Kaut gan tagad d'Artanjans ticēja veiksmei, tomēr viņš vēl īsti visu nesaprata. Atosa brauciens uz Angliju, karaļa un Atosa vienošanās, kā arī viņa paša likteņa dīvainā savīšanās ar grāfa de Lafēra likteni deva viņam bagātīgu vielu pārdomām. Viņam likās, ka vislabākais būs paļauties uz likteni. Viņš bija izturējies nepiesardzīgi, un, kaut arī viss izdomātais bija izdevies, no tā nekas labs neiznāca. Viss bija pagalam, tātad vairs nebija ko zaudēt.
D'Artanjans kopā ar Monku ienāca nometnē. Ģenerāļa atgriešanās visiem likās kā brīnums, jo viņi uzskatīja Monku par mirušu. Monka bargā seja un ledainais skatiens it kā vaicāja iepriecinātajiem virsniekiem un sajūsminātajiem kareivjiem par šādas līksmības cēloni. Leitnants sagaidīja Monku un pastāstīja viņam, kādu nemieru visos izraisījusi viņa prombūtne.
— Par ko jūs īsti uztraucāties? — Monks jautāja. — Vai tad man par visu jums jāatskaitās?
— Bet, ģenerāl, aitas bez sava gana var izbīties.
— Izbīties! — Monks atkārtoja savā stingrajā un spēcīgajā balsī. — Ir nu gan vārds!.. Velns parāvis! Ja manām aitām nav zobu un nagu, tad es negribu būt to gans! Jūs izbijāties…
— Par jums, ģenerāl!
— Labāk nodarbojieties ar savām lietām. Ja man arī nav tāda prāta, kādu Dievs piešķīra Oliveram Kromvelam, tad tomēr man ir savs prāts, un es esmu ar to mierā, lai cik niecīgs tas arī nebūtu.
Virsnieks neiebilda, un visi nolēma, ka Monks paveicis kādu svarīgu darbu vai arī vienkārši viņus pārbaudījis. Kā redzams, viņi maz pazina šo piesardzīgo prātu. Ja Monks būtu tikpat īsts puritānis kā viņa sabiedrotie, tad tagad viņam būtu karsti jāpateicas savam svētajam par atbrīvošanos no d'Artanjana kastes.
Kamēr tas viss norisinājās, mūsu musketieris pie sevis nemitīgi atkārtoja: „Lai Dievs dod, ka Monks neizrādītos tik patmīlīgs kā es. Ja mani kāds ietupinātu kastē zem režģa un kā telēnu aizvestu pāri jūrai, man būtu tik nepatīkamas atmiņas par savu nožēlojamo stāvokli kastē, un es tā dusmojos uz to, kas mani tur iesprostoja, tā baidītos ieraudzīt viņa sejā indīgu smīnu vai arī viņa pozā izsmējīgu atgādinājumu par manu stāvokli kastē, ka… Velns lai parauj! Es viņam iegrūstu kaklā dunci pateicībā par viņa režģiem un iemestu viņu īstā zārkā, lai salīdzina ar to, kurā es nīku divas dienas".
D'Artanjans, to teikdams, bija atklāts; mūsu gaskonis izcēlās ar jūtīgumu. Par laimi, Monku nodarbināja citas domas. Viņš nebilda ne pušplēsta vārda par bijušo savam samulsušajam uzvarētājam, gluži otrādi — izrādīja viņam lielu uzticību, vadāja sev līdz uz armijas skatēm, lai iegūtu d'Artanjana atzinību, kuru viņam, acīmredzot, ļoti gribējās saņemt. D'Artanjans izturējās kā prasmīgs lišķis: viņš jūsmoja par Monka taktiku, par kārtību viņa nometnē un vilka uz zoba Lambertu.
Tūlīt pēc atgriešanās Monks piekrita tikties ar Lambertu, ko pēdējais bija lūdzis iepriekšējā dienā, bet ko Monka leitnanti bija noraidījuši, aizbildinādamies ar ģenerāļa slimību. Tikšanās nebija sevišķi ilgstoša un interesanta. Lamberts gribēja uzzināt sava pretinieka domas. Monks atbildēja, ka piekrīt vairākuma viedoklim. Lamberts jautāja: vai labāk nevarētu atrisināt sadursmi, izveidojot savienību nevis ejot kaujā? Monks palūdza nedēļu pārdomām. Lamberts neuzdrošinājās noraidīt viņa lūgumu, kaut gan, dodamies karagājienā, bija lielījies, ka uzreiz iznīcinās Monka armiju.
Kad šai sarunai, kuru Lamberta atbalstītāji bija nepacietīgi gaidījuši, nesekoja ne miera līgums, ne kauja, Lamberta dumpīgā armija deva priekšroku kaut arī ierobežotam, bet parlamentam (kā d'Artanjans jau bija paredzējis), nevis sava ģenerāļa krāšņajām, bet neauglīgajām iecerēm.
Lamberta karavīri atcerējās bagātīgās Londonas pusdienas, elu un he- resu, ar ko pilsētnieki cienāja savus draugus karavīrus. Armija ar šausmām skatījās uz rupjo maizi, Tvīdas duļķaino ūdeni, kas bija pārāk sāļš dzeršanai,. bet. nepietiekoši sāļš ēdiena gatavošanai, un domāja: ,.Varbūt otrā pusē mums būs labāk? Varbūt Londonā cepas gaļa Monka karavīriem?"
No tā brīža galvenais sarunu temats bija bēgšana no Lamberta armijas.
Monks aizstāvēja parlamentu, Lamberts tam uzbruka. Monks vēlējās atbalstīt parlamentu tikpat maz kā Lamberts, bet viņš to bija ierakstījis savos karogos, tāpēc pretējai pusei gribot negribot savējos bija jāraksta sacelšanās lozungs, kas puritāņiem nebūt nepatika. Tādēļ karavīri plūda no Lamberta pie Monka kā grēcinieki dotos no Belccbula pie Dieva.
Monks jau bija izrēķinājis: ja dienā būs tūkstotis dezertieru, tad Lamberts noturēsies divdesmit dienas. Tomēr, jebkuram ķermenim krītot, ātrums vienmēr pieaug: pirmajā dienā bija simt bēgļu, otrajā piecsimt, trešajā tūkstotis. Monks jau domāja, ka tas būs vidējais skaits, bet no tūkstoša bēgļu skaits palielinājās līdz diviem tūkstošiem, tad uz četriem, un pēc nedēļas Lamberts, juzdams, ka vairs nav spējīgs cīnīties, ja izraisās kauja, pieņēma saprātīgu lēmumu naktī atstāt nometni, atgriezties Londonā, lai aizsteigtos priekšā Monkam un izveidotu spēcīgu armiju no palikušajiem atbalstītājiem.
Monks, ne no kā nebaidīdamies, uzvaroši devās tieši uz Londonu, uzsūcot savā armijā pat visus tos, kas paši nezināja, kādai partijai viņi pieder. Monka armija apmetās Bārnetā, četras jūdzes no galvaspilsētas. Parlaments līksmoja, iztēlodamies, ka atradis sev aizstāvi. Tauta gaidīja, lai slavenais karavadonis sevi parāda un lai tad varētu spriest par viņu. Pat d'Artanjans nespēja izprast Monka nodomus. Viņš visu vēroja un jūsmoja par Monku. Monks nevarēja ieiet Londonā bez brāļu kara. Viņš vilcinājās.
Negaidīti Monks padzina no Londonas kara partiju un parlamenta vārdā ieņēma pilsētu.
Kad pilsoņi jau sašuta par Monka rīcību un pat kareivji sāka pārmest savam komandierim, viņš, iepriekš pārliecinājies, ka ir spēcīgākais, paziņoja līdzskrējēju parlamentam, ka tam ir laiks nolikt pilnvaras un atbrīvot vietu patiesai, nevis pabiru valdībai. Monks to paziņoja, balstīdamies uz piecdesmit tūkstošiem zobenu, kuriem tajā pašā vakarā ar vētrainu sajūsmu pievienojās slavenās Londonas pilsētas piecsimt tūkstoši iedzīvotāju.
Un šai brīdī, kad tauta pēc trokšņainajiem svētkiem un ielu dzīrēm sāka domāt, kam lai piešķir varu, visi pēkšņi uzzināja, ka no Hāgas izgājis kuģis, uz kura atrodas Kārlis II.
— Kungi, — Monks teica saviem virsniekiem, — es dodos sagaidīt likumīgo valdnieku. Kas mani mīl, lai seko man!
Viņa vārdus saņēma ar vētrainiem izsaucieniem. D'Artanjanam no prieka ietrīsējās sirds, kad viņš tos izdzirdēja.
— Velns parāvis! — viņš teica Monkam. — Tas nu gan ir drosmīgi!
— Vai jūs dosieties turp kopā ar mani?
— Bez šaubām, ģenerāl!.. Bet es jūs lūdzu, pasakiet man, ko jūs uzrakstījāt vēstulē, kuru nosūtījāt ar Atosu, tas ir, ar grāfu de Lafēru?.. Atcerieties… mūsu ierašanās dienā?
— Man nav noslēpumu no jums, — Monks atbildēja. — Es uzrakstīju tikai vienu teikumu: „Gaidu jūsu majestāti pēc sešām nedēļām Duvrā".
— Tādā gadījumā es neteikšu, ka tas ir drosmīgi, bet gan, ka tas ir smalki izspēlēts.
— Tādās lietās jūs esat lietpratējs, — Monks atteica.
Tas bija vienīgais ģenerāļa mājiens par viņa ceļojumu uz Holandi.