— Nu, ko jūs teiksiet tagad? — Atoss ar maigu pārmetumu iesaucās, kad bija izlasījis Monka vēstuli d'Artanjanam.
— Ko? — musketieris atkārtoja, pietvīcis no prieka un mazliet arī kaunēdamies, jo bija pārāk pasteidzies apvainot karali un Monku. — Parasta pieklājība, tā neuzliek nekādus pienākumus, kaut gan, protams, pieklājība tā ir.
— Es neticēju, ka jaunais karalis būs tik nepateicīgs, — Atoss sacīja.
— Jāsaka gan, ka viņam vēl nav bijis laika, lai aizmirstu pagātni, — d'Artanjans atteica. — Bet līdz šim viss runāja par labu maniem uzskatiem.
— Es piekrītu, dārgais draugs. Nu, lūk, jūs kļuvāt līksmāks. Jūs neticēsiet, kā es priecājos.
— Tātad, — d'Artanjans sacīja, — karalis pieņem Monku deviņos, bet mani pieņems desmitos. Tā, droši vien, ir lielā audience, ko mēs Luvrā mēdzam saukt par svētā ūdens dalīšanu. Iesim, draugs, varbūt, ka mums ari uzpil kāda lāsīte.
Atoss neko neatbildēja, un abi devās uz Sentdžeimsas pili, kur vēl joprojām drūzmējās pūlis cerībā saskatīt logos galminieku ēnas vai karaļa siluetu.
Bija jau astoņi, kad abi draugi iegāja pils galerijā, kur drūzmējās galminieki un lūdzēji. Visi paslepus vēroja abu vienkāršā piegriezuma ārzemnieciskos tērpus un cēlās, izteiksmīgās sejas. Atoss un d'Artanjans pārlaida skatienu pūlim un turpināja savu sarunu.
Pēkšņi galerijas galā atskanēja troksnis: ienāca ģenerālis Monks un kopā ar viņu apmēram divdesmit virsnieku, kas centās iegūt viņa labvēlību. Galu galā vakar viņš vēl bija Anglijas pavēlnieks; varēja sagaidīt, ka cilvēku, kas atjaunoja Stjuartu dinastiju, gaida spoža nākotne.
— Kungi, — Monks, pagriezies pret viņiem, teica, — lūdzu, neaizmirstiet, ka es vairs nekas neesmu. Nesen es komandēju republikas galveno armiju; tagad tā pieder karalim, es nodevu viņam visu varu, kāda man bija.
Visu apkārtējo sejās atspoguļojās visdziļākais izbrīns; lišķu un lūdzēju pulciņš ap Monku pamazām kļuva retāks un saplūda ar pūli. Monks gatavojās gaidīt karali tāpat kā pārējie.
D'Artanjans nevarēja atturēties, nenorādījis to grāfam de Lafēram, kas sarauca uzacis.
Pēkšņi Kārļa II kabineta durvis atvērās, un parādījās jaunais karalis; viņam pa priekšu gāja divi galminieki.
— Esiet sveicināti, kungi, — viņš teica. — Vai ģenerālis Monks ir
šeit?
— Es esmu te, jūsu majestāte! — vecais ģenerālis atbildēja.
Kārlis strauji piegāja pie viņa un dedzīgi paspieda viņa rokas.
— Ģenerāli, — karalis skaļi teica, — es tikko parakstīju patentu: jūs esat Olbermelas hercogs, un es vēlos, lai jūs būtu bagātākais un varenākais karalistē, kurā, izņemot Montrozu, neviens nevar līdzināties jums uzticībā, drosmē un talantā. Kungi, es nozīmēju hercogu par sauszemes un jūras karaspēku virspavēlnieku; apsveiciet viņu.
Visi sadrūzmējās ap ģenerāli, kas pieņēma apsveikumus tikpat bezkaislīgi kā vienmēr.
D'Artanjans pa to laiku teica Atosam:
— Ja es iedomājos, ka šī hercogiste, sauszemes un jūras karaspēka pavēlniecība, vārdu sakot, viss šis diženums gulēja seša pēdas garā un trīs pēdas platā kastē…
— Mans draugs, — Atoss iebilda, — vēl lielākas slavenības nokļūst vēl mazākās kastēs un no tām jau vairs ārā netiek.
Monks pēkšņi pamanīja abus francūžus, kas stāvēja malā, gaidīdami, kamēr pūlis kļūs retāks. Viņš tūlīt pienāca pie viņiem šai filozofisko pārdomu degpunktā.
— Vai jūs runājat par mani? — viņš smaidīdams apvaicājās.
— Milord, — Atoss atteica, — mēs runājam ari par Dievu.
Monks uz brīdi kļuva domīgs, bet tad jautri teica:
— Parunāsim mazliet par karali, ja jums nav iebildumu; šķiet, jums ir nozīmēta audience? *
— Deviņos, — teica Atoss.
— Desmitos, — piebilda d'Artanjans.
Šai brīdi galerijas vidū parādījās karalis.
— Ā, te ir mani francūži! — viņš sacīja bezrūpīgā jautrībā, ko viņam bija izdevies saglabāt, neskatoties uz visām viņa nelaimēm. — Francūži ir mans mierinājums!
Atoss un d'Artanjans paklanījās.
— Hercog, pavadiet viņus uz manu darba kabinetu. Es tūlīt nākšu, kungi, — karalis franciski piebilda.
Viņš steidzīgi atlaida savu svītu, lai ātrāk varētu atgriezties pie saviem francūžiem, kā viņš tos bija nosaucis.
— Ševaljē d'Artanjan, — viņš teica, ienākdams kabinetā, — es ļoti priecājos, jūs redzot.
— Valdniek, es esmu sajūsmā, ka varu apsveikt jūsu majestāti $ent- džeimsas pilī.
— Jūs man izdarījāt sevišķi svarīgu pakalpojumu, un es esmu jums pateicību parādā. Ja es nebaidītos iejaukties mūsu armijas virspavēlnieka darīšanās, tad piedāvātu jums jūsu cienīgu vietu manā svītā.
— Jūsu majestāte, — d'Artanjans iebilda, — atstājot Francijas karaļa dienestu, es viņam apsolīju, ka nekalpošu nevienam citam karalim.
— Ļoti žēl, — Kārlis teica. — Es vēlētos izdarīt jūsu labā pēc iespējas vairāk; jūs man patīkat.
— Jūsu majestāte…
— Paskatīsimies, vai man neizdosies jūs pierunāt neturēt doto vārdu, — Kārlis smaidīdams turpināja. — Hercog, palīdziet man. Ja nu jums piedāvātu, es gribu teikt, ja es jums piedāvātu kļūt par manu musketieru galveno komandieri?
D'Artanjans paklanījās vēl zemāk nekā iepriekš.
— Es būtu nelaimīgs, ja man būtu jūsu majestātei jāatsaka, — viņš sacīja. - Muižniekam nav nekā svētāka par goda vārdu, bet, kā man jau bija tas gods teikt, es to devu Francijas karalim.
— Tad vairs par to nerunāsim, — karalis noteica, pievērsdamies Atosam.
D'Artanjanu atkal pārņēma rūgta vilšanās.
„Es jau to paredzēju! — musketieris čukstēja pie sevis. — Vardi! Vārdi! Svētais ūdens! Karalis vienmēr prot jums piedāvāt tieši to, par ko jau iepriekš zināms, ka jūs to nevarat pieņemt. Tā viņš parāda savu augstsirdību, ne ar ko neriskēdams! Es esmu muļķis, trīskārt muļķis, ka uz kaut ko cerēju!"
Kārlis saņēma Atosa roku.
— Grāf, — viņš teica, — jūs man esat kā otrs tēvs; pakalpojumu, ko jūs man izdarījāt, nav iespējams atmaksāt. Man tomēr gribētos jūs apbalvot. Mans tēvs jūs apbalvoja ar Bikšu lences ordeni; šis ordenis nav pat visiem Eiropas monarhiem. Valdošā karaliene apbalvoja jūs ar Svētā Gara ordeni: tas nav mazāk slavens. Es jūs apbalvoju ar Zelta Aunādas ordeni, ko man atsūtīja Francijas karalis: uz kāzām viņš saņēmis no sava sievastāva, Spānijas karaļa, divus patentus uz šo ordeni. Par to es lūgšu no jums kādu pakalpojumu.
— Jūsu majestāte, — Atoss samulsis teica. — Jūs man piešķirat Zelta Aunādas Ordeni! Francijā tas ir tikai karalim.
— Es gribu, lai jūs varētu būt kā līdzīgs pret līdzīgu ar visiem slavenākajiem cilvēkiem gan savā dzimtenē, gan visur citur, — Kārlis teica, noņemdams no krūtīm ķēdi. — Es esmu pārliecināts, grāf, ka tēvs pat no sava kapa mani atbalsta.
„Ir nu gan dīvaini, — pa to laiku, kamēr viņa draugs, nometies ceļos, saņēma slaveno ordeni, domāja d'Artanjans, — dīvaini un apbrīnojami — laimes lietus vienmēr līst uz visiem apkārtējiem, bet man no tā neuzpil ne pilīte. Zvēru pie sava goda, ja es būtu skaudīgs, man vajadzētu vai matus plēst."
Atoss piecēlās, un Kārlis viņu maigi apskāva.
— Ģenerāl! — karalis sacīja Monkam.
Viņš aprāvās, pasmaidīja un turpināja:
— Atvainojiet, es gribēju teikt, hercog… Es kļūdījos tikai tāpēc, ka hercoga vārds, pēc manām domām, ir pārāk īss… Es visu laiku meklēju garāku titulu. Es vēlos, lai jūs stāvētu tronim pēc iespējas tuvāk un lai es jūs varētu saukt tā pat kā karali Luiju par brāli! Atradu! Jūs būsiet man kā brālis, es jūs ieceļu par Īrijas un Skotijas vicekarali… Tagad es vairs nekļūdīšos.
Hercogs paspieda karaļa roku pēc sava paraduma bez sevišķas sajūsmas.
Tomēr šī pēdējā balva viņu aizkustināja. Kārlis savu cēlsirdību izpauda ar gudru ziņu, lai dotu hercogam iespēju izteikt kādu vēlēšanos, bet karalis viņam bija jau iedevis vairāk, nekā viņš varēja cerēt.
— Velns parāvis! — d'Artanjans nopurpināja pie sevis. — Līst aumaļām! Var vai prātā sajukt!
Viņš šķita tik nožēlojams un skumjš, ka karalis nespēja apvaldīt smaidu.
Monks gribēja atvadīties no Kārļa II.
— Kā, vai jūs, mans uzticamais draugs, jau aizejat? — karalis jautāja hercogam.
— Ar jūsu majestātes atļauju… Šīs dienas iespaidi mani ir ļoti nogurdinājuši. Man jāatpūšas.
— Bet es ceru, — karalis teica, — jūs neaiziesiet bez d'Artanjana kunga?
— Kāpēc? — vecais karavīrs vaicāja.
— Jūs pats zināt, kāpēc.
Monks izbrīnījies paskatījās uz karali.
— Piedodiet, jūsu majestāte, — viņš teica, — es neko nesaprotu…
— Iespējams. Bet, ja arī jūs esat aizmirsis, tad d'Artanjana kungs gan atceras.
Musketiera seja pauda izbrīnu.
— Atļaujiet pajautāt, hercog, - karalis sacīja, - vai jūs dzīvojat kopā ar d'Artanjana kungu?
— Jā, jūsu majestāte: man bija tas gods piedāvāt viņam savu viesmīlību.
— Citādi arī nevarēja būt… Gūsteknim vienmēr jābūt pie uzvarētāja.
Monks nosarka.
— Jā, jums taisnība, — viņš teica, — es patiešām esmu d'Artanjana kunga gūsteknis.
— Protams, Monk, jo jūs vēl neesat sevi izpircis. Tomēr neuztraucieties: es jūs atbrīvoju no d'Artanjana rokām, un es arī samaksāšu izpirkšanas maksu.
D'Artanjana acis iemirdzējās prieks. Gaskonis sāka saprast.
Kārlis piegāja pie viņa.
— Ģenerālis nav sevišķi bagāts, — viņš sacīja, — tāpēc nevar jums samaksāt tik daudz, cik vajadzētu. Es, protams, esmu bagātāks. Kaut gan tagad, kad viņš ir hercogs un gandriz karalis, varbūt ari es vairs nespēšu samaksāt par viņu. D'Artanjana kungs, esiet iecietigs. Cik es jums esmu parādā?
D'Artanjanu šāds notikumu pavērsiens bezgala iepriecināja, bet viņš neizrādīja savu sajūsmu.
— Jūsu majestāte veltīgi uztraucas, — viņš atbildēja. — Kad man smaidīja laime un es sagūstīju Monka kungu, viņš bija tikai ģenerālis; tātad man jāsaņem izpirkuma maksa par ģenerāli. Lai viņš atdod man savu zobenu, un es uzskatīšu, ka man ir pilnīgi samaksāts. Tikai ģenerāļa zobens ir viņa vērts.
— Odds fish* kā teica mans tēvs! — Kārlis II iesaucās. — Tā ir īsta augstmaņa cienīga runa, vai ne, hercog?
— Jā, jūsu majestāte, to prasa gods.
Viņš izvilka zobenu no maksts.
— Kungs, — viņš pievērsās d'Artanjanam, — te ir zobens, ko jūs lūdzat. Daudziem zobeniem bijuši labāki asmeņi; bet mans nekad neviena priekšā nav liecies, kaut arī ir ļoti vienkāršs.
D'Artanjans ar lepnumu saņēma zobenu, kas tikko bija cēlis tronī karali.
— Oho! Kārlis II iesaucās. — Kā tad tā! Zobens, kas man atdeva troni, aizceļos no Anglijas? Tas nebūs mūsu valsts dārgāko lielu skaitā? Nē, zvēru pie savas dvēseles, tas nenotiks! Kapteini d'Artanjan, es par šo zobenu dodu divsimt tūkstoš livru; ja tas ir par maz, tad nekautrējieties un droši sakiet…
— Jā, jūsu majestāte, tas ir par maz, — d'Artanjans atbildēja nepārspējamā nopietnībā. — Es to nemaz negribētu pārdot; bet jūsu majes-
Dīvains cilvēks, oriģinālis (angl.).
tāte to vēlas, un jūsu vēlēšanās man ir likums. Es paklausu. Tomēr aiz cieņas pret slaveno karavadoni, kas manī klausās, man tas jānovērtē vismaz par trešdaļu dārgāk. Es lūdzu par zobenu trīssimt tūkstošus vai arī esmu ar mieru atdot to jūsu majestātei par velti.
Viņš saņēma zobenu aiz asmens un pastiepa to karalim.
Kārlis II skaļi iesmējās.
— Tas tik ir cēls cilvēks un jautrs biedrs! Vai ne, hercog? Viņš man patīk, un es viņu mīlu. Te būs, ševaljē d'Artanjan, — viņš piebilda, — saņemiet.
Viņš piegāja pie galda, paņēma spalvu un uzrakstīja parādzīmi par trīssimt tūkstošiem livru.
D'Artanjans paņēma čeku, cienīgi pagriezās pret Monku un sacīja:
— Es zinu, ka saņēmu par zobenu pārāk maz; bet varat man ticēt, hercog, ka es drīzāk miršu nekā kļūšu par mantrausi.
Karalis atkal sāka smieties kā vislaimīgākais cilvēks valstī.
— Ševaljē, mēs vēl tiksimies ar jums līdz jūsu aizbraukšanai, — viņš teica. — Man nepieciešams uzkrāt jautrības rezerves, ja mani francūži aizbrauc.
— Jūsu majestāte, mana jautrība nav hercoga zobens: to es atdošu par velti, — ļoti apmierinātais d'Artanjans atbildēja.
— Jūs arī, grāf, atnāciet pie manis, — Kārlis piebilda, vērsdamies pie Atosa. — Man jums ir svarīgs uzdevums. Sniedziet man jūsu roku, hercog.
Monks paspieda karaļa roku.
— Palieciet sveiki, kungi, — Kārlis teica francūžiem, pastiepdams roku, ko viņi viens pēc otra noskūpstīja.
— Nu, kā ir tagad? — teica Atoss, kad viņi izgāja no pils. — Vai jūs esat apmierināts?
— Tss… — d'Artanjans priecīgi satraukts atbildēja. — Vēl jau es neesmu atgriezies no mantziņa… Pa ceļam var uzkrist uz galvas kāds ķieģelis.