Pa kanālu, ko ietvēra jau laika zoba sagrauztas marmora apmales un ko pildīja duļķains zaļganīgas nokrāsas ūdens, cēli slīdēja gara laiva ar baldahīnu, rotāta ar Anglijas ģerboni un izklāta ar paklājiem, kuru bārkstis nokārās līdz pat ūdenim. Astoņi airētāji ritmiski cilāja airus, un laiva lēni slīdēja uz priekšu; tā izskatījās tikpat gracioza kā gulbji, kuri, izdzirdējuši troksni, no tālienes vēroja vareno svešinieku, kas bija ielauzies viņu apmetnē. Laivā sēdēja četri muzikanti un spēlēja uz lautām un ģitārām, bija arī divi dziedātāji un vairāki galminieki greznos, ar zeltu un dārgakmeņiem izšūtos tērpos. Galminieki smaidīja, cenzdamies iegūt daiļās lēdijas Stjuartes — Indriķa IV mazmeitas, Kārļa I meitas un Kārļa II māsas — labvēlību. Viņa sēdēja goda vietā zem baldahīna.
Mēs jau pazīstam jauno princesi: mēs viņu redzējām Luvrā kopā ar māti, kad viņām nebija ne maizes, ne malkas, un viņas baroja koadjutors un parlaments. Tāpat kā brāļi viņa bija aizvadījusi trūkuma pilnu jaunību; tad viņa pēkšņi pamodās no šī ilgā un drausmīgā sapņa uz troņa pakāpieniem, galminieku un glaimotāju ielenkumā.
Tāpat kā Marija Stjuarte pēc iznākšanas no cietuma, viņa baudīja dzīvi, brīvību, varu un bagātību.
Pieaugusi Henriete kļuva par skaistuli. Kad Stjuarti atkal atguva troni, viņas skaistums uzplauka vēl krāšņāk.
Lords Viljē Bckingems (tā lorda Bekingema dēls, kurš ieņem tik nozīmīgu vietu mūsu vēstījuma pašā sākumā) bija skaists jauneklis, gurdenas tvīksmes pilns, ja bija sieviešu sabiedrībā, jautrs, ja sarunājās ar vīriešiem, un Vilmots Ročesters, asprātis gan ar vīriešiem, gan sievietēm, stāvēja Henrietes prekšā, un abi centās izraisīt viņas smaidu.
Daiļā jaunā princese bija atspiedusies ar zeltu izšūtā samta spilvenā un, iegremdējusi vienu roku ūdenī, slinki klausījās muzikantus, neko nedzirdot, un ieklausījās abu galminieku tērzēšanā, izlikdamās, ka nemaz neklausās viņos.
Lēdija Henriete apvienoja sevī franču un angļu skaistuļu burvību. Viņa vēl nekad nebija mīlējusi un bija visai cietsirdīga, kad sāka koķetēt. Smaids, kas parasti naivi apliecina meitenes labvēlību, neapmirdzēja viņas seju un, kad viņa pacēla acis, tad raudzījās tik cieši uz vienu vai otru kavalieri, ka tie, neskatoties uz savu pārdrošību un prasmi apieties ar dāmām, negribot mulsa.
Pa to laiku laiva slīdēja uz priekšu. Muzikantiem sāka zust spēki, un arī galminieki nejutās daudz labāk. Princesei acīmredzot pastaiga likās pārāk garlaicīga, jo viņa pēkšņi nepacietīgi pacēla galvu un teica:
— Pietiek! Laiks doties mājup!
— Cik mēs esam nelaimīgi, — teica Bckingems, — mums tā arī neizdevās uzjautrināt jūsu augstību.
— Mani gaida māte, — atteica Henriete, — un godīgi atzīšos, ka man ir garlaicīgi.
Bckingems nikni iekoda lūpā, jo viņš patiešām bija iemīlējies lēdijā Henrietē un, kā jau iemīlējies, uztvēra katru viņas vārdu nopietni. Ročesters arī saknieba lūpas; bet, tā kā viņa prāts vienmēr valdīja pār jūtām, tad viņš to darīja tāpēc, lai atturētu dzēlīgus smieklus.
Princese bija novērsusies no galminiekiem un skatījās uz krastu, zāli un ziediem. Pēkšņi viņa tālumā ieraudzīja d'Artanjanu un Parī.
— Kas tur nāk? — viņa jautāja.
Abi kavalieri apsviedās zibens ātrumā.
— Tas ir Parī, — Bekingems atbildēja, — tikai Parī.
— Atvainojiet, — Ročesters iebilda, — man liekas, ka kopā ar viņu ir vēl kāds.
— Jā, tas ir pirmkārt, — princese gurdeni noteica, — bet, otrkārt, ko nozīmē vārdi „tikai Parī", pasakiet, lūdzu, milord?
— Tie nozīmē, — Bckingems apvainojies atbildēja, — ka uzticamais Parī, klīstošais Parī, mūžīgais Parī nav nekāds svarīgais putns.
— Jūs maldāties, hercog. Parī, klīstošais Parī, kā jūs viņu nosaucāt, vienmēr ir klīdis, kalpodams mūsu ģimenei, un man vienmēr ir ļoti patīkami redzēt viņu.
Lēdija Henriete izturējās tāpat kā visas citas daiļavas: no kaprīzēm viņa pārsviedās uz īgnumu. Mīlētājs jau bija paķļāvies viņas kaprīzēm; tagad galminiekam bija jāpacieš īgnums. Bekingems palocījās un neko neatbildēja.
— Tas tiesa, jūsu augstība, — Ročesters teica, arī paklanīdamies, — Parī ir uzticama kalpa paraugs. Tomēr viņš vairs nav jauns, bet mēs smejamies tikai, ja redzam jautrus cilvēkus. Vai tad večuks var būt jautrs?
— Pietiks, milord, — Henriete sausi aprāva viņu. — Man šī saruna ir nepatīkama.
Pēc tam, it kā runādama pati ar sevi, piebilda:
— Cik dīvaini un nesaprotami, ka mana brāļa draugi tik maz ciena viņa kalpus!
— Ak, jūsu augstība, — Bekingems izsaucās, — jūs caururbāt manu sirdi ar dunci, kas izkalts jūsu augstības rokām.
— Ko nozīmē šī pēc franču madrigālu parauga veidotā frāze? Es to nesaprotu.
— Jūsu augstība, tā nozīmē, ka jūs pati — labā, iecietīgā, žēlīgā — arī jūs reizēm smējāties, atvainojiet, es gribāju teikt, smaidījāt, klausīdamās lādzīgā Parī nesakarīgo pļāpāšanu, kuru jūs tagad tik dedzīgi aizstāvat.
— O, milord! Ja cs kādreiz tiktāl aizmirsos, tad jūs veltīgi man to atgādināt, — lēdija Henriete dusmīgi atbildēja. — Labais Parī, liekas, vēlas ar mani runāt. Ročester, lūdzu pavēliet, lai piestāj krastā.
Ročesters tūlīt pat nodeva tālāk princeses pavēli; pēc brīža laiva piestāja krastā.
— Izkāpsim krastā, — Henriete aicināja, atbalstīdamās pret Ro- čestera roku, kaut gan Bekingems stāvēja viņi tuvāk un piedāvāja savu roku.
Ročesters ar neslēptu lepnumu, kas sāpīgi ievainoja nabaga Bekin- gemu pašā sirdī, pārveda princesi pa tiltiņu, ko airētāji pārmeta no laivas uz krastu.
— Kurp jūs vēlaties doties, jūsu augstība? — Ročesters apjautājās.
— Jūs jau redzat, milord: pie labā Parī, kas vienmēr klīst apkārt, kā teica lords Bekingems. Viņa acis kļuvušas vājas no asarām, kuras viņš lējis mūsu ciešanu dēļ, un viņš nevar mani saskatīt.
— Ak, Dievs, — Ročesters atteica, — cik jūsu augstība šodien ir skumja! Mēs droši vien liekamies jums smieklīgi neprāši!
— Runājiet tikai par sevi, milord, — Bekingems drūmi piezīmēja. — Es viņas augstībai esmu tik neciešams, ka vispār viņai neeksistēju.
Ne Ročesters, ne princese viņam neatbildēja; Henriete tikai paātrināja soļus. Bekingems atpalika un, izmantodams savu vienatni, tik nikni uzbruka savam kabatas lakatiņam, ka pēc trīs rāvieniem no tā palika tikai skrandas.
— Parī, labais Parī, — princese aicināja savā apburošajā balsī, — Nāc šurp. Es redzu, ka tu mani meklē, un es tevi gaidu.
— Ak, jūsu augstība, — Ročesters iebilda, — ja Parī jūs neredz, tad tas cilvēks, kas viņu pavada, ir lielisks ceļvedis aklajam. Paskatieties tikai, kādas viņam ir ugunīgas acis — tās ir kā bākas lukturi.
— Jā, un tie apgaismo īsta karavīra seju, — atbildēja princese, nolēmusi runāt pretī katram vārdam.
Ročesters paklanījās.
— Tā ir viena no tām vīrišķīgajām sejām, kādas var redzēt tikai Francijā, — princese piebilda tik uzstājīgi kā sieviete, kas pārliecināta par savu nesodāmību.
Ročesters un Bckingems saskatījās, it kā jautādami viens otram: „Kas viņai noticis?" — Hercog Bekingem, — Henriete pavēlēja, — uzziniet, kāpēc Parī atnācis. Ejiet!
Jaunais hercogs uztvēra šo pavēli kā žēlastības izpausmi un kļuva možāks. Viņš aizskrēja pretī Parī, kas kopā ar d'Artanjanu lēni devās pie princeses. Parī gāja lēnām, jo bija vecs. D'Artanjans soļoja lēni un cienīgi, kā pienākas iet trešdaļas miljona īpašniekam — bez dižošanās, bet arī bez liekas kautrības. Kad Bekingems, kurš steidzās izpildīt princeses pavēli (princese bija pagājusi dažus soļus un apsēdusies uz soliņa), piegāja pie Parī, tas viņu pazina un sacīja:
— Vai jums, milord, nelabpatiktu izpildīt viņa majestātes vēlēšanos?
— Kādu, Parī kungs? — jaunais augstmanis apjautājās vēsi, kaut gan nedaudz mīkstināja toni, atcerēdamies par princesi.
— Viņa majestāte uztic jums stādīt priekšā šo kungu viņas augstībai lēdijai Henrietei.
— Ko tad? Kas ir šis kungs? — Bekingems augstprātīgi jautāja.
— Atvainojiet, kungs, bet es uzzināju tikai jūsu vārdu un neko vairāk.
— Ko tas nozīmē?
— Tas nozīmē, ka es jūs nepazīstu.
— Man veicies vairāk, kungs, — d'Artanjans sacīja. — Man bija tas gods pazīt jūsu ģimeni un sevišķi jūsu slaveno tēvu nelaiķa hercogu Be- kingemu.
— Manu tēvu!..Jā, es sāku atcerēties… Jūs sauc ševaljē d'Artanjans?
D'Artanjans palocījās.
— Varbūt jūs esat viens no tiem francūžiem, kas slepeni sazinājās ar manu tēvu?
— Jā, milord.
— Atļaujiet, kungs, man jums teikt: dīvaini, ka mans tēvs līdz pat nāvei vairs neko par jums nedzirdēja.
— Tiesa, bet viņš dzirdēja par mani savā nāves brīdī. Caur Austrijas Annas kambarsulaini es viņam sūtīju brīdinājumu par draudošajām briesmām; diemžēl, brīdinājums pienāca par vēlu.
— Vienalga, — Bekingems atteica, — tagad es saprotu. Jūs gribējāt pakalpot tēvam un tāpēc meklējat dēla atbalstu.
— Milord, pirmkārt, es nemeklēju nekādu atbalstu, — d'Artanjans flegmātiski atbildēja. — Viņa majestāte karalis Kārlis II, kuram man bija tā laime izdarīt dažus pakalpojumus — varu jums teikt, ka pakalpojumi karaļiem ir mana galvenā nodarbošanās, — tātad Kārlis II, kas bija man ļoti labvēlīgs, vēlējās, lai es stādos priekšā viņa māsai princesei Henrietei, jo kādreiz varu būt viņai noderīgs. Karalis zināja, ka jūs atrodaties kopā ar viņas augstību un atsūtīja mūs abus ar Parī pie jums. Tas arī ir viss. Es no jums neko nelūdzu, un, ja jūs nevēlaties mani stādīt priekšā princesei, tad, kaut gan ar nožēlu, bet es iztikšu bez jums un uzdrošināšos stādīties priekšā pats.
— Ceru, — ieinteresējies Bekingems turpināja sarunu, — jūs neatteiksieties kaut ko paskaidrot, ja jau jūs pats man to pateicāt.
— Es nekad neatsakos paskaidrot, — d'Artanjans atbildēja.
— Ja jūs slepus sazinājāties ar manu tēvu, tad jums jāzina daži sīkumi.
— Pagājis jau ilgs laiks, kopš šīs attiecības beigušās, jūs tad vēl pat nebijāt dzimis. Nav vērts uzvandīt senas atmiņas dažu nelaimīgu briljanta karuļu dēļ, kurus es saņēmu no viņa rokām un nogādāju Francijā.
— Kungs, — Bckingems strauji teica, pastiepdams d'Artanjanam roku, — tad tas bijāt jūs! Mans tēvs jūs tik neatlaidīgi meklēja! Jūs varējāt daudz sagaidīt no mums!
— Gaidīt! Tur es esmu meistars! Es visu savu dzīvi gaidu!
Pat to laiku princese, kurai bija apnicis gaidīt, kamēr nepazīstamais pienāks pie viņas, piecēlās no sola un devās pie runātājiem.
— Vismaz jums nevajadzēs ilgi gaidīt pakalpojumu, kuru jūs man lūdzat, — Bekingems teica d'Artanjanam.
Viņš pagriezās pret lēdiju Henrieti un paklanījies teica:
— Viņa majestāte karalis, jūsu brālis, vēlas, lai es stādu priekšā jūsū augstībai ševaljē d'Artanjanu.
— Lai jūsu augstībai vajadzības gadījumā būtu stingrs atbalsts un uzticams draugs, — Parī piemetināja. D'Artanjans palocījās.
— Vai neko citu jūs negribat piebilst? — princese jautāja vecajam kalpam un uzsmaidīja d'Artanjanam.
— Vēl karalis vēlas, lai jūsu augstība svēti glabā atmiņā d'Artanjana kunga vārdu un nopelnus, jo viņam, kā viņa majestāte saka, viņš var pateikties par savu atgriešanos Anglijā.
Bekingems, princese un Ročesters izbrīnā saskatījās.
— Tas arī ir mazs noslēpums, — d'Artanjans sacīja, — un es nesākšu ar to dižoties karaļa Kārļa II dēla priekšā tāpat kā es nelielījos, stāstīdams jums, hercog, par briljanta karuļiem.
— Jūsu augstība, — Bekingems teica, — ševaljē jau otro reizi atgādina man kādu notikumu. Tas mani tik ļoti interesē, ka es lūdzu jums atļauju uz mirkli nolaupīt d'Artanjana kungu, lai varētu ar viņu parunāt divatā.
— Lūdzu, milord, — princese atteica, — bet tikai neaizkavējiet viņu ilgi un atdodiet man pēc iespējas ātrāk draugu, kas ir tik padevīgs manam brālim.
Viņa sniedza roku Ročesteram.
Bekingems kopā ar d'Artanjanu pagāja sāņus.
— Ševaljē, — iesāka hercogs, — pastāstiet man visu šo notikumu ar briljantiem; Anglijā to neviens nezina, pat tā vīra dēls, kas bija šī notikuma galvenais varonis.
— Milord, tikai vienam cilvēkam pasaulē bija tiesības pastāstīt šo notikumu, kā jūs lūdzāt: tas bija jūsu tēvs. Viņš uzskatīja par vajadzīgu klusēt; lūdzu atjauju sekot viņa piemēram.
D'Artanjans paklanījās, un viņa izskats pauda, ka nekādi argumenti nespēs viņu pārliecināt.
— Ja tā, kungs, — Bekingems teica, — lūdzu piedodiet manu nekautrīgo jautājumu; un, ja es kādreiz došos uz Franciju…
Viņš pagriezās, lai vēlreiz paskatītos uz princesi; viņa šķietami nemaz nedomāja par viņu un bija aizrāvusies sarunā ar Ročesteru. Bekingems nopūtās.
— Kas tad būs? — d'Artanjans vaicāja.
— Es teicu, ja kādreiz došos uz Franciju…
— Jūs dosieties turp, milord, — d'Artanjans smaidīdams sacīja, es jums galvoju.
— Kāpēc?
— O, es esmu labs pareģis un reti kļūdos. Tātad, ja jūs dosieties uz Franciju?..
— Vai es drīkstēšu lūgt jums — jums, kura draudzība atdod karaļu troņus — vai drīkstēšu lūgt mazu daļiņu tās uzmanības, ko jūs veltījāt manam tēvam?
— Milord, — d'Artanjans atteica, — ticiet man, es jutīšos glaimots, ja jūs atcerēsieties, ka tikāties ar mani šeit. Bet tagad atļaujiet…
Viņš pagriezās pret princesi:
— Jūsu augstība, jūs esat franču princese, un tāpēc es ceru jūs redzēt Parīzē. Tā būs laimīgākā diena manā dzīvē, kad jūs vēlēsieties dot man kādu uzdevumu un tā pierādīt, ka jūs neesat aizmirsusi sava brāļa, valdnieka, padomu.
Viņš paklanījās princesei, un viņa ar karalisku žestu pastiepa viņam roku skūpstam.
— Ak, kas gan jādara, lai iegūtu no jūsu augstības tādu labvēlību? Bekingems nočukstēja.
— Pajautājiet ševaljē d'Artanjanam, — princese atbildēja, — viņš jums pateiks.