— Milord, — grāfs de Lafērs sāka runāt, — jūs esat dižciltīgs anglis, jūs esat godīgs cilvēks un runājat ar dižciltīgu francūzi, kas arī ir godīgs. Es neteicu jums taisnību: zelts, kas atrodas šais muciņās, nepieder man. Pirmo reizi mūžā es sameloju. Zelts pieder karalim Kārlim II, kas ir izdzīts no savas dzimtenes un savas pils, kas vienlaicīgi zaudēja gan tēvu, gan troni, karalim, kuram liegts viss, pat skumjais mierinājums noslīgt ceļos un noskūpstīt akmeni, uz kura nelietīgā slepkavas roka atstājusi vienkāršu uzrakstu, kas mūžam aicina uz taisnīgu atriebību: „Šeit apglabāts Kārlis I".
Monks mazliet nobālēja; pār viņa seju pārslīdēja tikko manāmas trīsas, un sirmās ūsas saslējās.
Atoss turpināja:
— Es, grāfs de Lafērs, vienīgais un pēdējais nelaimīgā, atstātā karaļa piekritējs, apsolīju viņam doties pie cilvēka, no kura tagad atkarīgs karaļa varas liktenis Anglijā. Tā nu es atbraucu, nostājos šī cilvēka priekšā, neapbruņots nodevu sevi viņa rokās un saku viņam: „Milord, šis te zelts ir prinča pēdējā cerība, prinča, kurš pēc Dieva gribas ir jūsu pavēlnieks un pēc savas izcelsmes karalis; tikai no jums atkarīga viņa dzīve un turpmākais liktenis. Vai jūs vēlaties izlietot šo naudu, lai Anglija atgūtos no visām nelaimēm, ko atnesusi anarhija, citiem vārdiem, vai jūs vēlaties palīdzēt Kārlim II vai vismaz netraucēt viņam rīkoties? Šeit jūs esat pavēlnieks, karalis, neierobežots valdnieks. Es esmu vienatnē ar jums, milord: ja jūs negribat dalīties panākumos, ja mana piedalīšanās jūs traucē, —- jums ir ierocis, un te ir gatavs kaps. Ja jūsu iesāktā lieta jūs aizrauj, ja jūs esat tieši tāds, kāds izliekaties, ja jūsu darbos jūsu roka klausa prātam, bet prāts — sirdij, jums ir iespēja uz visiem laikiem pazudināt jūsu ienaidnieku Kārli Stjuartu: nogaliniet cilvēku, kas stāv jūsu priekšā, citādi viņš aizbrauks ar zeltu, ko nelaiķa karalis Kārlis f viņam uzticēja; nogaliniet un paturiet zeltu, kas var ļaut turpināt varu.
Milord, jūs dzirdējāt, ko es teicu.. Ja mani klausītos mazāk cēlsirdīgs cilvēks, es tam teiktu: „Jums trūkst naudas, karalis piedāvā jums šo miljonu kā ķīlu lielam darījumam; ņemiet to un kalpojiet Kārlim II tāpat kā es kalpoju Kārlim I." Bet slavenajam ģenerālim Monkam, kura cēl- sirdibu es, kā man liekas, esmu iepazinis, es tikai teikšu: „Milord, jums ir spoža vieta valstu un karaļu vēsturē, jūs iegūsiet mūžīgu slavu, ja nesavtīgi kļūsiet par sava karaļa atbalstu, lai nestu labumu savai dzimtenei un lai triumfētu taisnīgums. Ir bijuši daudzi, kas iekaro vai nolaupa troni. Jūs, milord, daudzinās par tikumu un nesavtību. Jūs turat kroni rokās, bet, neuzliekot to savā galvā, atdosiet tam, kam tas pieder. O, milord! Izdariet to, un jūs atstāsiet pēctečiem slavenu vārdu, ko tie atcerēsies ar lepnumu."
Atoss apklusa.
Kamēr viņš runāja, Monks neizrādīja ne mazāko pamudinājumu vai nosodījumu. Šīs kaislīgās runas laikā pat viņa skatiens saglabāja pilnīgu vienaldzību. Grāfs de Lafērs skumji paskatījās uz viņu; vērodams šo stingro seju, viņš jutās dziļi vīlies. Beidzot Monks nedaudz atdzīvojās un lēni un svinīgi sāka runāt:
— Es jums atbildēšu, kungs, ar jūsu paša vārdiem. Jebkuram citam es atbildētu ar izsūtījumu, cietumu vai vēl ko ļaunāku. Jūs mēģināt mani iekārdināt, vēl vairāk, jūs mēģināt man uzspiest savu gribu. Tomēr jūs piederat cilvēkiem, pret kuriem neviļus jūt cieņu. Jūs esat cildens cilvēks, es to redzu, bet es pazīstu cilvēkus. Jūs teicāt, ka saņēmāt no Kārļa I bagātību, ko viņš uzdeva jums atdot savam dēlam. Vai jūs neesat viens no tiem francūžiem, kuri, kā man stāstīja, gribēja nolaupīt karali no Vaitholas?
— Jā, milord, es stāvēju zem ešafota nāves soda laikā. Es nespēju izglābt Kārli I, bet mani apšļāca mocekļa karaļa asinis, un es dzirdēju viņa pēdējo vārdu. Man viņš teica: „Atceries!", domādams par dārgumiem, kas tagad guļ pie jūsu kājām, milord.
— Kungs, es esmu daudz par jums dzirdējis, — Monks sacīja, — un priecājos, ka tagad varu jūs novērtēt personīgi, nevis pēc citu spriedumiem. Tāpēc es jums pateikšu to, ko neesmu nevienam teicis, un jūs redzēsiet, ka es jūs izceļu no visiem pārējiem, kuri līdz šim sūtīti pie manis.
Atoss palocījās un sagatavojās klausīties, alkatīgi tverot Monka sacīto; viņš bija skops vārdos, bet tāpēc teiktais bija tik vērtīgs kā rasa tuksnesī.
Monks turpināja:
—Jūs runājat par karali Kārli II, bet sakiet man, lūdzu, kāda man daļa par šo šķietamo karali? Es esmu novecojis, darbodamies politikā un kara laukā, bet tagad karš un politika tik cieši savijušies, ka katram karavīram jābūt personīgi ieinteresētam un jācīnās par savām tiesībām vai savām tieksmēm, nevis akli jāpaļaujas komandierim, kā parasti karā. Varbūt es vēlētos, bet baidos no daudz kā. Ar karu saistīta Anglijas un katra angļa neatkarība. Patlaban es esmu neatkarīgs, bet jūs vēlaties, lai es pats ļauju ārzemniekam uzlikt sev iemauktus. Kārlis II man nav nekas vairāk kā ārzemnieks. Viņš, šķiet, izcīnīja dažas kaujas, un tās zaudēja; tātad viņš ir slikts karavadonis. Viņam neizdevās sarunas; tātad viņš ir slikts diplomāts. Viņš lūdza palīdzību visiem Eiropas galmiem; tātad viņš ir mazdūšīgs un vāja rakstura cilvēks. No šī prāta, kurš grib pārvaldīt pasaulē lielāko impēriju, mēs vēl neesam pieredzējuši neko dižu un spēcīgu. Es šo cilvēku pazīstu tikai no vissliktākās puses, un jūs gribat, lai es, saprātīgs cilvēks, brīvprātīgi atdodu sevi verdzībā kādam, kas ir daudz zemāks par mani kara lietās, politikā un pat pēc sava sabiedriskā stāvokļa. Nē, kungs, tikai tad, kad kāds dižens un cēls varoņdarbs liks man pārvērtēt uzskatus par Kārli Stjuartu, varbūt es atzīšu viņa tiesības uz troni, no kura mēs gāzām viņa tēvu, kam arī pietrūka to pašu īpašību, kas dēlam. Pašlaik es atzīstu tikai savas tiesības. Revolūcija iecēla mani par ģenerāli, bet mans zobens iecels mani par protektoru, ja es gribēšu. Lai Kārlis ierodas, iesaistās atklātā cīņā un it īpaši lai neaizmirst, ka viņš ir no tiem cilvēkiem, no kuriem tiek prasīts vairāk^kā no citiem. Beigsim par to runāt, es nepieņemu jūsu priekšlikumu un arī neatceros: es nogaidu.
Atoss redzēja, ka Monks zina pārāk daudz par visu, kas saistās ar Kārli Iljun tāpēc saprata, ka tālāka pierunāšana ir veltīga. Ne laiks, ne vieta nebija tam piemērota.
— Milord, — viņš sacīja, — man atliek vienīgi jums pateikties.
— Par ko? Vai par to, ka jūs uzminējāt, kā es rīkošos, un es tā ari izdarīju? Par to nav ko pateikties. Šis zelts, ko jūs aizvedīsiet Kārlim, būs viņam pārbaudījums. Paskatīsimies, ko viņš ar to izdarīs, un varbūt es mainīšu savas domas par viņu.
— Bet jūsu augstība var sev kaitēt, izlaižot no rokām naudu, kas dos iespēju jūsu pretiniekam darboties pret jums.
— Jūs sakāt, manam pretiniekam? Man, kungs, nav pretinieku. Es kalpoju parlamentam, kas man pavēl cīnīties ar ģenerāli Lambertu un karali Kārli! Viņi ir parlamenta, nevis mani ienaidnieki. Pēc tā pavēles es ar viņiem cīnos. Ja parlaments man pavēlētu izrotāt ar karogiem Londonas ostu un nostādīt kareivjus krastā, lai sagaidītu karali Kārli II…
— Tad jūs tam paklausītu? — Atoss priecīgi iesaucās.
— Atvainojiet mani, — Monks smaidīdams atteica, — es, sirmgalvis, gandrīz pateicu bērnišķīgu muļķību.
— Tātad jūs neklausītu parlamenta pavēli? — Atoss jautāja.
— Es nesaku arī to. Vissvarīgākais ir glābt dzimteni. Dievam labpaticies dot man spēku, un mans pienākums ir izlietot to visu labā, bet tāpat viņš devis man arī spriešanas spējas. Tāpēc, ja parlaments dotu man tādu pavēli, es vēl padomātu.
Atoss noskuma.
— Es redzu, jūsu augstība, ka jūs esat pret karali Kārli II.
— Jūs visu laiku uzdevāt man jautājumus; atļaujiet, grāf, man pajautāt kaut ko arī jums.
— Lūdzu, kungs, es jums atbildēšu uz visiem jautājumiem tikpat atklāti kā jūs man.
— Kad jūs aizvedīsiet šo miljonu jūsu princim, ko jūs ieteiksiet ar to darīt?
Atoss lepni un apņēmīgi paskatījās uz Monku.
— Milord, — viņš teica, — citi izmantotu šo naudu uzpirkšanai. Es ieteikšu karalim savervēt divus pulkus, ierasties Skotijā, kuru jūs nomierinājāt, un dot tautai brīvību, ko tai solīja revolūcija, bet vēl nav devusi. Es viņam ieteikšu pašam komandēt šo nelielo armiju, kas, ticiet man, ātri pieaugs, un meklēt nāvi ar karogu rokās, neizvelkot zobenu no maksts un saucot: „Angļi! No jūsu rokas kritīs trešais karalis! Sargieties! Ir augstākā taisnība!"
Monks nodūra galvu un kļuva domīgs.
— Bet ja nu viņš gūs panākumus, - viņš jautāja tālāk, — kas gan nav sevišķi ticams, bet nav arī neiespējams, jo šai pasaulē nav nekā pilnīgi neiespējama, — ko tad jūs viņam ieteiksiet?
— Ieteikšu atcerēties, ka liktenis atņēma viņam troni, bet ar kārtīgu cilvēku palīdzību izdevās to atgūt.
Monks izsmējīgi pasmīnēja.
— Diemžēl, — viņš bilda, — karaļi ne vienmēr seko labiem padomiem.
— Ak, milord, Kārlis II nav karalis, — Atoss arī pasmaidīja, tikai citādi.
— Grāf, beigsim šīs pārrunas… Jūs arī vēlaties to pašu, vai ne?
Atoss paklanījās.
— Es pavēlēšu aiznest šīs divas muciņas, kurp vēlaties. Kur jūs dzīvojat?
— Priekšpilsētā pie upes ietekas.
— O, es zinu šo vietu: visā priekšpilsētā ir piecas vai sešas mājas.
— Pilnīgi pareizi. Es esmu apmeties pirmajā. Ar mani kopā dzīvo divi zvejnieki; viņi mani atveda Šurp savā zvejas laivā.
— Un kur jūsu kuģis ir patlaban?
— Stāv noenkurots jūrā un gaida mani.
— Bet jūs taču tūlīt neaizbrauksiet?
— Milord, es vēlreiz pamēģināšu pārliecināt jūsu gaišību.
— Tas jums neizdosies, — Monks atteica. — Jums jāatstāj Ņūkāsla tā, lai neizraisītu nekādas aizdomas, kas varētu kaitēt jums vai man. Mani virsnieki domā, ka Lamberts rīt uzbruks. Es varu galvot, ka viņš nekustēsies no vietas. Lamberts vada armiju, kas ir ļoti neviendabīga, bet tāda nevar pastāvēt. Maniem kareivjiem ir mērķis. Ja es iešu bojā, kas ir ļoti iespējams, mana armija tūlīt nesabruks; ja es atstāšu nometni, kā reizēm tas notiek, tajā nebūs ne mazāko nemieru vai nekārtību. Es esmu kā magnēts, kas pievelk visus angļus. Es pievelku visus šķēpus, kas vērsti pret mani. Lamberts pašlaik komandē astoņpadsmit tūkstošus dezertieru. Kā jūs saprotat, saviem virsniekiem es par to neminēju ne vārda. Armijai ir derīgi justies kā kaujas priekšvakarā: visi ir piesardzīgi un uzmanīgi. Es jums to stāstu, lai jūs dzīvotu mierīgi un nesteigtos atgriezties dzimtenē. Pēc nedēļas būs jaunumi — vai nu kauja, vai ari miers. Tā kā jūs uzskatijāt mani par kārtīgu cilvēku un uzticējāt savu noslēpumu, tad man jāattaisno jūsu uzticība. Es aizsūtīšu pēc jums. Vēlreiz lūdzu jūs: neaiz- brauciet, neparunājies ar mani.
— Apsolu jums palikt! — Atoss iesaucās, un viņa acīs pazibēja prieks.
Monks to uztvēra un apslāpēja ar mēmu smaidu; tā viņš prata atņemt cerību tiem, kas jau uzskatīja, ka ir viņu pārliecinājuši.
— Ko lai es daru šīs nedēļas laikā?
— Ja būs kauja, lūdzu, nepiedalieties tajā. Es zinu, ka francūžiem patīk tāda veida izklaidēšanās. Jūs var ķert kāda nomaldījusies lode; mūsu skoti šauj slikti, un es negribu, lai tik cienījamam muižniekam būtu jāatgriežas Francijā ievainotam. Es negribu arī, lai jūsu atstātais miljons man pašam būtu jāsūta jūsu princim; tad pilnīgi pamatoti varēs teikt, ka es maksāju troņa pretendentam, lai viņš karo ar parlamentu. Ejiet, kungs, un ievērosim abi mūsu vienošanos.
— Ak, milord, — Atoss teica, — es būtu sajūsmā, ja man pirmajam izdotos atklāt cēlās sirds noslēpumu, kura pukst šī rupjā apmetņa segtajās krūtīs.
— Tātad jūs vēl joprojām domājat, ka man ir noslēpumi? — Monks teica, nemainot mazliet izsmējīgo sejas izteiksmi. — Kādi noslēpumi var slēpties zaldāta vienkāršajās smadzenēs? Bet ir jau vēls, lukturis dziest; laiks pasaukt mūsu jūrnieku. Hei, zvejniek! — Monks franciski sauca, piegājis pie trepēm.
Nosalušais zvejnieks atsaucās aizsmakušā balsī:
— Ko vēlaties?
— Aizej līdz postenim, — Monks pavēlēja, — un pasaki seržantam, ka viņu sauc ģenerālis Monks.
Uzdevums nebija grūts. Seržantu ļoti interesēja, kāpēc ģenerālis ieradies tukšajā abatijā, tāpēc viņš visu laiku bija pamazām tuvojies un tagad stāvēja dažus soļus no zvejnieka.
Izdzirdis ģenerāļa pavēli, viņš tūlīt pat pieskrēja pie tā.
Monks sacīja:
— Paņem zirgu un divus kareivjus.
— Zirgu un divus kareivjus, — seržants atkārtoja.
— Jā, un būtu labi, ja tu varētu dabūt nastu nesēju zirgu ar groziem.
— Varu. Tie ir skotu nometnē kādus simt soļus no šejienes.
— Nokāp lejā.
Seržants nokāpa pazemē pie Monka.
— Paskaties uz to pusi, kur stāv šis muižnieks. Vai redzi divas muciņas?
— Redzu.
— Vienā no tām ir pulveris, otrā lodes. Tās jāpārved uz apmetni upes krastā. Rīt es to ieņemšu ar divsimt cilvēkiem. Tu saproti, ka šis uzdevums ir slepens. Varbūt no tā ir atkarīga mūsu uzvara. Piesien abas mučeles zirgam sānos un divu kareivju apsardzībā aizved līdz šī muižnieka, mana drauga, mājai. Pielūko, lai neviens neko neuzzinātu. Klausi mana drauga rīkojumiem, — Monks vēl piemetināja.
— Oho, kas par smagām muēelēm! — seržants noteica, pūlēdamies vienu no tām pacelt.
— Katrā pa četrsimt mārciņām, ja to saturs ir tāds, kā paredzēts, vai ne, kungs? — Monks apvaicājās.
— Jā, gandrīz, — Atoss atbildēja.
Seržants aizgāja pēc zirga un kareivjiem.
— Atstāju jūs kopā ar šiem cilvēkiem, — Monks teica, kad izdzirda pakavu klaboņu, — un pats atgriežos nometnē. Jūs esat drošībā.
— Tātad es jūs vēl sastapšu?
— Noteikti; tas man sagādās patiesu prieku.
Monks paspieda Atosa roku.
— O! Ja vien jūs gribētu! — Atoss nočukstēja.
— Klusu. Mēs taču norunājām, ka par to vairs ne vārda, — Monks apsauca.
Viņš paklanījās Atosam un sāka kāpt augšup pa trepēm. Tur viņš satikās ar kareivjiem, kuri kāpa lejup pazemē. Viņš vēl nebija pagājis ne divdesmit soļus, kad tālumā atskanēja garš svilpiens.
Monks ieklausījās; tā kā vairs nekas nebija ne redzams, ne dzirdams, viņš turpināja savu ceļu. Viņš atcerējās par zvejnieku un sāka ar acīm to meklēt, bet zvejnieks bija pazudis. Ja Monks ieskatītos vērīgāk, tad ieraudzītu, ka tas līda, pieplaeis zemei kā čūska un slēpdamies miglā, kas cēlās no purva. Cauri miglai viņš redzētu arī zvejnieku laivas mastu, kas tagad atradās citā vietā pie paša krasta.
Monks neko neieraudzīja un, domādams, ka nav no kā baidīties, soļoja pa tukšo ceļu, kas veda uz nometni. Zvejnieka pazušana viņam tomēr likās dīvaina, un viņu atkal pārņēma aizdomas. Viņš bija aizsūtījis pie Atosa kareivjus, kuri varēja viņu pašu pavadīt. Līdz nometnei bija vesela jūdze.
Visapkārt bija tik bieza migla, ka desmit soļu attālumā neko nevarēja saskatīt.
Monkam likās, ka viņš dzird labajā pusē purvā apslāpētu airu troksni.
— Kas nāk? — viņš uzkliedza.
Atbildes nebija. Monks uzvilka pistoles gaili, izņēma zobenu no maksts un klusēdams paātrināja soli. Viņš uzskatīja, ka nav viņa cienīgi saukt palīgā, ja nav briesmu.