Nelielā kavalkāde, ko veidoja tris augstmaņi un divi pāži, jādama pāri pilsētas tiltam, neatstāja sevišķu iespaidu uz garāmgājējiem, kas pastaigājās pa krastmalu 1660. gada maijā deviņos no rīta, kad saule sāka karsēt un rasa no Bluā pils lefkojām jau bija nozudusi. Gājēji viegli pieskārās pie savām cepurēm un bilda:
— Viņa augstība atgriežas no medībām.
Tas bija viss.
Kamēr zirgi pārvarēja stāvo kāpumu no upes līdz pilij, daži dīkdieņi piegāja pie pēdējā zirga, pie kura sedliem, aiz knābjiem piesieti, karājās dažādi putni.
īsti laucinieciskā atklātībā ziņkārīgie neslēpa savu nicinājumu par tik niecīgu medījumu, un, apsprieduši trūkumus, kādi piemīt medībām vecumā, atgriezās pie savām darīšanām.
Tikai viens no viņiem — labi noaudzis, jautrs puisis sārtiem vaigiem — apvaicājās, kādēļ gan viņa augstība tā vietā, lai labi pavadītu laiku, pateicoties saviem milzīgajiem ienākumiem, apmierinās ar tik nožēlojamu izklaidēšanos.
Viņam atbildēja:
— Vai tad tu nezini, ka viņa augstības parastā izklaidēšanās ir gar- laikošanās?
Jautrais puisis paraustīja plecus tā, ka šis žests skaidri apliecināja: „Tādā gadījumā es labāk esmu tirgotājs, nevis princis."
Katrs atgriezās pie sava darba.
Pa to laiku viņa augstība turpināja savu ceļu ar tik domīgu un tai pašā laikā dižmanīgu izskatu, ka skatītāji, ja tādi atrastos, būtu pārsteigti; taču Bluā iedzīvotāji nevarēja piedot hercogam, ka viņš izvēlējies viņu jautro pilsētu, lai tajā netraucēts garlaikotos. Ieraudzījuši garlaikoto princi, viņi parasti žāvādamies novērsās vai aizgāja tālāk no logiem istabas dziļumā, it kā vēlēdamies izvairīties no šīs garenās, bālās sejas, miegaino acu un gurdenās gaitas iemidzinošā iespaida. Tā nu godājamais princis varēja būt gandrīz pilnīgi drošs, ja viņš sadomātu pastaigāties, uz ielas viņš nevienu nesatiktu.
Protams, ka no Bluā iedzīvotāju puses tā bija noziedzīga nevērība: viņa augstība bija Francijas pirmais augstmanis tūlīt pēc karaļa, bet varbūt arī pirms viņa.
Patiešām, ja jau patlaban valdošajam Ludviķim XIV bija tā laime piedzimt par Ludviķa XIII dēlu, tad viņa augstībai bija tas gods būt Indriķa IV dēlam.
Tātad Bluā iedzīvotājiem vajadzēja būt lepniem par godu, ko Or- leānas hercogs * parādījis viņu pilsētai, apmezdamies senajā Bluā pilī kopā ar savu galmu.
Taču liktenis bija lēmis, ka šim augstdzimušajam princim nekad neizdevās izraisīt pūļa uzmanību vai izbrīnu. Laikam ritot, viņš pie tā pierada. Varbūt tieši tā var izskaidrot viņa vienaldzīgo un garlaikoto izskatu. Agrāk viņš bija ļoti aizņemts. Nāvessodi kādam ducim viņa labāko draugu
Žans Batists Gastons, Orleānas hercogs (1608 — 1660) — Ludviķim XIII brālis. Organizēja sazvērestības pret kardinālu Rišeljē. Pēc tam, kad viena no tām tika atklāta, viņš nodeva savus atbalstītājus — marķīzu de Šalē, Senmaru, de Tū, maršalu Mon- moransī un citus, un viņi gāja bojā uz ešafota. Par piedalīšanos Frondā (1648 — 1653), kas bija aristokrātijas sacelšanās pret galmu j un Ludviķa XIV pirmā ministra kardināla Mazarīni piekopto absolūtisma politiku, Orleānas hercogs tika izsūtīts uz Bluā.
sagādāja viņam diezgan lielu noņemšanos. Bet, kopš Mazarini bija ministrijā, sodi vairs nenotika, viņa augstībai zuda nodarbošanās, un tas iespaidoja viņa garastāvokli.
Nabaga prinča dzīve vilkās ļoti garlaicīgi. No rītiem viņš medīja Bev- ronas krastos vai Šavernī birzi, tad pārcēlās pāri Luārai un brokastoja Šamborā, neatkarīgi no tā, vai ēstgriba bija vai ne; un līdz pat nākošajām medībām Bluā iedzīvotāji neko vairs nedzirdēja par savu kungu un pavēlnieku.
Lūk, tā princis garlaikojās extra mūros;* par viņa garlaikošanos pilsētā lasītājs uzzinās, ja kopā ar mums sekos kavalkādei uz Bluā pils dižajiem vārtiem.
Viņa augstība jāja uz maza, ruda zirdziņa, sēdēdams sarkana samta sedlos. Prinča spilgti sarkanais kamzolis, ko sedza tādas pat krāsas apmetnis, saplūda ar sedliem. Tikai pateicoties šai spilgtajai krāsai, princis izcēlās savu pavadoņu vidū, jo viens no tiem bija violetā, otrs — zaļā tērpā. Kreisajā pusē jāja cilvēks violetā, staļļu pārzinis, bet labajā pusē — zaļi tērptais galvenais medību pārzinis.
Viens no pāžiem turēja rokā īsu kārti, uz kuras sēdēja divi vanagi. Otram rokā bija medību rags; nonācis kādus divdesmit soļus no pils, viņš tajā slinki iepūta.
Arī visi citi, kas bija ap garlaikoto princi, veica savus pienākumus tikpat garlaicīgi. Izdzirdējuši signālu, astoņi sargkareivji, kas bija sildījušies saulītē pils kvadrātveidīgajā pagalmā, tvēra pēc savām alebardām, un viņa augstība svinīgi iejāja pilī.
Kad hercogs iejāja pagalmā, izklīda arī puišeļi, kas bija skrējuši pakaļ kavalkādei, rādīdami viens otram beigtos putnus un apspriezdami redzēto. Iela, laukums un pagalms kļuva tukši.
Viņa augstība klusēdams nokāpa no ziiga un iegāja savās istabās, kalps palīdzēja viņam pārģērbties, un, tā kā viņas augstība vēl nebija likusi ziņot, ka brokastis ir galdā, tad viņa augstība atslīga krēslā un aizmiga tik cieši, it kā būtu vienpadsmit vakarā.
Ārpus pilsētas mūriem (lat.).
Zinādami, ka līdz vakaram viņiem vairs nekas jādara nebūs, sargkareivji atlaidās uz akmens soliem saulītē; zirgu puiši kopā ar zirgiem pazuda staļļos; šķita, ka visa pils snauž līdz ar savu saimnieku, vienīgi daži putniņi jautri čivināja krūmos.
Pēkšņi šajā snaudas pilnajā klusumā nošķindēja smieklu zvārguļi, kas lika miegā iegrimušajiem kareivjiem pavērt acis.
Smiekli atskanēja no kāda pils loga, ko spoži apspīdēja saule.
Loga priekšā atradās balkoniņš ar kaltiem metāla rotājumiem, ko greznoja puķu podi ar sarkanām neļķēm, prīmulām un pirmajām rozēm.
Šim logam piederošajā istabā bija redzams četrkantains galds, ko sedza vecs, puķains galdauts. Galda vidū stāvēja māla krūze ar garu kaklu, tajā bija īrisi un maijpuķītes. Divas meitenes sēdēja pie galda viena otrai pretī.
Meiteņu izturēšanās bija diezgan dīvaina: viņas varētu noturēt par pansionāta audzēknēm, kas aizbēgušas no klostera. Viena no viņām, atspiedusi elkoņus pret galdu, kaut ko cītīgi rakstīja uz grezna holandiešu papīra; otra ar ceļgaliem tupēja uz krēsla, un, pārliekusies pār galdu, vēroja, kā draudzene raksta. Viņas ķiķināja un jokojās, līdz iesmējās tik skaļi, ka izbiedēja putnu rotaļas krūmos un pamodināja viņa augstības gvardi no snauda.
Ja jau mēs esam ķērušies pie portretiem, tad atļausimies dot vēl divus — šajā nodaļā pēdējos.
Trokšņainā smējēja, kas tupēja ar ceļgaliem uz krēsla, bija deviņpadsmit vai divdesmit gadus veca skaistule, kam acis tā vien zibsnīja skaidri iezīmēto uzacu ielokā; viņas zobi starp koraļļu lūpiņām mirdzēja kā pērles.
Viņā bija kā pulvera lādiņš; viņa nevis kustējās, bet it kā uzsprāga.
Vēstules rakstītāja vērās savā draudzenē ar zilām acīm, tik tīrām kā šis dienas debesis.
Viņas gaišie pelnu krāsas mati, eleganti ieveidoti, vijās maigās cirtās j'.ar perlamutra krāsas vaidziņiem; smalkā rociņa, kas gulēja uz papīra, liecināja par viņas jaunību. Atskanot kārtējam draudzenes smējienam, viņa paraustīja maigos, baltos plecus, kuriem, tāpat kā rokām, vēl pietrūka apaļuma un maiguma.
— Montalē! Montalē! — viņa beidzot ieteicās maigā, patīkamā balsī. — Jūs smejaties pārāk skaļi, kā vīrietis; sargkareivju kungi sāks pievērst jums uzmanību, un tā jūs vēl varat nesadzirdēt viņas augstības zvanu.
Par Montalē nosauktā meitene pēc šī rājiena nepārtrauca smieties un trokšņot. Viņa vienīgi atteica:
— Dārgā Luīze, jūs nerunājat nopietni. Jūs zināt, ka sargkareivju kungi, kā jūs viņus nosaucāt, tagad ir aizmiguši tā, ka viņus nevarētu pamodināt pat ar lielgabala šāvienu; tāpat jums zināms, ka viņas augstības zvanu var dzirdēt pat uz Bluā tilla, tāpēc es izdzirdēšu, kad man būs jāiet pie viņas augstības uz dežūru. Jums tikai tad traucē mani smiekli, kad jūs rakstāt: jūs baidāties, ka jūsu māmiņa, de Sanremī kundze, varētu ierasties pie mums, jo tā viņa dara, kad mēs smejamies pārāk skaļi, un tad viņa mūs pārsteigtu pie šīs mil/.umlielās papīra lapas, uz kuras stundas laikā uzrakstīti tikai divi vārdi „Raula kungs". Un jums, mīļā Luīze, ir pilnīga taisnība: pēc šiem diviem vārdiem var sekot daudzi citi, tik nozīmīgi un dedzīgi, ka jūsu jaukā māmiņa ar pilnām tiesībām varēs šķilt pērkonus un zibeņus. Vai ne? Atbildiet taču!
Te Montalē sāka smieties vēl skaļāk.
Gaišmate ne pa jokam apvainojās. Viņa pārplēsa lapu, uz kuras patiešām skaistā rokrakstā bija rakstīts „Raula kungs", un, trīcošiem pirkstiem saņurcījusi papīru, izmeta to pa logu.
— Lūk, kā! — Montalē teica. — Mūsu jēriņš, mūsu balodītis ir apvainots! Nebaidieties, Luīze — de Sanremī kundze neatnāks, bet, pat ja viņā sadomātu ierasties, jūs taču zināt, cik man ir smalka dzirde. Bez tam, rakstīt vecam draugam, ko pazīsti divpadsmit gadus, ir pilnīgi attaisnojami, sevišķi vēl, ja vēstule sākas ar vārdiem „Raula kungs!"
— Labi, es viņam nerakstīšu, — Luīze nosolījās.
— Ak, kā mani soda! — smiedamās atsaucās melnacainā jokdare. — Ņemiet nu ātrāk citu papīra lapu, un tūlīt rakstīsim vēstuli tālāk… Ai! Re nu, skan zvans!.. Bet man vienalga! Hercogiene pagaidīs vai arī šodien iztiks bez savas galma dāmas!
Patiešām zvanīja. Tas nozīmēja, ka hercogiene pabeigusi savu tualeti un gaida viņa augstību, kurš parasti zem rokas veda viņu no viesistabas uz ēdamistabu.
Pēc šīs ceremonijas laulātais pāris brokastoja un atkal šķīrās līdz pusdienām, kuras pasniedza tieši divos.
Atskanot zvanam, pagalma kreisajā pusē atvērās virtuves durvis, un tajās parādījās divi kalpotāji un astoņi pavārēni. Viņi nesa paplātes ar ēdieniem, kas bija apsegti ar sudraba vākiem.
Viens no kalpotājiem, šķiet, pēc amata vecākais, klusēdams piebakstīja ar zizli sargkareivim, kas skaļi krāca uz sola. Viņš pat izrādīja tādu laipnību, ka padeva sargkareivim alebardu, kas bija pieslieta pie sienas. Vēl apdullis no miega, sargkareivis, neprasīdams nekādus paskaidrojumus, pavadīja ēdienu nesējus līdz viņa augstības ēdamistabai; pa priekšu soļoja pāžs un abi kalpotāji.
Kad ēdienus nesa garām sargkareivjiem, tie atdeva godu.
Montalē un viņas draudzene pa logu vēroja šo ceremoniju, kaut gan abas jau sen pie tās bija pieradušas. Starp citu, viņu ziņkārību izraisīja vienīgi vēlme pārliecināties, ka viņas liks mierā. Kad pavārēni, kareivji, pāži un kalpotāji bija pagājuši garām, viņas atkal piesēdās pie galda, un saule, kas uz mirkli bija apspīdējusi abas burvīgās sejiņas, tagad atkal raidīja savus starus tikai pār neļķēm, prīmulām un rozēm.
— Nu, — Montalē ieteicās, iekārtodamās kā iepriekš, — viņas augstība pabrokastos arī bez manis.
— Montalē, jūs taču sodīs! — gaišmate raizējās, rāmi apsēzdamās savā vietā.
— Sodīs? Tas nozīmē, ka mani nevedīs pastaigā. Es to vien vēlos! Ir nu gan izklaidēšanās — kratīties milzīgos ratos pa sliktu ceļu, pa kuru tik tikko var nobraukt vienu jūdzi divās stundās, pie tam katrā pagriezienā pa labi vai pa kreisi ķeroties pie durtiņām; tad atgriezties pie mājas, kur ir Marijas Mediči* logs, par ko hercogiene noteikti teiks: „Ne-
Marija Mediči (1573 — 1642) — Francijas karaliene, Indriķa IV sieva. Pēc Indriķa IV nāves Marija Mediči uzticēja pārvaldīt valsti savam favorītam, itālietim Končino Končini, kurš 1617. gadā tika nogalināts pēc Ludviķa XIII pavēles. Mariju Mediči izsūtīja uz Bluā, no kurienes viņa 1619. gadā izbēga pa pils logu.
ticami, ka karaliene Marija izbēga pa šo logu! Četrdesmit astoņu pēdu augstums! Bet viņa bija divu prinču un tris princešu māte!" Nē, Luīze, lai mani soda kaut vai katru dienu, sevišķi jau tad, kad sods dod man iespēju pavadīt laiku kopā ar jums un rakstīt tik aizraujošas vēstules.
— Montalē! Montalē! Jāpilda savi pienākumi.
— Jums viegli runāt par pienākumiem, jo jums galmā ir pilnīga brīvība. Jūs tikai baudāt visus labumus un neciešat nekādas grūtības: jūs esat hercogienes galma dāma vairāk nekā es, jo to labvēlību, ko jūt pret jūsu patēvu, viņa attiecina arī uz jums. Jūs šai drūmajā namā knābājat graudiņus tāpat kā putniņi mūsu pagalmā: brīvi elpojat, baudāt ziedu smaržu un skaistumu un neko nedarāt. Un jūs man vēl sacīsiet, ka jāpilda savi pienākumi! Pasakiet man, laiskā skaistuli!, kādi jums ir pienākumi? Varbūt rakstīt skaistajam Raulam? Bet jūs jau viņam nerakstāt, tātad arī jūs mazliet atstājat novārtā savus pienākumus…
Luīze kļuva nopietna, atspieda zodu delnā un teica:
— Pārmest man laimīgu dzīvi! Jums pietiek tam dūšas… Jums ir nākotne — jūs kalpojat galmā. Kad karalis apprecēsies, viņš aicinās viņa augstību pie sevis. Jūs ieraudzīsiet greznus svētkus, redzēsiet karali… Stāsta, ka viņš ir tik labs un jauks…
— Un vēl es redzēšu Raulu, kurš ir prinča dienestā, — Montalē viltīgi piemetināja.
— Nabaga Rauls! — Luīze nopūtās.
— Sirsniņ, laiks turpināt viņam rakstīt! Sāciet nu atkal ar vārdiem „Raula kungs", ko jūs tik skaisti bijāt uzvilkusi tai lapā, kuru saplēsāt.
Viņa pasniedza draudzenei spalvu, ar smaidu cenzdamās viņu uzmundrināt.
Tā uzrakstīja mums jau zināmos vārdus.
— Un ko tālāk? — gaišmate apvaicājās.
— Tālāk rakstiet to, par ko jūs domājat. Luīze, — atteica Montalē.
— Vai jūs esat pārliecināta, ka es par kaut ko domāju?
— Jūs domājat par kādu, un tas nozīmē to pašu, tikai vēl ļaunāk.
— Jūs esat pārliecināta, Montalē?
— Ak, Luīze, Luīze, jūsu zilās acis ir tik dziļas kā jūra, ko es pagājušo gadu redzēju Buloņā. Nē, es kļūdos, jūra ir viltīga, bet jūsu acis ir tik dzidras kā zilgme virs mūsu galvām.
— Ja jau jus tik labi lasāt manās acis, tad pasakiet, ko es domāju!
— Pirmkārt, jūs nedomājat „Raula kungs", jūs domājat „mans mīļais Rauls".
— O!
— Nesarkstiet nu par niekiem! Jūs domājat: „Mans mīļais Raul, jūs lūdzat mani rakstīt jums uz Parīzi, kur jūs aiztur pienākumi prinča galmā. Droši vien jūs ļoti garlaikojaties, ja meklējat izklaidēšanos atmiņās par provinciāli… "
Luīze pēkšņi piecēlās.
— Nekā, Montalē, — viņa smaidīdama sacīja, — es domāju pavisam ko citu. Lūk, paskatieties, ko es domāju…
Viņa apņēmīgi paņēma spalvu un ar stingru roku uzrakstīja sekojošas rindas:
„Es būtu ļoti nelaimīga, ja Jūs mani tik dedzīgi nelūgtu atcerēties Jūs. Šeit viss man atgādina mūsu draudzības pirmos gadus, kas aizskrēja tik ātri un nemanot izgaisa, bet nekad un neviens neizdzēsīs to burvību no manas sirds."
Montalē, kas vēroja spalvas straujo slīdēšanu pa papīru un tūlīt pat lasīja draudzenes uzrakstīto, sāka plaukšķināt.
— Sen jau tā vajadzēja! — viņa izsaucās. — Te ir vaļsirdība, te ir jūtas, te ir stils! Mīļā, pierādiet tiem parīziešiem, ka Bluā ir laba stila dzimtene!
— Viņš zina, ka man Bluā ir paradīze zemes virsū, — gaišmate atbildēja.
Viņa turpināja rakstit:
„Raul, Jūs apgalvojat, ka domājat par mani. Es Jums pateicos, bet nejūtos pārsteigta — es taču zinu, cik bieži mūsu sirdis pukstējušas viena otrai."
— O, — Montalē iebilda, — manu jēriņ, bīsties no vilkiem!
Luīze jau gribēja atbildēt, kad pēkšņi pie pils vārtiem atskanēja zirgu pakavu klaboņa.
— Kas tad tas? — Montalē teica, dodamās pie loga. — Patiešām skaists jātnieks.
— Ak, tas ir Rauls! — Luīze iesaucās, arī tuvodamās logam. Viņa nobālēja un lielā satraukumā noslīga uz krēsla pie nepabeigtās
vēstules.
— Tas tik ir veikls mīlētājs! — Montalē teica. — Viņš ieradies pašā laikā.
— Ejiet nost no loga… Es jūs lūdzu, ejiet nost! — Luīze nočukstēja.
— Nu jā! Viņš mani nepazīst, tādēļ ļaujiet man paskatīties, kāpēc viņš te aijājis.