Franču muižnieks, par kuru Spitheds bija ziņojis Monkam, pagāja garām vairākiem sargposteņiem, pat nepaskatījies uz tiem, lai neliktos pārāk ziņkārīgs. Paklausot pavēlei, viņu ieveda tieši ģenerāļa teltī.
Tur viņš gaidīja Monku. Tas ieradās, vispirms gan no saviem kareivjiem ievācis ziņas par atnācēju un nopētījis viņa seju caur telts aizkariem.
Droši vien cilvēki, kas pavadīja franču muižnieku, bija pastāstījuši ģenerālim par viņa taktiskumu. Varbūt tādēļ nepazīstamajam likās, ka Monks uzņem viņu daudz labāk nekā varētu gaidīt tik trauksmainā laikā un no tik neuzticīga cilvēka kā Monks.
Tomēr, nonācis aci pret aci ar nepazīstamo, ģenerālis pa paradumam pievērsa viņam vērīgu skatienu. Viņš to izturēja bez mazākā mulsuma un bailēm.
Pēc dažām sekundēm ģenerālis deva mājienu, ka viņš gaida, ko teiks nepazīstamais.
— Milord, — nepazīstamais iesāka labā angļu valodā, — es lūdzu tikšanos ar jums sevišķi svarīgā lietā.
— Mans kungs, — Monks atbildēja franciski, — jūs esat francūzis, bet lieliski runājat mūsu valodā. Lūdzu atvainojiet, es uzdošu jums diezgan nekautrīgu jautājumu: vai jūs franciski runājat tikpat labi?
— Nav nekāds brīnums, milord, ka es brīvi runāju angliski: jaunībā es ilgi dzīvoju Anglijā, un arī pēc tam vēl divreiz biju atbraucis šurp.
Šie vārdi tika pateikti vistīrākajā franču valodā, kas tūlīt atklāja, ka runātājs ir no Turīnas.
— Kādā Anglijas novadā jūs dzīvojāt, cienītais kungs?
— Milord, jaunībā es dzīvoju Londonā. Pēc tam tūkstoš sešsimt trīsdesmit piektajā gadā es devos izpriecas braucienā uz Skotiju. Tūkstoš sešsimt četrdesmit astotajā gadā es kādu laiku dzīvoju Ņūkāslā, tai pašā klosterī, kura dārzu tagad ieņēmusi jūsu armija.
— Lūdzu atvainojiet mani, kungs, bet es domāju, ka jūs saprotat, kādēļ es uzdodu šos jautājumus.
— Milord, es justos pārsteigts, ja jūs man to nejautātu.
— Tagad, mans kungs, pasakiet, ko jūs vēlaties no manis?
— Tūlīt, milord. Tikai vai mēs šeit esam vieni?
— Pilnīgi vieni, izņemot, protams, sargkareivi. >
To teikdams, Monks pacēla telts aizsegu un parādīja viesim sargkareivi, kas stāvēja desmit soļu attālumā, lai pēc aicinājuma tūlīt varētu ierasties palīgā.
— Tādā gadījumā, — franču muižnieks teica tik mierīgi, it kā viņu un ģenerāli saistītu senas draudzības saites, — nekas netraucē man runāt ar jums, jo es uzskatu jūs par godīgu cilvēku. Noslēpums, ko es jums atklāšu, parādīs, cik dziļi es jūs cienu, milord.
Monku pārsteidza šis ievads, kas it kā nostādīja nepazīstamo vienā pakāpē ar viņu. Viņš pameta vērīgu skatienu uz sarunu biedru un teica ar ironiju, ko gan varēja sajust tikai balss intonācijā, jo sejā nenotrīcēja ne vaibsts:
— Kungs, pateicos jums. Bet atļaujiet uzzināt, ar ko man ir tas gods runāt?
— Mani sauc grāfs de Lafērs, — Atoss palocīdamies teica.
— Grāfs de Lafērs! — Monks atkārtoja, acīmredzot cenzdamies atcerēties. — Atvainojiet, kungs, bet man liekas, ka es šo vārdu dzirdu pirmoreiz. Vai jums ir kāds postenis Francijas galmā?
— Nē. Es esmu vienkāršs muižnieks.
— Vai jums ir kādi apbalvojumi?
— Karalis Kārlis I iecēla mani par Bikšu Lences ordeņa kavalieri. Karaliene Austrijas Anna apbalvoja ar Svētā Gara ordeņa lentu. Citu apbalvojumu man nav, cienītais kungs.
— Bikšu Lences ordenis! Svētā Gara ordenis! Jūs esat abu šo ordeņu kavalieris?
— Jā.
— Par kādiem nopelniem jūs apbalvoja?
— Par pakalpojumiem, ko es izdarīju viņu majestātēm.
Monks izbrīnā skatījās uz cilvēku, kas viņam šķita tikpat vienkāršs, cik cildens. Pēc tam, it kā atteicies izdibināt to, kas slēpās aiz šīs vienkāršības un cildenuma un par ko nepazīstamais klusēja, viņš turpināja:
— Tātad tas bijāt jūs, kas vakar ieradāties priekšējos posteņos?
— Jā, un mani neielaida.
— Daudzi ģenerāļi nevienu neielaiž nometnē, sevišķi jau pirms kaujas. Es tā nerīkojos. Vakar es jūs nepieņēmu tikai tāpēc, ka man bija kara padome. Šodien es esmu brīvs un gatavs jūs uzklausīt.
— Ļoti labi, milord, ka jūs mani pieņēmāt, jo vairāk tāpēc, ka manām darīšanām nav nekā kopīga ne ar kauju, ne ar jūsu nometni. Es galvoju, ka pat novērsos, lai neredzētu jūsu kareivjus, un aizvēru acis, lai nevarētu saskaitīt jūsu teltis.
— Runājiet taču, mans kungs.
— Milord, man jau bija tas gods jums teikt, ka es Kārļa I laikos dzīvoju Ņūkāslā, kad skoti nelaimīgo karali izdeva Kromvelam.
— Zinu, — Monks vēsi noteica.
— Tai laikā man bija līdz ievērojama summa zeltā un pirms kaujas, jau paredzēdams nākošās dienas notikumus, es to paslēpu Ņūkāslas klostera lielajā pagrabā, zem troņa, kura augšējo daļu jūs mēness gaismā varat no šejienes redzēt. Mani dārgumi noslēpti tur, un es atnācu lūgt, lai jūs atļautu man tos paņemt, pirms šāviņš vai kaut kas cits nav saārdījis ēku un izmētājis manu zeltu vai to atsedzis, un tas kļuvis par kareivju laupījumu.
Monks pazina cilvēkus. Grāfa sejā viņš saskatīja tā enerģiju, prātu un piesardzību. Tāpēc franču augstmaņa rīcību viņš varēja izskaidrot tikai ar tā cēlsirdīgo uzticēšanos, un tā viņu aizkustināja.
— Mans kungs, — viņš teica, — jūs neesat manī kļūdījies. Bet vai jūsu manta ir tik liela, ka tās dēļ vērts pakļaut sevi briesmām? Vai jūs esat pārliecināts, ka tā vēl ir lai pašā vielā?
— Bez šaubām tā vēl tur ir.
— Labi, uz vienu jautājumu jūs esat atbildējis. Tagad otrs… Es jums jautāju: vai dārgumu ir tik daudz, ka to dēļ vērts riskēt?
— Jā, milord, ļoti daudz; divās muciņās es paslēpu miljonu zeltā.
— Miljonu! — iesaucās Monks, no kura Atoss nenolaida sasprindzinātu skatienu.
Ģenerāli pārņēma agrākā neuzticība. „Šis cilvēks laikam grib mani piekrāpt", — viņš nodomāja.
Skaļi viņš teica:
— Tātad jūs gribat paņemt šo naudu?
— Ja jūs atļausiet, šovakar pat to apsvērumu dēļ, kurus es jau minēju.
— Kungs, — Monks iebilda, — ģenerālis Lamberts ar savu nomelni atrodas tādā pat attālumā no abatijas, kurā glabājas jūsu nauda. Kāpēc tad jūs negriezāties pie viņa?
— Tāpēc ka svarīgās lietās galvenais ir uzticēties savam instinktam. Ģenerālis Lamberts nam neiedveš tādu uzticību kā jūs.
— Labi. Es došu jums iespēju sameklēt naudu, ja tā vēl atrodas turpat, var taču gadīties, ka tās tur vairs nav. Kopš tūkstoš sešsimt četrdesmit astotā gada pagājuši divpadsmit gadi. kuros daudz kas noticis.
Monks to uzsvēra ar nodomu, viņam gribējās pārliecināties, vai grāfs neizmantos šo ieganstu, lai atteiktos no meklējumiem. Atoss nepakustināja ne uzaci.
— Milord, es esmu pilnīgi pārliecināts, — viņš stingri teica, — ka abas muciņas atrodas turpat un nav mainījušas saimnieku.
Šī atbilde novērsa vienas Monka aizdomas, toties izraisīja citas.
Droši vien francūzis ir uzsūtīts, lai uzpirku parlamenta aizstāvi; muciņas ar zeltu ir tukšas izdomas; varbūt ar tām grib viņā izraisīt mantkārību. Droši vien nekāda zelta nav. Monks gribēja atmaskot franču muižnieka viltīgos melus un izmantot savā labā ienaidnieka izliktos slazdus. To visu apsvēris, Monks viesim teica:
— Ceru, ka jūs neatteiksieties dalities ar mani vakariņās?
— Labprāt, — Atoss palocīdamies pateicās. — Jūs man parādāt godu, kuru es uzdrošinos pieņemt, jo jūtu pret jums īpašas simpātijas.
— Lūdzu jūs būt iecietīgam: pavāru man ir maz, un tie paši ir ļoti slikti, bet mans provianta sagādnieks atgriezās ar tukšām rokām. Ja nometnē nejauši neieklīstu franču zvejnieks, tad ģenerālis Monks šovakar liktos gulēt bez vakariņām. Man ir zivis, — ja var ticēt, piegādātājam, tad svaigas.
— Milord, man pietiks ar baudu pavadīt kopā ar jums vēl dažas minūtes.
Pēc apmaiņas ār šīm laipnībām, kuru laikā Monks neaizmirsa par piesardzību, pasniedza vakariņas. Monks uzaicināja grāfu de Lafēru sēsties pie galda un pats apsēdās viņam pretī. Ēdiens no vārītām zivīm, ko piedāvāja abiem sarunas biedriem, varēja gan apmierināt izsalkušu kuņģi, bet ne izsmalcinātu gaumi.
Vakariņodams un uzdzerdams zivīm virsū sliktu elu, Monks klausījās par pēdējiem ar Frondu saistītajiem notikumiem, par prinča Kondē un karaļa samierināšanos, par gaidāmajām Ludviķa kāzām ar infanti Mariju Terēzi.
Bet viņš nejautāja, un Atoss ne vārda nebilda par tām politiskajām interesēm, kas tobrīd vienoja vai, pareizāk sakot, šķīra Angliju, Franciju un Holandi.
Klausīdamies Atosā un vērodams viņu, Monks nosprieda, ka viņš nevar būt ne slepkava, ne spiegs.
Tai pat laikā viņš Atosā saskatīja asu prātu un noteiktību un nosprieda, ka viņš ir sazvērnieks.
Kad viņi piecēlās no galda, Monks jautāja:
— Tātad jūs nopietni ticat savām bagātībām?
— Pilnīgi, nopietni.
— Un domājat, ka atradīsiet īsto vietu?
— Uzreiz.
— Ja tā, tad es aiz ziņkārības esmu gatavs jūs pavadīt. Bez tam man ir jāpavada jūs. Jūs nevarat jāt cauri nometnei, ja es Vai kāds no maniem virsniekiem jūs nepavada.
— Ģenerāl, es nepieļautu, ka jūs tā apgrūtināt sevi, ja jūsu klātbūtne man nebūtu nepieciešama; atzīstos, ka tā man ir ne tikai glaimojoša, bet arī vajadzīga, tāpēc es pieņemu jūsu priekšlikumu.
— Vai paņemt līdz arī kareivjus? — Monks apvaicājās.
— Es domāju, ka tas ir lieki, ja jums viņi nav vajadzīgi. Divi cilvēki un zirgs — tas ir viss, kas vajadzīgs, lai nogādātu abas muciņas uz burinieka, kas mani atveda šurp.
— Vajadzēs rakt zemi, pārvietot akmeņus. Jūs taču pats to neda- rīstiet, vai ne?
— Ne zemi rakt, ne pārvietot akmeņus nevajag. Bagātība ir noslēpta klostera kapenēs. Zem plāksnes ar dzelzs gredzenu ir paslēptas trepes ar četriem pakāpieniem, tur arī atrodas abas mučeles. Tās stāv blakus un pārlietas ar ģipsi izskatās pēc zārka. Plāksni var pazīt pēc uzraksta. Ja jau mūsu attiecības balstās uz uzticību, tad es neslēpšu un pateikšu jums arī šo uzrakstu:
Lic jacet venerabilis Petrus Guillelmus Scott, Canon. Honorab. Con- ventus Novi Castelli. Giit quatra et decima die Feb. Ann. Dom. MCCVIII Requiscat in pace. *
Monks klausījās ar sasprindzinātu uzmanību. Viņš apbrīnoja vai nu šī cilvēka nepārspējamo viltību un prasmi, ar kādu viņš tēloja savu lomu, vai arī vaļsirdību, kā viņš izteica savu lūgumu. Runa taču bija par miljonu.
Šo miljonu bija jāpaņem visu kareivju acu priekšā, kuri to varētu uzskatīt par zādzību un, ilgi nedomājot, izrēķināties ar dunča dūriena palīdzību.
— Labi, — viņš teica, — es iešu kopā ar jums. Piedzīvojums man šķiet tik apbrīnojams, ka es pats gribu nest lāpu.
Šeit dus cienījamais Pīters Viljams Skots, godajamā Ņūkāslas klostera kanoniķis. Miris 1208. gada 14. februārī. Lai dus mierā.
Viņš aplika īsu zobenu un aiz jostas aizbāza pistoli; pie šīm kustībām viņš tīšām atrāva vaļā kamzoli un parādīja tērauda bruņukreklu, kas viņu aizsargāja no algotu slepkavu dunčiem.
Pēc tam viņš kreisajā rokā paņēma skotu dirku,* pagriezās pret Ato- su un jautāja:
— Es esmu gatavs, bet jūs?
Pretēji Monkam Atoss izņēma savu dunci un nolika uz galda; tad noņēma zobena lentu un pievienoja zobenu duncim; un beidzot, atpogājis kamzoli kā kabatas lakatu meklējot, parādīja, ka zem smalkā batista krekla viņa krūtis nekas neaizsargā.
«Apbrīnojams cilvēks! — Monks nodomāja. — Viņam nav ieroču, bet tur droši vien ir slēpnis."
— Ģenerāl, — Atoss teica, it kā būtu uzminējis Monka domas, — jūs gribat, lai mēs būtu tikai divatā? Bet liels karavadonis nedrīkst nepiesardzīgi sevi pakļaut riskam. Patlaban ir tumšs, iet pār purvu ir bīstami, paņemiet konvoju.
— Jums taisnība, — Monks piekrita.
Viņš iesaucās:
— Digbij!
Adjutants ienāca.
— Piecdesmit cilvēkus ar zobeniem un musketēm!
Viņš paskatījās uz Atosu. Tas teica:
— Tas ir pārāk maz, ja draud briesmas, un pārāk daudz, ja briesmu
nav.
— Tādā gadījumā es iešu viens, — Monks izlēma. — Digbij, man neviens nav vajadzīgs. Iesim, kungs.
Dirks — skotu kalniešu duncis.