Kardināla pavēle bija steidzama, un Geno nelika sevi gaidīt.
Viņš atrada slimnieku guļam gultā ar nozilējušu seju, uztūkušām kājām un spazmām kuņģī. Kardinālam bija spēcīga podagras lēkme. Viņš ļoti mocījās un bija nepacietīgs, kā jau cilvēks, kas nav pieradis pie ciešanām. Ieraudzījis Geno, viņš teica:
— Nu, tagad es esmu glābts!
Geno bija ļoti gudrs un piesardzīgs cilvēks. Uzmanīgi izmeklējis slimnieku, viņš tikai noteica:
— Ahā!
Mazarīni paslējās uz elkoņa un nemierīgi vaicāja:
— Vai mana slimība ir nopietnāka, nekā es domāju?
— Kardināla kungs, — Geno atteica, apsēzdamies uz gultas, — jūs savā dzīvē esat daudz strādājis; jūs esat daudz cietis.
— Bet es taču vēl neesmu tik vecs. Ziniet, man ir tikai piecdesmit divi gadi. _
— Ā, kardināla kungs, jums ir daudz vairāk!.. Cik gadus turpinājās Fronda?
— Kāpēc jūs to jautājat?
— No medicīniskā viedokļa.
— Gandrīz desmit gadus.
— Labi. Katru Frondas gadu varat rēķināt kā trīs… Iznāk trīsdesmit gadi, tātad vēl divdesmit klāt. Divdesmit plus piecdesmit divi — septiņdesmit divi gadi… Tātad jums ir septiņdesmit divi gadi, bet tas jau ir vecums.
To teikdams, viņš skaitīja slimnieka pulsu. Tas viņam likās tik slikts, ka, neskatoties uz Mazarīni iebildumiem, viņš vēl pielika:
— Ja katru Frondas gadu skaita par četriem, tad jums ir astoņdesmitdivi.
Nobālušais Mazarīni izdvesa tikko dzirdamā bālsī:
— Vai jūs to sakāt nopietni?
— Diemžēl, jā, — mediķis atbildēja^
Kardināls tik smagi vilka elpu, ka pat visnepielūdzamākais doktors apžēlotos par viņu.
— Slimības mēdz būt dažādas, — Mazarīni bilda. — Dažas no tām var izārstēt.
— Tiesa, monsenjor.
— Ņemiet vērā, ka es būšu pats paklausīgākais jūsu slimnieks. Es jums akli paklausu…
— Zinu, zinu, — Geno teica.
— Tātad es izveseļošos?
— Kardināla kungs, slimību, ko Dievs uzsūta savai radībai, nevar apturēt ne spēks, ne griba, ne varenība un pat ne ģēnijs un zinātne. Ja slimība nav ārstējama, tā nonāvē, un tur neko nevar darīt.
— Tātad mana slimība… ir neārstējama? — Mazarīni vaicāja.
— Jā, monsenjor.
Kardināls bezspēcīgi atkrita atpakaļ spilvenos kā cilvēks, ko notriecis milzīgs smagums. Tomēr Mazarīni piemita norūdīts gars un attīstīts prāts.
— Geno, — viņš teica, pasliedamies augšup, — jūs taču man atļausiet pārbaudīt jūsu slēdzienu? Es ataicināšu gudrākos Eiropas ārstus un konsultēšos ar viņiem… Es gribu dzīvot, vienalga ar kādu zāļu palīdzību!
— Jūs taču nedomājat, — Geno atbildēja, — ka cs viens pats uzņemtos atbildību izteikt spriedumu tik nozīmīgam cilvēkam kā jūs. Es jau konsultējos ar Eiropas un Francijas gudrākajein mediķiem… ar divpadsmit ārstiem.
— Un kāds ir lēmums?
Viņi nolēma, ka jūsu slimība ir neārstējama; manā kabatas portfelī ir viņu parakstīts konsultācijas protokols. Ja jūs vēlaties, varat izlasīt šo papīru, un jūs redzēsiet, kādas neārstējamas slimības mēs jums atklājām. Pirmkārt…
— Nevajag! Nevajag! — Mazarīni iekliedzās, atgrūzdams papīru. — Geno, pietiek! Es jums ticu!
Viņš izmisis paskatījās uz savām bagātībām.
— No visa tā jāšķiras! — viņš čukstēja. — Es mirstu, Geno? Es esmu miris!
— O, vēl ne! — doktors atteica.
Mazarīni saķēra viņa roku.
— Pēc cik ilga laika? — viņš taujāja, plaši ieplestām acīm vērdamies tieši acīs nesatricināmi mierīgajam nicdiķim.
— To nekad nesaka, monsenjor.
— Parastiem cilvēkiem ne. Bet man… Katra minūte manā dzīvē ir miljonu vērta!.. Saki man!
— Nē, nē, monsenjor…
— Es to gribu, pasaki! Ak, dod man tikai mēnesi, un par katru no šīm trīsdesmit dienām es tev samaksāšu simttūkstoš livru!
— Dienas jums piešķir Dievs, nevis es, — Geno atbildēja. — Dievs jums devis ne vairāk par divām nedēļām.
Kardināls smagi nopūtās, atkrita spilvenā un nočukstēja:
— Paldies, Geno, paldies.
Vēlāk, kad ārsts jau grasījās aiziet, viņš pacēlās un, pievērsis Geno savu degošo skatienu, pavēlēja:
— Nevienam ne vārda! Ne vārda!
— Es zinu šo noslēpumu jau divus mēnešus: jūs redzat, ka es lo protu glabāt.
— Ejiet, Geno, es par jums parūpēšos. Lieciet, lai Briens atsūta pie jums ierēdni, ko sauc par Kolbēru.