Viltīgais kardināls bija jau gandrīz visu izstāstījis, un sūtnim nebija nekā, ko piebilst. Tomēr ziņa par Kārļa II atgriešanos tronī pārsteidza karali. Viņš pievērsās grāfam, no kura nenolaida acis kopš tā parādīšanās brīža, un jautāja:
— Kungs, neatsakiet mūsu lūgumu un pastāstiet sīkāk par notikumiem Anglijā. Jūs esat ieradies taisnā ceļā no turienes, un ordeņi pie jūsu krūtīm rāda, ka jau esat augstmanis, kas daudz ko paveicis.
— Grāfs de Lafērs ir sens jūsu majestātes draugs, — kardināls teica karalienei mātei.
Austrijas Anna bija aizmāršīga, kā jau karaliene, kas pieredzējusi gan daudz vētru, gan ari saulainu dienu.
Viņa pavērās uz Mazarīni, kura greizais smaids nevēstīja neko labu; tad jautājoši paskatījās uz Atosu.
Kardināls turpināja:
— Trevila laikos grāfs bija musketieris un kalpoja nelaiķa karalim… Grāfs ļoti labi pazīst Angliju, viņš turp braucis dažādos laikos… Vispār viņš ir ļoti apbrīnojams cilvēks…
Kardināla vārdos bija slēpts mājiens uz atmiņām, no kurām Austrijas Anna baidījās.
Anglija viņai atgādināja par naidu pret Rišeljē un mīlestību pret Be- kingemu; Trevila laiku musketieris atsauca atmiņā gan kādreizējās uzvaras, kas jaunībā satrauca viņas sirdi, gan briesmas, kas gandrīz maksāja viņai troni.
Šie vārdi atstāja iespaidu: karaliskās ģimenes locekļi apklusa un sāka ļoti uzmanīgi klausīties. Viņi domāja par tiem noslēpumainajiem laikiem dažādi; jaunie tad vēl nebija dzimuši, bet vecajiem tie likās jau sen aizmirsti.
— Runājiet, grāf, — beidzot teica Ludviķis XIV, kurš ātrāk par citiem bija pārvarējis mulsumu, aizdomas un atmiņas, kas tā vai citādi bija visus pārņēmušas.
— Jā, stāstiet, — piebilda Mazarīni, kuram naidīgais izlēciens pret Austrijas Annu šķita atdevis visu viņa mundrumu un jautrību.
— Jūsu majestāte, — grāfs teica, — karaļa Kārļa II liktenī notika brīnumains pavērsiens. Ko nevarēja paveikt cilvēki, to izdarīja Dievs.
Mazarīni ieklepojās un sāka grozīties gultā.
— Karalis Kārlis II, — Atoss turpināja, — atstāja Hāgu nevis kā trimdinieks vai iekarotājs, bet kā īsts karalis, kas atgriežas no tāla ceļojuma un ko sagaida vispārēja svētība.
— Tas patiešām ir brīnums, — Mazarīni piebilda. — Ja var ticēt baumām, tad Kārlis II, ko tagad sagaida ar sajūsmu, atstāja Angliju, šāvienu pavadīts.
Karalis cieta klusu. Hercogs Filips, jaunāks un vieglprātīgāks par karali, nespēja apspiest smaidu. Mazarīni priecājās par šo smaidu, jo tas rādīja, ka viņa joks ticis novērtēts.
— Patiešām tas ir apbrīnojami, — karalis sacīja. — Tomēr Dievs, aizstāvēdams karaļus, izmanto cilvēkus savu nodomu realizēšanai. Kam tad Kārlim II visvairāk jāpateicas par atgriešanos tronī?
— Vai tad jūs nezināt, — kardināls iestarpināja, neņemdams vērā karaļa patmīlību, — visvairāk viņam jāpateicas ģenerālim Monkam.
— Protams, to es zinu, — Ludviķis apņēmīgi atbildēja, — bet es jautāju sūtnim, kas lika ģenerālim Monkam mainīt savu izturēšanos.
— Jūsu majestāte, tas ir pats būtiskākais jautājums, — Atoss atbildēja. — Ja nebūtu noticis brīnums, par kuru man ir tas gods jums pavēstīt, tad droši vien Monks tā arī būtu palicis nesamierināms Kārļa II ienaidnieks. Viena cilvēka prātā Dievs iedvesa dīvainu, pārdrošu un asprātīgu ieceri, bet otra cilvēka— godīgu un drosmīgu domu. Tad, kad šīs abas ieceres apvienojās, tās tā izmainīja ģenerāļa Monka uzskatus, ka no gāztā karaļa nāvīgākā ienaidnieka viņš kļuva par draugu.
— Tieši to es arī gribēju uzzināt, — karalis sacīja. — Bet kas tad ir abi šie cilvēki?
— Divi francūži.
— O, es ļoti priecājos.
— Bet ieceres? Mani vairāk interesē ieceres nekā cilvēki, — Mazarīni piebilda.
— Tiesa, — karalis čukstēja.
— Otrā iecere,' godīga un drosmīga, bet mazāk svarīga kā pirmā, bija atgūt miljonu, ko nelaiķa karalis Kārlis 1 bija paslēpis Ņūkāslā, un par šo zeltu nopirkt Monka palīdzību.
— Oho! — Mazarīni, ko bija satriecis vārds „miljons", nomurmināja. — Bet Ņūkāslu taču bija ieņēmis Monks?
— Tā gan, kardināla kungs, tāpēc es nosaucu to par drosmīgu ideju. Iecere bija tāda: uzsākt sarunas ar Monku un, ja viņš noraidīs izvirzītos
priekšlikumus, tad iegūt šo miljonu Kārlim II, mēģinot aizkustināt ģenerāļa Monka godīgumu, nevis pavalstnieka jutas… Tā arī notika, par spīti dažiem šķēršļiem; ģenerālis izrādījās godīgs cilvēks un atdeva zeltu.
— Man liekas, ka Kārlis II, būdams Parīzē, par šo miljonu neko nezināja, — karalis pārdomājis nedroši iebilda.
— Bet man liekas, — kardināls izsmējīgi atteica, — viņa majestāte Anglijas karalis zināja par šo miljonu, bet vēlējās, lai viņam būti divi miljoni, nevis viens.
— Jūsu majestāte, — Atoss stingri noteica, — karalis Kārlis II Francijā dzīvoja tādā galējā nabadzībā, ka pat nevarēja noīrēt pasta zirgus; tādā izmisumā, ka ne reizi vien domāja par nāvi. Viņš pat nenojauta par šī miljona atrašanos Ņūkāslā, un, ja kāds muižnieks, jūsu pavalstnieks, neizstāstītu viņam par to, Kārlis II līdz pat šodienai dzīvotu vislielākajā pamestībā.
— Pāriesim pie otrās ieceres — dīvainās, pārdrošās un asprātīgās, — juzdams sakāvi, Mazarīni ierosināja. — Kāda tā bija?
— Lūk, kāda: ģenerālis Monks bija vienīgais šķērslis Kārļa II ceļā uz atgriešanos tronī, un kāds francūzis nolēma novākt šo šķērsli.
— Oho! Šis francūzis ir parasts ļaundaris, — Mazarīni konstatēja, un arī doma nav nemaz tik viltīga, lai ļautu viņam izvairīties no karātavām vai saraustīšanas gabalos pēc parlamenta sprieduma.
— Monsenjor, jūs kļūdāties, — Atoss vēsi iebilda. — Es neticu, ka šis francūzis bija nolēmis nogalināt ģenerāli Monku, bet gan, ka viņš gribēja novākt šķērsli. Katram vārdam franču valodā ir sava nozīme, un muižnieki to labi saprot. Starp citu, bija karš un to, kas kalpo karalim cīņā ar ienaidniekiem, netiesā vis parlaments, bet Dievs. Franču muižnieks nolēma sagūstīt Monku un izpildīja savu nodomu.
Klausīdamies par tādiem varoņdarbiem, karalis kļuva dzīvāks. Karaļa jaunākais brālis iebelza ar dūri pa galdu, iesaukdamies:
— Tas tik ir malacis!
— Un Monku izdevās nolaupīt? — karalis vaicāja. — Ģenerālis taču atradās savā nometnē…
— Bet francūzis bija viens pats.
— Apbrīnojami! — iesaucās Filips.
— Jā, patiešām, apbrīnojami! — karalis atkārtoja.
— Nu! Divi lauvēni palaisti vaļā no ķēdes! — Mazarīni pie sevis noteica.
Viņš turpināja skaļi, nedomādams slēpt savu īgnumu:
— Es nezināju visus sīkumus. Vai jūs varat galvot par to patiesīgumu?
— Protams, es varu galvot, kardināla kungs, jo pats biju šo notikumu aculiecinieks.
— Jūs?
— Jā, monsenjor.
Karalis, neapzinādamies, ko dara, piegāja klāt Atosam; hercogs Filips nostājās blakus Atosam otrā pusē.
— Stāstiet, grāf, stāstiet! — abi iesaucās vienā balsī.
— Jūsu majestāte, francūzis nolaupīja ģenerāli Monku un atveda viņu pie karaļa Kārļa II uz Holandi… Karalis atbrīvoja Monku, bet ģenerālis aiz pateicības atdeva Kārlim II troni, pēc kura tik daudzi drosminieki veltīgi cīnījās.
Hercogs Filips sajūsmā sāka sist plaukstas.
Ludviķis XIV bija piesardzīgāks un apvaicājās:
— Vai tas viss ir patiesība?
— Vistīrākā, jūsu majestāte.
— Viens no maniem muižniekiem zināja noslēpumu par miljonu un prata to saglabāt?
— Jā.
— Kurš tas ir?
— Jūsu padevīgais kalps, — Atoss vienkārši atbildēja. Viņu atalgoja izbrīna pilnā dūkoņa telpā. Pat Mazarīni pacēla rokas pret debesīm.
— Mans kungs, — karalis sacīja, — es pacentīšos rast iespēju jūs atalgot.
Atoss sarāvās.
— Apbalvot ne jau par godīgumu; tāda balva jūs aizskartu. Man jāapbalvo jūs par palīdzību, kādu jūs sniedzāt, lai mans brālis Kārlis II atgrieztos uz troņā.
— Protams, — Mazarīni apstiprināja.
— Šie panākumi iepriecina visu mūsu ģimeni! — Austrijas Anna piebilda.
— Pagaidiet, — Ludviķis XIV atsāka. — Vai tiesa, ka viens cilvēks ielavījās Monka nometnē un nolaupīja viņu?
— Šim cilvēkam bija desmit palīgu, bet tie bija tikai nožēlojami algotņi.
— Un vairāk neviens?
— Neviens.
— Kas viņš ir?
— D'Artanjana kungs, jūsu majestātes musketieru atvaļinātais leitnants.
Austrija Anna pietvīka. Mazarīni kļuva dzeltens no kauna. Ludviķis XIV sadrūma; uz viņa bālās sejas parādījās sviedri.
— Tie nu gan ir cilvēki! — viņš čukstēja.
Neviļus viņš pameta skatienu uz kardinālu, kurš noteikti būtu Mazarīni izbiedējis, ja viņš tieši tobrīd nebūtu nolaidis galvu uz spilvena.
— Kungs! — jaunais Anžū hercogs iesaucās, uzlikdams savu sievišķīgo, balto roku uz Atosa pleca. — Lūdzu, pasakiet šim drosminiekam, ka Francijas karaļa brālis kopā ar simt labākajiem franču muižniekiem rīt dzers uz viņa veselību.
Izteicis šos vārdus, hercogs pamanīja, ka sajūsmā saburzījis savu aproci, un tūlīt ar vislielāko rūpību to iztaisnoja.
— Parunāsim par darīšanām, jūsu majestāte, — iejaucās Mazarīni, kuru nekad nepārņēma sajūsma un kurš nenēsāja aproces.
— Labi, — Ludviķis XIV atbildēja. — Paziņojiet mums jūsu ierašanās mērķi, grāf, — viņš turpināja, griezdamies pie Atosa.
Atoss svinīgi piedāvāja lēdijas Henrietes Stjuartes roku jaunajam princim, karaļa brālim.
Apspriede turpinājās stundu, un pēc tam ielaida galminiekus. Viņi ieņēma savas iepriekšējās vietas, it kā nekas nebūtu noticis, un viņu parastajās nodarbībās nebūtu bijis nekāda pārtraukuma.
Atoss atradās blakus Raulam. Tēvs un dēls paspieda viens otram roku.