Anglijas karalis ar vislielāko greznību ieradās Duvrā un pēc tam Londonā. Viņš ataicināja brāļus un atveda sev līdz māsu un māti. Anglija bija tik ilgi pamesta savā vaļā, tas ir, padota tirānijai, vai arī nožēlojamu un nesaprātīgu cilvēku varai, tāpēc Kārļa II atgriešanās (kuru, starp citu, angļi pazina tikai kā cilvēku, kura tēvam nocirta galvu) bija svētki visās trijās karalistēs. Tautas sajūsmas pilnie saucieni jauno karali tā pārsteidza, ka viņš savam jaunākajam brālim Jorkas hercogam pie auss pačukstēja:
— Acīmredzot, mēs paši esam vainīgi, ka tik ilgi neatgriezāmies zemē, kur mūs tā mīl.
Karali ielenca lieliska svīta. Jaukais laiks arī sekmēja svētkus. Kārlis bija kļuvis it kā jaunāks un bija jautrs; likās, ka tas ir paviam cits cilvēks. Visi, pat saule, viņam uzsmaidīja. Galma lišķu krāšņumā un trokšņainajā pūlī, kas acīmredzot bija aizmirsuši, ka viņi pavadīja uz ešafotu jaunā karaļa tēvu, cilvēks karaļa musketieru leitnanta mundierī ar smaidu smalkajā, gudrajā sejā vēroja gan aurojošo pūli, gan Kārli II: karalis izlikās aizkustināts un cītīgi klanījās dāmām, kas meta puķu pušķus zem viņa zirga kājām.
— Nav slikti būt par karali! — šis cilvēks pats sev teica, kad bija palaidis garām visu svītu un visa redzētā pārņemts, iegrima dziļās pārdomās un apstājās uz ceļa. — Lūk, karalis, kurš nokaisīts ar zeltu un briljantiem kā ķēniņš Zālamans un zaigo visās varavīksnes krāsās kā pļava pavasarī; tagad viņš varēs grābt saujām no lādēm, kur viņa uzticamie pavalstnieki, kas visi kādreiz nodevuši viņu, ir sakrājuši zeltu. Tagad viņu tā apveltī ar puķu pušķiem, ka tajos var noslīkt; ja būtu parādījies šeit pirms diviem mēnešiem, viņam veltītu tikpat daudz ložu un lielgabalu lādiņu. Jā, nav slikti būt par karali!
Gājiens virzījās uz priekšu. Kliedzienu viļņi vēlās pakaļ karalim uz pili; musketieri vēl joprojām stipri grūstīja.
— Velns parāvis! — mūsu filozofs turpināja. — Visi šie cilvēki kāpj man uz kājām un neliekas par mani ne zinis, jo viņi ir angļi, bet es esmu francūzis. Ja viņiem pajautās: „Kas ir d'Artanjans?" — viņi atbildēs: „Ne- zinām!" Bet, ja viņiem teiks: „Lūk, karalis! Lūk, Monks!" — tad viņi tūlīt auros pilnā balsī: „Lai dzīvo karalis! Lai dzīvo Monks!" Tomēr, — viņš turpināja, viltīgi un mazliet no augšas skatīdamies uz steidzīgo pūli, — apsveriet vismaz, labie ļaudis, ko izdarīja Kārlis II, ko paveica Monks un pie viena atcerieties, ko izdarīja nepazīstamais, vārdā d'Artanjans. Tiesa, jūs nezināt, ko viņš izdarīja, jūs nepazīstat arī viņu pašu, un tas varbūt jums traucē pareizi spriest. Bet velns ar jums! Nekas nekavē Kārli II būt par dižu karali, kaut gan viņš ir divpadsmit gadus pavadījis trimdā, bet Monku — būt par slavenu karavadoni, kaut arī viņš aizbrauca uz Holandi kastē. Nu, ja jau ir atzīts, ka viens ir dižens karalis, bet otrs — slavens karavadonis, tad sauksim: „Urā karalim Kārlim II! Urā ģenerālim Mon- kam!"
Viņa balss saplūda ar tūkstošiem citu, uz mirkli pārspēdama tās visas. Lai uzsvērtu savu padevību, viņš noņēma cepuri un vicināja to. Kad viņš ar vislielāko dedzību tā izpauda savas uzticīgā pavalstnieka jūtas, kāds pēkšņi saķēra viņa roku.
— Atos? — d'Artanjans iesaucās. — Jūs šeit!
Draugi apskāvās.
— Jūs esat šeit, — musketieris turpināja, — un nevis karaļa svītā, cienījamo grāf? Kā tā! Jūs — svētku vaininieks — nejājat blakus viņa majestātei pie kreisās rokas kā Monks pie labās? Atzīstos, ka es nesaprotu ne jūs, ne arī karali, kas jums tik daudz pateicības parādā.
— Jūs vienmēr jokojat, dārgais d'Artanjan, — Atoss atbildēja. — „ Vai patiešām jūs nekad neatmetīsiet šo nelāgo ieradumu?
— Kāpēc tad jūs neesat svītā?
— Es neesmu svītā tāpēc, ka to nevēlos.
— Un kāpēc jūs nevēlaties?
— Tāpēc, ka es neesmu nedz Francijas karaļa vēstnesis, nedz sūtnis, nedz arī pārstāvis, un neklājas būt citas valsts karaļa svītā.
— Velns parāvis! Un tomēr jūs bijāt viņa tēva nelaiķa karaļa…
— Tas bija citādi: viņš gāja preti nāvei.
— Taču jūsu pakalpojumi Kārlim II…
— Es izpildīju tikai savu pienākumu. Jūs zināt, ka man nepatīk spožums. Lai karalis Kārlis II atstāj mani mierā un ēnā, ja es viņam neesmu vajadzīgs; tas ir viss, ko es lūdzu.
D'Artanjans nopūtās.
— Kas jums noticis? — Atoss jautāja. — Varētu domāt, ka jūs skumdina karaļa laimīgā atgriešanās Londonā. Bet jūs taču viņa majestātes labā esat izdarījis vismaz tikpat daudz, cik es.
— Vai ne? — d'Artanjans savā gaskoņa manierē nosmējās. — Es taču ari daudz paveicu viņa majestātes labā, kaut arī neviens to nenojauš?
— Jā, jā! — Atoss atbildēja. — Un karalis to zina, ticiet man, draugs.
— Zina! — musketieris rūgti atkārtoja, — Velns parāvis, es par to nešaubījos, bet nu pacentīšos aizmirst!
— Es esmu pārliecināts, ka viņš gan neaizmirsīs!
— Atos, jūs tā runājat, tikai lai mierinātu mani!
— Kāpēc gan?
— Velns parāvis! Bet mani izdevumi? Es esmu izputējis, mans draugs, pilnīgi izputējis šī prinča dēļ, kurš nupat te aizlēkšoja garām zirgā.
— Karalis nezina, ka jūs esat izputējis, bet viņš zina, ka ir jums daudz pateicības parādā.
— Kas man no tā tiek, Atos, padomājiet! Es taisnīgi novērtēju jūsu nopelnus: jūs izdarījāt visu, ko varējāt. Taču tieši es ļāvu jūsu iecerēm piepildīties, kaut arī pirmajā brīdī liekas, ka es tikai traucēju. Es spriežu tā: ne jūsu argumenti, ne lēnprātība droši vien ģenerāli Monku nepārliecinātu; bet es ar viņu apgājos tik stingri, ka devu iespēju jūsu princim paspīdēt ar savu cēlsirdību. Tikai, pateicoties manai kļūdai, viņš varēja parādīt augstsirdību; par to Monks Kārlim atmaksāja, atdodot viņa troni.
— Tas viss ir tīra patiesība, mans draugs, — Atoss atteica.
— Nu un tālāk? Kaut arī tā tīra patiesība, tik un tā es atgriežos mājās, saņēmis Monka labvēlību, kurš mani nepārtraukti sauc par dārgo kapteini, kaut gan es viņam neesmu ne dārgs, ne arī kapteinis, un ieguvis karaļa mīlestību, kurš jau ir aizmirsis manu vārdu. Mani nolād kareivji, kuriem es sasolīju bagātīgu atalgojumu un nolādēs lāga Planšē, kam es nolaupīju daļu viņa īpašuma.
— Kā tā? Kāds te sakars ar Planšē?
— Lūk, kāds. Monks iedomājas, ka ataicinājis šo uzpucēto, smaidīgo, visu dievināto karali; jūs iedomājaties, ka esat viņu atbalstījis; es domāju, ka esmu viņam nodrošinājis uzvaru; tautai liekas, ka viņš to ir atkarojis; viņš pats domā, ka sasniedzis mērķi sarunu ceļā. Tas viss nav taisnība: Kārlim II, Anglijas, Skotijas un Īrijas karalim, troni atcļcva franču bodnieks, kas dzīvo Lombarda ielā un kuru sauc Planšē. Lūk, ko nozīmē diženums! Viss ir niecība! — kā teikts svētajos rakstos.
Atoss negribot pasmaidīja.
— Dārgais d'Artanjan, — viņš teica, draudzīgi paspiezdams musketiera roku, — vai tad jūs vairs neesat filozofs? Vai jūs nespēj mierināt doma, ka jūs izglābāt man dzīvību, laimīgas nejaušības dēļ ierazdamies abi ar Monku tobrīd, kad nolāpītie parlamenta piekritēji grasījās mani dzīvu sadedzināt?
— Pa daļai jūs bijāt pelnījis šo sodu, dārgo grāf.
— Par ko? Vai par to, ka izglābu viņa majestātei karalim Kārlim piederošo miljonu?
— Kādu miljonu?
— Ak, jā, mans draugs, jūs taču par to nekā nezināt! Nedusmojieties uz mani; tas nebija mans noslēpums. Vārds „remembcr!", ko Kārlis I teica uz ešafota…
— Un kas nozīmē „atceries"L
— Tieši tā. Šis vārds nozīmēja: «Atcerieties, ka Ņūkāslas pagrabos ir paslēpts miljons, un ka šis zelts pieder manam dēlam".
— Ā, tagad es saprotu!.. Es saprotu arī, — un tas ir visļaunākais, — ka katru reizi, kad Kārlis II iedomājas par mani, viņš sev saka: „Šī cilvēka dēļ es tik tiko nezaudēju troni. Par laimi es biju garā cildens un augstsirdīgs". Lūk, ko par mani domā jaunais augstmanis melnajā, apnēsātajā tērpā, kas Bluā pili ar cepuri rokā lūdza mani ielaist viņu Francijas karaļa kabinetā.
— D'Artanjan, d'Artanjan! — Atoss uzlika roku musketierim uz pleca. — Jūs esat netaisnigs.
— Man uz to ir tiesības.
— Nē, jo jūs nezināt nākotni.
D'Artanjans vērīgi paskatījās uz draugu un sāka smieties.
— Ak, dārgais Atos, — viņš teica, — jūsu runā atgadās lieliski izteicieni. Tādus es esmu dzirdējis tikai no jums un no kardināla Mazarīni.
Atoss protestēdams sakustējās.
— Mans draugs, atvainojiet, ja es jūs aizvainoju, — d'Artanjans ar smaidu turpināja. — Nākotne! Cik brīnišķīgi ir tādi daudzsološi vārdi. Cik patīkami ir tos zelēt, kad nav ko ēst! Velns parāvis! Es esmu dzirdējis kādu vārdu, kas pildītu solījumu! Bet lai nu tas paliek, — d'Artanjans mainīja tēmu. — Ko jūs šeit darāt, dārgo Atos? Vai jūs esat karaļa mantzinis?
— Ko? Mantzinis? Kāpēc? — Kā gan citādi? Karalim ir miljons, tātad viņam vajadzīgs mantzinis. Francijas karalim nav nekā, toties viņam ir finansu superintendants Fukē kungs. Starp citu, jāatzīst, ka Fukē kungam gan ir daži miljoniņi.
— O, mūsu miljons jau sen ir iztērēts, — Atoss teica un savukārt pasmējās.
— Saproti: to iztērēja par samtu, atlasu, briljantiem un visu veidu un krāsu spalvām. Visai ģimenei bija ārkārtīgi nepieciešami skroderu un veļas šuvēju pakalpojumi. Atcerieties, Atos, cik daudz mēs iztērējām La- rošelas kauju laikā, kad vajadzēja iejāt pilsētā? Divus vai trīs tūkstošus livru. Bet karaļa apģērbam vajag vairāk auduma, tur noteikti var iztērēt miljonu… Vismaz pasakiet, Atos, ja arī jūs neesat mantzinis, vai jums ir ietekme galmā?
— Zvēru pie sava goda, es pats to nezinu, — Atoss vienkārši atbildēja.
— Patiešām nezināt?
— Nē, es pēc Duvras karali neesmu saticis.
— Ā, viņš ir aizmirsis arī par jums! Velns parāvis! Tas tik ir labi!
— Viņa majestātei ir tik daudz darīšanu!
— O! — d'Artanjans iesaucās ar tikai sev piemītošo smalko izsmieklu. — Goda vārds, es sāku atkal mīlēt monsenjoru Džūlio Mazarīni. Tātad karalis nav jūs saticis, vai ne?
— Nē.
— Un jūs nedusmojaties?
— Par ko? Dārgo d'Artanjan, jūs laikam domājat, ka es tā rīkojos karaļa dēļ? Es taču viņu nemaz nepazīstu. Es to darīju viņa tēva dēļ, un tas, ja atceraties, bija īsts bruņinieks un cildens cilvēks.
— Patiešām, viņš bija lielisks un labs cilvēks. Viņš dzīvoja draņķīgi, bet nomira kā nākas.
— Tad saprotiet jel, dārgais d'Artanjan, ka es nelaiķa karalim viņa dzīves pēdējā minūtē zvērēju godīgi glabāt noslēpumu par apraktajiem dārgumiem, kuri man bija jānodod viņa dēlam, lai vajadzības gadījumā viņam palīdzētu. Jaunais princis ieradās pie manis. Viņš manī saskatīja it kā iemiesotas atmiņas par savu tēvu un izstāstīja man par savu nabadzību. Kārļa II labā es izdarīju tikai to, ko biju solījis Kārlim I, un ne vairāk. Tas nozīmē, ka mani neinteresē, vai viņš ir pateicīgs, vai ne. Es izdarīju pakalpojumu nevis viņam, bet sev, jo atbrīvojos no dotā solījuma.
— Es vienmēr esmu teicis, — d'Artanjans izdvesa ar smagu nopūtu, — nesavtība — tas ir kaut kas nepārspējams.
— Un tātad, dārgais draugs, — Atoss piezīmēja, — jūs esat tādā pat stāvoklī kā es. Ja es pareizi sapratu jūsu vārdus, tad jūs aizkustināja jaunā prinča ciešanas. Jūs rīkojāties daudz cildcnāk nekā es: jūs bojā gājušā karaļa dēlam neko nebijāt parādā, turpretim man bija jāizpilda savs pienākums. Jūsu dzinulis bija tikai sirds — cēla un laba sirds, kas slēpjas aiz jūsu skepticisma un dzēlīgā izsmiekla čaulas. Jūs izmantojāt šim nolūkam uzticīgā kalpa naudu un varbūt — es pat esmu par to pārliecināts — arī savu naudu. Un tagad netiek atzīti jūsu nopelni! Kas par to? Jūs vēlaties atdot Planšē naudu?… Es saprotu jūsu vēlēšanos, mans draugs: ja muižnieks aizņēmies naudu no sava kalpa, viņam neklājas to neatdot, pie tam ar procentiem. Zināt, es varu 'pārdot Lafēru pili vai arī, ja tas ir par daudz, kādu mazāku fermu. Jūs norēķināsieties ar Plan- šē, un varat būt pārliecināts, ka manās klētīs joprojām paliks pietiekoši daudz, lai mēs abi un Rauls varētu iztikt. Tad, dārgais draugs, jūs būsiet parādā tikai sev pašam, un — es jūs labi pazīstu — jums būs ļoti patīkami domāt: „Tas biju es, kas Anglijas karalim atdeva troni." Vai tad tā nav?
— Ak, Atos, — d'Artanjans domīgi teica, — es jau kādreiz jums sacīju, ka tad, kad jūs kļūsiet par abatu, es iešu klausīties jūsu sprediķus. Ja jūs man pateiksiet, ka elle pastāv, velns lai parauj, es sākšu baidīties no uguns un pannas. Jūs esat labākais no cilvēkiem. Man piemīt tikai viena laba īpašība, un to es atzīstu: es neesmu skaudīgs. Visi pārējie grēki man piemīt pārpārēm.
— Es turpretim nezinu nevienu, kas varētu līdzināties d'Artanjanam, — Atoss iebilda. — Bet nemanot esam nonākuši līdz mājai, kurā es dzīvoju. Vai nevēlaties ienākt pie manis, dārgais draugs?
— O, tā taču, šķiet, ir viesnīca „Brieža rags"! — d'Artanjans iesaucās.
— Atzīstos, ka es to izvēlējos tīšām. Es mīlu vecus paziņas; man patīk sēdēt tai pašā krēslā, kur es pārguris un izmisis nokritu trīsdesmit pirmā janvāra vakarā, kad jūs atgriezāties.
— Tad, kad bijām atklājuši maskotā bendes slēptuvi? Jā, tā bija drausmīga diena.
— Iesim iekšā, — Atoss aicināja.
Viņi iegāja agrākajā kopējā zālē. Gan visu viesnīcu, gan kopējo zāli bija skārušas lielas pārmaiņas.
Agrākais saimnieks bija iedzīvojies bagātībā, slēdzis viesnīcu un zāli bija pārvērtis par pārtikas preču noliktavu. Pārējās istabas viņš izīrēja iebraucējiem.
Neizsakāmā uztraukumā d'Artanjans atpazina visas pirmā stāva mēbeles; viņš pazina sienu pārvilkumu, aizkarus un pat ģeogrāfijas karti, ko Partoss tik cītīgi bija pētījis brīvajā laikā.
— Pagājis vienpadsmit gadu! — d'Artanjans iesaucās. — Velns parāvis! Man šis laiks liekas kā mūžība!
— Bet man — kā viena diena, — Atoss teica. — Mans draugs, ja jūs zinātu, kā es priecājos, ka jūs esat šeit kopā ar mani, un es varu
8 3aK. 164 kh. 2 paspiest jūsu roku, nomest zobenu un dunci un bez bažām ķertis pie šis heresa pudeles. Mans prieks būtu vēl lielāks, ja pie galda sēdētu ari abi mūsu draugi, bet mans mīļais Rauls stāvētu uz sliekšņa un skatītos uz mums ar savām platajām, maigi mirdzošajām acim.
— Jā gan, — d'Artajans satraukti teica, tas tiesa. Es jums pilnīgi piekrītu, sevišķi attiecībā uz sākuma daļu: patīkami uzjautrināties, sēžot turpat, kur mēs bažīgi gaidījām, ka durvīs parādīsies Mordaunts.
Šai brīdī atvērās durvis, un d'Artanjans, par spiti savai drosmei, sarāvās.
Atoss viņu saprata un smaidīdams sacīja:
— Tas ir mūsu saimnieks, viņš man nes kaut kādu vēstuli.
— Jā, milord, - viesnīcnieks atteica, es patiešām atnesu jūsu gaišībai vēstuli.
— Pateicos, — Atoss teica un paņēma vēstuli, pat nepaskatījies uz
to.
— Pasakiet man, krietno saimniek: vai jūs gadījumā nepazīstat manu viesi?
Vecais pacēla galvu un uzmanīgi apskatīja d'Artanjanu.
— Nē, nepazīstu.
— Viņš ir viens no tiem draugiem, par kuriem es jums stāstīju; pirms vienpadsmit gadiem viņš te apmetās kopā ar mani.
— Te ir bijuši tik daudzi ārzemnieki! — vecais teica.
— Bet mēs šeit bijām tūkstoš sešsimt četrdesmit devītā gada trīsdesmitajā janvārī, — Atoss piebilda, tā cerēdams atsvaidzināt krodzinieka kūtro atmiņu.
— Var jau būt, - tas atbildēja, - bet tas bija tik sen!
Viņš paklanījās un izgāja.
— Pateicos! — d'Artanjans noteica. Te nu bija — vari veikt varoņ-. darbus un valsts apvērsumus un kaut vai iecirst savu vārdu akmeņos vai varā; ir kaut kas, kas ir vēl cietāks par dzelzi, varu un akmeņiem un atceras vēl mazāk: tas ir bagātību ieguvuša viesnīcnieka pakausis. Viņš mani nepazīstot! Bet es pazīstu viņu…
Atoss pasmaidīja un atplēsa vēstuli.
— Ā, tā ir vēstule no Parī, — viņš teica.
— Oho! — d'Artanjans atsaucās. — Lasiet, mans draugs, lasiet! Tajā droši vien ir pēdējie jaunumi.
Atoss pašūpoja galvu un izlasīja:
„Dārgo grāf,
Viņa Majestāte karalis ar visdziļāko nožēlu ievēroja, ka jūs nebijāt kopā ar viņu šai triumfa dienā. Karalis pavēlēja man jums uzrakstīt un lūgt, lai jūs atceraties viņu.
Viņa Majestāte gaida jūs šovakar no deviņiem līdz vienpadsmitiem Sentdžeimsas pilī.
Ar patiku un cieņu palieku jūsu padevīgais kalps
Parī."
— Redziet nu, dārgais d'Artanjan, nevajag šaubīties par karaļu labvēlību.
— Jums taisnība, nešaubieties, — d'Artanjans atteica.
— Ak, mans mīļais, dārgais draugs, piedodiet man, — lūdza Atoss, kam nepaslīdēja gar ausīm rūgta pieskaņa d'Artanjana vārdos. — Vai es negribot esmu apvainojis savu labāko draugu?
— Ko jūs, Atos! Es pat pavadīšu jūs uz pili, protams, tikai līdz vārtiem, un pie viena pastaigāšos.
— Jūs nāksiet iekšā kopā ar mani. Es gribu pastāstīt viņa majestātei…
— Nevajag! — d'Artanjans iesaucās neliekuļotā lepnumā. — Nav labi lūgt žēlastības dāvanas; bet vēl sliktāk, ja tās lūdz ar citu starpniecību. Iesim, draugs, mums būs jauka pastaiga; pa ceļam es jums parādīšu ģenerāļa Monka māju, kurš mani nomitinājis pie sevis. Kārtīga māja! Vai zināt, daudz izdevīgāk ir būt vienkāršam ģenerālim Anglijā nekā maršalam Francijā.
Atosu apbēdināja drauga tēlotā jautrība.
Visa pilsēta bija priecīgi uzbudināta.
Pa ceļam Atoss un d'Artanjans sarunājās maz, varbūt tāpēc, ka viņiem vajadzēja pārrunāt pārāk daudz.
Atoss domāja, ka d'Artanjans var saklausīt viņa teiktajos vārdos šķietamu prieku, un tas aizskars musketieri, turpretim d'Artanjans baidījās, ka viņa sacītajā noteikti izpaudīsies rūgtums, un tas samulsinās krietno Atosu.
Viena prieks un otra rūgtums it kā sacentās klusuciešanā.
Beidzot pirmais neizturēja un ierunājās d'Artanjans, kam vienmēr kņudēja mēle.
— Atos, vai jūs atceraties, — viņš iesāka, — d'Obiņjē* piezīmēs ir vieta, kur šis uzticīgais muižnieks — gaskonis, tāpat kā es, nabadzīgs, tāpat kā es un — es gandrīz vai pateicu: drosmīgs tāpat kā es — stāsta par Indriķa IV skopumu? Es labi atceros, ka tēvs man bieži tika teicis, ka d' Obiņjē kungs ir melis. Tomēr pavērojiet, kā dižā Indriķa pēcteči šai ziņā līdzinās viņam.
— Apžēliņ, d'Artanjan! Francijas karaļi ir skopi? — Atoss iesaucās. Jūs esat jucis!
D'Artanjans nerimās:
— Ak, jūs nekad neredzat citu trūkumus, tāpēc ka jums pašam tie nepiemīt. Indriķis IV patiešām bija skops. Viņa dēls Ludviķis XIII arī bija skops; mēs abi par to kaut ko zinām, vai ne? Orleānas hercogam šis netikums piemita vislielākajā mērā; par to viņu ienīda visi, kas kalpoja viņam.
Nabaga Henriete bija skopa pret savu gribu. Viņa nepusdienoja katru dienu un savas istabas nekurināja katru ziemu; tādu piemēru viņa rādija savam dēlam Kārlim II, dižā Indriķa IV mazdēlam, un viņš ir divkārši skops — kā māte un kā vectēvs. Nu kā, vai es labi parādīju skopuma ciltskoku?
— D'Artanjan, jūs esat pārāk stingrs pret Burboniem.
— Ā, es vēl piemirsu labāko no viņiem… bearnieša otru mazdēlu,. Luiju XIV, manu bijušo pavēlnieku. Es domāju, ka tas arī ir skops: viņš
Teopdors Agripa d'Obiņjē (1550 — 1630) — franču dzejnieks un vēsturnieks, pārliecināts hugenots. Pirms nāves d'Obiņjē nosauca Indriķi IV par diženāko karali, kādu jebkad pazinusi Francija.
taču negribēja dot miljonu savam brālēnam Kārlim. Nu labi, es redzu, ka jūs sākat dusmoties… Starp citu, mēs esam atnākuši līdz manai mājai vai, pareizāk sakot, līdz mana drauga Monka mājai.
— Dārgais d'Artanjan, es nedusmojos, bet jūs mani apbēdināt. Vienmēr ir skumji, kad cilvēks neieņem to vietu, kādu ir pelnījis; jūsu vārdam būtu jāskan gluži tāpat kā visslavenāko karavīru un izcilāko diplomātu vārdiem.
Vai gan Luiņī, Belegardi un Basompjēri * pelnījuši bagātību un slavu vairāk par jums? O, jums ir taisnība, mans dārgais draugs, tūkstoškārt taisnība!
D'Artanjans smagi nopūtās un ieveda savu draugu ģenerāļa Monka mājā.
— Atļaujiet, es atstāšu mājās savu maku, — viņš teica. — Ja slavenie Londonas blēži, kurus daudzina pat Parīzē, man pulī nozags pēdējo naudu, tad man nebūs par ko atgriezties Francijā… Es aizbraucu no Francijas ar jautru prātu un atgriežos vēl priecīgāks, jo mans senais naids pret Angliju ir atdzimis un vēl vairāk nostiprinājies.
Atoss nekā neatbildēja.
— Mīļais draugs, pagaidiet mazliet, es tūdaļ iešu jums līdz. Zinu, ka jūs steidzaties saņemt balvu, bet ticiet, ka es tikpat nepacietīgi alkstu dalīties jūsu priekā… kaut vai pa gabalu… Pagaidiet mani.
D'Artanjans jau bija izgājis cauri vārtiem, kad musketieri apturēja pa pusei kareivis, pa pusei sulainis, kas pie Monka kalpoja par vārtsargu, un angliski teica:
Šarls d'Albērs Luiņī (1578 — 1621) — hercogs, Ludviķa XIII favorīts, kas pakļāva viņu savai ieteķmei, kad Ludviķis vēl bija do- fins. Viņš iemācīja Ludviķim dresēt žagatas un tā ieguva viņa labvēlību. Rožē de Senlarī Belegards (1565 — 1646) — hercogs, Francijas pērs, Karaļa Indriķa IV piekritējs un mīlulis. Fransuā Ba- sompjērs (1579 — 1646) — hercogs, Francijas maršals, Indriķa IV galmā parādījās 1602.gadā un iekaroja karaļa labvēlību. Kardināls Rišeljē ieslodzīja viņu uz divpadsmit gadiem Bastīlijā, un tur viņš uzraķstīja interesantus memuārus.
— Atvainojiet, milord d'Artanjan.
— Kas tad tas? Varbūt arī ģenerālis mani padzen? Tā tikai vēl trūktu.
Franciski teiktie vārdi ne mazākā mērā neiespaidoja to, kam tie bija domāti: vārtsargs runāja tikai angliski un pie tam ar krietnu skotu izloksnes pieskaņu.
Toties tie sāpīgi iedzēla Atosam, jo likās, ka d'Artanjana vārdi sāk piepildīties.
Anglis pasniedza d'Artanjanam vēstuli un pateica:
— No ģenerāļa.
— Nu lieliski, viņš mani padzen, — gaskonis sacīja. — Vai lasīt vēstuli, Atos?
— Droši vien jūs kļūdāties, — Atoss atbildēja. — Vai patiešām pasaulē vairs nav palicis godīgu cilvēku, izņemot mūs abus?
D'Artanjans paraustīja plecus un atplēsa vēstuli; nesatricināmais anglis pielika tuvāk lukturi, lai musketierim būtu gaišāks.
— Kas jums notika? — vaicāja Atoss, redzēdams, ka d'Artanjans izmainās sejā.
— Izlasiet pats.
Atoss paņēma vēstuli un izlasīja:
„D'Artanjana kungs,
karalis ļoti nožēlo, ka jūs nepavadījāt viņu uz Sv. Pāvila katedrāli. Viņa Majestāte apgalvo, ka viņam jūs ļoti pietrūkāt, — tāpat kā man, dārgo kapteini. Ir tikai viens veids, kā to izlabot. Viņa majestāte gaida mani deviņos Sentdžeimsas pilī. Vai jūs nevēlaties tur ierasties vienā laikā ar mani? Karalis nozīmējis šo laiku jūsu audiencei."
Vēstuli bija parakstījis Monks.