Tai pašā vakarā, kad mūsu draugi ieradās Parīzē, Mazarīni bija ielūdzis karali un karalieni uz kāršu partiju. Viss galms pulcējās ap Ma- zariņi gultu vienā no Palērojālas istabām, kuras sienas bija apvilktas ar tumšu samtu un rotātas ar lieliskām gleznām zeltītos rāmjos.
Istabā atradās trīs ar nelieliem aizslietņiem atdalīti galdi. Pie viena no tiem sēdēja karalis ar abām karalienēm. Karalis Ludviķis XIV bija apsēdies pretī savai jaunajai sievai un uzsmaidīja viņai neliekuļotā laimē. Austrijas Anna spēlēja ar kardinālu, un vedekla viņai palīdzēja, kad nebija aizņemta, smaidot vīram. Kardināls gulēja gultā un izskatījās novājējis un pārguris. Viņa vietā spēlēja grāfiene de Suasona, un viņš visu laiku skatījās viņas kārtīs; viņa acis pauda ziņkāri un mantkārību.
Mazarīni bija licis uzsārtināt sev vaigus; taču šis sārtums spilgti atdalījās no pārējās sejas bāluma un pasvītroja sviedros spīdošo, dzelteno pieri. Kardināla acis mirdzēja, un šīs slima cilvēka acis karalis, karalienes un galminieki vēroja ar bažām. Pie cita galda karaļa jaunākais brālis Filips, Anžū hercogs, tīksminājās par savas skaistās sejas atspulgu tabak- dozes vāciņā. Viņa mīlulis ševaljē de Lorēns bija atspiedies pret hercoga krēslu un ar slēptu skaudību klausījās otru Filipa favorītu grāfu de Gišu. Grāfs ar patosu vēstīja par drosmīgā karaļa Kārļa II dēkām. Kā burvju pasaku viņš stāstīja par karaļa slepenajiem klejojumiem pa Skotiju un nemitīgajām briesmām, kas karalim uzglūnēja, kad ienaidnieki to vajāja pa pēdām: viņš pavadīja naktis koku dobumos, bet dienās, badu ciezdams, tomēr cīnījās. Pamazām stāsts par nelaimīgo karali tā iekaroja klausītāju uzmanību, ka pat pie karaļa galda spēle apstājās, un jaunais karalis, izlikdamies izklaidīgs, klausījās šo odiseju, ko grāfs de Gišs atstāstīja visos sīkumos.
Grāfiene de Suasona pārtrauca stāstītāju.
— Atzīstieties, grāf, — viņa iebilda, — ka jūs mazliet izpušķojat savu stāstu.
— Grāfien, es kā papagailis atkārtoju to, ko man stāstīja angļi. Man ar kaunu jāatzīstas, ka no manis stāstā nav vairāk kā tikai precīza kopija.
— Kārlis II jau sen būtu miris, ja to visu būtu pārdzīvojis.
Ludviķis XIV saslēja savu gudro un lepno galvu.
— Grāfien, — viņš nopietni teica, kaut gan balsī vēl ieskanējās jauneklīga kautrība, — kardināls var jums apliecināt, ka Francijā gāja ļoti slikti, kamēr es vēl biju nepilngadīgs… Un, ja tai laikā es spētu ķerties pie ieroča, tad man bieži būtu jākaro par vakariņām.
— Par laimi jūsu majestāte pārspīlē, un jums un jūsu kalpiem vakariņas vienmēr bija gatavas laikā, — iebilda kardināls, kas pirmo reizi pārtrauca klusēšanu.
Karalis nosarka.
— O, — nevietā no savas vietas iejaucās Filips, turpinādams spoguļoties, — es atceros, ka vienreiz Melīnā nevienam nebija vakariņu; karalis apēda divas trešdaļas no maizes gabala, bet man atdeva pēdējo trešdaļu.
Ieraudzījuši, ka Mazarīni pasmaida, sāka smieties arī viesi. Karaļiem var paglaimot, gan atceroties pagājušās nelaimes, gan dodot cerību uz laimi nākotnē.
— Un tomēr Francijā kronis vienmēr ir labi turējies karaļu galvās, — Austrijas Anna pasteidzās piebilst, — bet Anglijas kronis nokrita no Kārļa I galvas. Kad Francijas tronim draudēja sacelšanās, un tas sāka šūpoties, — reizēm mēdz būt, ka tronis sāk svārstīties, tāpat kā reizēm notiek zemestrīces, — vienmēr dižena uzvara atjaunoja mieru.
— Dodot jaunus laurus kronim, — Mazarīni piemetināja.
Grāfs de Gišs apklusa. Karalis izlikās vienaldzīgs, bet Mazarīni pārmija skatienus ar Austrijas Annu, it kā pateikdamies viņai par palīdzību.
— Mans brālēns Kārlis nav skaists, — teica Filips, pieglauzdams matus, — bel tik un tā ir ļoti drosmīgs un cīnījās kā vācu reiters. Ja viņš turpinās tāpat cīnīties, tad noteikti uzvarēs kauju… kā pie Rokruā…
— Viņam nav karaspēka, — atzīmēja ševaljē de Lorēns.
— Viņa sabiedrotais, Holandes karalis, dod viņam karaspēku. Es arī sūtītu viņam karavīrus, ja būtu Francijas karalis.
Ludviķis XIV pietvīka. Mazarīni izlikās, ka viņu aizrāvusi spēle.
— Tagad nelaimīgā prinča liktenis ir izlemts, — grāfs de Gišs turpināja. — Ja Monks viņu pievīlis, tad viņš ir pagalam. Cietums, bet varbūt pat nāve noslēgs viņa nelaimju virkni, kas sākās ar izsūtījumu, kaujām un trūkumu.
Mazarīni sarauca uzacis.
— Vai taisnība, ka viņa majestāte Kārlis II pametis Hāgu? — Ludviķis XIV vaicāja.
— Tīra patiesība, jūsu majestāte, — jaunais grāfs atbildēja. — Mans tēvs saņēma vēstuli, kurā viņu informē par karaļa aizbraukšanu visos sīkumos. Zināms pat, ka karalis nokāpa krastā Duvrā. Zvejnieki redzējuši, kā viņš devies uz ostu. Kas nolicis tālāk — tas pagaidām tīts noslēpumā.
— Kā es gribētu zināt, kas notika tālāk! — Anžu Filips dedzīgi izsaucās. — Brāli, jūs droši vien zināt?
Ludviķis XIV vēlreiz nosarka — jau trešo reizi stundas laikā.
— Jautājiet kardinālam, — viņš atteica tādā balsī, ka Mazarīni, Austrijas Anna un visi pārējie sāka skatīties uz viņu.
— Mans dēls, tas nozīmē, ka karalis nevēlas runāt par valsts lietām ārpus padomes, — Austrijas Anna smaidīdama teica Filipam.
Filips paklausīgi noklausījās šo aizrādījumu un smaidīdams zemu paklanījās brālim un pēc tam mātei.
Mazarīni ievēroja, ka istabas tālākajā kaltā sapulcējas grupiņa un grāfs de Gišs un ševaljē de Lorēns, kuriem neatļāva izteikties skaļi, pa klusam var izpļāpāt vairāk nekā vajadzīgs. Viņš meta uz šo grupiņu neuzticīgus un nemierīgus skatienus un deva mājienus Austrijas Annai, ka jāpārtrauc šī slepenā apspriede, bet tad durvīs aiz kardināla gultas parādījās Bermūns un iečukstēja viņam ausī:
— Viņa majestātes Anglijas karaļa sūtnis.
Mazarīni nespēja noslēpt savu izbrīnu, un karalis to tūlīt pamanīja. Negribēdams, lai viņu uzskatītu par ziņkārīgu, un baidīdamies kļūt lieks, Ludviķis XIV tūlīt piecēlās, piegāja pie kardināla un atvadījās no viņa.
Visi viesi piecēlās; atskanēja krēslu un galdu bīdīšanas troksnis.
— Iekārtojiet tā, lai visi pamazam izklīstu, — Mazarīni klusu teica Ludviķim XIV, — bet jūs es lūdzu palikt pie manis vēl dažas minūtes. Es beidzu lietu, kuru vēl šovakar gribētu pārrunāt ar jūsu majestāti.
— Ar karalienēm arī? — Ludviķis jautāja.
— Jā, un ar Anžū hercogu, — kardināls atbildēja.
To teikdams, viņš piecēlās gultā, un aizkari nolaizdamies to aizsedza. Kardināls tomēr neaizmirsa par sazvērniekiem, kas stāvēja istabas kaktā.
— Grāf de Giš, — viņš pasauca drebošā balsī, bet pa to laiku Bermūns nolaisto aizkaru aizsegā pasniedza viņam halātu.
— Es esmu šeit, — grāfs atbildēja un pienāca tuvāk.
— Spēlējiet jūs manā vietā, jums ir laimīga roka… Vinnējiet no šiem kungiem pēc iespējas vairāk.
— Kā vēlaties, monsenjor.
Jaunais cilvēks apsēdās pie galda; karalis piegāja pie karalienēm un sāka ar viņām sarunāties.
Starp grāfu un dažiem galminiekiem izraisījās spēle uz diezgan lielām likmēm.
Anžū Filips tērzēja ar ševaljē de Lorēnu par modēm, bet aiz gultas aizkara vairs nebija dzirdama kardināla zīda drēbju čaukstoņa.
Bermūnam pa pēdām Mazarīni iegāja blakus istabā.