Norēķinājies ar biedriem un devis viņiem savus padomus, d'Artanjans domāja tikai par to, kā ātrāk nokļūt līdz Parīzei. Atoss arī steidzās mājup, lai atpūstos. No Buloņas līdz Parīzei draugi jāja blakus, bet katrs bija iegrimis savās domās, un viņu sarunas bija tik nenozīmīgas, ka mēs neuzskatām par vajadzīgu lasītājam tās atstāstīt. Domājot par savām lietām un iztēlojoties katrs savu nākotnes ainu, viņi dzina zirgus, lai tā samazinātu ceļu līdz Parīzei.
Ceturtās dienas vakarā pēc aizjāšanas no Buloņas Atoss un d'Artanjans sasniedza Parīzes sargposteni.
— Kurp jūs dosieties, dārgais draugs? — Atoss apvaicājās. - Es jāju uz mājām.
— Bet es taisnā ceļā pie Planšē.
— Vai mēs satiksimies?
— Jā, ja jūs paliksiet Parīzē: es taču apmetīšos šeit.
— Nē, tiklīdz es būšu saticies ar Raulu, ko gaidu ierodamies, tūlīt došos uz Lafēras pili.
— Tad palieciet sveiks, dārgais draugs.
— Nē, labāk teiksim viens otram: „Uz redzēšanos!". Kāpēc jūs nevarētu apmesties Bluā kopā ar mani? Jūs tagad esat brīvs un bagāts. Vai gribat, lai es jums nopērku glītu muižiņu kaut kur pie Šavernī vai Brasjē? Vienā pusē jums būs brīnišķīgi meži, kas savienojas ar Šamboras mežiem, bet otrā — lieliski purvi. Jums patīk medības, un bez tam jūs esat dzej-v nieks, mans dārgais draugs. Tur jums būs fazāni, griezes un meža pīles; es nemaz nerunāju par saulrietiem un vizināšanos ar laivu, kas savaldzinātu pat Nimrodu vai pašu Apolonu. Kamēr muiža vēl nebūs nopirkta, jūs padzīvosiet Lafēras pilī, un mēs trenkāsim žagatas vīnogulājos, kā kādreiz darīja karalis Ludviķis XIII. Tā ir laba nodarbošanās tādiem večukiem kā mēs.
D'Artanjans satvēra Atosa rokas.
— Mīļo grāf, — viņš teica, — es neatbildu jums ne jā, ne nē. Ļaujiet man palikt Parīzē, kamēr es nokārtošu savas lietas un pieradīšu pie domas, kas mani gan nomāc, gan sajūsmina. Es esmu kļuvis bagāts un, kamēr es nepierādīšu pie savas bagātības, es būšu neciešams: es jau sevi pazīstu. Vēl es neesmu galīgi dumjš un negribu tāds izrādīties jūsu, drauga, acīs, Atos. Apģērbs ir brīnišķīgs un viscaur apzeltīts, bet pārāk jauns un spiež padusēs.
Atoss pasmaidīja.
— Labi, — viņš piekrita. — Starp citu, vai nevēlaties, lai es jums dodu padomu par šīm jaunajām drēbēm?
— Ļoti priecāšos.
— Jūs neapvainosieties?
— Nē taču.
— Kad bagātība pie cilvēka ierodas vēlu un negaidīti, tad, lai nesabojātu raksturu, viņam jākļūst vai nu skopam, tas ir, jātērē tikai nedaudz vairāk kā agrāk, vai arī jābūt izšķērdīgam, tas ir, jāsataisa pietiekoši daudz parādu, lai atkal kļūtu par nabagu.
— Dārgo filozof, jūsu vārdi ļoti līdzinās sofismam.
— Nedomāju vis. Vai gribat kļūt par skopuli?
— Nē, nē… Es jau biju skops, kad nebiju bagāts. Jāpamēģina kaut kas cits.
— Tad kļūstiet izšķērdīgs.
— To es arī negribu, velns lai parauj. Mani biedē parādi. Kreditori man atgādina velnus, kas cepina nelaimīgos grēciniekus uz pannas, bet, tā kā pacietība nav mans galvenais tikums, tad man vienmēr gribas iekaustīt šos velnus.
— Jūs esat pats gudrākais no maniem paziņām, un jums nemaz nav vajadzīgi padomi. Tie ir muļķi, kas iedomājas, ka var jūs pamācīt. Bet liekas, ka mēs jau esam Sentonorē ielā?
— Jā.
— Paskatieties, lūk, tur, pa kreisi tai mazajā baltajā namiņā es esmu apmeties. Ņemiet vērā, ka te ir tikai divi stāvi. Apakšējo aizņemu es; otro stāvu īrē virsnieks, kurš dienesta dēļ tur nedzīvo astoņus vai deviņus mēnešus gadā. Tā nu es dzīvoju tikpat kā savā mājā, tikai ar to atšķirību, ka man nav nekādu izdevumu mājas uzturēšanai.
— Jūs gan protat iekārtoties, Atos! Kāda devība un kārtība! Es arī gribētu tās apvienot. Bet ko lai dara! Tas ir no dzimšanas, pieredze te neko nedod.
— Glaimotājs!.. Ardievu, mīļais draugs, ardievu! Starp citu, nododiet no manis sveicienu cienījamajam Planšē. Vai viņš vēl joprojām ir tikpat saprātīgs?
— Tikpat saprātīgs un godīgs. Ardievu, Atos!
Viņi izšķīrās. Runādams d'Artanjans nenolaida acis no zirga, kurš grozos zem siena nesa maisiņus ar zeltu. Senmarī zvanu tornī nosita deviņus vakarā; Planšē kalpotāji aizslēdza tirgotavu. D'Artanjans apturēja pavadoni, kas veda zirgu, uz Lombarda ielas stūra. Viņš pasauca vienu no Planšē kalpotājiem un pavēlēja viņam apsargāt ne tikai zirgu, bet arī kravu. Tad viņš iegāja pie Planšē, kas tikko beidza vakariņot un mazliet nemierīgi skatījās uz kalendāru: viņam bija paradums vakaros nosvītrot pagājušo dienu.
Brīdī, kad Planšē pēc paraduma nopūzdamies izsvītroja aizvadīto dienu, uz sliekšņa, dzelzs piešus šķindinādams, parādījās d'Artanjans.
— Ak, Dievs! — Planšē iesaucās.
Cienījamais bodnieks nespēja neko vairāk izteikt, ieraudzīdams savu kompanjonu. D'Artanjans ienāca bēdīgs un saguris. Gaskonis gribēja izjokot Planšē.
„Mīļais Dievs! — paskatījies uz viesi, nodomāja tirgonis. — Cik viņš ir noskumis!"
Musketieris apsēdās.
— Mīļais d'Artanjana kungs, — Planšē, briesmīgi uztraucies, teica, — jūs esat atgriezies! Vai jūs esat vesels?
— Jā, viss kārtībā, — d'Artanjans nopūzdamies izdvesa.
— Es ceru, ka jūs neesat ievainots?
— Hm!
— Ā, es saprotu, — vēl vairāk uztraucies, Planšē čukstēja. — Ekspedīcija bija grūta?
— Jā.
Planšē nodrebēja.
— Man gribas dzert, — pacēlis galvai, musketieris žēli novilka.
Planšē metās pie skapja un ielēja d'Artanjanam lielu glāzi vīna. D'Artanjans pameta skatienu uz pudeli un apvaicājās:
— Kas tas ir par vīnu?
— Jūsu iemīļotais, — Planšē atteica, — vecais, labais Anžū vīns, kas vienreiz gandrīz aizraidīja jūs uz viņsauli.
— Ak, — d'Artanjans ar skumju smaidu teica, — ak vai, mans labais Planšē! Kas zina, vai man vēl kādreiz būs iespēja dzert labu vīnu?
— Klausieties, — nobālēdams un ar pārcilvēciskiem spēkiem apvaldīdams trīsas, Planšē teica, — es esmu bijušais kareivis, tātad man ir drosme. Mīļais d'Artanjana kungs, nemociet mani: mūsu nauda ir zudusi, vai ne?
D'Artanjans klusēja dažas sekundes, kas nabaga Planšē izlikās kā mūžība, kaut gan pa to laiku viņš paguva tikai pagrozīties uz krēsla.
— Un ja nu tā būtu, — d'Artanjans teica, lēni mādams ar galvu, — ko tad tu man teiktu, draugs?
Planšē vairs nebija bāls, bet gan dzeltens. Šķita, ka viņš norijis mēli: acis viņam pieplūda asinīm, bet kakls pietvīka.
— Divdesmit tūkstoši livru! — viņš čukstēja. — Divdesmit tūkstoši livru!
D'Artanjans nokāra galvu, izstiepa kājas un nolaida rokas: tas bija bezcerīguma iemiesojums. Planšē nopūlās no sirds dziļumiem.
— Labi, — viņš izdvesa, — es visu saprotu. Būsim vīrišķīgi. Viss pagalam, vai ne? Paldies Dievam, ka jūs palikāt dzīvs.
— Protams, dzīvībai ir sava vērtība, bet tomēr es esmu galīgi izputināts.
— Velns parāvis,— Planšē iesaucās. — Pat ja jūs esat izputināts, nevajag krist izmisumā. Mēs nodibināsim sabiedrību un sāksim tirgoties kopā un dalīsim pelņu, bet, kad peļņas nebūs, sadalīsim mandeles, rozīnes un žāvētas plūmes un apēdīsim kopā pēdējo Holandes siera gabaliņu.
D'Artanjans nespēja vairs ilgāk izlikties.
— Velns lai parauj, — viņš iekliedzās, aizkustināts līdz asarām. — Tu esi malacis, Planšē! Bet vai tu neizliecies? Vai tu neredzēji uz ielas zem nojumes zirgu ar maisiem?
— Kādu zirgu? Ar kādiem maisiem? — Planšē pārjautāja, un viņa sirds sažņaudzās, domājot, ka d'Artanjans zaudējis prātu.
— Velns parāvis! Ar angļu maisiem! — d'Artanjans jūsmīgi teica.
— Ak, Dievs! — Planšē nočukstēja, pamanījis sava kompanjona acīs priecīgu mirdzumu.
— Muļķis! — d'Artanjans iesaucās. — Tu domā, ka es esmu jucis? Velns parāvis! Mana galva vēl nekad nav bijusi tik skaidra, un nekad man nav bijis tik skaidrs prāts. Planšē, iesim pēc maisiem!
— Pēc kādiem maisiem?
D'Artanjans pieveda Planšē pie loga.
— Vai redzi tur zem nojumes ar groziem apkrautu zirgu?
— Jā.
— Redzi, ka tavs pārdevējs sarunājas ar pavadoni?
— Jā, jā.
— Labi. Tā kā tas ir tavs pārdevējs, tad tu zini, kā viņu sauc. Pasauc viņu!
— Abdon! — Planšē pa logu pasauca.
— Atved zirgu šurp, — d'Artanjans suflēja.
— Atved zirgu šurp! — Planšē uzsauca, cik skaļi vien spēja.
— Iedod pavadonim desmit livru, — d'Artanjans teica tik pavēlošā balsī it kā komandētu kaujas laukā. — Divus pārdevējus pirmajiem diviem maisiem un divus nākamajiem. Gaismu, velns lai parauj! Ātri!
Planšē drāzās lejup pa kāpnēm, it kā viņam pakaļ dzītos pats sātans. Pēc mirkļa pārdevēji kāpa augšā pa trepēm, stenēdami zem nastu svara. D'Artanjans aizsūtīja viņus gulēt, rūpīgi aizslēdza durvis un teica Planšē,» kurš savukārt tagad sāka zaudēt saprašanu:
— Nu mēs ķersimies pie lietas divatā.
Viņš izklāja uz grīdas segu un izbēra uz tās pirmā maisa saturu. Planšē izbēra otro maisu. Tad d'Artanjans ar naža palīdzību atgrieza vaļā trešo. Kad Planšē izdzirdēja zelta un sudraba valdzinošo šķindoņu, ieraudzīja, ka no maisa straumītē plūst monētas kā zivis no tīkliem un sajuta, ka līdz ceļgaliem iegrimis zeltā, viņam noreiba galva, viņš sagrīļojās kā zibens ķerts un smagi nogāzās milzīgajā naudas kaudzē, kas šķindēdama pašķīda uz visām pusēm.
Planšē no prieka bija zaudējis samaņu. D'Artanjans iešļakstīja viņam sejā balto vīnu. Bodnieks tūlīt pat atguvās.
— Ak, Dievs! Ak, Dievs! — Planšē skaitīja, slaucīdams ūsas un bārdu.
Tajos laikos, tāpat kā tagad, bodnieki nēsāja brašas ūsas un bārdu kā karakalpi; tikai tāda peldēšanās naudā, kas bija diezgan reta arī tad, tagad vairs nenotiek.
— Velns parāvis! — d'Artanjans teica. — Te ir simttūkstoš livru jums, mīļais kompanjon. Ja gribat, ņemiet. Bet es ņemšu savu daļu.
— Varena summa!.. Brīnišķīga summiņa, d'Artajana kungs.
— Pirms pusstundas man bija žēl atdot tev tavu daļu, — d'Artanjans atzinās, — bet tagad vairs nav žēl. Tu esi kārtīgs cilvēks. Nu, norēķināsimies kā nākas. Saka, nauda mīl skaitīšanu.
— Labāk izstāstiet vispirms, kā jums gāja! — Planšē lūdza. — Tas droši vien pārspēj pat naudu.
— Jā, — d'Artanjans, ūsas glaudīdams, atteica, — var jau būt. Ja kādreiz vēsturnieks lūgs man ziņas, tad saņems tās no droša avota. Planšē, klausies, es tev visu izstāstīšu.
— Bet es pa to laiku pārskaitīšu naudu. Sāciet, lūdzu, mans dārgais kungs.
— Sāksim, — d'Artanjans ievilka elpu.
— Sāksim, — Planšē teica, pagrābis pirmo sauju zelta.