Brauciena laikā Monks ar d'Artanjanu runāja tikai tad, kad no tā nebija iespējams izvairīties. Tā piemēram, kad francūzis vilcinājās ķerties pie trūcīgajām pusdienām, kurās bija sālītas zivis, sausiņi un džins, Monks viņu sauca:
— Nāciet pie galda, kungs.
Un vairāk ne vārda. D'Artanjans pats sarežģītos apstākļos parasti runāja maz, tāpēc viņam likās, ka Monka klusēšana ir ļaunu vēstoša. Tā kā viņam bija daudz brīva laika, viņš lauzīja galvu, pūlēdamies uzminēt, kā Atoss saticies ar Kārli II, kā viņi izplānojuši šo braucienu un kā galu galā Atoss iekļuvis Monka nometnē? Nabaga musketieru leitnants katru reizi izrāva pa matam no ūsām, kad iedomājās, ka Atoss droši vien bija tas pats cilvēks, kas pavadīja Monku slavenajā nolaupīšanas naktī.
Pēc divām diennaktīm Keizers, klausīdams Monka pavēlei, piestāja krastā ģenerāla norādītajā vietā, kur atradās Atosa māja.
Tuvojās vakars. Saule kā sakaitēts tērauda vairogs jau līdz pusei bija pazudusi aiz horizonta zilās līnijas. Burinieks brauca augšup pa upi, kas sākumā vēl bija plata. Nepacietīgais Monks tomēr pavēlēja piestāt, un Keizers izsēdināja viņu kopā ar d'Artanjanu dūņainā, niedrēm apaugušā krastā.
D'Artanjans bija nolēmis paklausīt un tāpēc sekoja Monkam kā lācis, ko saimnieks ved ķēdē. Tas tomēr aizskāra viņa lēpnumu un pie sevis viņš ņurdēja, ka nav vērts kalpot karaļiem, jo pat labākais no tiem ne velnam neder.
Monks gāja ātri. Šķita, ka viņš vēl nevar īsti noticēt, ka atkal atrodas uz angļu zemes. Tālumā jau vīdēja jūrnieku un zvejnieku mājas, kas bija izkaisītas gar nožēlojamo ostu.
Pēkšņi d'Artanjans iekliedzās:
— Ak, Dievs! Māja deg!
Monks pacēla acis. Patiešām, vienā no mājām bija sācies ugunsgrēks. Dega šķūnis, kas stāvēja blakus mājai, un liesmas jau sāka laizīt jumtu. Spirgts vakara vējiņš palīdzēja ugunij pieņemties spēkā.
Abi ceļinieki paātrināja gaitu un, pienākuši tuvāk, izdzirda briesmīgus kliedzienus un ieraudzīja kareivjus, kas vicināja ieročus un draudēja ar dūrēm kādam degošajā mājā. Savu dusmu pārņemti, viņi nepamanīja burinieku.
Monks apstājās un pirmo reizi ietērpa vārdos, ko bija visu laiku domājis.
— Ek, — viņš teica, — varbūt tie vairs nav mani kareivji, bet gan* Lamberta.
Viņa vārdos skanēja skumjas, bažas, pārmetums, ko d'Artanjans ļoti labi saprata. Ģenerāļa prombūtnes laikā Lamberts varēja uzbrukt, uzvarēt, izklīdināt parlamenta piekritējus un ieņemt tās pašas pozīcijas, kuras pirms tam ieņēma Monka armija, kas bija pazaūdējusi savu vadoni. D'Artanjans nojauta, par ko Monks domā un secināja:"Notiks viens no diviem: vai nu Monks ir uzminējis, un tad šeit neviena nav, izņemot lam- bertistus, tātad viņa ienaidniekus, un tie uzņems mani atplestām rokām, jo ir parādā par savu uzvaru man; vai ari nekādas pārmaiņas nav notikušas, Monks būs priecīgs, ka atradis nometni iepriekšējā stāvoklī, un neatriebsies man pārāk bargi."
Iegrimuši pārdomās, mūsu ceļinieki soļoja uz priekšu un nonāca jūrnieku bariņā, kuri žēli skatījās uz degošo māju, bet aiz bailēm no kareivjiem neuzdrošinājās neko teikt. Monks vienam no jūrniekiem pajautāja:
— Kas te notiek?
— Kungs, šajā namā dzīvoja kāds ārzemnieks, un kareivji sāka viņu turēt aizdomās, — jūrnieks atbildēja, jo viņš nepazina Monku, kas bija ietinies apmetnī. — Kareivji gribēja ieiet pie viņa,.aizbildinoties, ka viņu jāved uz nometni; viņš nenobijās un paziņoja, ka nogalinās pirmo, kas spers kāju pār viņa nama slieksni. Kāds drosminieks metās uz priekšu, un francūzis tūlīt pat viņu nošāva ar pistoli.
— Ā, tas ir francūzis? — d'Artanjans, rokas berzēdams, priecājās. — Lieliski!
— Kāpēc lieliski? — jūrnieks brīnījās.
— Nē, nē, es pateicu aplam, es to negribēju teikt… Turpiniet!
— Pārējie kareivji kļuva nikni kā zvēri un izšāva kādas simt reizes uz māju, bet francūzi aizsargāja siena. Ja mēģina pieiet pie durvīm, šauj viņa sulainis un ļoti trāpīgi! Bet ja iet pie loga, nokļūst pa šāvienam viņa kunga pistolei. Re, kur guļ jau septiņi nošautie.
— Ā, mans tautietis ir drosmīgs! — d'Artanjans iesaucās. — Pag, pag! Es iešu viņam palīgā, un divatā mēs šos draņķus pieveiksim.
— Atļaujiet man, kungs, — Monks teica. — Pagaidiet.
— Un vai ilgi būs jāgaida?
— Ļaujiet man uzdot vēl vienu jautājumu.
Monks pagriezās pret jūrnieku un, nespēdams noslēpt uztraukumu, neskatoties uz savu stingrību, apvaicājās:
— Mans draugs, kas tie ir par kareivjiem?
— Protams, tā trakā Monka.
— Tātad kauja vēl nav bijusi?
— Kāpēc gan būtu jācīnās? Lamberta armija kūst kā aprīļa sniegs. Visi bēg pie Monka, gan virsnieki, gan kareivji. Pēc nedēļas Lambertam vairs nebūs ne piecdesmit vīru.
Jūrnieka stāstījumu pārtrauca jauna zalve pa degošo māju. Par atbildi no mājas atskanēja pistoles šāviens, un lode trāpīja drošākajam uzbrucējam. Kareivji saniknojās vēl vairāk.
Liesmas cēlās aizvien augstāk, un virs mājas pacēlās dūmu un uguns mutuļi. D'Artanjans vairs nespēja ilgāk valdīties.
— Velns parāvis! — viņš teica Monkam un uzmeta tam naidīgu skatienu. — Jūs esat ģenerālis, bet atļaujat saviem kareivjiem dedzināt mājas un nogalināt cilvēkus! Jūs to visu mierīgi vērojat, sildīdams rokas pie uguns. Velns lai parauj! Jūs esat necilvēks!
— Pacietieties! — Monks smaidīdams teica.
— Paciesties! Nogaidīt līdz brīdim, kamēr šis drosmīgais cilvēks galīgi izcepsies?
D'Artanjans metās uz māju.
— Stāviet! — Monks pavēloši teica un devās arī pats uz to pusi. Tai brīdī pie mājas pienāca virsnieks un uzsauca aplenktajam:
— Māja deg. Pēc stundas tu pārvērtīsies pelnos. Vēl ir laiks. Ja tu mums pateiksi visu, ko zini par ģenerāli Monku, mēs tev uzdāvināsim dzīvību. Atbildi, vai arī, zvēru pie svētā Patrika…
Aplenktais neko neatbildēja. Viņš droši vien no jauna pielādēja pistoli.
— Drīz mums ieradīsies papildspēki, — virsnieks turpināja. — Pēc piecpadsmit minūtēm pie mājas būs simt cilvēku.
Francūzis uzsauca:
— Es atbildēšu, ja visi aizies; es gribu brīvi iziet no šejienes un viens pats doties uz nometni. Ja ne, nogaliniet mani tepat.
— Velns parāvis, — d'Artanjans iekliedzās, — tā taču ir Atosa balss! Nelieši tādi!
Viņš izrāva zobenu no maksts, un tas iezibējās vakara gaismā.
Monks viņu atturēja, izgāja pats priekšā un skaļā balsī noprasīja:
— Kas te notiek? Digbij, kas tas par ugunsgrēku? Kāpēc tā klaigā?
— Ģenerālis! — Digbijs iekliedzās, izmezdams no rokām zobenu.
— Ģenerālis! — kareivji atkārtoja.
— Kas tur ko brīnīties? — Monks mierīgi vaicāja. Kad visi apklusa, viņš pajautāja:
— Kas aizdedzināja māju?
Kareivji nodūra galvas.
— Kā! Es jautāju un nesaņemu atbildi! — Monks uzkliedza. — Es apsūdzu, un neviens netaisnojas! Un vēl nav nodzēsts ugunsgrēks!
Kareivji tūdaļ metās pēc spaiņiem un āķiem un sāka dzēst ugunsgrēku tikpat sparīgi kā pirms tam bija veicinājuši degšanu. D'Artanjans pirmais pieslēja pie mājas kāpnes un uzsauca:
— Atos! Tas esmu es, d'Artanjans! Nešaujiet uz mani, dārgais draugs!
Pēc mirkļa viņš jau apkampa grāfu. Pa to laiku, Grimo apakšējā stāvā jauca nost aizsprostojumu tikpat aukstasinīgi kā vienmēr un, atvēris durvis, mierīgi nostājās uz sliekšņa un sakrustoja rokas uz krūtīm. Izdzirdis d'Artanjana balsi, viņš tomēr nespēja apvaldīt savu izbrīnu.
Pabeiguši dzēst ugunsgrēku, samulsušie kareivji ar Digbiju priekšgalā piegāja pie ģenerāļa.
— Ģenerāļa kungs, piedodiet mums, — viņš lūdza. — Mēs to izdarījām aiz mīlestības pret jums, jo domājām, ka jūs esat pazudis.
— Jūs esat jukuši prātā! Pazudis! Vai tad tādi kā es pazūd? Vai es nedrīkstu atstāt nometni, nevienam neziņojot par saviem nodomiem? Varbūt jūs mani uzskatāt par parastu pilsētnieku? Vai tad drīkst uzbrukt un draudēt ar nāvi muižniekam, manam draugam un viesim, tikai tāpēc, ka uz viņu kritušas aizdomas? Zvēru pie debesīm, es pavēlēšu nošaut visus, kurus šis drosmīgais muižnieks vēl nav aizsūtījis uz viņu sauli!
— Ģenerāļa kungs, — Digbijs pazemīgi teica, — mēs bijām divdesmit astoņi. Astoņi ir gājuši bojā! <■
— Es ļaušu grāfam de Lafēram pievienot šiem astoņiem arī pārējos divdesmit, — Monks teica, sniegdams Atosam roku. — Ejiet visi uz nometni. Digbij, jums mēnesis aresta.
— Ģenerāļa kungs!..
— Tā jums būs mācība citreiz sekot tikai manām pavēlēm.
— Leitnants man pavēlēja…
— Leitnantam nevajadzēja jums dot tādas pavēles. Viņš tiks arestēts jūsu vietā, ja patiešām pavēlēja jums sadedzināt šo muižnieku.
— Viņš to nepavēlēja, ģenerāļa kungs: viņš pavēlēja atvest grāfu uz nometni, bet viņš negribēja nākt.
— Es nevēlējos, lai aplaupa manu māju, — Atoss teica, izteiksmīgi skatīdamies uz Monku.
— Un pareizi darījāt. Marš, uz nometni!
Kareivji, galvas nokāruši, aizgāja.
— Tagad, kad mēs esam vieni paši, — Monks vaicāja Atosam, — sakiet man lūdzu, grāf, kāpēc jūs katrā ziņā gribējāt palikt šeit? Jūsu kuģis taču ir tik tuvu…
— Ģenerāl, es gaidīju jūs. Vai tad tas nebijāt jūs, kas man nozīmēja tikšanos pēc nedēļas?
D'Artanjana daiļrunīgais skatiens apliecināja Monkam, ka abi drosmīgie un godīgie draugi nebija sarunājuši viņu nolaupīt. Monks jau to zināja.
— Kungs, — viņš teica d'Artanjanam, — jums bija pilnīga taisnība. Atļaujiet man pateikt dažus vārdus grāfam de Lafēram.
D'Artanjans izmantoja šo brīdi, lai pieietu un sasveicinātos ar Grimo.
Monks palūdza atļauju ieiet viņa istabā. Tā vēl bija dūmu un drupu pilna. Vairāk kā piecdesmit lodes pa logu bija ielidojušas istabā un sacaurumojušas sienas. Istabā atradās galds, uz tā stāvēja tintnīca un visi rakstāmpiederumi. Monks paņēma spalvu, uzrakstīja vienu rindiņu, parakstījās, salocīja papīru, aizzīmogoja to ar savu gredzenu un atdeva vēstuli Atosam.
— Grāf, — viņš teica, — esiet tik laipns un aizvediet šo vēstuli karalim Kārlim II. Dodieties ceļā tūlīt, ja nekas jūs neaiztur.
— Bet muciņas? — Atoss jautāja.
— Zvejnieki, kas mani atveda šurp, aiznesīs tās uz kuģi. Pacentieties izbraukt ne vēlāk kā pēc stundas.
— Labi, ģenerāl.
— D'Artanjana kungs! — Monks pa logu uzsauca.
D'Artanjans tūlīt pat ienāca istabā.
— Apskaujiet jūsu draugu un atvadieties no viņa. Viņš atgriežas uz Holandi.
— Uz Holandi! — d'Artanjans iesaucās. — Bet es?
— Jūs esat brīvs un varat aizbraukt, bet es ļoti lūdzu jūs palikt. Vai patiesi jūs man atteiksiet?
— O nē! Es esmu jūsu rīcībā, ģenerāl.
D'Artanjans ātri atvadījās no Atosa. Monks vēroja viņus abus. Tad viņš pats parūpējās, lai viss tiktu sagatavots aizbraukšanai un lai muciņas nogādātu uz kuģa. Kad tas atstāja krastu, viņš paņēma apmulsušo un satraukto d'Artanjanu zem rokas un aizveda viņu uz Ņūkāslu. Iedams roku rokā ar Monku, d'Artanjans pie sevis čukstēja: „Nu, nu, šķiet, ka „Planšē un Co" akcijas ceļas!"