Karaļa vārdi par Monka aizskarto patmīlību bija ļoti satraukuši d'Artanjanu. Visu mūžu leitnants bija pratis izvēlēties ienaidniekus un, ja tie bija nelokāmi un neuzvarami cilvēki, tad viņš pats tā bija gribējis.
Tomēr gadiem ritot uzskati būtiski mainās: katrs gads nes izmaiņas domāšanas veidā.
Kad d'Artanjans kopā ar saviem desmit trakuļiem atstāja Kalē, tikšanās ar Goliātu, Nabuhodonosoru vai Olofernu* uztrauca viņu tik pat maz kā sadursme ar rekrūšiem vai strīds ar traktiera saimnieci. Viņš bija kā izsalcis ērglis, kas uzklūp jēram. Bads padara aklu. Turpretim, kad d'Artanjans uzvarēja un ieguva bagātību, veikdams ārkārtīgi grūtu uzdevumu, viņam zuda patika riskēt, un viņš sāka gudrot par iespējamajiem sarežģījumiem.
Atgriezdamies no audiences, viņš prātoja tikai par to, lai neaizskartu tik nozīmīgu personu kā Monks, kuru pat Kārlis II centās neaizvainot, kaut gan viņš bija karalis. Tā kā karalis savu troni bija atguvis tikko, tad viņam vēl bija nepieciešama aizstāvība, un, protams, viņš neatteiks savam aizstāvim par prieku izsūtīt d'Artanjanu, ietupināt viņu Midlseksas mūros vai arī noslīcināt, pārceļoties no Duvras uz Buloņu. Karaļi vienmēr ir gatavi pakalpot saviem vicekaraļiem.
Starp citu, ja Monks nolems atriebties, viņš iztiks arī bez karaļa palīdzības. Karalim vajadzēs tikai piedot savam Īrijas vicekaralim nodarījumus pret d'Artanjanu. Ar smejoties pateiktu: te absolvo** vai arī uz pergamenta uzkricelētu parakstu: „Karalis Kārlis" pilnīgi pietiktu, lai nomierinātu Olbermelas hercoga sirdsapziņu. Nabaga d'Artanjana bagātā iztēle viņam jau rādīja neizbēgamās bojāejas ainas, ja šie vārdi tiks pateikti vai uzrakstīti.
Bez tam mūsu tālredzīgais musketieris juta, ka šai gadījumā viņš ir pilnīgi viens: Atosa draudzība te nepalīdzēs. Ja runa būtu par zobena cirtieniem, musketieris varētu paļauties uz savu biedru; taču d'Artanjans pārāk labi pazina Atosu un bija pārliecināts, ka tik kutelīgā situācijā visu vainu varēs uzvelt nelaimes gadījumam, kas ļaus attaisnot Monku vai Kār-
Goliāts — pēc bībeles filistiešu cilts spēkavīrs, ko divkaujā uzvarēja Dāvids un pēc tam kļuva par Jūdejas valdnieku. Nabuhodonosors II_ (604 — 562/561 p.m.ē) — Babilonijas valdnieks, kas pakļāva Ēģipti, Sīriju, Feniķiju un Palestīnu, 586. g. p. m. ē. izpostīja Jeruzālemi.
Atbrīvoju tevi (lat.) — frāze, ko saka, atlaižot grēkus.
li II. Atoss noteikti aizstāvēs dzīvo godu un cēlsirdību un tikai notrausīs kādu asaru pie drauga kapa, sacerēdams lielisku epitāfiju.
— Noteikti, — gaskonis rezumēja, kad bija visu apsvēris, — jāpanāk Monka labvēlība un jāpārliecinās, ka viņš neuztraucas par notikušo. Ja tomēr, Dievs pasarg, viņš vēl joprojām skaišas un nav aizmirsis apvainojumu, tad es atdošu savu naudu Atosam un palikšu Anglijā, cik ilgi vien būs nepieciešams, lai novērotu ģenerāli; un tad, — manas acis ir redzīgas, bet kājas veiklas — ja es pamanīšu kaut mazākā naidīguma ēnu, es aizbēgšu un paslēpšos pie milorda Bekingema, kas man liekas kārtīgs puisis. Kā pateicību par viesmīlību es viņam izstāstīšu visu notikumu ar briljantiem. Tas var kaitēt tikai vecās karalienes reputācijai, bet tā kā viņa ir apprecējusi nelietīgo skopuli Mazarīni, tad varēs atzīties, ka jaunībā mīlēja skaisto Bekingcmu. Velns parāvis! Monkam neizdosies mani uzvarēt! Turklāt man radās vēl kāda doma.
Kā zināms, d'Artanjanam ideju netrūka. Sava monologa laikā viņš aizpogāja visas pogas līdz pat zodam, bet nekas tā neiedvesmoja viņa iztēli kā gatavošanās kaujai.
D'Artanjans iegāja Olbermclas hercoga mājā stipri uzbudināts.
Viņu ielaida pie vicekaraļa ar steigu, kas pierādīja, ka viņu uzskata par savu cilvēku. Monks sēdēja savā darba kabinetā.
— Milord, — d'Artanjans teica, uzbūris sejā vaļsirdīgu izteiksmi, kura viltīgajam gaskonim izdevās visā pilnībā, — es esmu atnācis lūgt jums padomu.
— Runājiet, mans draugs, — Monks mudināja.
Viņa seja šķita vēl atklātāka nekā d'Artanjanam.
— Milord, vispirms apsoliet, ka būsiet iecietīgs un cietīsiet klusu.
— Apsolu visu, ko vien vēlaties. Tikai pasakiet, kas par lietu.
— Lūk, kas, milord: es neesmu īsti apmierināts ar viņa majestāti karali.
— Patiešām? Kas tad jūs neapmierina, cienījamo leitnant?
— Viņa majestāte reizēm visai nekautrīgi joko par saviem uzticamajiem kalpiem, bet joki, milord, ir kā ierocis, kas var sāpīgi ievainot mūs, karavīrus.
Monks visiem spēkiem centās neatklāt savas domas, bet d'Artanjans tik uzmanīgi viņu vēroja, ka pamanīja viņa sejā tik tikko saskatāmu pietvī- kumu.
— Es gan nebūt neesmu pret jokiem, godājamais d'Artanjana kungs, — Monks atbildēja visdabiskākajā balsi. — Mani kareivji var jums pastāstīt, ka nometnē es bieži pat ar patiku klausījos satīriskās dziesmas, kas no Lamberta nometnes nokļuva manējā. Kādam stingrākam ģenerālim tās grieztos ausīs.
— Ak, milord, — d'Artajans sacīja, — es zinu, ka jūs esat pati pilnība. Zinu arī, ka jūs stāvat pāri visām cilvēciskajām vājībām. Tomēr joks no joka atšķiras. Mēdz būt tādi, kas mani vienkārši tracina.
— Vai es drīkstētu uzzināt, kādi tie ir, mans dārgais?
— Tie, kas vērsti pret maniem draugiem vai cilvēkiem, kurus es cienu.
Monks mazliet sarāvās, un d'Artanjans to ievēroja.
— Kā tad kniepadata, kas skrāpē citu, var durstīt jūsu ādu? Izstāstiet, un tad paskatīsimies.
— Milord, jums visu izskaidro viena frāze: runa bija par jums.
Monks piegāja pie d'Artanjana.
— Par mani?
— Jā, un, lūk, ko es nevaru izskaidrot. Varbūt es pārāk maz pazīstu karaļa raksturu. Kā gan karalis uzdrošinās smieties par cilvēku, kas viņam izdarījis tādus pakalpojumus? Kāpēc viņš grib sarīdīt jūs, lauvu, ar mani, mušu?
— Pagaidām es neredzu, ka viņš vēlētos mūs sarīdīt, — Monks iebilda.
— Jā, jā, viņš vēlas. Karalim vajadzēja mani atalgot, un viņš varēja iedot man šo atalgojumu kā karavīram, nesacerot nekādus jūs aizskarošus stāstus par izpirkumu.
— Tas mani nepavisam neaizskar, — Monks smaidīdams apgalvoja.
— Es saprotu, ka jūs nedusmojaties uz mani. Milord, jūs mani pazīstat un zināt, ka es protu tik stingri glabāt noslēpumus, ka tos atklās drīzāk kaps, nekā es. Un tomēr… Saprotiet, milord?
— Nē, — Monks stūrgalvīgi atteica.
— Ja kāds cits uzzinās noslēpumu…
— Kādu noslēpumu?
— Ak, milord! To nelaimīgo Ņūkāslas noslēpumu.
— Ā! Par grāfa de Lafēra miljonu?
— Nē, milord, nepavisam! Par uzbrukumu jums.
—Tas tika lieliski izpildīts, nav ko runāt. Jūs esat drosmīgs un viltīgs karavīrs, jūs apvienojat sevī Fābija un Hanibāla* īpašības. Jūs izmantojāt abas savas spējas — gan vīrišķību, gan viltību. Tur neko nevar iebilst, man vajadzēja parūpēties par savu drošību.
— Es to zinu, milord. To es arī sagaidīju no jums, jo jūs protat būt objektīvs, un, ja nekas vairāk par nolaupīšanu nebūtu bijis, tad velns parāvis!.. Bet šīs nolaupīšanas apstākļi…
— Kādi apstākļi?
— Milord, jūs taču zināt, ko es domāju.
— Nē taču, es zvēru jums!
— Ā… To ir tik grūti izteikt!..
— Ko tad?
— Tā nolādētā kaste!
Monks manāmi pietvīka.
— O, es par to pavisam biju aizmirsis!
— No priedes koka, — d'Artanjans turpināja, — ar caurumiem mutei un degunam. Atklāti sakot, milord, viss pārējais vēl nekas, bet šī kaste!.. Kaste!.. Tas nudien ir ļauns joks!
Monks samulsa. D'Artanjans turpināja:
— Tur nav nekā dīvaina, ka es, zaldāts un laimes meklētājs, to izdarīju. Manu vieglprātīgo rīcību attaisno svarīgais mērķis, un bez tam es esmu piesardzīgs un protu klusēt.
Maksiins Fābijs Kvints — ievērojams romiešu karavadonis, miris 203. g. p.m.ē. Viņš bija iesaukts par „kunktatoru" — „vilcinā- tāju". Kļuva slaveni ar savu lēno, bet meistarīgo cīņu ar Hani- bālu. Hanibāls (Anibāls) (247. — 183. g. p. m. ē.) — slavens kartāgiešu karavadonis.
— A, — Monks teica, — ticiet man, d'Artanjana kungs, es jūs labi pazīstu un cienu pēc nopelniem.
Kamēr ģenerālis runāja, d'Artanjans nenolaida no viņa acis un redzēja, kas notika viņa dvēselē.
— Galvenais te neesmu es, — sacīja musketieris.
— Kurš tad? — apvaicājās Monks, kurš sāka jau zaudēt pacietību.
— Karalis, kurš neprot klusēt.
— Ja viņš arī runās, kas par to? — noburkšķēja Monks.
— Milord, — d'Artanjans sacīja, — lūdzu jūs, neizliecieties manā priekšā. Es taču runāju pilnīgi atklāti. Jums ir tiesības dusmoties, neskatoties uz visu jūsu augstsirdību. Velns parāvis! Vīrs, kas ir tik nozīmīgs kā jūs, vīrs, kas spēlējas ar scepteriem un kroņiem kā čigāns ar bumbām, tāds vīrs nedrīkst nonākt kastē! Jūs taču neesat nekāds rets eksponāts vai akmens. Saprotiet, visi jūsu ienaidnieki vai plīsīs no smiekliem, bet nelabvēļu jums droši vien ir daudz, jo jūs esat cēls, augstsirdīgs un godīgs. Puse cilvēces sāks smieties, iedomādamās jūs kastē. Bel tā izsmiet otro personu karalistē ir galīgi nepiedienīgi.
Monks pavisam apjuka, domādams, kā viņu iztēlosies guļam kastē. Kā jau d'Artanjans bija paredzējis, izsmiekls ietekmēja ģenerāli tā kā nekad nebija iespaidojušas ne kara briesmas, ne dedzīgā godkāre, ne nāves bailes.
„Lieliski", gaskonis nodomāja, „es esmu glābts, jo viņš izbijās."
— O, — Monks teica, — kas attiecas uz karali, varat nebaidīties, godājamais d'Artanjana kungs. Karalis ar Monku nejokos, es jums zvēru!
D'Artanjans pamanīja viņa acīs kā zibens uzplaiksnījumu, kas tūlīt pat pazuda.
— Karalis ir taisnīgs un cildens, — Monks turpināja, — un nevēlēs ļaunu tam, kas viņam izdarījis labu.
— Un kā vēl, protams! — d'Artanjans izsaucās. — Es pilnīgi piekrītu jūsu domām par karaļa sirdi, bet ne par prātu; viņš ir labs, bet pārāk vieglprātīgs.
— Esiet mierīgs, karalis neizturēsies vieglprātīgi pret Monku.
— Tātad jūs esat mierīgs, milord?
— No šīs puses — pilnīgi.
— Bet ne no manas?
— Šķiet, es jums jau teicu, ka ticu jūsu godīgumam un prasmei klusēt.
— Jo labāk, bet tomēr atcerieties vēl kaut ko…
— Ko tad?
— Es taču nebiju viens: es biju kopā ar biedriem, un pie tam vēl kādiem!
— Jā, es viņus pazīstu.
— Par nelaimi arī viņi pazīst jūs.
— Un kas par to?
— Tas, ka viņi mani gaida tur, Buloņā.
— Un jūs baidāties?
— Baidos, ka manā prombūtnē… Velns parāvis! Ja es būtu kopā ar viņiem, tad varētu galvot par viņu klusēšanu!
— Tātad es teicu taisnību, ka briesmas nedraud vis no viņa majestātes puses, kaut arī viņam patīk jokot, bet gan no jūsu biedriem, kā jūs pats to atzīstat… Paciest karaļa izsmieklu — to vēl var, bet kaut kādu dienaszagļu… Velns lai parauj!
— Es saprotu, ka tas ir neciešami. Tāpēc es jums arī saku: vai jūs nedomājat, ka man jādodas uz Franciju pēc iespējas ātrāk?
— Ja jūs uzskatāt, ka jūsu klātbūtne…
— Apturēs šos slaistus?.. O, es neesmu pārliecināts par to.
— Bet jūsu klātbūtne nekavēs baumu izplatīšanos, ja tās jau radušās.
— O, milord, galvoju jums, ka noslēpums vēl nav izpausts. Katrā gadījumā ticiet, ka es esmu cieši apņēmies…
— Ko?
— Noraut galvu pirmajam, kurš par to iepīkstēsies, un pirmajam, kurš to uzzinās. Pēc tam es atgriezīšos Anglijā meklēt pie jums patvērumu un varbūt arī lūgt pieņemt mani dienestā.
— Atgriezties!
— Diemžēl, milord, es te nevienu, izņemot jūs, nepazīstu, un, ja es jūs neatradīšu vai jūs no saviem augstumiem aizmirsīsiet par mani…
— Paklausieties, d'Artanjana kungs, — Monks atteica, — jūs esat ļoti laipns, ārkārtīgi gudrs un drosmīgs cilvēks. Jūs esat pelnījis visus zemes labumus. Brauciet man līdz uz Skotiju, un es jums apsolu, ka tik labi iekārtošu jūs manā vicekaralistē, ka visi jūs apskaudīs.
— Ak, milord, patlaban tas nav iespējams. Man ir svēts pienākums aizsargāt jūsu labo slavu. Man jāaizkavē, lai kāds dumjš jokdaris neaptumšo jūsu spožo vārdu laikabiedru acīs, bet varbūt arī pēcteču priekšā.
— Pēcteču priekšā!
— Kā gan citādi! Pēcteči neko nedrīkst uzzināt par šī notikuma sīkumiem. Iedomājieties, ja nu par šo nelaimīgo notikumu ar priedes koka kasti uzzina pasaule — ko tad domās? Nodomās, ka jūs atjaunojāt karaļa varu nevis cēlu mērķu vārdā, nevis pēc savas sirds mudinājuma, bet gan, sekojot nolīgumam, ko jūs abi noslēdzāt Ševeningenā. Lai ko es arī nestāstītu, kā tas viss notika patiesībā, man neticēs: teiks, ka es arī esmu parāvis kādu gabalu no šī pīrāga un to notiesāju.
Monks sarauca uzacis.
— Slava, gods, godīgums! — viņš čukstēja. — Tukšas skaņas!
— Migla, — d'Artanjans piebilda, — migla, caur kuru neviens neko nevar skaidri saskatīt.
— Ja tā, brauciet uz Franciju, dārgais draugs, — Monks sacīja. — Brauciet un, lai jums būtu ērtāk un patīkamāk atgriezties Anglijā, pieņemiet manu atvadu dāvanu…
„Sen jau tā vajadzēja!" — d'Artanjans domāja.
— Klaidas krastā, — Monks runāja tālāk, — man ir namiņš koku paēnā; mēs to saucam par kotedžu. Pie mājas ir nedaudz zemes. Pieņemiet to no manis!
— Ak, milord…
— Jūs tur jutīsieties kā mājās; tas ir tieši tāds patvērums, par kādu jūs tikko runājāt.
— Kā! Jūs mani tik devīgi apveltāt! Man ir neērti to pieņemt!
— Nē, Monks iebilda, viegli pasmaidīdams, — nevis jūs būsiet man pateicību parādā, bet gan es jums.
Viņš paspieda musketiera roku un piebilda:
— Es likšu uzrakstīt dāvinājuma rakstu.
Viņš izgāja.
D'Artanjans noskatījās viņam pakaļ un kļuva domīgs: viņš bija aizkustināts.
9 3aK. 164 kh. 2
„Te nu beidzot ir godīgs cilvēks, — viņš domāja. — Tikai sāpīgi, ka viņš to dara nevis tāpēc, ka es viņam patīku, bet gan tāpēc, ka baidās no manis. O, es vēlos, kaut varētu viņam iepatikties!"
Pēc ilgākām pārdomām viņš pie sevis noteica: „Galu galā, kam man vajadzīga viņa mīlestība? Viņš taču ir anglis."
Viņš izgāja, mazliet noguris no šīs divkaujas.
„Tā nu man ir muiža, — viņš domāja. — Tikai, velns parāvis, kā šo kotedžu lai sadala ar Planšē? Varbūt atdot viņam zemi, bet sev paņemt māju, vai arī, lai viņš ņem māju, bet es ņemšu… Velns parāvis! Monks neļaus man dāvināt bodniekam māju, kurā viņš ir dzīvojis! Viņš ir pārāk lepns! Kaut gan, kāpēc Planšē par to jāsaka? Šo' muižu es neiegādājos par kompānijas naudu, bet gan ieguvu, pateicoties savam prātam: tātad tā pieder man vienam pašam."
Viņš devās pie grāfa de Lafēra.