„Man patiešām veicas, — d'Artanjans domāja, — Bet šoreiz es nebūšu pārgalvīgs un izmantošu gadījumu, — laiks taču nākt pie prāta."
Šaja vakarā viņš jautri vakariņoja kopā ar savu draugu Atosu, neteikdams ne vārda par saņemto dāvanu. Vakariņu laikā viņš tomēr nenoturējās un sāka izprašņāt draugu par sēju, pļauju un lauksaimniecību. Atoss kā vienmēr atbildēja labprāt. Viņam likās, ka d'Artanjans nolēmis kļūt par lauku muižnieku, un viņš ne vienreiz vien nožēloja sava vecā drauga kādreizējo kustīgumu un jautro dabu. Pa to laiku d'Artanjans uz šķīvja atdzisušajos taukos rakstīja ciparus un skaitīja kaut kādas neiedomājamas summas.
Vakarā viņi saņēma pavēli vai, pareizāk sakot, atļauju izbraukt. Kad grāfam iedeva šo papīru, cits sūtnis pasniedza d'Artanjanam dokumentu sainīti ar milzum daudz zīmogiem, ar kādiem Anglijā parasti apstiprina zemes īpašumu. Atoss pamanīja, ka d'Artanjans pārskata aklus, kas apliecina viņa īpašuma tiesības uz ģenerāļa ārpilsētas namiņu. Piesardzīgais vai, kā teiktu citi, devīgais Monks dāvinājumu bija pārveidojis par pirkumu un parakstījies, ka saņēmis par māju piecpadsmit tūkstošus livru.
Vēstnesis jau bija aizgājis. D'Artanjans vēl joprojām lasīja. Atoss smaidīdams skatījās uz viņu. Uztvēris viņa smaidu, d'Artanjans iebāza dokumentu paciņu kabatā.
— Atvainojiet, — Atoss teica.
— Nekas, nekas, mīļais draugs! — leitnants atbildēja. — Es jums pastāstīšu…
— Nē, es jūs lūdzu, nesakiet neko. Pavēles ir svēta lieta; par tām nedrīkst neko teikt ne brālim, ne tēvam. Es mīlu jūs vairāk kā brāli un vairāk par visiem citiem pasaulē…
— Izņemot Raulu?
— Es mīlēšu Raulu vēl vairāk, kad viņa raksturs izveidosies un viņš parādīs sevi darbos… kā jūs, dārgais draugs.
— Tātad, spriežot pēc jūsu vārdiem, jums arī dota pavēle, un jūs man par to neko neteiksiet?
— Jā, mans draugs.
Gaskonis nopūtās.
— Kādreiz, — viņš bilda, — jūs būtu uzlicis šo slepeno papīru uz galda un teiktu: „D'Artanjan, izlasiet šo skrīvējumu Portosam un Ara- misam."
— Taisnība… Tas bija jaunības un uzticēšanās laimīgais laiks, kad mēs sekojām savu kaislīgo asiņu aicinājumam!..
— Atos, vai varu jums ko teikt?
— Runājiet, mans draugs.
— Es nemaz nenožēloju to skarbo un laimīgo laiku, tās virmojošās asinis un visu pārējo. Tas ir tāpat kā skolas laiks… Es esmu saticis tik daudz muļķu, kas daudzina šo uzdevumu, rīkšu un rupjmaizes garozu laiku… savādi, bet mani tās" nekad nav vilinājušas un, kaut arī es biju ļoti darbīgs un pieticīgs (jūs to zināt, Atos), vienkāršs apģērbā, tomēr Portosa izšūtais kamzolis man patika nesalīdzināmi labāk par manu, 9* kas bija tā novalkāts, ka ziemā neaizsargāja mani no vēja, bet vasarā no karstuma. Mans draugs, ticiet, manī neizraisa uzticību cilvēks, kas dod priekšroku sliktākajam, bet agrākajos laikos man bija daudz kā slikta; katru mēnesi manā apģērbā un uz mana ķermeņa parādījās viens caurums vairāk un manā plānajā makā par ekiju mazāk. No šī draņķīgā un uztraukumu pilnā laika es nenožēloju neko, vienīgi mūsu draudzību… jo man ir sirds, un, kaut arī tas ir dīvaini, bet šī sirds nav izkaltusi vējos, kas pūta mana apmetņa caurumos vai ievainojumos, ko manā nelaimīgajā miesā atstāja dažādu meistaru zobeni!..
— Nenožēlojiet mūsu draudzību, — Atoss iebilda, — jo tā mirs tikai kopā ar mums. Galu galā draudzību veido atmiņas un pieradums; ja jūs nupat sākāt šaubīties par manu draudzību, tāpēc ka es nedrīkstu jums izstāstīt, ar kādu uzdevumu mani sūta uz Franciju…
— Es?… Mans Dievs!.. Mīļais draugs, ja jūs tikai zinātu, cik man tagad kļuvuši vienaldzīgi visi uzdevumi pasaulē! —To teikdams, viņš pataustīja papīrus savā apjomīgajā kabatā.
Atoss piecēlās no galda un pasauca saimnieku, grasīdamies maksāt.
— Kopš mēs esam draugi, — d'Artanjans sacīja, — es vēl ne reizes neesmu maksājis traktierī. Portoss maksāja bieži, Aramiss šad tad, bet gandrīz vienmēr pēc deserta maku izvilkāt jūs. Tagad es esmu bagāts un gribu pamēģināt, kādas sajūtas rada maksāšana.
— Lūdzu, — Atoss atbildēja, ielikdams maku kabatā.
Pēc tam abi draugi devās uz ostu, un pa ceļam d'Artanjans bieži atskatījās uz nesējiem, pie kuriem atradās viņa sirdij dārgais zelts.
Nakts pārlaida melnu plīvuru pār Temzas dzeltenīgajiem ūdeņiem; kā parasti pirms kuģu atiešanas grabēja mucas un šķindēja bloki. Viņi uzkāpa uz liela kuģa, kas gaidīja viņus Greivsendā. Kārlis II, kas vienmēr pievērsa uzmanību katram sīkumam, bija atsūtījis jahtu ar divpadsmit skotu gvardes kareivjiem, lai godinātu sūtni, kas devās uz Franciju.
Pusnaktī jahta pārveda pasažierus uz kuģi, bet astoņos no rīta kuģis nogādāja sūtni un viņa draugu Buloņā.
Kamēr grāfs de Lafērs kopā ar Grimo rūpējās par zirgiem, lai dotos tieši uz Parīzi, d'Artanjans aizsteidzās uz viesnīcu, kur saskaņā ar pavēli vajadzēja gaidīt viņa kareivjiem. Kad d'Artanjans ienāca, viņi patlaban ēda brokastīs austeres un zivis un uzdzēra tām aromātisku degvīnu. Visi bija ieskurbuši, bet neviens vēl nebija zaudējis galvu.
Viņi apsveica savu ģenerāli ar priecīgu „urā!".
— Te nu es esmu, — d'Artanjans iesāka. — Kampaņa ir beigusies. Es atvedu katram solīto atalgojumu.
Visu acis iespīdējās.
— Varu derēt, ka visbagātākajam no jums kabatā nav pat simt livru.
— Taisnība, — visi korī atbildēja.
— Kungi, — d'Artanjans teica, — man vēl jādod pēdējā pavēle. Tirdzniecības līgums tika noslēgts, pateicoties tam, ka mums izdevās notvert galveno Anglijas finansu pārzini. Tagad es jums varu pateikt, ka mums bija jānotver ģenerāļa Monka mantzinis.
Vārds „mantzinis" d'Artanjana kareivjiem iedvesa zināmu cieņu. Viņš pamanīja, ka vienīgi Menvils īsti netic viņam.
— Mantzini, — d'Artanjans turpināja, — es atvedu uz neitrālu zemi — Holandi. Tur viņš parakstīja līgumu. Pēc tam es pats aizvedu mantzini atpakaļ uz Ņūkāslu. Viņš palika apmierināts: priedes kastē viņam bija mierīgi, viņu pārvietoja uzmanīgi, un tāpēc man izdevās sarūpēt jums atalgojumu. Te tas ir.
Viņš uzmeta uz galda iespaidīga izskata maisu. Neapzināti visas rokas pastiepās pēc tā.
— Pagaidiet, mani draugi! — d'Artanjans iesaucās. — Ja ir ienākumi, tad ir arī izdevumi!
— Oho! — zālē atskanēja balsu rūkoņa.
— Mēs esam nonākuši stāvoklī, kas bīstams muļķiem. Teikšu skaidrāk: mēs atrodamies starp karātavām un Bastīliju.
— Oho! — koris atkārtoja.
— To nav grūti saprast. Vajadzēja paskaidrot ģenerālim Monkam, kā pazuda viņa mantzinis. Es sagaidīju izdevīgu brīdi, kad tronī atkal kāpa Kārlis II, ar kuru mēs esam draugi… — D'Artanjana lepnajam skatienam atbildēja armijas apmierinātās acis.
— Kad karalis bija atguvis troni, es atdevu Monkam viņa mantzini; gan diezgan samīcītu, bet toties sveiku un veselu. Ģenerālis Monks man piedeva, bet pateica sekojošus vārdus, kurus es lūgtu iegaumēt: „Kungs, jūsu joks nav slikts, bet es jokus nemīlu. Ja kādreiz jums vai jūsu biedriem paspruks kaut pušplēsts vārds (jūs saprotat, Menvila kungs? — d'Artanjans piebilda) par to, ko jūs izdarījāt, tad man Skotijā un Īrijā ir septiņsimt četrdesmit divas karātavas: tās visas ir no ozola, apkaltas ar dzelzi, un katru nedēļu tiek ieziestas ar eļļu. Es jums katram uzdāvināšu vienu tādu, un iegaumējiet labi, d'Artanjana kungs, (un iegaumējiet ari jūs, cienījamais Menvila kungs), ka man vēl paliek septiņsimt trīsdesmit viena manām sīkajām vajadzībām. Bez tam…"
— Ahā! — atskanēja dažas balsis. — Tātad tas vēl nav viss?
— …palicis tikai sīkums: d'Artanjana kungs, es nosūtu Francijas karalim līgumu un lūdzu viņam vispirms iesēdināt Bāstīlijā un tad nosūtīt pie manis tos, kas piedalījās šajā ekspedīcijā: karalis droši vien izpildīs manu lūgumu."
Visi šausmās iekliedzās.
— Pagaidiet! — d'Artanjans turpināja. — Cienījamais ģenerālis Monks ir piemirsis tikai vienu: viņš nezina jūsu vārdus, tos zinu tikai es, bet es taču jūs nenodošu, saprotiet! Kāpēc lai es jūs nodotu! Jūs droši vien neesat tādi muļķi, lai nodotu paši sevi. Citādi karalis, lai nebūtu jātērē nauda par jūsu uzturu un naktsmītni, aizsūtīs jūs uz Skotiju, kur stāv septiņsimt četrdesmit divas karātavas. Man nav ko piebilst. Tas ir viss, kungi, ko man bija tas gods jums teikt. Ceru, ka jūs mani labi sapratāt? Vai ne, Menvila kungs?
— Pilnīgi, — Menvils atteica.
— Tagad par naudu, — d'Artanjans teica. — Aizveriet ciešāk durvis.
Viņš atsēja maisu un iedeva katram piecdesmit jaunas zelta monētas,
saņemdams pretī tik pat daudz laba vēlējumu, cik bija izdalīto monētu.
— Ak, — viņš nopūtās, — ja jūs varētu aprimt, kļūt par godīgiem un kārtīgiem pilsoņiem…
— Grūti! — kāda balss ieteicās.
— Kam tas vajadzīgs? — otrs apvaicājās.
— Tādēļ, lai tad, kad es atkal jūs sameklēšu, es varētu jūs aplaimot ar jauku dāvanu…
Viņš pamāja Menvilam, kurš to visu uzklausīja diezgan neticīgi.
— Menvil, iesim reizē. Palieciet sveiki, draugi; iesaku jums turēt mēli aiz zobiem.
Menvils sekoja d'Artanjanam. Viņus pavadīja priecīgi izsaucieni, kas mijās ar patīkamu zelta šķindoņu kabatās.
— Menvil, — d'Artanjans teica, kad viņi izgāja uz ielas, — jūs man nenoticējāt, bet skatieties, ka neiekrītat. Šķiet, ka jūs pārāk nebaida ģenerāļa Monka karātavas un pat viņa majestātes karaļa Ludviķa XIV Bastīlija. Tad bīstieties no manis. Ja jūs izpaudīsiet kaut vārdu, es nožmiegšu jūs kā cāli. Pāvests man jau devis grēku atlaidi.
— Cienījamais d'Artanjana kungs, varu jums apgalvot, ka es neko nezinu un pilnīgi ticu visam, ko jūs mums teicāt.
— Es biju pārliecināts par jūsu saprātīgumu, — musketieris atbildēja. — Es taču pazīstu jūs jau divdesmit piecus gadus. Te jums būs vēl piecdesmit zelta ekiji: redziet, cik augstu es jūs vērtēju. Saņemiet.
— Pateicos, — Menvils atbildēja.
— Ar šo naudu jūs patiešām varat kļūt par godīgu cilvēku, — d'Artanjans nopietni sacīja. — Jums būtu jākaunas: nelādzīgais dzīves veids kā rūsa saēdis jūsu prātu un pat vārdu, kuru jūs pat neiedrošināties minēt. Ja jūs dzīvosiet godīgi, Menvil, tad varēsiet izlikt ar šiem ekijiem gadu. Naudas pietiek : tās ir divreiz vairāk par virsnieka algu. Pēc gada noteikti atnāciet pie manis un — velns parāvis! — es no jums kaut ko iztaisīšu!
Menvils tāpat kā viņa biedri zvērēja, ka būs mēms kā zivs. Un tomēr kāds no viņiem izpļāpājās. Bez šaubām, ne jau tie deviņi cilvēki, kuri baidījās no karātavām; arī ne Menvils; varbūt un pat visticamāk, ka tas bija pats d'Artanjans; kā jau gaskonis viņš neprata turēt mēli aiz zobiem. Kas gan cits, ja ne viņš?
Kā tad lai izskaidro, ka mēs zinām caurumainās priedes kastes noslēpumu un zinām tik precīzi, ka varam izstāstīt visos sīkumos? Šīs detaļas parāda vienu Anglijas vētures nodaļu pavisam jaunā un negaidītā gaismā, ko vēsturnieki līdz šim netika ievērojuši.