Montalē bija teikusi patiesību: uz jauno jātnieku bija patīkami skatīties.
Viņam varēja dot kādus divdesmit piecus gadus. Gara auguma, slaids, viņš iznesīgi valkāja tā laika skaisto karavīra mundieri. Augsti zābaki ar atlokiem cieši apkļāva kājas; no tādiem neatteiktos arī pati Montalē, ja būtu izdomājusi ietērpties vīriešu apģērbā.
Ar smalku, bet spēcīgu roku viņš apturēja zirgu pagalma vidū, tad pacēla ar spalvām rotāto cepuri, kas meta ēnu uz viņa nopietno un tai pat laikā atklāto seju.
No zirga pakavu klaboņas sargkareivji pamodās un pielēca kājās no saviem soliņiem.
Viens no viņiem piegāja pie jaunā jātnieka, kurš pieliecās un teica viņam skaidrā, skanīgā balsī, ko varēja sadzirdēt pat pa logu istabā, kur slēpās meitenes:
— Kurjers pie viņa karaliskās augstības!..
— Virsnieka kungs! — sargkareivis sauca. — Ieradies kurjers!
Taču sargkareivis zināja, ka neviens nenāks. Vienīgais virsnieks dzīvoja pils tālākajā spārnā, dzīvoklī dārza pusē.
Tāpēc sargkareivis vēl piebilda:
— Ševaljē kungs, virsnieks pārbauda posteņus, tāpēc es ziņošu par jums pils pārzinim de Sanremī kungam.
— De Sanremī! — jātnieks nosarcis atkārtoja.
— Vai jīis viņu pazīstat?
— Pazīstu… Pasakiet viņam ātrāk, lai par mani tūlīt tiktu paziņots viņa augstībai!
— Tad jau laikam lieta ir steidzama, — kareivis noteica it kā pie sevis, bet klusībā cerēdams uz atbildi.
Jātnieks pamāja ar galvu.
— Tādā gadījumā, — sargkareivis turpināja, — es pats iešu pie pils pārziņa. Piedodiet… Vai drīkstu zināt jūsu vārdu?
— Vikonts de Braželons no viņa augstības prinča Kondē.*
Kareivis zemu paklanījās un tik strauji uzskrēja pa kāpnēm priekšistabā, it kā Rokruā uzvarētāja vārds būtu viņam devis spārnus. Vikonts de Braželons nolēca no zirga.
Viņš vēl nebija paguvis piesiet zirgu pie lieveņa dzelzs margām, kad pie viņa jau aizelsies pieskrēja Sanremī, ar vienu roku pieturēdams savu resno vēderu, bet otru airēdams pa gaisu tā, it kā tā būtu airis, kas šķeļ ūdeni.
— Vikont! Jūs esat šeit, Bluā! — viņš izsaucās. — Tas nu gan ir brīnums! Esiet sveicināts, Raula kungs, esiet sveicināts!
— Atļaujiet jums izteikt manu cieņu, Sanremī kungs.
Ludviķis de Kondē, Burbons (1621 — 1686) — princis, slavens Francijas karavadonis. Trīsdesmitgadu kara laikā franču karaspēks viņa vadībā izcīnīja vairākas uzvaras, tai skaitā uzvaru pār spāniešiem pie Rokruā (1643).
— Cik laimīga būs de Lavalas kundze… tas ir, es gribēju teikt, Sanremī kundze, kad jūs ieraudzīs! Bet iesim! Viņa augstība brokasto. Vai viņu ir vērts traucēt? Vai jums ir svarīgas darīšanas?
— Kā lai to pasaka… Varbūt, ka viņa augstībai nepatiks pat viena novilcināta minūte.
— Ja jau tā, tad pārkāpsim noteikumus. Ejam, vikont! Starp citu, viņa augstība šodien ir labā garastāvoklī… Bez tam, jūs taču esat atvedis mums jaunas ziņas?
— Ļoti svarīgas.
— Un, droši vien, labas?
— Vispatīkamākās.
— Tādā gadījumā iesim ātrāk! Cik vien iespējams ātri! — lādzīgais Sanremī iesaucās, jau ejot kārtodams savu apģērbu.
Rauls sekoja viņam, nesdams cepuri rokā un mazliet mulsdams no piešu svinīgās šķindoņas, kas atbalsojās milzīgajās zālēs.
Tiklīdz viņš bija iegājis pilī, mums jau pazīstamajā logā atkal parādījās meiteņu galviņas, un dedzīgā sačukstēšanās liecināja par viņu satraukumu. Drīz vien viņas kaut ko nolēma, jo melnmatainā galviņa pazuda, bet gaišmatainā palika logā, slēpdamās aiz ziediem un caur zariem uzmanīgi vērodama lieveni, kur vikonts iegāja pilī.
Pa to laiku ar tādu uzmanību apveltītais vikonts sekoja pils pārzinim. Pēc steidzīgo soļu dipoņas, vīnu un ēdienu aromāta, glāžu un šķīvju šķindoņas viņš saprata, ka tuvojas mērķim. Pāži, apkalpotāji un sulaiņi, kas atradās istabā blakus ēdamistabai, sagaidīja viesi ar šim novadam raksturīgo laipnību, kas jau bija kļuvusi par leģendu. Daži pazina Raulu, taču gandrīz visi zināja, ka viņš ieradies no Parīzes. Varētu vēl piebilst, ka viņa ierašanās par kādu minūti aizkavēja kārtējā ēdiena pasniegšanu.
Pāžs, kas pašlaik lēja hercoga glāzē vīnu, izdzirdēja blakus istabā piešu šķindoņu un bērnišķīgā ziņkārē pagriezās uz to pusi, nemanīdams, ka vairs nelej vīnu hercoga glāzē, bet gan uz galdauta.
Hercogiene, kas nebija tiktāl iegrimusi savās domās kā viņas laulātais draugs, pamanīja pāža izklaidīgumu.
— Kas noticis? — viņa apvaicājās.
— Kas ir? — hercogs atkārtoja. — Kas tur notiek?
Sanremī izmantoja gadījumu un pabāza galvu pa durvīm.
— Kāpēc mani traucē? — hercogs vaicāja, uzlikdams sev uz šķīvja milzīgu aļņa cepeša gabalu.
— Ieradies kurjers no Parīzes. Bet viņš var pagaidīt, kamēr brokastis…
— No Parīzes! — hercogs atkārtoja, izmezdams no rokas dakšiņu. — Jūs teicāt, kurjers no Parīzes? Bet no kā?
— No prinča, — pils pārzinis steidzās pavēstīt.
Tai laikā par princi sauca princi Kondē.
— Kurjers no prinča? — hercogs teica ar satraukumu, ko pamanīja visi klātesošie, un tas divkāršoja vispārējo ziņkārību.
Varbūt hercoga galvā pavīdēja doma, ka atgriezies laimīgais sazvērestību laiks, kad katrs durvju klaudziens viņu satrauca, katrā vēstulē bija valsts noslēpums un katrs kurjers nesa ziņas par bīstamām un samudžinātām intrigām. Iespējams, ka diženā prinča vārds vien parādījās kā spoks zem Bluā pils velvēm.
Hercogs atgrūda šķīvi.
— Vai pavēlēsiet kurjeram pagaidīt? — de Sanremī apvaicājās. Hercogienes skatiens iedvesa hercogam enerģiju, un viņš atbildēja:
— Nē, nē! Aiciniet viņu tūlīt pat! Kas viņš ir?
— Šejienes muižnieks, vikonts de Braželons.
— Ā, ļoti labi… Vediet viņu iekšā, Sanremī, vediet iekšā!
Teikdams šos vārdus savā parastajā cienīgumā, hercogs pārlaida skatienu visiem, kas atradās ēdamistabā, un tie visi — pāži un kalpotāji, nometa servjetes, nolika nažus un glāzes un nekārtīgā pūlī izgāja blakus istabā.
Kad Rauls de Braželons ienāca ēdamistabā, sekodams Sanremī, tā jau bija tukša.
Palicis viens, hercogs bija paguvis uzburt piedienīgu sejas izteiksmi.- Viņš nepagriezās, gaidīdams, kamēr pārzinis atvedīs kurjeru pie viņa. Rauls apstājās galda galā starp hercogu un hercogieni. Tad viņš zemu paklanījās viņas augstībai, izslējās un palika gaidām, lai hercogs sāktu runāt pirmais.
Hercogs, savukārt, nogaidīja, līdz aizslēgs durvis. Viņš negribēja pagriezties, lai pārliecinātos, vai tās ir aizvērtas. Tāda kustība nebūtu viņa
cienīga; tomēr viņš saspringti ieklausījās, vai slēdzene noklakšķēs, tā radot vismaz noslēpuma šķietamību.
Kad durvis bija aizslēgtas, hercogs pacēla acis uz vikontu un jautāja:
— Šķiet, ka jūs ieradāties no Parīzes?
— Tikko, jūsu augstība.
— Vai karalis ir vesels?
— Pilnīgi.
— Un karaliene?
— Viņas majestāte vēl joprojām cieš no sāpēm krūtīs. Taču pēdējo mēnesi viņai ir mazliet labāk.
— Man ziņoja, ka jūs esat ieradies pie manis no prinča. Tā, droši vien, ir kļūda!
— Nē, jūsu augstība. Princis uzdeva man nogādāt jums šo vēstuli un gaidīt atbildi.
Rauls bija nedaudz apmulsis no tik vēsas un ceremoniālas uzņem- šanas; viņa balss neapzināti kļuva klusāka, un savu sakāmo viņš pabeidza cr> gandrīz pusbalsī. Hercogs aizmirsa, ka viņš pats radījis šo noslēpumai- nību, un viņu atkal pārņēma bailes.
Viņš drūmi paņēma prinča Kondē vēstuli un atvēra tā, it kā tā būtu kāds aizdomīgs sūtījums. Lasot viņš aizgriezās, lai neviens nevarētu novērot viņa sejas izteiksmi.
Hercogiene visas šīs sava augstdzimušā laulātā drauga izdarības vēroja ar tādu pat satraukumu, kādu izjuta viņš pats.
Rauls nekustēdamies bezkaislīgi skatījās pa atvērto logu dārzā uz statujām.
— O,— pēkšņi hercogs izsaucās un starojoši pasmaidīja. — Tas tik ir patīkams pārsteigums! Tik labvēlīga vēstule no prinča! Izlasiet pati!
Galds bija tik plats, ka hercogs pats nevarēja pasniegt vēstuli hercogienei. Rauls pasteidzās to izdarīt, un tas viņam izdevās tik izveicīgi, ka hercogiene laipni pateicās viņam.
— Droši vien jūs zināt vēstules saturu? — hercogs pajautāja vikontam.
— Jā, jūsu augstība. Sākumā princis lika man nodot vēsti mutiski, bet pēc tam pārdomāja un uzrakstīja vēstuli.
— Lielisks rokraksts, — hercogiene teica, — bet es nekādi nevaru izlasīt…
— Izlasiet jūs, vikont, — hercogs noteica.
Rauls sāka lasīt.
Hercogs ar lielu uzmanību klausījās viņā. Lūk, kāds bija vēstules saturs:
„Jūsu gaišība!
Karalis dodas uz ārzemēm; Jums jau droši vien kļuvis zināms, ka drīz notiks Viņa Majestātes laulības. Karalim labpaticies uzdot man gādāt par apmešanās vietām šī ceļojuma laikā. Zinot, cik labprāt Viņa Majestāte pavadītu kādu dienu Bluā, gribētu lūgt Jums atļaut iekļaut manā maršrutā Jūsu pili. Ja nu, gadījumā, šis negaidītais lūgums sagādā neērtības Jūsu karaliskajai augstībai, tad ļoti lūdzu paziņot man par to ar vikonta de Braželona, mana kurjera, viena no maniem virsniekiem, starpniecību. Mans nospraustais maršruts ir atkarīgs no Jūsu karaliskās augstības lēmuma: ja nevarēšu braukt caur Bluā, mēs dosimies caur Vandomu vai Romorantēnu. Uzdrošinos cerēt, ka Jūsu augstība labvēlīgi uzņems manu lūgumu kā padevības apliecinājumu un vēlmi pakalpot Jums."
— Nekas nevarētu būt patīkamāk, — bilda hercogiene, kas lasīšanas laikā vairākkārt bija apmainījusies ar vīru skatieniem. — Te ieradīsies karalis! — viņa piebilda mazliet skaļāk nekā vajadzīgs, ja grib saglabāt kaut ko noslēpumā.
— De Braželona kungs, — hercogs turpināja, — nododiet pateicību princim Kondē un izsakiet manu atzinību par patīkamo pārsteigumu, ko viņš man sagādājis!
Rauls paklanījās. _
— Kad viņa majestāte ieradīsies?
— Visticamāk, ka šovakar.
— Kā tad uzzinātu manu atbildi, ja tā būtu noraidoša?
— Man pavēlēja tādā gadījumā pēc iespējas ātrāk atgriezties Božansī un nodot jūsu atbildi kurjeram, kurš to nekavējoties nogādātu princim.
— Tātad karalis ir Orleānā?
— Nē, daudz tuvāk; tagad viņa majestātei jau jābūt Megē.
— Vai viņu pavada galms?
— Jā, jūsu augstība.
— Ak! Es pavisam aizmirsu apjautāties par kardinālu!
— Viņa svētība, liekas, ir vesels.
— Vai viņa māsasmeitas ceļo kopā ar viņu?
— Nē, jūsu augstība; viņa svētība pavēlēja abām Mančīni* kundzēm doties uz Bruāžu; viņas ceļos pa Luāras kreiso krastu, bet galms — pa labo.
— Kā! Marija Mančīni arī atstās galmu? — jautāja hercogs, kura piesardzīgums nedaudz mazinājās.
— Pirmām kārtām Marija Mančīni, — Rauls atturīgi atbildēja.
Hercoga bālajā sejā pavīdēja viegls smaids, liecinādams par agrāko
samudžināto intrigu pieredzi.
— Pateicos jums, vikont de Braželon, — viņš sacīja. — Iespējams, jūs nevēlēsieties izpildīt vēl vienu manu rīkojumu — paziņot princim, ka viņa sūtnis man ļoti iepatikās; bet to es viņam pateikšu pats.
Rauls palocījās, pateikdamies par glaimojošo atsauksmi.
Hercogs deva zīmi sievai, un viņa pašķindināja zvanu. Tūdaļ ienāca Sanremī, un istabu piepildīja cilvēki.
— Kungi, — iesāka hercogs, — viņa majestāte parādījis man godu, vēlēdamies pavadīt dienu Bluā; ceru, ka karalim, manam brāļadēlam, nebūs jānožēlo manam namam parādītā žēlastība.
— Lai dzīvo karalis! — nevaldāmā sajūsmā iesaucās visi klātesošie un vispirms pats Sanremī.
Hercogs grūtsirdīgi nolieca galvu. Visu mūžu viņam bijis jāklausās, pareizāk sakot, jāpacieš šie saucieni. Viņš bija nomierinājies, jo jau sen nebija tos dzirdējis; un, lūk, jaunais karalis, dzīvs un vēl spožāks kā iepriekšējais, nostājās viņa priekšā kā rūgts izsmiekls.
Mančīni — itāļu ģimene, kardināla Mazarīni radinieki. Marija Mančīni (1639 — 1715) — Mazarīni māsasmeita, kurā bija iemīlējies jaunais Ludviķis XIV.
Hercogiene nojauta šī tramīgā un aizdomīgā cilvēka ciešanas. Viņa piecēlās no galda. Hercogs neapzināti sekoja viņas piemēram. Kalpotāji apstāja Raulu un sāka viņu izprašņāt; skanēja dūkoņa kā bišu stropā.
To pamanījusi, hercogiene paaicināja Sanremī.
— Tagad nav laika pļāpāt, jāķeras pie darba! — viņa teica neapmierinātas saimnieces tonī.
Sanremī pasteidzās izklīdināt pulciņu ap Raulu, un vikonts izgāja priekšistabā.
— Ceru, ka šim muižniekam tiks piedāvāts viss nepieciešamais? — hercogiene vēl piemetināja, griezdamās pie Sanremī.
Resnulis aizsteidzās pakaļ Raulam.
— Hercogiene pavēlēja piedāvāt jums paēst un atpūsties, — viņš teica, — jums pilī sagatavotas telpas.
— Pateicos jums, Sanremī kungs, — vikonts atbildēja. — Jūs zināt, cik ļoti man gribas drīzāk satikt tēvu.
— Zinu, zinu, vikont. Lūdzu, nododiet viņam manus visdziļākos cieņas apliecinājumus!
Rauls atvadījās no vecā muižnieka un devās savās gaitās.
Kad viņš gāja zem vārtu velves, pavadā vezdams zirgu, no ēnainās alejas dziļumiem viņu pasauca smalka balstiņa:
— Raula kungs!
Vikonts izbrīnā atskatījās un ieraudzīja tumšmatainu meiteni. Viņa pielika pirkstu pie lūpām un pastiepa viņam roku. Viņš šo meiteni nepazina.