Izgājuši no nometnes un dodamies Tvidas virzienā, Atoss un Monks gāja pa to pašu ceļu, pa kuru Digbijs veda zvejniekus no Tvidas uz nometni.
Šis vietas izskats un pārmaiņas, ko te bija radījuši cilvēki, spēcīgi ietekmēja jūtīgā Atosa iztēli. Visa viņa uzmanība bija pievērsta šai tuksnesīgajai vietai, tāpat kā visa Monka uzmanība — Atosam.
Atoss gāja, pārdomās iegrimis un nopūzdamies, te paceldams acis pret debesīm, te nodurot tās zemē.
Digbijs, ko bija satraukusi ģenerāļa pēdējā pavēle un jo sevišķi balss, kādā tā tika izteikta, kādus pārdesmit soļus sekoja naksnīgajiem gājējiem. Ģenerālis pagriezās pret viņu, it kā brīnītos, kāpēc netiek izpildītas viņa pavēles, un adjutants, saprazdams, ka bijis uzmācīgs, atgriezās teltī.
Viņš nosprieda, ka ģenerālis grib slepus pārlūkot nometni, kā parasti pirms kaujas dara visi pieredzējuši karavadoņi.
Atosa klātbūtni Digbijs centās izskaidrot tā, kā parasti padotie mēģina sev noskaidrot priekšnieku noslēpumaino rīcību. Viņš uzskatīja Ato- su par spiegu, kas ieradies pie ģenerāļa ar ziņām.
Minūtes desmit viņi gāja starp teltīm un posteņiem, kuru pie galvenās mītnes bija ļoti daudz. Tad Monks izgāja uz šķembām bruģēta ceļa, kas sazarojās trīs virzienos. Kreisais atzars veda uz upi, vidējais — cauri purvam uz Ņūkāslas abatiju, bet labais stiepās gar Monka nometnes priekšējām līnijām, kas atradās vistuvāk Lamberta armijai. Aiz upes stāvēja Monka armijas priekšpostenis, kas novēroja pretinieka pārvietošanos; tajā bija simt piecdesmit skotu.
Šajā upes krastā, kādus piecdesmit soļus no vecās abatijas, bija ierādīta mītne zvejniekiem starp bezgalīgi daudzām mazām teltīm, kuras bija uzcēluši tuvējo kalnu kareivji, kas bija atveduši sev līdz sievas un bērnus.
Monks un Atoss nonāca līdz trīs ceļu krustojumam. Te viņš apstājās un, vērsdamies pie sava ceļabiedra, vaicāja:
— Kungs, vai jūs zināt ceļu?
— Ja es nemaldos, ģenerāl, tad vidējais ceļš ved tieši uz abatiju.
— Pareizi; bet mums būs vajadzīga uguns, kad nokāpsim pazemē.
Monks pagriezās.
— Man šķiet, ka aiz mums nāca Digbijs, — viņš teica. — Jo labāk: viņš mums sameklēs uguni.
— Jā, ģenerāl, lūk, tur kāds cilvēks jau sen mums seko.
— Digbij! — Monks pasauca. — Digbij! Nāciet šurp!
Taču ēna tā vietā, lai paklausītu, it kā pārsteigta metās sāņus pa kreisi un pazuda pa ceļu, kas veda uz zvejnieku naktsmītnes vietu.
— Acīmredzot, tas tomēr nebija Digbijs, — viņš noteica.
Abi ar acīm sekoja ēnai, līdz tā izgaisa.
Cilvēks, kas ap vienpadsmitiem klīst pa nometni, kur apmetušies desmit tūkstoši kareivju, nav nekas neparasts: Monks un Atoss nepievērsa tam sevišķu uzmanību.
— Tomēr mums noteikti jādabū uguns — lāpa vai kaut kas tamlīdzīgs; citādi mēs nezināsim, kurp iet. Jāpameklē, — Monks sacīja.
— Ģenerāl, pirmais kareivis, ko satiksim, var mums apgaismot ceļu.
— Nē, — Monks iebilda, gribēdams pārliecināties, vai grāfs de Lafērs nav uz vienu roku ar zvejniekiem. — Vienkāršāk ir paņemt līdz vienu no franču zvejniekiem, kuri šodien man atveda zivis. Viņi rīt dodas prom, tātad labāk glabās noslēpumu. Ja skotu armijā paklīdis baumas, ka Ņūkāslas abatijā atrod apslēptas bagātības, tad mani kalnieši var vēl iedomāties, ka zem katras kapa plāksnes guļ pa miljonam, un tad tur nepaliks ne akmens.
— Kā vēlaties, ģenerāl, — Atoss bezrūpīgi atteica. Varēja redzēt, ka viņam bija vienalga, kas ies viņiem līdz: zvejnieks vai kareivis.
Monks sāka iet pa ceļu, kur bija pazudusi ēna, ko viņš noturēja par" Digbiju. Te viņš satika patruļu, kas apstaigāja teltis un devās uz štābu. Patruļa apturēja ģenerāli un viņa ceļabiedru. Viņš pateica paroli, un viņiem abiem ļāva iet. Izdzirdējis soļu troksni, viens no guļošajiem kareivjiem pacēla galvu.
— Pajautājiet viņam, kur ir zvejnieki, — Monks teica Atosam. — Ja es jautāšu, viņš mani pazīs.
Atoss piegāja pie kareivja, un tas parādīja viņam telti. Monks un Atoss devās turp.
Ģenerālim likās, ka, viņiem pienākot pie telts, pazibēja jau iepriekš redzētā ēna. Iegājis teltī, viņš pārliecinājās, ka kļūdījies, jo tur visi gulēja.
Atoss palika pie telts ieejas, baidīdamies, ka viņu var noturēt par franču līdzzinātāju.
— Hci! — Monks franciski uzsauca. — Celieties!
Paslējās divi vai trīs cilvēki.
— Man vajadzīgs cilvēks, kas apgaismotu ceļu, — Monks turpināja.
Visi sakustējās. Daži zvejnieki pielēca kājās, citi uzslējās sēdus.
Pirmais piecēlās zvejnieku vadonis.
— Varat paļauties uz mums, — viņš teica balsī, kuru izdzirdis, Atoss sarāvās. - Kur jāiet?
— Tad jau redzēsi. Paņem lāpu! Ātrāk!
— Tūlīt, milord. Vai vēlaties, lai es jūs pavadu?
— Tu vai kāds cits, vienalga. Lai tikai kāds man apgaismo ceļu.
«Dīvaini, — Atoss domāja. — Cik šim zvejniekam pazīstama balss!"
— Ei, dodiet uguni! — zvejnieks uzsauca. — Kustieties ātrāk!
Pēc tam viņš iečukstēja savam kaimiņam ausī:
— Ej, Menvil, apgaismo viņam ceļu un esi gatavs uz visu.
Viens no zvejniekiem uzšķīla uguni, aizdedzināja posa gabaliņu un iededza lukturi.
Visa telts tūlīt kļuva gaiša.
— Kungs, vai jūs esat gatavs? — Monks vaicāja Atosam, kas bija novērsies, lai lukturis neapgaismotu viņa seju.
— Jā, gatavs, viņš atbildēja.
— Ā, tas ir franču muižnieks! — klusu pie sevis noteica zvejnieku vadonis. — Labi, ka es uzticēju šo darbu tev, Menvil. Viņš varbūt mani pazītu! Gaismo!
Viņi sarunājās telts dziļumā un tik klusi, ka Monks neko nedzirdēja: viņš runāja ar Atosu. Menvils pa to laiku posās ceļā — pareizāk sakot, uzklausīja sava komandiera pavēles.
— Vai tu drīz nāksi? — Monks jautāja.
— Es esmu gatavs, — zvejnieks atbildēja.
Monks, Atoss un zvejnieks izgāja no telts.
„Tas nevar būt! — Atoss nodomāja. — Kā man varēja iešauties prātā tik aplama doma!"
— Ej pa vidējo ceļu mums pa priekšu un ātrāk! — Monks komandēja zvejnieku.
Viņi vēl nebija nogājuši ne desmit soļu, kad no telts izslīdēja vēl viena ēna un, slēpdamās aiz ceļa malās iedzītajiem stabiem, sāka sekot ģenerālim.
Visi trīs pazuda naktī. Viņi devās uz Ņūkāslu, kuras baltie akmeņi tālumā spīdēja kā kapu pieminekļi.
Pastāvējuši mirkli pie vārtiem, viņi iegāja pagalmā. Vārti bija salauzti ar cirvi. Te, juzdamies drošībā, gulēja četri sargi — tik spēcīga bija pārliecība, ka no šīs puses uzbrukums nav gaidāms.
— Vai sargi mums netraucēs? — Monks apvaicājās Atosam.
— Gluži otrādi, viņi var palīdzēt pārvietot muciņas, ja jūs atļausiet.
— Jums taisnība.
Miegainie kareivji uztrūkās, izdzirdējuši divu nācēju soļus biezajā krūmājā pie vārtiem. Monks pateica paroli un iegāja abatijā; zvejnieks ar lukturi gāja pa priekšu. Monks turējās aizmugurē un vēroja katru, pat vissīkāko Atosa kustību; piedurknē viņš slēpa dirku, lai pie pirmās aizdomīgās francūža kustības varētu to nodurt. Atoss stingri un pārliecināti gāja pa pagalmu uz bijušajām ēkas zālēm.
Ēkai nebija ne durvju, ne logu. Dažās vietās aizdedzinātās durvis no apakšas bija pārogļojušās, bet uguns bija apdzisusi, nespēdama pievārēt masīvo ozolkoku, kas bija sastiprināts ar dzelzs naglām. Logiem visi stikli bija izsisti, un pa tiem izlidoja nakts putni, ko bija izbiedējusi luktura gaisma. Ap atnācējiem bez mazākā troksnīša laidelējās sikspārņi; lukturis izgaismoja to ēnas uz augstajām sienām. Skats varēja nomierināt cilvēku,- kas prata spriest. Monks secināja, ka klosterī neviena nav, jo cilvēku ierašanās aizbiedēja putnus.
Izspraucies cauri drupām, Atoss iegāja kapenēs, kas atradās zem galvenās zāles un savienojās ar kapliču. Te viņš apstājās.
— Mēs esam atnākuši, ģenerāl, — viņš pateica.
— Tātad šeit ir īstā plāksne?
— Jā.
— Patiešām, es saskatu gredzenu… Bet tas blīvi piekļaujas plāksnei.
— Mums vajadzīga kāda svira.
— To nav grūti atrast.
Paskatījušies apkārt, Atoss un Monks pamanīja nelielu kļavu trīs collu diametrā; tā bija izaugusi stūrī pie sienas un izstiepusies līdz logam, aizsegdama to ar saviem zariem.
— Vai tev ir nazis? — Monks vaicāja zvejniekam.
— Ir.
— Nu tad nogriez šo koku.
Zvejnieks paklausīja, kaut gan viņa nazis šai operācijā cieta.
No kļavas tika pagatavota svira, un visi trīs nokāpa pazemē.
— Stāvi šeit, — Monks norādīja zvejniekam uz kapeņu kaktu. — Mēs gribam paņemt pulveri, un tava lāpa mums ir bīstama.
Zvejnieks iztrūcies atkāpās un nekustējās ne soli prom no norādītās vietas. Monks un Atoss aizgāja aiz kolonnas; mēness stars apspīdēja plāksni, kuras dēļ grāfs de Lafērs bija veicis tik tālu ceļojumu.
— Te tā ir, — Atoss norādīja Monkam uz uzrakstu latīņu valodā.
— Jā, redzu, — Monks atteica.
Tad viņš piemetināja, vēlēdamies dot francūzim vēl pēdējo iespēju atteikties no meklējumiem:
— Vai jūs pamanījāt, ka kapenēs ir bijuši cilvēki? Daudzas statujas ir sadauzītas.
— Droši vien, milord, jūs zināt, ka skoti reliģisku apsvērumu dēļ bieži uztic kapa pieminekļiem sargāt visas nelaiķu bagātības. Kareivji droši vien domāja, ka zem šo statuju pamatnēm slēpjas kādi dārgumi. Tādēļ viņi sadauzīja statujas un to pamatnes; bet uz pazemīgā kanoniķa atdusas vietas statujas nav. Tā ir pavisam vienkārša. Bez tam to sargā arī māņticīgās bailes, ko jūsu puritāņi izjūt pret kapu apgānīšanu. Skatieties, tā nemaz nav cietusi.
— Tas tiesa, — Monks piekrita.
Atoss ķērās pie svirām.
— Vai gribat, es jums palīdzēšu? — Monks piedāvāja.
— Pateicos, milord, bet es nevēlos, lai jūs piedalītos pasākumā, kuru jūs varbūt neatzītu, ja zinātu tā sekas.
Monks pacēla galvu.
— Ko jūs ar to gribat teikt? — viņš jautāja.
— Es gribu teikt… Bet šis cilvēks…
— Pagaidiet, — Monks sacīja. — Es saprotu, no kā jūs baidāties, un tūlīt viņu pārbaudīšu.
Monks pagriezās pret zvejnieku, kurš stāvēja sāniski, un kuru pilnībā apspīdēja luktura gaisma.
— Panāc šurp, puis, — viņš tēica angliski pavēlošā komandiera balsī.
Zvejnieks pat nepakustējās.
— Labi, — Monks turpināja, — viņš nesaprot angliski. Runājiet angliski, kungs, ja vēlaties.
— Milord, Atoss atbildēja, — man bieži nācies redzēt cilvēkus, kuri tik labi valda pār sevi, ka neatbild pat uz jautājumiem, kas uzdoti dzimtajā valodā. Varbūt zvejnieks ir daudz gudrāks nekā mēs domājam. Atlaidiet viņu, milord, es jūs lūdzu.
Monks nodomāja: «Skaidrs, viņš grib palikt ar mani aci pret aci šais kapenēs. Vienalga, jāiet līdz galam. Viens cilvēks nav daudz spēcīgāks par otru, bet mēs šeit esam tikai divi."
— Mans draugs, — viņš skaļi teica zvejniekam, — nokāp pa trepēm, pa kurām mēs nācām, un sargā, lai mūs neviens netraucē.
Zvejnieks gribēja izpildīt pavēli.
— Atstāj lukturi šeit, — Monks piebilda. — Tas var atklāt tavu atrašanās vietu, un tu riskē saņemt musketes šāvienu.
Acīmredzot zvejnieks prata novērtēt šo padomu, jo nolika lukturi zemē un pazuda uz trepēm. Monks paņēma lukturi un pieslēja to pie kolonnas.
— Klausieties, — viņš teica, — vai patiešām šajās kapenēs paslēpta nauda?
— Jā, milord, un pēc piecām minūtēm jūs vairs par to nešaubīsieties.
To teikdams, Atoss spēcīgi iesita pa alabastru, un tas ieplīsa; parādījās plaisa.
Atoss iebāza plaisā sviru, un drīz vien alabastra gabali viens pēc otra sāka atdalīties.
— Milord, — Atoss teica, — es jums stāstīju par alabastra vāku.
— Jā, bet muciņas es vēl neredzu, — Monks iebilda.
— Ja man būtu duncis, — Atoss teica, skatīdamies apkārt, — tad jūs tās ieraudzīti drīz vien. Par nelaimi, es atstāju savu jūsu teltī.
— Es jums dotu savējo, — Monks atbildēja, — bet baidos, ka tā asmens nav pietiekoši izturīgs šādam darbam.
Atoss sāka meklēt visapkārt kādu priekšmetu, kas varētu aizstāt trūkstošo darba rīku. Monks uzmanīgi vēroja katru viņa kustību un katru izmaiņu acu izteiksmē.
— Paprasiet nazi zvejniekam, — Monks deva padomu. Atoss piegāja pie trepēm.
— Draugs, — viņš uzsauca zvejniekam, — pamet man savu nazi: man tas vajadzīgs.
Nazis nošķindēja uz pakāpieniem.
— Ņemiet to, — Monks sacīja. — Man šķiet, tas nav slikts instruments. Spēcīga roka to var ļoti labi izmantot.
Acīmredzot Atoss uztvēra Monka vārdus tieši. Viņš pat nepamanīja, ka Monks atkāpās, palaizdams viņu garām, un uzlika kreiso roku pistoles rokturim, bet labajā joprojām turēja dirku.
Atoss ķērās pie darba, uzgriezis Monkam muguru un uzticējis viņam savu dzīvību. Viņš tik veikli un precīzi cirta pa alabastru, ka pēc īsa brītiņa izsita tajā caurumu. Monks ieraudzīja divas blakus stāvošas muciņas.
— Milord, — Atoss teica, — kā redzat, priekšnojauta mani nav pievīlusi.
— Jā gan, un es ceru, ka jūs esat apmierināts?
— Protams. Es smagi sajustu šīs naudas zaudējumu; bet es biju pārliecināts, ka Dievs nepieļaus, lai pazustu zelts, kam jākalpo taisnīgas lietas uzvarai.
— Zvēru pie sava goda, jūs esat tikpat noslēpumains vārdos kā darbos, — Monks sacīja. — Es tikai ne visai labi sapratu jūsu vārdu nozīmi, kad jūs teicāt, ka negribat, lai es piedalos lietā, kuru neatzīstu.
— Man bija savi iemesli tā teikt.