Tiklīdz pieklājība atļāva doties pēc naudas, d'Artanjans nekavējoši aizgāja pie mantziņa.
Tur viņš ar prieku apmainīja diezgan sliktā rokrakstā aprakstīto papīra strēmeli pret veselu kaudzi tikko izkaltu zelta monētu ar Kārļa II attēlu.
D'Artanjans vienmēr prata savaldīties, bet šoreiz viņš nespēja apslēpt savu prieku. Lasītājs sapratīs un iecietīgi izturēsies pret cilvēku, kurš vēl nekad savā mūžā nebija redzējis tik daudz sainīšu ar zelta monētām, kuri kārtīgās rindās patiesi priecēja acis.
Mantzinis visus šos sainīšus salika maisos un katru aizzīmogoja ar Anglijas ģerboņa zīmogu; tādu godu mantziņi kuram katram vis neparāda. Pēc tam viņš bezkaislīgi, bet ar visu pieklājību, kāda pienācās karaļa draugam, pateica:
— Saņemiet savu naudu, kungs.
„Savu naudu!" No šiem vārdiem d'Artanjana dvēselē ietrīsējās stīgas, par kuru esamību viņš agrāk pat nenojauta.
Viņš pavēlēja ielikt maisiņus ratiņos un atgriezās mājās, dziļās pārdomās iegrimis. Cilvēks, kam ir trīssimt tūkstoš livru, nevar neraukt pieri; par katriem simttūkstoš livriem pa vienai grumbiņai — tas nemaz nav daudz.
D'Artanjans ieslēdzās savā istabā, neko neēda un nevienu pie sevis neielaida. Viņš aizdedza lampu, nolika uz galda pielādētu pistoli un visu nakti negulēja, domādams, kā lai pasargā šīs skaistās zelta monētas, kas no karaļa kases bija nonākušas viņa lādē, lai tās nenokļūtu kāda veikla zagļa kabatās.
Nākamajā dienā Atoss ienāca apciemot savu draugu un atrada viņu tik satrauktu, ka nespēja apslēpt savu izbrīnu.
— Kā? — Atoss brīnījās. — Jūs esat bagāts, bet nemaz nepriecājaties! Jūs taču tā sapņojāt par bagātību…
— Mans draugs, baudas, pie kurām mēs neesam pieraduši, uztrauc mūs vairāk nekā pierastie rūpesti. Lūdzu, dodiet man padomu. Jums taču vienmēr bijusi nauda. Ja ir nauda, ko ar to lai dara?
— Tas atkarīgs no īpašnieka.
— Ko jūs darāt ar savu naudu, lai nepārvērstos ne par skopuli, ne par izšķērdētāju? Skopums izkaltē sirdi, bet izšķērdība to gremdē… vai ne?
— Pat Fabrīcijs* nebūtu pateicis gudrāk. Atzīstos, ka mani nauda nekad nav apgrūtinājusi.
— Tad pasakiet: vai jūs to aizdodat uz procentiem?
— Nē. Jūs zināt, ka man ir diezgan laba māja, un tā ir mana īpašuma galvenā daļa.
— Vai ienākumus jūs kaut kur slēpjat?
— Nē.
— Ko jūs domājat par slēptuvi kaut kur sienā?
— Es nekad neesmu izmantojis slēptuves.
— Tātad jums ir pilnvarotais, kam jūs atdodat savu kapitālu, un viņš jums maksā procentus?
— Nē.
— Ko tad jūs darāt ar ienākumiem?
— Es iztērēju visu, ko saņemu; man nav liekas naudas, dārgais d'Artanjan.
— Tad, lūk, kā! Jūs dzīvojat kā augstmanis, un piecpadsmit vai sešpadsmit tūkstoši livru gadā jums izslīd caur pirkstiem. Bez tam jums ir dažādi pienākumi: jums noteikti jārīko pieņemšanas…
— Man liekas, ka jūs esat tāds pat augstmanis kā es, un jūsu naudas jums tik tikko pietiks.
— Trīssimt tūkstoši livru!.. Divas trešdaļas no tiem ir liekas!
— Atvainojiet, bet man likās, ka jūs teicāt… es dzirdēju… es iedomājos, ka jums ir kompanjons…
Kajs Lucīns Fabrīcijs — romiešu pulkvedis, kas kļuva slavens ar savu godīgumu un neuzpērkamību.
— Ā, velns parāvis! Patiešām! — d'Artanjans iesaucās un nosarka. — Vēl taču ir Planšē! Goda vārds, es aizmirsu par Planšē… Te arī aizplūdīs daļa manas naudas. 2ēl, tā bija apaļa summa un skaisti izskatījās. Jums taisnība, Atos, es nemaz neesmu tik bagāts. Jums nu gan ir atmiņa!
— Jā, paldies Dievam, laba!
— Lāga Planšē nebūs zaudējis, — d'Artanjans nomurmināja. — Nav slikts darījums, velns lai parauj! Nu, ko, ja reiz vārds dots, tad jātur!
— Cik liela ir viņa daļa?
— O, — d'Artanjans atteica, — viņš ir krietns puisis, un es norēķināšos ar viņu godīgi; neaizmirstiet, cik man bija daudz rūpju un izdevumu, to visu jaierēķina.
— Mans draugs, es par jums nešaubos, — Atoss mierīgi teica, — un nemaz nebaidos par lādzīgo Planšē. Jūsu rokās viņa nauda ir drošākā vietā nekā pie viņa paša. Bet tagad, kad mums šeit vairs nav ko darīt, ātrāk brauksim prom! Pateicieties viņa majestātei un dosimies ceļā. Pēc nedēļas mēs redzēsim Parīzes Dievmātes katedrāles torņus.
— Jā, draugs, man arī ļoti gribas braukt mājās. Es tūdaļ pat iešu atvadīties no karaļa.
— Bet es, — Atoss piebilda, — iešu satikties ar paziņām, un pēc tam es esmu jūsu rīcībā.
— Aizdodiet man jūsu Grimo.
— Lūdzu!.. Kādēļ viņš jums vajadzīgs?
— Es gribu, lai viņš izdara ļoti vienkāršu lietu, kas viņu nemaz neapgrūtinās: es palūgšu, lai viņš apsargā manas pistoles, kas stāv te uz galda, blakus lādei.
— Labi, — Atoss aukstasinīgi atbildēja.
— Vai viņš nekur neies?
— Viņš paliks šeit pie pistolēm.
— Tad es iešu pie karaļa. Uz redzēšanos!
D'Artanjans ieradās Sentdžeimsas pilī, bet Kārlis II šai laikā rakstīja vēstules un lika viņam gaidīt veselu stundu.
D'Artanjans staigāja pa galeriju no durvīm līdz logam un atpakaļ; pēkšņi viņš ievēroja, ka priekštelpā pavīd apmetnis, kas ļoti līdzinājās tam, ko nēsāja Atoss. D'Artanjans nepaguva paskatīties, kas tur ir, kad viņu aicināja pie karaļa.
Kārlis II bija labā garastāvoklī un uzklausīja musketiera pateicību.
— Ševaljē, jūs veltīgi man tā pateicaties, — viņš teica. — Es jums nesamaksāju ne ceturto daļu par šo notikumu ar kasti, kurā jūs iespundējāt mūsu drosmīgo ģenerāli… es gribēju teikt, mūsu mīļo Olbermelas hercogu.
Viņš sāka skaļi smieties.
D'Artanjans neuzskatīja par vajadzīgu pārtraukt viņa majestāti un pieticīgi klusēja.
— Starp citu, — Kārlis turpināja, - vai Monks jums patiešām ir piedevis?
— Es ceru…
— O jā, bet joks bija nežēlīgs… odds fish\ Anglijas karalistes pirmo personu iebāzt kā siļķi mucā! Jūsu vietā, ševaljē, es nebūtu tik mierīgs.
— Bet…
— Es zinu, ka Monks sauc jūs par savu draugu… Tomēr viņa acīs var lasīt, ka viņam ir laba atmiņa. Bez tam viņš ir ļoti lepns, to var redzēt pēc augstajiem uzacu Jokiem. Ziniet, liela superciJium.*
«Noteikti jāmācās latīņu valoda", d'Artanjans nodomāja.
— Klausieties! — Karalis jautri turpināja. — Man jūs abus jāsamierina; es pratīšu izdarīt tā, lai…
D'Artanjans sāka kodīt ūsas.
— Vai atļausiet runāt atklāti, jūsu majestāte?
— Runājiet, ševaljē.
— Jūsu majestāte mani ļoti biedē… Ja jūs gribēsiet nokārtot šo lietu, tad es esmu pagalam: hercogs liks mani nogalināt.
Karalis atkal sāka smieties; klausoties šajos smieklos, d'Artanjana bailes pārauga šausmās.
— Jūsu majestāte, esiet tik laipns un apsoliet, ka ļausiet man šo lietu nokārtot pašam. Ja es jums vairs neesmu vajadzīgs…
Supercilium (lat.) — divas nozīmes: uzacs un augstprātība.
— Nē, ševaljē. Jūs gribat aizbraukt? — Kārlis jautri apvaicājās.
Šī jautrība viesa musketierī aizvien lielāku nemieru.
— Ja jūsu majestāte man neko nepavēl…
Kārlis kļuva gandrīz nopietns.
— Man ir lūgums. Satiecieties ar manu māsu Henrieti. Vai viņa jūs pazīst?
— Nē, jūsu majestāte. Tāds vecs kareivis kā es nav nekāds interesantais objekts jaunai un jautrai princesei.
— Es gribētu, lai mana māsa iepazītos ar jums un vajadzības gadījumā varētu uz jums paļauties.
— Viss, kas jums ir dārgs, man ir svēts.
— Labi!.. Parī! Labais Parī!.. Ienāc.
Atvērās sāndurvis, un ienāca Parī. Viņš ļoti priecājās, ieraudzījis d'Artanjanu.
— Ko dara Ročesters? — karalis vaicāja.
— Viņš vizinās pa kanālu ar dāmām, — Parī atbildēja.
— Un Bekingems?
— Arī.
— Ļoti labi. Tu aizvedīsi d'Artanjana kungu pie Viljē, — tā sauc Bekingemas hercogu, ševaljē, — un palūgsi, lai viņš d'Artanjana kungu stāda priekšā lēdijai Henrietei.
Parī paklanījās karaļa priekšā un uzsmaidīja d'Artanjanam.
— Ševaljē, — karalis turpināja, — tā ir jūsu atvadu audience. Varat aizbraukt, kad vēlaties.
— Pateicos, jūsu majestāte.
— Tikai salīgstiet mieru ar Monku…
— Noteikti!
— Vai jūs zināt, ka esmu nodevis jūsu rīcībā kuģi?
— Jūfcu majestāte veltī man pārāk daudz uzmanības, es nevaru pieļaut, ka jūsu majestātes virsnieki speciāli rūpējas par mani.
Karalis uzsita d'Artanjanam uz pleca.
— Jūs nevienam nesagādāsiet rūpes, ševaljē, jo es sūtu uz Franciju vēstnesi, kuram, kā man liekas, jūs labprāt piebiedrosieties. Tas taču ir jūsu labs paziņa.
D'Artanjans izbrīnā paskatījās uz karali.
— Mans sūtnis ir kāds grāfs de Lafērs… tas pats, kuru jūs saucat par Atosu, — karalis piebilda un sarunas beigās sāka atkal smieties tikpat jautri kā sākumā. — Palieciet sveiks, ševaljē, palieciet sveiks! Mīliet mani, jo arī es jūs mīlu.
Karalis ar zīmēm apvaicājās Parī, vai blakus kabinetā viņu kāds negaida, un iegāja tur, atstājis d'Artanjanu brīnāmies par tādu dīvainu audienci.
Vecais Parī draudzīgi paņēma viņu zem rokas un izveda dārzā.