Kamēr karaļi un visi pārējie noņēmās ar Angliju, kura pārvaldīja pati sevi, cilvēks, kas bija liktens izraudzīts un kam bija lemts ierakstīt savu vārdu vēsturē, visu acu priekšā turpināja savu noslēpumaino un drosmīgo varoņdarbu. Viņš virzījās uz priekšu, bet neviens nesaprata, kurp viņš iet, kaut gan ne tikai Anglija, bet ari Francija un visa' Eiropa redzēja, ka viņš soļo droši, ar lepni paceltu galvu. Tūlīt izstāstīsim, kas par šo cilvēku bija zināms.
Monks paziņoja, ka aizsargās papluinīto parlamentu jeb līdzskrējēju baru, kā to toreiz saukāja, — parlamentu, kuru Lamberts turēja tik stingrā blokādē, ka neviens parlamenta loceklis nevarēja pat iziet no parlamenta ēkas, jo Lamberts, būdams Kromvela sekotājs, centās to atdarināt un uzspiest parlamentam savu gribu.
Lamberts un Monks — šie vārdi izsaka visu. Pirmais bija despotisma iemiesojums, bet otrais — republikānisma ideja tās tīrākajā izpausmē. Vienīgi viņi abi pārstāvēja revolūcijas politiku, kurā karalis Kārlis I zaudēja vispirms kroni un pēc tam ari galvu.
Lamberts neslēpa savus mērķus: viņš gribēja izveidot militāru valdību un kļūt par tās galvu.
Godīgais republikānis Monks, kā daži uzskatīja, gribēja saglabāt tiesībās ierobežoto parlamentu, kas tomēr bija revolūcijas bērns, kaut arī samaitāts. Pēc citu pārliecības, varaskārais Monks, šķietami aizstāvēdams parlamentu, patiesībā gribēja to padarīt par drošu pakāpienu savā ceļā — uz troni, kas stāvēja tukšs kopš brīža, kad Kromvels gāza karali, bet vēl neiedrošinājās apsēsties uz šī troņa pats.
Tā Lamberts, kas vajāja parlamentu, un Monks, kas to aiztāvēja, kļuva par ienaidniekiem.
Monks un Lamberts sāka ar to, ka nolēma katrs'sev izveidot armiju: Monks — Skotijā, kur dzīvoja prezbiterāņi un rojālisti, tas ir, neapmierinātie; Lamberts — Londonā, kur kā vienmēr atradās visspēcīgākā opozīcija.
Monks nodibināja Skotijā mieru, izveidoja armiju un savas armijas apsardzībā apmetās tur. Viņš zināja, ka vēl nav pienācis laiks apvērsumam; tāpēc likās, ka viņa zobens ieaudzis makstī. Savā mežonīgajā, kalnainajā Skotijā Monks ne no kā nebaidījās; viņa rīcībā bija vienpadsmit tūkstoši pieredzējušu karavīru, ar kuriem viņš, ģenerālis un pavēlnieks, jau ne reizi vien bija guvis uzvaras. Viņš zināja par Londonas intrigām daudz vairāk nekā Lamberts, kura karaspēks atradās Londonā.
Tāds bija Monka stāvoklis, kad, atrazdamies simt ljē attālumā no Londonas, viņš pasludināja sevi par parlamenta aizstāvi.
Kā jau mēs teicām, Lamberts bija Londonā. Viņš koncentrēja visu savu darbību tur un sapulcināja ap sevi atbalstītājus un salašņas, kas vienmēr bija gatavi piedalīties cīņā pret pastāvošo varu.
Londonā Lamberts uzzināja, ka Monks, atrazdamies uz Skotijas robežas, palīdz parlamentam. Viņš saprata, ka nedrīkst zaudēt laiku, jo Tvīda nav nemaz tik tālu no Temzas, lai armija laba komandiera vadībā nevarētu atsoļot no vienas upes līdz otrai. Bez tam viņš saprata — Monka armija, iekļuvusi Anglijas sirdī, augs kā sniega lavīna.
Tādēļ Lamberts sapulcināja savu karaspēku, kas bija iespaidīgs gan sastāva, gan skaita ziņā, un devās pretim Monkam, kurš virzījās lēni kā pieredzējis jūrasbraucējs rifos, uzmanīgi sekodams visiem vējiem, kādi pūta Londonā.
Abas armijas satikās pie Ņūkāslas. Lamberts ieradās pirmais un ieņēma pilsētu. Vienmēr piesardzīgais Monks apmetās pie Tvīdas Koldstrī- mā.
Ieraudzījusi Lambertu, Monka armija noskaņojās cīņai; turpretim Lamberta armija, ieraudzījusi Monku, zaudēja cīņas sparu.
Tā vien likās, ka Lamberta bezbailīgie kareivji, kas Londonas ielās uzvedās tik varonīgi, bija cerējuši nevienu nesatikt; tagad, redzēdami armiju, kas aizstāvēja ne tikai savu karogu, bet arī republiku, šie karavīri, šķiet, sāka pārdomāt, ka viņi nav tik patiesi republikāņi kā Monka armija, kas tomēr aizstāvēja parlamentu, turpretim Lamberts neaizstāvēja neko, pat ne parlamentu.
Par pašu Monku varētu teikt, ka viņš laikam gremdējās skumjās pārdomās: vēsture stāsta, — bet, kā zināms, šī cienījamā dāma nekad nemelo, — ka viņa ierašanās dienā visā Koldstrīmā veltīgi meklēja kaut vienu aunu.
Ja Monks komandētu angļu armiju, tad tā noteikti būtu izklīdusi. Skoti šai ziņā nelīdzinās angļiem, kam katrā ziņā vajadzīga svaiga gaļa. Nabadzīgie un pieticīgie skoti var iztikt ar miežu plāceņiem, ko cep uz sakarsēta akmens.
Dabūjuši savu miežu porciju, skoti nenieka neraizējās, vai Koldstrīmā ir gaļa vai nav.
Monkam, kas nebija pieradis pie miežu plāceņiem, gribējās ēst, viņa štābs bija tikpat izbadējies kā viņš pats un bažīgi ostīja gaisu, pūlēdamies noskaidrot, ko gatavo vakariņās.
Monks bija aizsūtījis pa priekšu izlūkus. Viņi ieradās pilsētā, kur nevienu nesatika un atklāja, ka visas bodītes ir tukšas; uz miesniekiem un maizniekiem nebija ko cerēt. Koldstrīmā neatradās pat kviešu maizes gabaliņš ģenerāļa galdam.
Monks bija tikpat izsalcis kā viņa štābs, bet tomēr nodemonstrēja savu pilnīgo vienaldzību pret gaļas trūkumu; viņš nogrieza košļājamās tabakas gabalu puspirksta biezumā un sāka to zelēt, iegalvodams saviem leitnantiem, ka bads ir tīrās iedomas un nevar justies izsalcis, ja ir kaut kas, ko var košļāt.
Daļu šis joks apmierināja. Izlika sardzes posteņus, izsūtīja patruļas, un ģenerālis vaļējā teltī turpināja savas trūcīgās vakariņas.
Starp abām ienaidnieku nometnēm atradās senatnīgā Ņūkāslas abatija. Tā bija uzcelta plašā laukā, ko gan no ielejas, gan no upes puses iekļāva purvs. Ar zāli, grīsli un niedrēm apaugušu gabalu vidū bija arī stingras zemes joslas, kur atradās abatijas sakņu dārzs, parks un dārzs. Abatija atgādināja milzīgu jūras zirnekli ar pilnīgi apaļu ķermeni, no kura — uz visām pusēm stiepjas dažāda garuma kājas. Visgarāko kāju veidoja sakņu dārzs, kas stiepās līdz pat Monka nometnei. Par nelaimi, bija tikai jūnija sākums, un pamestajā dārzā nekas vēl nebija izaudzis.
Monks pavēlēja šo vietu apsargāt, jo tā bija vispiemērotākā negaidītam uzbrukumam. Aiz abatijas varēja saskatīt ienaidnieka nometnes ugunis, bet starp šīm ugunīm un abatiju zaļu ozolu ēnā vijās Tvīda.
Monks lieliski pārzināja Ņūkāslas izvietojumu un tās apkārtni, jo tā jau ne reizi vien bija viņam kalpojusi par galvenās mītnes vietu. Viņš zināja, ka dienā pretinieki sāks izlūkošanu, un pie abatijas var nolikt sadursme, bel naktī nākt šurp viņi neuzdrošināsies. Tāpēc Monks jutās drošībā.
Kareivji nakts lampas un mēness gaismā, kas bija parādījusies pie horizonta, varēja redzēt, kā viņš pēc vakariņām, tas ir, pazelējis savu tabaku, aizmiga, sēdēdams krēslā, kā Napoleons pirms Austerlicas kaujas.
Bija apmēram pusdesmit.
Pēkšņi Monka snaudienu, ko viņš varbūt tikai tēloja, iztraucēja kareivju bara kāju dipoņa un priecīgie kliedzieni.
Ģenerālis tūdaļ pat atvēra acis.
— Kas noticis, mani bērni? — Monks apvaicājās.
— Ģenerāl, laba ziņa.
— Ā! Varbūt Lamberts atsūtījis vēsti, ka rīt būs kauja?
— Nē, bet mēs notvērām zvejniekus, kas veda zivis uz Ņūkāslas nometni.
— Tas bija veltīgi, mani draugi. Londonas kungi ir smalki ļaudis un mīl labi paēst. Jūs viņiem sagādāsiet vilšanos un noskaņosiet pret mums. Prātīgāk būtu aizsūtīt Lambertam zivis un zvejniekus, ja tikai…
Ģenerālis kļuva domīgs.
— Sakiet man, kas tie ir par zvejniekiem?
— Pikardijas jūrnieki. Viņi zvejoja zivis pie Francijas un Holandes krastiem; šurp viņus atdzinusi vētra.
— Viņu vecākais runāja ar mums angliski.
Ģenerāli aizvien vairāk pārņēma aizdomas.
— Labi, — viņš teica, — es gribu redzēt šos cilvēkus. Atvediet viņus pie manis.
Virsnieks devās pakaļ zvejniekiem.
— Cik viņu ir? — Monks iztaujāja. — Kāds ir viņu kuģis?
— Tur ir desmit vai divpadsmit cilvēku, ģenerāl; mums šķita, ka viņiem ir holandiešu zvejas kuģis.
— Un jūs sakāt, ka viņi veda zivis uz Lamberta nometni?
— Jā, liekas, ka viņiem gadījies labs loms.
— Paskatīsimies, paskatīsimies, — Monks noteica.
Atgriezās virsnieks, vezdams sev līdzi zvejnieku vecāko, apmēram piecdesmit vai piecdesmit piecus gadus vecu, brašu un spēcīgu cilvēku. Viņš bija vidēja auguma, biezā vilnas jakā; cepure bija uzbīdita uz pieres. Aiz jostas bija aizbāzts liels nazis. Viņam bija parastā matrožu gaita, kas uz sauszemes bija mazliet nedroša, bel toties tik spēcīga, it kā ar katru soli viņš iedzītu pāli.
Monks pievērsa zvejniekam viltīgu skatienu un ilgi un vērīgi viņu nopētīja. Zvejnieks smaidīja pa pusei blēdīgi, pa pusei nekautrīgi kā to mēdz darīt franču zemnieki.
— Vai tu runā angliski? — Monks jautāja labā' franču valodā.
— Ļoti slikti, milord, — zvejnieks atbildēja.
Atbilde izskanēja ātri un aprauli, kā runā provincēs aiz Luāras, nevis lēni un stiepti kā Francijas rietumu un ziemeļu provincēs.
— Bet tomēr runā? — Monks pārjautāja vēlreiz, lai labi ieklausītos zvejnieka izrunā.
— Mēs, jūrnieki, mazliet runājam visās valodās, — atteica zvejnieks.
— Tātad tu esi matrozis?
— Tagad es esmu zvejnieks, milord, — un tīri labs zvejnieks! Es noķēru trīsdesmit mārciņas jūras asaru un daudz sīko zivju. No tām iznāk labas vakariņas.
— Man liekas, ka tu biežāk esi zvejojis Gaskonas līcī nevis Lamanša šaurumā?— Monks pasmaidīdams vaicāja.
— Tiesa gan, es esmu no Francijas dienvidiem. Vai tad tāpēc es nevaru būt labs zvejnieks, milord?
— O, nē, un es pērku no tevis visu lomu. Pasaki atklāti: uz kurieni tu vedi zivis?
— Milord, es teikšu taisnību: es devos uz Ņūkāslu. Mana liellaiva- gāja gar krastu, kad mūs pamanīja jūsu kavalēristi un, draudot ar mus- ketēm, pavēlēja piestāt pie jūsu nometnes. Man nebija ieroču, — zvejnieks piebilda un pasmīnēja, — tāpēc nācās paklausīt.
— Kāpēc tu devies pie Lamberta nevis pie manis?
— Es to neslēpšu, milord, ja atļaujat runāt atklāti.
— Atļauju un pat pavēlu.
— Es devos pie Lamberla tādēļ, ka Londonas kungi ēd labi un maksā ari labi, bet jūs, skoti, prczbitcrāņi, puritāņi, nezinu, kā jūs īsti sauc, ēdat slikti un maksājat vēl sliktāk.
Monks paraustīja plecus un ar pūlēm apspieda smaidu.
— Pastāsti man, kā tu, dienvidnieks būdams, nonāci mūsu malā?
— Es biju tāds muļķis, ka apprecējos Pikardijā.
— Pikardija tomēr nav Anglija.
— Milord! Cilvēks iestūrē kuģi jūrā, bet tālāk to vada vējš un Dievs, kur pašiem patīk.
— Tātad tu nevēlējies nokļūt šeit?
— Nenāca ne prātā!
— Bet kur tad?
— Mēs atgriezāmies no Ostendes, kur jau sākās makreļu zveja, bet pēkšņi spēcīgs dienvidu vējš aizdzina mūs prom no krasta. Ar vēju nav ko strīdēties; mēs stūrējām, kurp tas mūs nesa. Lai zivis nesabojātos, tās vajadzēja pārdot tuvākajā Anglijas ostā. Vistuvāk bija Ņūkāsla. Tas bija izdevīgs gadījums: baumoja, ka gan nometnē, gan pilsētā ir milzums ļaužu, un muižnieki ir izsalkuši. Tā nu es devos uz Ņukāslu.
— Kur ir tavi biedri?
— Viņi palika uz kuģa; viņi taču ir vienkārši matroži un neko nezina.
— Un tu zini? — Monks jautāja.
— O, jā! — jūrnieks smaidīdams pamāja. — Es daudz klaiņoju pa pasauli kopā ar nelaiķa tēvu un protu visās Eiropas valodās pateikt, kā sauc ekiju, luidoru un dubultluidoru. Ekipāža klausās manī kā orākulā un paklausa tā, it kā es būtu admirālis.
— Tātad tu pats izvēlējies Lambertu, jo viņš labi maksā?
— Protams. Milord, liekot roku uz sirds, atļaujiet pajautāt: vai tad es kļūdījos?
— Gan jau redzēsi.
— Bet jebkurā gadījumā, milord, ja es arī esmu kļūdījies, tad vainīgs esmu es, bet ne mani biedri.
„Viņš nav dumjš", — Monks nodomāja. Viņš paklusēja dažas minūtes, turpinādams pētīt zvejnieku, un tad pavaicāja:
— Vai tu nāc tieši no Ostendes?
— Taisnā ceļā.
— Tātad tu zini, kas te pie mums notiek? Droši vien Francijā un Holandē runā par mūsu lietām? Ko dara cilvēks, kas sevi dēvē par Anglijas karali?
— Ak, milord, — zvejnieks skaļi iesaucās jautrā atklātībā, — tas tik ir izdevies jautājums! Jūs esat trāpījuši īsto cilvēku. Es jums varu visu izstāstīt. Milord, iedomājieties tikai, kad iegriezos Ostendē pārdot mūsu lomu, es pats savām acīm redzēju bijušo karali: viņš staigāja pa krastu un gaidīja zirgus, kas viņu aizvedīs uz Hāgu. Tāds garš, bāls, tumšiem matiem, bet seja ne visai laipna. Viņš laikam nav īsti vesels; droši vien Holandes gaiss viņam ne visai patīk.
Monks uzmanīgi klausījās zvejnieka ātro un izpušķojumiem bagāto runu svešā valodā; par laimi; kā mēs jau teicām, ģenerālis labi prata franciski. Zvejnieka runā sajaucās visdažādākie vārdi — gan franču, gan angļu, brīžiem pat gaskoņu.
Starp citu, viņa acis runāja tik daiļrunīgi, ka, arī nesaprotot vārdus, nevarēja nesaprast izteiksmīgos skatienus.
Ģenerālis acīmredzot pamazām nomierinājās.
— Droši vien tu esi dzirdējis, kāpēc šis bijušais karalis, kā tu viņu sauc, dodas uz Hāgu?
— Skaidrs, ka esmu.
— Kāpēc?
— Tā paša viena dēļ, — zvejnieks atteica. — Viņam ir tikai viena doma: atgriezties Anglijā.
— Tas tiesa, — Monks domīgi nočukstēja.
— Turklāt Vilhelms II — jūs taču viņu pazīstat, milord? — zvejnieks piemetināja.
— Nu un kas tad ir?
— Palīdz viņam kā vien var.
— Tu par to kaut ko esi dzirdējis?
— Nē, bet es tā domāju.
— Man šķiet, ka tu esi lietpratējs politikā? — Monks apvaicājās.
— Ak, milord, mums, jūrniekiem, ir darīšana ar ūdeni un gaisu, divām visnepastāvīgākajām stihijām; tāpēc mēs reti kļūdāmies arī ar pārējo.
— Paklausies, — Monks mainija sarunas tematu, — saka, tu mūs labi pabarošot?
— Pacentīšos, milord.
— Cik tu prasi par savu lomu?
— Es neesmu tāds muļķis, lai noteiktu cenu.
— Kāpēc?
— Manas zivis jau tik un tā pieder jums.
— Ar kādām tiesībām?
— Ar stiprākā tiesībām.
— Es tomēr gribu tev samaksāt.
— Jūs esat ļoti laipns, milord.
— Un pat tik daudz, cik tās maksā.
— Es tik daudz nemaz neprasu.
— Cik tad?
— Es lūdzu tikai vienu — atļauju doties prom.
— Kurp? Pie ģenerāļa Lamberta?
— Nē! — zvejnieks iesaucās. — Kāpēc gan lai es tagad dotos un Ņūkāslu, ja man vairs nav zivju.
— Vismaz uzklausi mani. Es tev došu padomu.
— Ko? Milords grib man samaksāt un vēl dot labu padomu? Cik žēlsirdīgi!
Monks vērīgi paraudzījās uz zvejnieku, jo tas viņam vēl joprojām radīja aizdomas.
— Jā, es gribu tev samaksāt un dot padomu, jo tie abi ir saistīti. Paklausies, ja tu dosies pie ģenerāļa Lamberta…
Zvejnieks paraustīja plecus it kā gribētu teikt: „Labi, ja jau jūs tik ļoti vēlaties".
— Neej caur purvu, — Monks turpināja. — Tev līdz būs nauda, bel es tur esmu novietojis vairākas skotu vienības. Skoti nav viesmīlīgi, bez tam viņi slikti saprot valodu, kādā tu runā, kaut arī man likās, ka tā sastāv no vismaz trim dialektiem. Viņi var tev atņemt to, ko es iedošu, un tad tu, atgriezies mājās, stāstīsi, ka ģenerālim Monkam ir divas rokas — viena skotu, bet otra angļu, un to, ko viņš devīgi iedod ar angļu roku, to atņem ar skotu roku.
— Ģenerāli, es iešu pa lo ceļu, pa kuru pavēlēsiet, — zvejnieks teica ar pārspīlētām izbailēm. — Vislabprātāk gan es paliktu šeit, ja jūs man atļautu.
— To es ticu, — Monks tikko manāmi pasmaidīja. — Es tomēr nevaru tevi atstāt šeit, manā personīgajā teltī.
— Es par to neuzdrošinātos ne domāt, milord, un lūdzu jūs tikai pateikt, kur man pavēlēts apmesties. Varat neraizēties: jūrniekiem nakts paiet ātri.
— Tad es pavēlēšu aizvest tevi atpakaļ uz tavu barku.
— Kā jums tīk, milord. Es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs atsūtītu man līdz galdnieku.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka jūsu kareivji lauvā vilka manu barku pret straumi, un tā u/triccās piekrastes klintīm. Tagad tajā ir ūdens divu pēdu dziļumā.
— Tātad tev jāparūpējas par savu kuģi?
— Tieši tā, milord, — zvejnieks atbildēja. — Tagad es izkraušu zivju grozus tur, kur jūs pavēlēsiet; pēc tam jūs man samaksāsiet, ja jums labpatiks, un atlaidīsiet, ja būsiet tik žēlīgs. Ar mani ir viegli vienoties.
— Labi, labi, tu esi lāga puisis, — Monks sacīja, jo ar visu savu vērīgumu viņš nevarēja saskatīt neko aizdomīgu zvejnieka skaidrajās acīs. — Hei, Digbij!
Ienāca adjutants.
— Pavadiet šo cilvēku un viņa biedrus uz mazajām teltīm purva malā, kur apmetušies markitanli; tur viņi būs tuvu savai barkai, un tomēr viņiem nebūs jānakšņo uz ūdens… Spithed. ko tu gribi?
Seržants Spitheds, kas bija ienācis ģenerāļa teltī bez uzaicinājuma, ziņoja:
— Milord, priekšējos posteņos ir kāds franču muižnieks, un viņš vēlas jūs noteikti satikt.
Kaut gan abi runāja angliski, zvejnieks sarāvās; Monks. aizņemts sarunā ar seržantu, to nepamanīja.
— Kāds muižnieks? — Monks jautāja.
— Milord, — Spitheds atteica, — viņš man pateica savu vārdu, bet tie nolādētie franču vārdi skota rīklei ir pārāk grūti izrunājami; tāpēc es lo neatceros. Sargkareivji man teica, ka tas ir tas pats muižnieks, kurš ieradies vakar un kuru jūs nevēlējāties pieņemt.
— Jā, jo man tobrīd bija kara padome.
— Ko pavēlēsiet tagad?
— Atved viņu šurp.
— Vai jāievēro piesardzība?
— Kāda?
— Nu, piemēram, vai viņam jāaizsien acis?
— Kāpēc? Viņš ieraudzīs tikai to, ko es gribētu, lai redz visi, tas ir, ka man ir vienpadsmit tūkstoši drosmīgu kareivju, kas alkst izliet savas asinis par parlamentu, Skotiju un Angliju.
— Un ko lai dara ar viņu? — Spitheds vaicāja, rādīdams uz zvejnieku, kurš visu sarunas laiku bija nekustīgi stāvējis kā jau cilvēks, kas visu redz, bet neko nesaprot.
— Jā, es biju piemirsis, — sacīja Monks.
Viņš pievērsās zvejniekam:
— Uz redzēšanos, draugs; es tev atradu, kur apmesties. Digbij, aizvediet viņu. Neuztraucies, tev tūlīt samaksās.
— Pateicos, milord, — zvejnieks atbildēja.
Viņš paklanījās un izgāja kopā ar Digbiju.
Nogājis kādus simt soļus, viņš ieraudzīja savus biedrus. Tie dedzīgi sačukstējās un, šķiet, no kaut kā baidījās; viņš deva tiem zīmi, un viņi mazliet nomierinājās.
— Ei, jūs! — viņš iesaucās. — Nāciet šurp! Ģenerālis Monks ir tik devīgs, ka maksā mums par zivīm, un tik laipns, ka sola naktsmājas.
Zvejnieki pienāca pie sava vadoņa, un Digbija pavadībā visi devās uz markitantu teltīm, kur viņiem ierādīja mītni.
Pa ceļam zvejnieki tumsā sastapa kareivi, kurš pavadīja franču muižnieku.
Muižnieks jāja, ietinies platā apmetnī, tāpēc zvejnieks nevarēja viņu labi apskatīt, kaut arī ļoti pūlējās. Muižnieks, savukārt, nezināja, ka jāj garām tautiešiem, un nepievērsa viņiem ne mazāko uzmanību.
Adjutants nometināja viesus diezgan kārtīgā teltī, no kuras izdzina iru markitanti. Viņa kopā ar saviem sešiem bērniem devās meklēt naktsmājas kaut kur citur. Telts priekšā sakūra lielu ugunskuru; tas meta sarkanīgu atspīdumu ūdenszālēm pieaugušajos purva ūdeņos.
Ierādījis zvejniekiem telti, adjutants atvadījās no viņiem un, jau prom iedams, piezīmēja, ka no telts var redzēt viņu barkas mastu, kas šūpojās Tvīdas ūdeņos; tātad tā vēl nav nogrimusi. Šķiet, ka tas ļoti iepriecināja zvejnieku vadoni.