Kamēr Mazarīni centās atgūties no satraukuma, kas viņu piepeši bija pārņēmis, Atoss un Rauls istabas kaktā pārmija dažus vārdus.
— Raul, vai tu sen jau esi Parīzē? — grāfs apvaicājās.
— Kopš atgriezās princis.
— Te es nevaru ar tevi runāt, jo mūs novēro. Es tagad došos uz mājām un tur gaidīšu tevi; atbrauc, tiklīdz atbrīvosies.
Rauls palocījās.
Pie viņiem pienāca princis. Viņam bija skaidrs un dziļš skatiens, kādi mēdz būt plēsīgiem putniem. Viņa sejas vaibsti arī atgādināja putnu. Prinča Kondē ērgļa deguns bija tiešs turpinājums viņa plakanajai pierei; galma zobgaļi, kas nejuta nekādu žēlsirdību pat pret ģēniju, apgalvoja, ka slavenās Kondē dzimtas mantiniekam nav vis cilvēka deguns, bet gan ērgļa knābis.
Viņa vērīgais skatiens un pavēlošā sejas izteiksme parasti mulsināja sarunu biedrus vairāk, nekā tad, ja Rokruā uzvarētājs būtu ļoti iznesīgs vai skaists. Viņa mazliet izvelbtās acis tik ātri iedegās, ka katru sajūsmas izpausmi varēja noturēt par dusmām.
Galmā visi cienīja princi; daudzi drebēja viņa priekšā.
Ludviķis Kondē tuvojās Raulam un grāfam de Lafēram ar skaidru nodomu uzsākt sarunu ar vienu un saņemt sveicienu no otra.
Neviens cits neprata palocīties tik dižciltīgi un eleganti kā grāfs de Lafērs. Viņa sveicienā nebija ne vēsts no iztapīguma, kas parasti piemita galminiekiem. Atoss apzinājās savu vērtību un tāpēc sveicināja prinčus kā līdzīgs, bet šo neatkarību manierēs, kas varēja aizvainot prinču lepnumu, izpirka viņa neizskaidrojamā pievilcība.
Princis gribēja uzsākt sarunu ar Raulu. Atoss viņu apsteidza.
— Ja vikonts de Braželons, — viņš iesāka, nebūtu jūsu augstības padevīgs kalps, es lūgtu, lai viņš stāda mani jums priekšā…
— Vai man ir tas gods runāt ar grāfu de Lafēru? — princis apvaicājās.
— Ar manu tēvu, — Rauls nosarcis piebilda.
— Ar vienu no godīgākajiem cilvēkim Francijā, — princis turpināja, — ar vienu no mūsu valsts pirmajiem augstmaņiem… Es esmu dzirdējis par jums tik daudz laba, ka jau sen vēlējos jūs redzēt savu draugu vidū.
— Tādu godu var attaisnot tikai mana cieņa un padevība jūsu augstībai, — Atoss atbildēja.
— Vikonts de Braželons ir lielisks virsnieks, — princis sacīja. — Var redzēt, ka viņam bijuši labi skolotāji. Ak, grāf, kādi kareivji jūsu laikos bija karavadoņiem!..
— Jūsu augstībai ir pilnīga taisnība, — toties tagad kareivji var lepoties ar saviem karavadoņiem.
Šis kompliments, kas nelīdzinājās glaimiem, ļoti iepatikās cilvēkam, kuru visa Eiropa daudzināja par varoni un kurš bija uzslavu pārsātināts.
— Ļoti žēl, ka jūs, grāf, esat atstājis dienestu, — princis Kondē turpināja sarunu. — Drīz karalim būs jākaro ar Holandi vai Angliju. Tādam cilvēkam kā jūs, kas pazīst Angliju tikpat labi kā Franciju, būtu daudz iespēju sevi parādīt.
— Varu jūsu augstībai teikt, ka laikam es neesmu kļūdījies, atstādams dienestu, — Atoss smaidīdams atteica, — jo turpmāk Anglija un Francija dzīvos mierā un saticībā kā divas māsas, ja var ticēt manai priekšnojautai.
— Jūsu priekšnojautai?
— Jā, ieklausieties, par ko runā pie kardināla galda.
Tobrīd kardināls paslējās gultā un ar žestu paaicināja pie sevis karaļa brāli.
— Jūsu augstība, — Mazarīni teica, — lieciet, lai paņem visu šo zeltu.
Viņš norādīja uz milzīgo gan spožu, gan blāvāku zelta monētu kaudzi, kuru grāfs de Gišs bija vinnējis.
— Vai tas ir mans? — Anžū hercogs iesaucās.
— Te ir piecdesmit tūkstoši ekiju… tie pieder jums…
— Jūs man tos dāvināt?
— Es spēlēju par jūsu augstību, — kardināla balss kļuva aizvien vārgāka, it kā pūles, kas bija jāpieliek, lai uzdāvinātu naudu, būtu prasījušas visus viņa miesīgos un garīgos spēkus.
— Ak, Dievs! — Filips čukstēja, nespēdams attapties no prieka, — cik laimīga diena!
Viņš pats pagrāba naudu no galda un sabēra kabatās… Uz galda palika vēl vairāk par trešdaļu kaudzes.
— Ševaljē, — Filips pasauca savu mīluli de Lorēnu, — panāc šurp.
De Lorēns pienāca.
— Ņem, — hercogs teica, rādīdams uz atlikušo naudu.
Šo neparasto ainu visi klātesošie uztvēra kā aizkustinošus ģimenes svētkus. Kardināls izturējās kā Francijas prinču tēvs: abi prinči taču bija izauguši viņa paspārnē. Neviens pirmā ministra devību neuztvēra kā lielīšanos vai pat nekautrību, kā to vērtētu mūsdienās.
Galminieki tikai apskauda… Karalis novērsās.
— Man vēl nekad nav bijis tik daudz naudas, — jaunais princis jautri teica, dodamies kopā ar savu mīluli pie durvīm, lai brauktu prom. — Nekad! Cik šie simt piecdesmit tūkstoši livru ir smagi!
— Kāpēc kardināls pēkšņi uzdāvināja hercogam tik daudz naudas? — princis Kondē čukstus apvaicājās grāfam de Lafēram. — Laikam viņš ir smagi slims?
— Jā, jūsu augstība, slims. Kā jūs droši vien pamanījāt, viņam ir ļoti nelāgs izskats.
— Bet viņš taču no tā nomirs! Simt piecdesmit tūkstoši livru! Neiespējami! Pasakiet, grāf, kāpēc viņš tos uzdāvināja? Atrodiet iemeslu.
— Lūdzu jūsu augstību nesteigties ar secinājumiem. Lūk, uz jūsu pusi nāk Anžū hercogs. Viņš sarunājas ar ševaljē de Lorēnu. Paklausieties, par ko viņi runā.
Ševaljē pusbalsī teica hercogam:
— Tas nav normāli, ka kardināls jums uzdāvināja tik daudz naudas… Uzmanīgāk, jūsu augstība, neizbārstiet naudu… Kāpēc kardināls ir tik devīgs pret jums?
— Es jau jums teicu, — Atoss iečukstēja princim ausī. — Tūlīt būs atbilde uz jūsu jautājumu.
— Pasakiet taču, jūsu augstība, — de Lorēns nepacietīgi vaicāja, vienlaikus pēc naudas smaguma, kas novilka viņa kabatu, pūlēdamies noteikt, kāda summa viņam kritusi.
— Dārgais ševaljē, tā ir kāzu dāvana!
— Ko?
— Jā, es precos, — Anžū hercogs lepni turpināja, neievērodams, ka šai brīdī iet garām princim un Atosam, kuri viņam zemu paklanījās.
De Lorēns pameta uz jauno hercogu tik dīvainu un naida pilnu skatienu, ka grāfs de Lafērs sarāvas.
— Jūs precaties? Jūs! — de Lorēns atkārtoja. — Tas nav iespējams! Vai jūs patiešām rīkosieties tik muļķīgi?
— Ne jau es izdomāju šo muļķību, bet mani uz to spiež, — Anžū hercogs atbildēja. — Bet iesim ātrāk un pavadīsim labi laiku par šo naudu.
Jautri sarunādamies un smiedamies, viņš kopā ar savu draugu izgāja, galminieku sveicienu pavadīts.
— Tad lūk, kas tur slēpjas! — princis klusu teica Atosam. — Viņš prec Kārļa II māsu?
— Acīmredzot, jā.
Princis uz mirkli kļuva domīgs, viņa acis iemirdzējās.
— Tad lūk, kā, — viņš lēni, kā runādams pats ar sevi, teica, — tātad zobenus vēl ilgi neizņems no makstīm!..
Viņš nopūtās.
Vienīgi Atoss dzirdēja šo nopūtu un uzminēja, kas tajā slēpās: apspiesti godkāri centieni, sagrauti sapņi, pieviltas cerības…
Princis drīz. vien atvadījās. Karalis arī gatavojās aiziet. Atoss deva Raulam zīmi, apstiprinādams agrāko norunu.
Pamazām guļamistaba kļuva tukša. Mazarīni palika viens, ciešanu mocīts, kuras vairs necentās slēpt.
— Bermūn! — viņš čērkstošā balsī pasauca.
— Ko vēlaties, monsenjor?
— Pasauciet Geno!.. Ātrāk!.. Man liekas, ka es mirstu, kardināls stenēja.
Pārbiedētais Bermūns ieskrēja priekšistabā, un ziņnesis, ko aizsūtīja pēc ārsta, apdzina karaļa Ludviķi XIV karieti Sentonorē ielā.