Divas dienas pēc notikumiem, par kuriem mēs tikko stāstījām, tai laikā, kad nometnē gaidīja ģenerāli Monku, bet viņš joprojām neatgriezās, pie Ševeningenes lielgabala šāviena attālumā no krasta noenkurojās neliels holandiešu burinieks ar desmit cilvēku ekipāžu. Bija pāri pusnaktij un dziļa tumsa: izdevīgs brīdis, lai izsēdinātu pasažierus un izkrautu preces. Tiklīdz burinieks izmeta enkuru, no tā nolaida laivu. Laivā bija astoņi matroži un kaut kāds garens priekšmets, kas atgādināja lielu kasti vai saini.
Krasts bija tukšs: vietējie zvejnieki jau bija devušies pie miera. Vienīgais krasta sargs (piekrasti neapsargāja stingri, jo lielie kuģi te nevarēja piestāt) zvejnieku piemēram nevarēja sekot visā pilnībā; viņš gulēja sēdus savā būdiņā, bet tikpat cieši kā viņi mājās. Krastā svilpoja tikai vējš, šūpodams kāpu viršus. Tomēr cilvēki laivā izturējās ļoti piesardzīgi: šīs vietas tukšums un klusums viņus nenomierināja. Laiva, kas šķita kā melns punktiņš okeānā, slīdēja bez trokšņa; jūrnieki centās netrokšņot ar airiem, lai nepievērstu uzmanību un varētu pēc iespējas tuvāk pieiet krastam nepamanīti.
No laivas izlēca cilvēks un kaut ko aprauti pavēlēja balsī, kas bija pieradusi komandēt. Ūdenī vāji atspīdēja dažu musketu stobri, un garenais sainis, domājams, kontrabanda, ļoti piesardzīgi tika pārnests uz krastu.
Cilvēks, kas bija izteicis pavēles, tūlīt pat strauji devās uz Scvenin- genu gar tuvāko mežmalu. Aiz kokiem viņš atrada pieticīgo māju, kurā patlaban mitinājās karalis, tā sauktais Anglijas Kārlis.
Tāpat kā visur, arī šeit visi gulēja; tikai milzīgais suns, ar kādiem zvejnieki ved savas zivis ratiņos uz Hāgu, sāka skaļi riet, kad pie loga atskanēja soļi. Šāda modrības izpausme nepazīstamo drīzāk iepriecināja, nevis izbiedēja. Viņa saucieni vien varbūt mājas iemītniekus nebūtu pamodinājuši, bet tagad viņam nemaz nevajadzēja atvērt muti. Nepazīstamais pagaidīja, lai suņa rejas kādu pamodina, bet pēc tam uzsauca pats. Izdzirdējis nepazīstamu balsi, suns sāka riet vēl skaļāk, kamēr beidzot mājā sāka viņu apsaukt. Kad viņš apklusa, kāda vārga, aizlūzusi balss pieklājīgi apvaicājās:
— Ko jūs vēlaties?
— Man jāsatiek viņa majestāte karalis Kārlis II, — nepazīstamais atbildēja.
— Kas jūs esat?
— Velns parāvis! Jūs man uzdodat pārāk daudz jautājumu. Man nepatīk sarunāties caur durvīm.
— Pasakiet tikai savu vārdu.
— Man nepatīk izkliegt savu vārdu visos vējos.
— Jūs laikam esat atvedis kādas ziņas? — vaicāja tā pati vecīgā balss.
— Jā, es atvedu ziņas, un pie tam vēl kādas! Tādas jūs negaidījāt! Atslēdziet taču durvis!
— Kungs, — vecais turpināja, — es lūdzu, atbildiet man godīgi — vai jūsu ziņu dēļ ir vērts modināt karali?
— Dieva dēļ, atveriet ātrāk; zvēru, ka jūs to nenožēlosiet. Manas ziņas ir tik daudz zelta vērtas, cik sveru es pats.
— Es tomēr nevaru atslēgt durvis, iekams jūs man nepateiksiet savu vārdu.
— Labi… Bet es jūs brīdinu, ka mans vārds jums neko neizteiks. Es esmu d'Artanjans.
— Ak dievs! — aiz durvīm atskanēja sauciens — D'Artanjana kungs! Kāda laime! Tāpēc man jau likās, ka dzirdu pazīstamu balsi!
— Oho! — d'Artanjans nobrīnījās. — Te pazīst manu balsi! Tas man glaimo.
— Jā, protams, pazīst, — vecais atbildēja, slēgdams vaļā durvis. — Te jums būs pierādījums.
Viņš ielaida d'Artanjanu.
Luktura gaismā d'Artanjans savukārt pazina savu ietiepīgo sarunu biedru.
— Parī! — viņš iesaucās. — To man vajadzēja uzminēt uzreiz.
— Jā, jā, es esmu Parī, d'Artanjana kungs! Cik es esmu priecīgs, ka redzu jūs!
— Jā, šoreiz varat priecāties! — d'Artanjans teica, spiezdams vecajam roku. — Piesakiet mani karalim.
— Bet karalis atpūšas…
— Velns parāvis! Pamodiniet viņu, un es galvoju, ka viņš nedusmosies.
— Vai jūs nesūtīja grāfs?
— Kāds grāfs?
— De Lafērs.
— Atoss? Nē, nē! Es nāku pats. Nu, Parī, ātrāk, man jāsatiek karalis.
Parī ilgāk nestrīdējās. Viņš zināja, ka uz d'Artanjanu vienmēr var
paļauties, kaut gan viņš ir gaskonis. Viņš izgāja pagalmā, nomierināja suni un pieklauvēja pie slēģiem mazā paviljona apakšējā stāvā.
— Kas tur ir? — karalis no guļamistabas atbildēja.
— D'Artanjana kungs, viņš jums atvedis ziņas.
Istabā bija dzirdams troksnis, tad atvērās durvis un dārzā ieplūda spilgtas gaismas šalts.
Karalis strādāja lampas gaismā. Uz galda mētājās papīri; viņš rakstīja vēstuli, un daudzie labojumi liecināja, ka tā viņam prasa lielas pūles.
— Nāciet iekšā, ševaljē, — viņš teica un pagriezās. Ieraudzījis zvejnieku, viņš piebilda:
— Ko tu teici, Parī? Kur tad ševaljē d'Artanjans?
— Viņš stāv jūsu majestātes priekšā, — d'Artanjans atbildēja.
— Šādā tērpā?
— Ieskatieties mani, valdniek. Jūs mani redzējāt Bluā, karaļa Ludviķa XIV priekštelpā. Vai jūs mani patiešām nepazīstat?
— Pazistu un ari atceros, ka esmu jums pateicību parādā.
D'Artanjans paklanījās.
— Es rīkojos, kā prasīja mans pienākums, tiklīdz uzzināju, ka tas esat jūs, jūsu majestāte.
— Jūs man atvedāt kādas ziņas?
— Jā, valdniek.
— Droši vien no Francijas karaļa?
— Nē, jūsu majestāte. Jūs jau pamanījāt, ka karalis Ludviķis ir aizņemts pats ar savām darīšanām.
Kārlis pacēla acis pret debesīm.
— Nē, nē, jūsu majestāte, — d'Artanjans turpināja. — Es atvedu ziņas, kas atliecas tieši uz jums. Uzdrošinos cerēt, ka jūsu majestāte uzklausīs tās labvēlīgi.
— Runājiet.
— Valdniek, ja nemaldos, jūs Bluā daudz stāstījāt par savu slikto stāvokli Anglijā.
Kārlis nosarka.
— Kungs, — viņš pārtrauca, — es par to stāstīju tikai Francijas karalim…
— O, jūsu majestāte kļūdās, — musketieris vēsi atteica. — Es protu runāt ar karaļiem nelaimē. Vēl vairāk: karaļi ar mani runā tikai tad, kad viņi ir nelaimē; tiklīdz viņiem uzsmaida laime, viņi tūlīt pat par mani aizmirst. Pret jūsu majestāti es izjūtu ne tikai patiesu cieņu, bet arī dziļu padevību, un ticiet, ka man tas nozīmē daudz. Klausīdamies, kā jūs sūdzaties par likteni, es nolēmu, ka esat cēls, augstsirdīgs un ar cieņU protat pārciest savas nelaimes.
— Man jāatzīst, — Kārlis pārsteigts teica, — es pats nezinu, kas man patīk vairāk: jūsu drosmīgā atklātība vai jūsu cieņa.
— Tūlīt jūs varēsiet izvēlēties, — d'Artanjans atbildēja. — Jūs savam brālēnam Ludviķim XIV sūdzējāties, ka bez karaspēka un bez komandas jums būs grūti atgriezties Anglijā un atgūt troni.
Kārlis nepacietīgi sakustējās.
— Un vēl jūs teicāt, — d'Artanjans turpināja, — ka galvenais šķērslis ir kāds ģenerālis, kas komandē parlamenta armiju un grib kļūt par otru Kromvelu. Vai tad jūs to neteicāt?
— Jā, bet es atkārtoju, ka to visu es teicu tikai karalim.
— Majestāte, jūs redzēsiet, cik labi, ka jūsu vārdus dzirdēja karaļa musketieru leitnants. Galveno šķērsli jūsu ceļā uz panākumiem sauc ģenerālis Monks, vai ne?
— Jā, kungs. Bet kāpēc visi šie jautājumi?
— Jūsu majestāte, es jau zinu, ka stingrā etiķete aizliedz uzdot karaļiem jautājumus. Ceru, ka jūsu majestāte man piedos atkāpšanos no šīs prasības. Vēl jūsu majestāte teica, ja jums izdotos satikt Monku aci pret aci un parunāt ar viņu, tad jūs šo vienīgo nopietno šķērsli, kas stāv jūsu ceļā, pārliecinātu par savu taisnību vai arī pārvarētu ar spēku.
— Tas tiesa. No šī cilvēka atkarīgs mans liktenis, vai es palikšu nevienam nezināms,vai iegūšu slavu. Bet kāpēc jūs tas interesē?
— Lūk, kāpēc: ja jau ģenerālis Monks jums tā traucē, tad derētu jūs no viņa atbrīvot vai arī pārvērst viņu par jūsu majestātes sabiedroto.
— Karalis, kam nav ne armijas, ne naudas, man nav ko slēpt, ja jau jūs dzirdējāt manu sarunu ar Ludviķi XIV, neko nevar izdarīt tādam cilvēkam kā Monks.
— Jā, jūsu majestāte, es zinu, ka jūs tā domājat. Par laimi jums, man ir cits viedoklis.
— Ko tas nozīmē?
— Lūk ko: bez armijas un bez miljona es paveicu to, kā dēļ jūsu majestātei vajadzēja armiju un veselu miljonu.
— Ko jūs runājat?.. Ko jūs izdarījāt?
— Ko es izdarīju?.. Es devos turp un sagūstīju cilvēku, kas traucēja jūsu majestātei.
— Jūs sagūstījāt Anglijā Monku?
— Vai tad es rīkojos nepareizi?
— Jūs droši vien esat jucis?
— Nudien ne.
— Jūs saņēmāt gūstā Monku?
— Jā. Viņa paša nometnē.
Karalis nepacietīgi sakustējās un paraustīja plecus.
— Es notvēru Monku pa ceļam uz Ņūkāslu, — d'Artanjans vienkārši stāstīja, — un atvedu viņu jūsu majestātei.
— Atvedāt man! — iekliedzās karalis, ko bija saniknojis šis stāsts, kuru viņš uzskatīja par izdomātu.
— Jā, atvedu viņu jums, — d'Artanjans tikpat vienkārši turpināja. — Viņš atrodas lielā kastē. Tās vākā izurbti caurumiņi, lai viņš nenosmaktu.
— Mans Dievs!..
— Nomierinieties, par viņu ļoti rūpējas. Viņš ir atgādāts šurp dzīvs un vesels. Vai jūsu majestāte vēlas viņu redzēt un parunāt ar viņu, vai arī pavēlēsiet iemest viņu ūdenī?
— Mans Dievs! Mans Dievs! — Kārlis atkārtoja. — Vai jūs runājat patiesību? Vai tas nav tikai nepiedienīgs joks, lai mani apvainotu? Vai jūs patiešām esat veicis šo nedzirdēti drosmīgo varoņdarbu? Nevar būt!
— Vai jūsu majestāte neatļaus atvērt logu? — d'Artanjans lūdza, jau vērdams logu vaļā.
Karalis nepaguva neko atbildēt, kad d'Artanjans nakts klusumā skaļi un gari trīsreiz iesvilpās.
— Tūlīt jūsu majestātei viņu atnesīs, — viņš teica.