrs, mundrs, mierīgs un pilns apņēmības. Viņš atkal, tāpat kā sen pagājušos laikos, jāja pa piedzīvojumiem bagāto ceļu uz Buloņd. Šo ceļu viņš veica jau ceturto reizi un šķita, ka ceļš vēl atceras viņa soļus, tāpat kā viesnīcas
durvis viņa dūru triecienus. SpHgtā atmiņā atausa jaunība, kuru, neskatoties uz pagājušajiem trīsdesmit gadiem, viņš vēl bija sagalabājis savā cēlsirdībā un dzelžaino dūru spēkā.
Daba šo cilvēku bija bagātīgi apveltījusi. Viņam piemita visas kaislības, visi trūkumi, visas vājības, prāts, kas nevairījās no pretrunām un spēja visas viņa nepilnības pārvērst priekšrocībās.
D'Artanjana nemierīgā iztēle varēja likt viņam satrūkties no ēnas, bet, kaunēdamies par savām izbailēm, viņš devās pretī šai ēnai un veica apbrīnojami drosmīgus darbus, ja radās reālas briesmas. Viņš pilnībā bija savas sirds un jūtu varā. D'Artanjans ļoti mīlēja cilvēku sabiedrību, bet nekad negarlaikojās, būdams vienatnē ar sevi; dažreiz varēja redzēt, kā viņš vienatnē smejas par jokiem, ar kuriem izklaidēja pats sevi, vai par kaut ko uzjautrinošu, ko viņa iztēle bija uzbūrusi mirklī pirms sāka uzmākties garlaicība.
D'Artanjans būtu vēl jautrāks, ja Kalē viņu gaidītu daži kārtīgi biedri nevis desmit trakulīgi bandīti. Šādas pārdomas gan viņu nomāca ne biežāk kā reizi dienā; šī drūmā dieviete apmeklēja viņu tikai kādas piecas reizes, pirms viņš sasniedza Buloņu jūras krastā, un pat tad viņas apmeklējumi nebija sevišķi ilgstoši.
Tiklīdz d'Artanjans saprata, ka pienācis laiks rīkoties, viņam tūlīt izgaisa visas pārējās jūtas, palika tikai viena — ticība sev. No Buloņas viņš gar krastu devās uz Kalē.
Kalē bija nozīmēta likšanās. Visiem saviem algotņiem d'Artanjans lika apmesties lētā viesnīcā „Dižais monarhs", kur parasti pusdienoja matroži un apkārt klejojoši karavīri dabūja vietu, kur apmesties, ēdienu un visus pārējos dzīves priekus par trīsdesmit sū dienā.
D'Artanjans vēlējās nepamanīts pavērot savus rekrūšus un pēc pirmā iespaida izlemt, vai uz viņiem var paļauties kā uz labiem biedriem vai nē.
Viņš ieradās Kalē ap puspieciem vakarā