Ienākdams savā kabinetā, kardināls tur ieraudzīja grāfu de Lafēru, kurš, viņu gaidīdams, uzmanīgi vēroja Rafaēla gleznu, kas karājās virs vitrīnas, kurā bija dažādas dārgas lietiņas.
Kardināls ieslīdēja viegli un bez trokšņa kā ēna un tūlīt pat uzmeta skatienu grāfam, vēlēdamies, kā vienmēr, pēc sarunu biedra sejas izteiksmes uzminēt, par ko būs runa.
Šoreiz viņš pievīlās. Viņam neizdevās neko nolasīt no Atosa sejas, viņš nemanīja pat cieņu, ko bija paradis redzēt visu sejās.
Atoss bija tērpies melnā, kas bija atturīgi rotāts ar sudrabu. Viņam bija Bikšu lences, Zelta Aunādas un Svētā Gara ordeņu zīmes — trīs augstākie ordeņi. Visi trīs tie bija tikai karaļiem vai aktieriem uz skatuves.
Mazarīni ilgi un veltīgi pūlējās atcerēties, kā sauc šo cilvēku ar ledaino seju.
— Man teica, — viņš beidzot ierunājās, — ka pie manis ieradies sūtnis no Anglijas.
Viņš apsēdās un atlaida Bermūnu un Brienu, kurš kā sekretārs gatavojās rakstīt protokolu.
— Kardināla kungs, mani patiešām sūtīja viņa majestāte Anglijas karalis.
— Jūs apbrīnojami labi runājat franciski. Droši vien jūs neesat anglis, — Mazarīni laipni teica, vēl joprojām vērodams ordeņus un it īpaši sūtņa seju.
— Es esmu francūzis, nevis anglis, kardināla kungs, — Atoss atbildēja.
— Lūk, kā! Anglijas karalis par savu sūtni izvēlas francūzi? Tā ir laba zīme… Kāds ir jūsu vārds, kungs?
— Grāfs de Lafērs, — Atoss atbildēja, bet nepaklanījās tik zemu kā to prasīja visvarenā ministra lepnums un tituls.
Mazarīni paraustīja plecus, it kā gribētu teikt: „Šo vārdu es nezinu.". Pēc tam viņš jautāja:
— Jūs ieradāties man pavēstīt?..
— Viņa majestāte Anglijas karalis mani sūtīja paziņot Francijas karalim…
Mazarīni sarauca pieri.
— Paziņot Francijas karalim, — Atoss nesatricināmā mierā turpināja, — ka viņa majestāte karalis Kārlis II laimīgi atguvis sava tēva troni.
Viltīgais kardināls tūlīt ievēroja, kāda pieskaņa bija šiem vārdiem. Mazarīni pazina cilvēkus un Atosa vēsajā un gandrīz augstprātīgajā pieklājībā tūlīt uztvēra nepatiku, kas reti zeļ galma siltumnīcu atmosfērā.
— Jums droši vien ir akreditēšanas raksts? — Mazarīni sausi un īgni apvaicājās.
— Ir, monsenjor.
Monsenjora vārdu Atoss izteica ar grūtībām; šķita, ka tas svilina viņa lūpas.
— Parādiet to.
Atoss izņēma dokumentu no samta somiņas, kas karājās uz viņa krūtīm zem kamzoļa.
Mazarīni izstiepa roku.
— Atvainojiet, kardināla kungs, — Atoss teica. — Sūtījums ir adresēts karalim.
— Kungs, ja jūs esat francūzis, tad zināt, ko nozīmē pirmais ministrs Francijas galmā.
Atoss atbildēja:
— Jā, bija laiks, kad es zināju, ko nozīmē pirmais ministrs, bet jau sen izlēmu vienmēr griezties tieši pie karaļa.
— Tādā gadījumā jūs neredzēsiet ne ministru, ne karali, — iebilda Mazarīni, kurš sāka jau skaisties.
Mazarīni piecēlās. Atoss atlika dokumentus atpakaļ somiņā, atturīgi paklanījās un devās uz durvju pusi. Viņa aukstasinība satracināja Mazarīni.
— Cik dīvainas diplomāta manieres! — viņš izsaucās. — Vai tad vēl nav beigušies laiki, kad Kromvela kungs pilnvaroto sūtņu vietā sūtīja pie mums savus līdzgaitniekus? Jums vēl trūkst tikai apaļas cepures un Bībeles aiz jostas.
— Kungs, — Atoss vēsi iebilda,— atšķirībā no jums man nekad nav nācies vest diplomātiskas pārrunas ar Kromvelu, un viņa sūtņus es esmu sagaidījis tikai ar zobenu rokā. Tāpēc es nezinu, kā viņš sazinājās ar pirmo ministru. Es varu teikt tikai par viņa majestāti Kārli II: ja viņš raksta viņa majestātei karalim Ludviķim XIV. tad tas nenozīmē viņa svētībai kardinālam Mazarīni. Šai atšķirībā es neredzu nekādu diplomātisko manieru pārkāpumu.
— Ā! — iesaucās Mazarīni, pacēla galvu un iebelza sev pa pieri. — Ā! Atcerējos!
Atoss izbrīnījies paskatījās uz viņu.
— Jā, jā… — kardināls turpināja, pētīdams viesi. — Protams… Es jūs pazīstu, kungs! Diavolol*
Tagad es vairs nebrīnos!
— Protams, — Atoss smaidīdams atteica. — Es gan brīnos, ka jūs, neskatoties uz savu lielisko atmiņu, līdz šim brīdim nepazināt mani.
Velns (itāl.).
— Jūs kā parasti esat nepakļāvīgs un spītīgs… Kā tad jūs sauca? Jā… kaut kādas upes nosaukums… Potamoss… Nē, salas nosaukums… Nak- soss… Nē, — per jovc* — kalna nosaukums… Atoss! Jā, tieši tā! Priecājos, ka šoreiz mēs netiekamies Rielā, tur jūs ar saviem sasodītajiem biedriem izplēsāt man pamatīgu izpirkuma maksu!.. Fronda!.. Vēl joprojām Fronda!.. Nolādētā Fronda!.. Bet sakiet, kāpēc jūsu naids pret mani saglabājies ilgāk nekā mans pret jums? Jums taču nav par ko žēloties: jūs ne tikai tikāt sveikā cauri, bel pat ar Svētā Gara ordeņa lenti ap kaklu…
— Kardināla kungs, — Atoss iebilda, — atļaujiet man nesākt apspriest tamlīdzīgas lietas… Man ir uzdevums. Vai jūs būtu tik laipns un palīdzētu man to izpildīt?
— Mani pārsteidz tikai viens, — priecādamies, ka izdevies visu atcerēties, Mazarīni teica ar indīgu izsmieklu. — Kā gan jūs… Atosa kungs, būdams Frondas piekritējs, uzņēmātics doties ar uzdevumu pie Mazarīni, kā agrāk mani saucāt…
Mazarīni sāka smieties, bet viņam traucēja klepus, un drīz smieklu vietā skanēja tikai sēcieni.
— Es devos uzdevumā pie Francijas karaļa, kardināla kungs, — Atoss pavisam mierīgi iebilda (viņš uzskatīja, ka viņam ir visas priekšrocības un tāpēc bija ļoti savaldīgs).
— Tik un tā, nemiernieka kungs, — Mazarīni jautri teica, — no karaļa šī lieta, ko jūs uzņēmātics kārtot…
— Lieta, ko man uzdeva, kardināla kungs. Es pats nemeklēju pienākumus.
— Pieņemsim. Tātad, kā jau es teicu, šī lieta tik un tā nonāks manās rokās… Netērēsim dārgo laiku… Pasakiet man jūsu noteikumus.
— Man jau bija tas gods aizrādīt jums, ka cs nezinu vēstules saturu, kurā pausta viņa majestātes karaļa Kārļa II griba.
— Atos, jūs mani uzjautrināt ar savu aukstasinību… Var redzēt, ka jūs esat biedrojies ar turienes puritāņiem… Es zinu jūsu noslēpumu labāk
Zvēru pie Jupitera (lat.).
par jums, un veltīgi jūs izrādāt necieņu pret vārgu un slimu cilvēku, kas savā dzīvē daudz paveicis un tikpat drosmīgi cīnījies par savām idejām kā jūs par savām… Jūs neko man nevēlaties teikt? Labi! Negribat atdot man vēstules? Lieliski!.. Ieiesim manā guļamistabā: tur jūs ieraudzīsiet karali, un kopā ar viņu es… Vēl tikai viens jautājums: kas jums piešķīra Zelta Aunādas ordeni? Es atceros pārējos apbalvojumus, bet par Zelta Aunādu es nezināju…
— Sakarā ar viņa majestātes laulībām Spānijas karalis nesen atsūtīja Karalim Kārlim II Zelta Aunādas ordeņa patentu. Kārlis II tajā ierakstīja manu vārdu un atdeva patentu man.
Mazarīni piecēlās un, balstīdamies uz Bermūna roku, iegāja savā guļamistabā tieši tobrīd, kad tur pieteica prinča ierašanos.
Pie monsenjora Mazarīni savas svītas pavadībā bija ieradies princis Kondē, karaļa asinsradinieks, Rokruā, Lanē un Nordiljonas kauju uzvarētājs. Viņš pašlaik sasveicinājās ar karali, kad premjerministrs atbīdīja savas gultas aizkaru.
Atoss ieraudzīja Raulu, kas spieda roku grāfam de Gišam, un ar smaidu atbildēja uz dēla godbijīgo palocīšanos.
Viņš ievēroja arī, ka kardināla seja atplaukst priekā, kad tas ieraudzīja uz galda savā priekšā zelta kaudzi. To bija vinnējis grāfs de Gišs, kas pēc Mazarīni lūguma spēlēja viņa vietā. Kardināls aizmirsa sūtni, sūtniecību un princi: viņš domāja tikai par naudu.
— Ko! Vai tas ir mans laimests? — viņš iesaucās.
— Jā, gandrīs piecdesmit tūkstoši ekiju, — grāfs de Gišs atbildēja, pieceldamies no galda. — Vai atdot kārtis jums, vai arī jūs vēlaties, lai es turpinu?
— Atdodiet! Noteikti atdodiet! Jūs esat neuzmanīgs. Vēl paspēlēsiet visu manu laimestu!
— Kardināla kungs! — princis Kondē palocīdamies sveicināja.
— Esiet sveicināts, jūsu augstība, — ministrs diezgan nevērīgi atņēma. — Ļoti laipni, ka atnācāt apmeklēt slimo draugu.
— Draugu! — nomurmināja grāfs de Lafērs, kurš neticēja savām ausīm, izdzirdis šo uzrunu. — Draugi! Mazarīni un Kondē!
Kardināls it kā uzminēja viņa domas; Mazarīni pasmaidīja un, vērs- damies pie karaļa, piemetināja:
— Man ir tas gods stādīt priekšā jūsu majestātei grāfu de Lafēru, viņa majestātes Anglijas karaļa sūtni… Valsts lietas, kungi! — viņš piebilda, griezdamies pie viesiem, un tie visi, sākot ar princi Kondē, izgāja no istabas, sekojot viņa mājienam.
Rauls, uzmetis vēl pēdējo skatienu grāfam de Lafēram, sekoja princim. Šķita, ka Anžū hercogs un karaliene apspriežas, vai viņiem palikt.
— Tā ir ģimenes lieta, — Mazarīni negaidīti teica, atturēdams viņus. — Grāfs de Lafērs atvedis karalim vēstuli, kurā Kārlis II, kas atguvis troni, ierosina apprecināt Anžū hercogu ar princesi Henrieti, Indriķa IV mazmeitu… Vai jūs, grāf, neiedotu vēstuli viņa majestātei?
Atoss sastinga izbrīnā. Kā gan ministrs varēja zināt vētulcs saturu, ja vēstule visu laiku atradās pie viņa?
Taču, pilnīgi valdīdams pār sevi, Atoss sniedza depešu jaunajam karalim, un tas nosarcis to saņēma. Kardināla guļamistabā iestājās svinīgs klusums. To pārtrauca tikai zelta klusā šķindoņa, kad Mazarīni ar savām dzeltenajām un kaulainajām rokām lika naudu lādītē, kamēr karalis lasīja vēstuli.