Bija septiņi no rīta, kad pirmie saules stari sāka apspīdēt dīķus. Atoss pamodās, atvēra savas istabas logu un kādu piecpadsmit soļu attālumā ieraudzīja seržantu un kareivjus — savus vakardienas pavadoņus. Iepriekšējā vakarā viņi nogādāja muciņas uz Atosa māju un atgriezās nometnē.
„Kāpēc šie cilvēki atkal ieradušies?" — tāds bija pirmais jautājums, ko Atoss sev uzdeva.
Seržants bija pacēlis galvu un, šķiet, gaidīja nepazīstamā parādīšanos, lai uzdotu kādu jautājumu. Atoss nevarēja noslēpt savu neizpratni.
— Tur nav ko brīnīties, — seržants atbildēja. — Ģenerālis vakar man pavēlēja jūs apsargāt, un es pildu viņa pavēli.
— Vai ģenerālis ir nometnē? — Atoss vaicāja.
— Protams. Vakar, atvadoties no viņa, jūs taču redzējāt, ka viņš dodas uz nometni.
— Lieliski. Es tūlīt aiziešu turp un pateikšu, ka jūs precīzi izpildījāt viņa rīkojumu, un pie viena paņemšu savu zobenu, ko es aizmirsu ģenerāļa teltī uz galda.
— Ļoti labi, — seržants teica, — mēs jau gribējām jums ko lūgt.
Atoss rūpīgi aizslēdza durvis un atdeva atslēgu savam uzticamajam
Grimo, kurš bija apmeties istabiņā zem trepēm. Pa tām varēja nokāpt pagrabā, kur bija paslēptas muciņas. Seržants pavadīja grāfu de Lafēru līdz nometnei. Tur viņus sagaidīja citi sargi, kas bija nomainījuši četrus kareivjus, kuri pavadīja Atosu.
Šo sardzi komandēja adjutants Digbijs. Gājiena laikā viņš meta uz Atosu tik nelaipnus skatienus, ka francūzis netika skaidrībā, kāpēc gan šodien viņam izrāda tādu .stingrību un neuzticību, ja vakar ļāva pilnīgu brīvību.
Tomēr viņš neko neteica un gāja uz ģenerāļa telti. Tajā viņš ieraudzīja trīs virsniekus: Monka leitnantu un divus pulkvežus. Atoss redzēja savu zobenu: tas atradās uz galda turpat, kur vakar viņš to atstāja.
Neviens no virsniekiem iepriekš nebija redzējis Atosu. Monka leitnants apvaicājās, vai tas ir tas pats muižnieks, ar kuru kopā ģenerālis izgājis no telts.
— Tas pats, — seržants atbildēja.
— Man šķiet, es to neesmu noliedzis, — Atoss augstprātīgi atteica. — Tagad arī es savukārt atļaušos jums pavaicāt: ko nozīmē jūsu jautājumi un sevišķi tonis, kādā tos izsakāt?
— Mans kungs, — Monka leitnants atcirta, — mēs jums uzdodam jautājumus tāpēc, ka mums ir tiesības to darīt, un, ja tos izsakām tādā tonī, tad varat ticēt, ka tam ir pamats.
— Cienījamie kungi, — Atoss sacīja, — jūs mani nepazīstat, bet varu jums teikt, ka es vienīgi ģenerāli Monku šeit atzīstu par līdzīgu sev. Kur viņš ir? Aizvediet mani pie viņa! Ja viņš vēlas man kaut ko jautāt, es viņam atbildēšu un ceru, ka atbilde viņu apmierinās. Es vēlreiz jautāju: kur ir ģenerālis?
— Velns parāvis! Jūs labāk zināt, kur viņš ir! — leitnants iekliedzās.
— Es?
— Protams, ka jūs.
— Es jūs nesaprotu, — Atoss iebilda.
— Tūlit sapratīsiet. Es tikai lūdzu jūs runāt mierīgāk. Ko ģenerālis jums vakar teica?
Atoss nicīgi pasmīnēja.
— Smaids nav nekāda atbilde! — viens no pulkvežiem iekliedzās, aizsvilies dusmās. — Lūdzu jūs atbildēt!
— Bet es jūs brīdinu, ka atbildēšu tikai ģenerāļa klātbūtnē.
— Jūs pats taču zināt, ka prasāt neiespējamo, — tas pats pulkvedis sacīja.
— Jau otro reizi jūs atsakaties izpildīt manu lūgumu. Vai tad ģenerāļa šeit nav?
Atosa jautājums izskanēja tik patiesi un ar tādu izbrīnu, ka virsnieki saskatījās. Tad ierunājās leitnants, it kā būtu saņēmis abu pārējo virsnieku mēmu piekrišanu.
— Kungs, — viņš iesāka, — vai jūs ar ģenerāli šķīrāties vakar pie abatijas?
— Jā.
— Kurp jūs devāties?
— Ne jau man jāatbild uz šo jautājumu, bet maniem pavadoņiem. Pavaicājiet saviem kareivjiem.
— Bet ja nu mēs to gribam uzzināt no jums?
— Es atkārtoju, ka šeit es nevienam nepakļaujos. Es pazīstu vienīgi ģenerāli un atbildēšu tikai viņam.
— Kārtību šeit nosakām mēs. Mēs. sasauksim kara padomi, un, kad jūs stāvēsiet tiesas priekšā, jums būs lai jāatbild.
Virsnieki domāja, ka Atosu šie draudi izbiedēs; viņa seja pauda tikai izbrīnu un nicinājumu.
— Angļi vai skoti tiesās mani, Francijas karaļa pavalstnieku, kas atrodas Britānijas goda prāta aizstāvībā! Jūs esat neprātīgi, mani kungi! — Atoss paraustīja plecus.
Virsnieki vēlreiz saskatījās.
— Tātad jūs apgalvojat, — viņi teica, — ka nezināt, kur patlaban atrodas ģenerālis?
— Es jau jums atbildēju uz šo jautājumu.
— Bet jūsu atbilde nav ticama.
— Un tomēr es teicu patiesību. Manas kārtas cilvēki nemēdz melot. Es jau jums teicu, ka esmu muižnieks, un, ja man ir pie rokas zobens — to es vakar aiz taktiskuma atstāju šeit uz galda — tad neviens lai neuzdrošinās teikt man kaut ko tādu, ko es nevēlos dzirdēt. Pašlaik es esmu neapbruņots. Jūs apgalvojot, ka esat mani tiesneši? Tad tiesājiet mani. Bet, ja jūs esat bendes, tad nogaliniet.
— Atļaujiet… — Atosa lepnuma un aukstasinības pārsteigtais leitnants sāka runāt pieklājīgāk.
— Kungs, es pilnībā uzticējos jūsu ģenerālim un ierados, lai pārrunātu ar viņu ārkārtīgi svarīgas lietas. Viņš mani uzņēma tā, kā nemēdz uzņemt daudzus; varat pajautāt saviem kareivjiem. Ja viņš mani tā uzņēma, tātad atzina, ka man ir tiesības uz šādu cieņu. Es ceru, jūs nedomājat, ka es atklāšu savus vai viņa noslēpumus?
— Kas bija tajās muciņās?
— Vai jūs par to nevaicājāt kareivjiem? Ko viņi jums atbildēja?
— Ka tur ir pulveris un lodes.
— No kā kareivji to uzzināja? Droši vien viņi to pateica?
— Viņi teica, ka uzzinājuši to no ģenerāļa; tikai mēs neesam tik lētticīgi.
— Piesargieties, jūs apšaubāt nevis manus vārdus, bet sava priekšnieka teikto.
Virsnieki atkal saskatījās.
Atoss turpināja:
— Jūsu kareivju klātbūtnē ģenerālis lūdza mani nedēļu pagaidīt: pēc nedēļas viņš man dos atbildi. Vai tad es bēgu? Nē, es gaidu.
— Viņš jūs lūdza pagaidīt nedēļu! — leitnants iekliedzās.
— Jā, lūdza, un te būs pierādījums: upes grīvā noenkurots mans kuģis; es varēju vakar uz tā uzkāpt un aizceļot. Es tomēr paliku, lai izpildītu ģenerāļa vēlēšanos: viņš lūdza, lai es neaizbraucu, pirms neesmu saticies ar viņu, un nozīmēja tikšanos pēc nedēļas. Es atkārtoju jums, ka gaidu to.
Leitnants pagriezās pret pulkvežiem un pusbalsī noteica:
— Ja šis muižnieks runā patiesību, tad cerības vēl nav zaudētas. Varbūt ģenerālim ir kādas tik slepenas sarunas, par kurām viņš aiz piesardzības nepateica pat mums. Iespējams, ka viņš atgriezīsies pēc nedēļas.
Vērsdamies pie Atosa, viņš vēl piebilda:
— Kungs, jūsu liecība ir ārkārtīgi svarīga un nozīmīga; vai jūs to varat apzvērēt?
— Kungs, — Atoss atbildēja, — es vienmēr esmu dzīvojis starp cilvēkiem, kur mans vārds jau nozīmē vissvētāko zvērestu.
— Patlaban ir ārkārtīgi apstākli. Runa ir par veselas armijas glābšanu. Apsveriet labi: ģenerālis ir pazudis, un mēs viņu meklējam. Vai viņš aizbraucis pēc savas gribas? Vai arī te slēpjas noziegums? Vai mums jāturpina meklējumi? Vai arī pacietīgi jāgaida? Šai mirklī viss ir atkarīgs no jūsu vārdiem, kungs.
— Ja jūs tā man jautājat, tad es esmu gatavs atklāt jums visu, — Atoss atbildēja. — Es atbraucu, lai slepeni pārrunātu ar ģenerāli Monku dažus jautājumus; ģenerālis man nevarēja dot atbildi pirms kaujas, kuru šeit gaida; viņš lūdza mani vēl kādu laiku uzturēties mājā, kur es esmu apmeties, un apsolīja satikties ar mani pēc nedēļas. Es zvēru pie Dieva, ka viss manis teiktais ir patiesība.
Šos vārdus Atoss izteica tik cildeni un svinīgi, ka visi trīs virsnieki jutās gandrīz pārliecināti. Viens no pulkvežiem tomēr mēģināja vēl pēdējo reizi.
— Kungs, — viņš sacīja, — kaut arī mēs esam pārliecināti, ka jūs runājat patiesību, te tomēr ir kāds nesaprotams noslēpums. Ģenerālis ir pārāk saprātīgs un piesardzīgs cilvēks, lai tā pamestu armiju kaujas priekšvakarā, pat nebrīdinot par to kādu no mums. Kas attiecas uz mani, es uzskatu, ka ģenerāļa pazušana ir mīklaina. Vakar šeit ieradās ārzemnieki, zvejnieki, lai pārdotu zivis; viņus pa nakti nometināja skotu nometnē, tātad pa ceļam, kur ģenerālis kopā ar jums devās uz abatiju un nāca atpakaļ. Ģenerāli pavadīja viens no zvejniekiem ar lukturi. Bet šorīt zvejnieki ir pazuduši kopā ar savu kuģi.
— Man šķiet, — leitnants iebilda, — te nav nekā pārsteidzoša: zvejnieki nebija gūstekņi.
— Tas tiesa, bet viens no viņiem rādīja gaismu pazemē, bet Digbijs apgalvoja, ka ģenerālis izturējies pret šiem cilvēkiem ar aizdomām. Kas var galvot, ka zvejnieki nav mūsu viesa sabiedrotie? Varbūt viņš, būdams neapšaubāmi drosmīgs cilvēks, palicis šeit, lai ar savu klātbūtni mūs nomierinātu un mēs nesāktu meklējumus?
Šī runa iespaidoja abus pārējos virsniekus.
— Kungs, — Atoss teica, — atļaujiet iebilst, ka jūsu viedoklis, kas gan no pirmā acu uzmetiena ir pamatots, tomēr attiecībā uz mani neatbilst patiesībai. Jūs sakāt, ka es esmu palicis šeit, lai novērstu aizdomas; gluži pretēji, es arī sāku uztraukties tāpat kā jūs, un tāpēc saku jums: „Kungi, nevar būt, ka ģenerālis devies prom kaujas priekšvakarā un nav teicis nevienam ne vārda. Jā, tajā visā slēpjas kaut kas dīvains. Neesiet bezrūpīgi, negaidiet, izmantojiet visu savu enerģiju un saprātu. Es esmu jūsu gūsteknis, ko saista vai nu goda vārds vai arī, kā jūs vēlaties. Mans gods prasa, lai jūs uzzinātu, kur ir ģenerālis Monks." Pat, ja jūs atlaistu mani, es atbildētu: „Nē, es palieku". Ja jūs jautātu manu viedokli, tad es jums teiktu: „Ģenerālis ir kļuvis par sazvērestības upuri, jo, ja viņš būtu atstājis nometni, tad droši vien būtu mani brīdinājis. Pārmeklējiet visu zemi un jūru. Ģenerālis nav aizbraucis, bet, ja tas noticis, tad pret viņa gribu."
Leitnants deva kādu zīmi pulkvežiem.
— Nē, kungs, jūs ejat pārāk tālu. Ģenerālis nekad nepakļaujas apstākļiem; gluži otrādi, parasti viņš tos nosaka. Monks jau reizēm ir rīkojies tāpat kā tagad. Tātad mēs veltīgi uztraucamies; varbūt viņš nebūs prom ilgi. Ģenerālis to uzskatīs par noziegumu, ja mēs aiz gļēvuma izpaudīsim par viņa prombūtni, jo šī ziņa var satraukt visu armiju. Ģenerālis devis mums savas uzticēšanās lielāko pierādījumu; būsim tā cienīgi. Kungi, šim notikumam jāpaliek visdziļākajā noslēpumā; mēs turēsiiņ mūsu viesi arestā ne jau tāpēc, ka mēs šaubītos par viņa nevainīgumu noziegumā, bet gan tādēļ, lai ģenerāļa pazušana paliktu mūsu noslēpums. Līdz turpmākajam rīkojumam, kungs, jūs paliksiet štāba mītnē.
— Jūs aizmirstat, — Atoss iebilda, — ka ģenerālis vakar uzticēja manā glabāšanā mantas, un es par tām esmu atbildīgs. Lieciet mani apsargāt, kam vien jūs vēlaties, kaut vai piekaliet mani pie sienas, bet tikai rīkojiet man cietumu namā, kur es dzīvoju. Kad ģenerālis atgriezīsies, viņš jums pārmetīs, ka jūs pārkāpāt viņa pavēli; es jums dodu savu muižnieka goda vārdu.
Virsnieki apspriedās, un leitnants teica:
— Labi, kungs; varat atgriezties mājās.
Atosam līdz viņi nosūtīja piecdesmit cilvēku sardzi. Kareivjiem pavēlēja ieslēgt viņu mājā un nenolaist no viņa acis.
Noslēpumu neviens neuzzināja. Gāja stundas, pagāja dienas, bet ģenerālis neatgriezās. Par viņu nebija nekādu ziņu.