Karalis nespēja atgūties no izbrīna: viņš skatījās te uz musketieri, te uz tumšo logu. Viņš vēl nebija attapies, kad d'Artanjana astoņi matroži (divi palika sargāt burinieku) atnesa garenu priekšmetu, kurā šobrīd slēpās Anglijas nākotne. Parī tos sagaidīja.
Pirms aizbraukšanas no Kalē d'Artanjans tur bija pasūtījis zārkam līdzīgu kasti, kas bija pietiekoši plaša, lai cilvēks tajā varētu brīvi apgriezties. Kastes apakša un sāni bija mīksti polsterēti, tā ka veidoja ērtu gultu, kurā cilvēkam nekas nedraudēja pat pie kuģa viļņošanās. Nelielais režģītis, kuru d'Artanjans pieminēja karalim, atgādināja bruņinieka sej- segu un atradās iepretim gūstekņa sejai. Tas bija tā ielikts, ka pie mazākā kliedziena, uzspiežot tam, varēja apklusināt kliedzēju vai pat to nosmacēt.
D'Artanjans labi pazina gan savu ekipāžu, gan gūstekni un ceļā baidījās tikai no divām lietām: ka ģenerālis labāk izvēlēsies nāvi nekā šo neparasto gūstu un, mēģinādams runāt, piespiedīs sevi nosmacēt, vai arī, ka sargus iekārdinās gūstekņa solījumi, un viņi Monka vietā kastē iesēdinās viņu pašu.
Tāpēc d'Artanjans viens pats nosēdēja pie kastes divas dienas un divas naktis, piedāvādams ģenerālim vīnu un ēdienus, no kuriem ģenerālis stūrgalvīgi atteicās. D'Atanjans centās viņu nomierināt un pārliecināt, ka šai savdabīgajā gūstā ar viņu nenotiks nekas ļauns. D'Artanjana priekšā gulēja divas pistoles un zobens, kas viņu pasargāja no matrožu ziņkārības.
Ieradies Šveningenē, viņš vairs neuztraucās. Viņa matroži nepavisam nevēlējās ielaisties darīšanās ar vietējiem iedzīvotājiem. Bez tam viņa pusē bija Menvils, kuru viņš bija iecēlis par savu palīgu. Menvils bija izcili saprātīgs, un viņa sirdsapziņa bija tīrāka kā pārējiem. Viņš cerēja, ka, kalpodams d'Artanjanam, varēs nodrošināt savu nākotni, un tāpēc bija gatavs drīzāk mirt, nekā pārkāpt komandiera pavēli. Nokļuvis krastā, d'Artanjans uzticēja viņam kasti un reizē arī ģenerāļa dzīvību. Menvilam bija pavēlēts, lai viņš kopā ar septiņiem matrožiem atnes kasti, tiklīdz izdzirdēs trīs svilpienus. Mēs redzējām, ka leitnants šo pavēli izpildīja.
Kad kasti ienesa karaļa namā, d'Artanjans ar laipnu smaidu atlaida savus ļaudis un teica:
— Kungi, jūs izdarījāt svarīgu pakalpojumu viņa majestātei Kārlim II, kas pēc pusotra mēneša būs Anglijas karalis. Jūs saņemsiet divkāršu maksu. Ejiet un gaidiet mani pie laivas.
Matrožu sajūsma izpaudās tik skaļi, ka izbiedēja pat suni.
D'Artanjns pavēlēja ienest kasti karaļa priekšistabā, ar lielāko rūpību aizslēdza durvis, tad atvēra kasti un sacīja ģenerālim:
— Ģenerāl, es tūkstoškārt atvainojos jums par apiešanos, kas nav jūsu cienīga. Es to saprotu; bet man vajadzēja, lai jūs mani noturētu par vienkāršu zvejnieku. Bez tam Anglijā kravu pārvadāšana sagādā lielas neērtības. Ceru, ka jūs to ņemsiet vērā. Tagad, ģenerāļa kungs, — viņš vēl piemetināja, — jūs varat piecelties un pastaigāt.
Viņš atraisīja ģenerāļa rokas. Monks piecēlās un apsēdās ar tādu izskatu, it kā gaidītu, ka viņu tūlīt pat nonāvēs. D'Artanjans atvēra durvis uz Kārļa II kabinetu un pieteica:
— Jūsu majestāte, te ir jūsu ienaidnieks, ģenerālis Monks; es zvērēju, ka izdarīšu jums šo pakalpojumu. Tas ir izdarīts, tagad es gaidu jūsu pavēles. Kungs, — viņš piebilda, pagriezdamies pret ģenerāli, — jūs stāvat viņa majestātes Kārļa II, Liebritānijas monarha priekšā.
Monks pacēla pret princi stoieisku un vēsu skatienu un noteica:
— Es nepazīstu nekādu Anglijas karali. Te nav pat neviena, kas būtu cienīgs saukties par muižnieku, tāpēc ka Kārļa II sūtnis, kuru cs uzskatīju par godīgu cilvēku, ievilināja mani apkaunojošās lamatās. Es tajās iekritu — jo ļaunāk man. Tagad jūs abi — iedvesmotājs (tas attiecās uz karali) un izpildītājs (Monks pagriezās pret d'Artanjanu) — neaizmirstiet, ko es jums teikšu. Mans ķermenis pieder jums, jūs varat mani nogalināt; es pat iesaku jums to darīt, jo jūs nekad neiegūsiet ne manu dvēseli, ne gribu. Vairāk negaidiet no manis ne vārda, jo no šī brīža es neatvēršu muti, pat lai iekliegtos. Tas ir viss.
Viņa runā izskanēja nelabojama puritāņa drūmā un nelokāmā apņēmība; d'Artanjans paskatījās uz savu gūstekni kā cilvēks, kas prot novērtēt katru vārdu un balss noskaņu, kādā tie i/teikti.
— Ģenerālim patiešām ir stingra griba, — viņš klusu teica karalim. — Divās diennaktīs viņš neapēda ne kumosu maizes un neizdzēra ne piliena vīna. No šī brīža jūsu majestāte izlemj viņa likteni; es mazgāju rokas, kā teica Pilāts.*
Bāls, sakrustojis rokas uz krūtīm, Monks padevīgi gaidīja savu likteni.»
D'Artanjans pievērsās viņam.
Poncijs Pilāts — Romas ieceltais Jūdejas pārvaldnieks (26. — 36. m.ē.), kurš, kā teikts Bībelē, apstiprināja Jēzus Kristus nāves sodu.
— Jūs ļoti labi saprotat, — viņš teica ģenerālim, — ka jūsu pati par sevi lieliskā runa tomēr neapmierina nevienu, pat ne jūs pašu. Viņa majestāte gribēja ar jums parunāt; jūs atteicāties ar viņu tikties. Kāpēc tad tagad, kad jūs ar karali esat saticies aci pret aci, kad šo tikšanos ir panācis no jums neatkarīgs spēks, kāpēc jūs spiežat mūs rīkoties tādā veidā, ko es uzskatu par veltīgu un bezjēdzīgu? Runājiet taču, velns parāvis! Sakiet kaut vai „nē"!
Monks neteica ne vārda, tikai domīgi glaudīja ūsas, un viņa izskats pauda, ka viņš apzinās savu grūto stāvokli.
Kārlis II bija iegimis dziļās pārdomās. Viņš pirmo reizi tikās ar Monku — ar cilvēku, ko tik ļoti gribēja redzēt — un tagad ar savu vērīgo skatienu pūlējās iespiesties viņa sirds dziļumos.
Viņš pārliecinājās, ka Monks nolēmis drīzāk mirt nekā sākt runāt. Tas nebija nekas negaidīts, ja ņem vērā, cik smagi aizvainots jutās šis ievērojamais cilvēks. Tai pašā brīdī Kārlis II pieņēma vienu no tiem lēmumiem, kas liek vienkāršam cilvēkam riskēt ar savu dzīvību, ģenerālim — ar uzvaru, karalim — ar viņa valsti.
— Mans kungs, — viņš vērsās pie Monka, — daļēji jums ir taisnība. Es neprasu, lai jūs man atbildētu, es lūdzu vienīgi uzklausīt mani.
Uz mirkli iestājās klusums. Karalis skatījās uz Monku, bet tas palika bezkaislīgs.
— Kungs, jūs man izteicāt rūgtus pārmetumus, — karalis atkal ierunājās. — Jūs esat pārliecināts, ka es pie jums uz Ņūkāslu aizsūtīju cilvēku, kurš jūs ievilināja slazdā; starp citu, atzīmēšu, ka d'Artanjana kungs par viņu neko nezināja. Es esmu patiesi pateicīgs d'Artanjana kungam par viņa augstsirdīgo un cildeno uzticību.
D'Artanjans godbijīgi paklanījās. Monks stāvēja nekustīgi.
— D'Artanjana kungs, — ņemiet vērā, Monka kungs, ka es nebūt nevēlos jums atvainoties, — tātad d'Artanjana kungs kā īsts muižnieks devās uz Angliju pats pēc savas gribas, pilnīgi nesavtīgi, bez pavēles, bez cerības, lai pakalpotu nelaimīgajam karalim un pievienotu saviem daudzajiem dižajiem darbiem arī šo apbrīnojamo varoņdarbu.
D'Artanjans mazliet pietvīka un ieklepojās, lai slēptu mulsumu. Monks joprojām nekustējās.
— Monka kungs, jūs neticat maniem vārdiem, — karalis turpināja. — Es saprotu jūsu neuzticību: tāda padevība sastopama tik reti, ka tai grūti noticēt.
— Ģenerālis maldās, ja netic jūsu majestātei! — d'Artanjans iesaucās. — Jūs teicāt taisnību, visīstāko patiesību, ja, acīmredzot, es esmu rīkojies nepareizi, sagūstot ģenerāli: tas, šķiet, ir nelaikā. Ja tā ir, es jūtos izmisis!
— Ševaljē d'Artanjan, — karalis saņēma musketiera roku. — Es esmu jums pateicīgs vairāk, nekā ja jūs man būtu nodrošinājis uzvaru: jūs man likāt ieraudzīt vēl nezināmu draugu, kam es būšu mūžam pateicīgs un ko mūžīgi mīlēšu…
Karalis draudzīgi paspieda d'Artanjana roku un, palocījies Monkam, piebilda:
— Un arī ienaidnieku, kuru kopš šī brīža es vērtēšu pēc nopelniem.
Puritāņa acis kaut kas uzzibsnīja, bet tūlīt arī apdzisa, un viņš atkal
kļuva tikpat drūmi bezkaislīgs kā iepriekš.
— Lūk, kāds bija mans plāns, d'Artanjana kungs, — karalis turpināja. — Grāfs de Lafērs, kuru jūs, šķiet, pazīstat, devās uz Ņūkāslu…
— Atoss! — iesaucās d'Artanjans.
— Jā, liekas, ka tā viņu sauc kauju biedri… Grāfs de Lafērs devās uz Ņūkāslu, un varbūt viņam izdotos pierunāt ģenerāli uzsākt sarunas ar mani vai kādu no maniem atbalstītājiem. Bet te vardarbīgi iejaucāties jūs.
— Velns lai parauj! — d'Artanjans noteica. — Droši vien tas bija viņš, kas ieradās nometnē tai pašā vakarā, kad tur iekļuvu es ar zvejniekiem!
Tikko manāma Monka uzacu sakustēšanās atklāja d'Artanjanam, ka viņš nav kļūdījies.
— Jā, jā, — viņš turpināja, — man jau likās, ka tas ir viņa stāvs un " viņa balss. Ak, cik žēl! Piedodiet, jūsu majestāte, es domāju, ka rīkojos pareizi.
— Nav noticis nekas slikts, — karalis atbildēja, — vienīgi ģenerālis apvaino mani nodevībā, kurā es nemaz neesmu vainīgs. Nē, ģenerāl, ar tādiem ieročiem es negribu ar jums cīnīties. Drīz jūs to redzēsiet. Bet līdz tam ticiet man, es zvēru jums pie sava muižnieka goda! Tagad, d'Artanjana kungs, atļaujiet jums kaut ko pateikt.
— Es klausos, jūsu majestāte.
— Jūs esat man uzticīgs? Vai ne?
— Jūsu majestāte redzēja manu bezgalīgo uzticību.
— Labi. Pietiek ar vienu vienīgu vārdu no tāda cilvēka mutes kā jūs. Bez tam vārdiem vienmēr seko darbi. Ģenerāl, lūdzu jūs nākt man līdz. Jūs arī nāciet kopā ar mums, d'Artanjana kungs.
D'Artanjans bija mazliet apjucis, bet paklausīja. Kārlis II izgāja ārā, aiz viņa Monks, kam sekoja d'Artanjans. Kārlis devās uz priekšu pa to pašu ceļu, pa kuru bija nācis d'Artanjans, un visu trīs naksnīgo gājēju sejās saka pūst jūras vējš. Kārlis atslēdza vārtiņus, un viņi nepaguva noiet ne piecdesmit soļus, kad ieraudzīja okeānu, kas bija beidzis viļņoties un tagad rāmi elpoja kā noguris briesmonis.
Kārlis II gāja galvu nodūris un iegrimis pārdomās, lēni berzēdams ar roku zodu. Monks gāja aiz viņa, nemierīgi skatīdamies atpakaļ. Aizmugurē sekoja d'Artanjans, turēdams roku pie zobena roktura.
— Kur atrodas laiva, ar kuru jūs atbraucāt? — Kārlis noprasīja musketierim.
— Lūk, tur; tajā mani gaida septiņi karavīri un virsnieks.
— A, redzu! Laiva izvilkta krastā. Bet jūs taču ar to neatbraucāt no Ņūkāslas?
— O, nē! Es par savu naudu noīrēju burinieku, un tas ir noenkurots lielgabala šāviena attālumā no krasta.
— Kungs, jūs esat brīvs, — karalis teica Monkam.
Par spīti savai rakstura stingrībai Monks tomēr nespēja apspiest izsaucienu. Karalis apstiprinoši pamāja ar galvu un turpināja:
— Mēs pamodināsim kādu no vietējiem zvejniekiem. Viņš sagatavos kuģi vēl šonakt un aizvedīs jūs turp, kur pavēlēsiet. D'Artanjana kungs jūs pavadīs. Es uzticu d'Artanjana kungu jūsu godaprātam, Monka kungs.
Monks izbrīnā izsaucās, bet d'Artanjans smagi nopūtās. Karalis izlikās, ka neko nav pamanījis un pieklauvēja pie pašā jūras krastā dzīvojošā zvejnieka mājas žoga.
— Hei, Keizer! — viņš uzsauca. — Mosties!
— Kas tur ir? — zvejnieks atsaucās.
— Es, karalis Kārlis.
— Ak tas esat jūs, milord! — Keizcrs iesaucās, izlīzdams no buras, kurā viņš bija ietinies un neizģērbies gulēja kā šūpulī. — Ko jūs vēlaties?
— Keizer, — karalis pavēlēja, — tev tūlīt jāiziet jūrā. Šis ceļotājs noīrē tavu barku; tev labi samaksās. Kalpo viņam kā nākas.
Karalis atkāpās dažus soļus, lai Monks varētu netraucēti sarunāties ar zvejniekiem.
— Es gribu nokļūt pāri jūrai uz Angliju, — Monks ar grūtībām teica holandiski.
— Ko tur, — zvejnieks atteica, — es varu pārvest.
— Vai mēs varam drīz doties ceļā?
— Pēc pusstundas, milord. Mans vecākais dēls jau paceļ enkuru; mēs grasījāmies trijos doties zvejā.
— Nu, vai sarunājāt? — Kārlis, pienācis klāt, apvaicājās.
— Jā, jūsu majestāte, visu, izņemot maksu, — zvejnieks atbildēja.
— Maksu tu saņemsi no manis, — karalis sacīja. — Tas ir mans draugs.
Izdzirdējis Kārļa vārdus, Monks sarāvās un paskatījās uz karali.
— Labi, milord, — Keizers bija ar mieru.
Šai brīdī Kcizera vecākais dēls deva signālu.
— Laiks doties ceļā, kungi! — karalis mudināja.
— Jūsu majestāte, veltiet man vēl dažas sekundes, — d'Artanjans lūdza. — Es nolīgu cilvēkus. Tā kā es aizbraucu viens, man viņi vismaz jābrīdina.
— Uzsvilpiet viņiem, — teica Kārlis smaidīdams.
D'Artanjans iesvilpās: tūdaļ parādījās četri cilvēki Menvila vadībā.
— Te jums būs daļa no maksas, — d'Artanjans sacīja, sniegdams • viņiem maku, kurā bija divtūkstoš piecsimt livru zeltā. — Dodieties uz Kalē un gaidiet mani. Jūs jau zināt, kur.
To teicis, d'Artanjans ar smagu nopūtu ielika maku Menvila rokā.
— Kā! Jūs mūs atstājat? — matroži iesaucās.
— Varbūt uz pavisam īsu laiciņu, bet varbūt arī -uz ilgu. Kas to lai zina? Jūs jau saņēmāt divtūkstoš piecsimt livru. Tagad es jums samaksāju tikpat daudz. Tātad mes esam norēķinājušies. Palieciet sveiki, mani drau- gi!
D'Artanjans pagriezās pret Monku un teica viņam:
— Es gaidu jūsu pavēles, jo mēs kopā dodamies ceļā, ja vien jums mana sabiedrība nav nevēlama.
— Ne mazākā mērā, — Monks atteica.
— Laiks iekāpt! — sauca Keizera dēls.
Kārlis ar cieņu paklanījās ģenerālim un teica viņam:
— Es ceru, ka jūs piedosiet jums sagādātās neērtības, kad pārliecināsieties, ka es tajās neesmu vainīgs.
Monks neko neatbildēja, tikai zemu palocījās. Kārlis tīšām neteica neko d'Artanjanam, vienīgi skaļi piebilda:
— Vēlreiz pateicos jums, ševaljē, par jūsu pakalpojumu. Dievs jums to atdarīs, bet rūgtos pārbaudījumus, ceru, atstās tikai man.
Monks devās uz laivu. Iedams aiz viņa, d'Artanjans murmināja:
— Mans nabaga Planšē! Man šķiet, ka mēs sākām sliktu darījumu!