Nosūtījis dāvinājuma rakstu karalim, kardināls pavēlēja sevi tai pašā dienā pārvest uz Vensenu. Karalis un galms viņam turp sekoja. Šī spīdekļa pēdējie stari tomēr vēl bija tik spoži, ka apslāpēja citas gaismas. Kā jau Geno bija pareģojis, slimība pastiprinājās: kardināls jau vairs necīnījās ar podagru, bet ar nāvi. Bailēm no nāves vēl pievienojās mokošas bailes, ka karalis pieņems piedāvāto dāvanu, kaut arī Kolbērs turpināja apgalvot, ka karalis naudu nepieņems.
Jo ilgāk dāvinājuma raksts neatgriezās, jo biežāk Mazarīni domāja, ka četrdesmit miljonu dēļ gan bija vērts riskēt, sevišķi ar tik apšaubāmu vērtību kā dvēsele. Būdams kardināls un premjerministrs, Mazarīni bija gandrīz ateists un katrā ziņā materiālists.
Tiklīdz iečīkstējās durvis, Mazarīni atskatījās, cerēdams, ka nelaimīgais dāvinājuma raksts tiek nests atpakaļ; vīlies cerībās, viņš vaidēdams atkrita gultā un pēc šī īsā aizmirstības mirkļa sajuta vēl spēcīgākas sāpes.
Austrijas Anna arī atradās kardināla tuvumā; kaut arī viņas sirds vecumā bija kļuvusi cietāka, viņa tomēr nespēja atteikt savu līdzjūtību mirstošajam — kā sieviete, apgalvoja vieni, kā valdniece, apstrīdēja citi. Ja varētu tā teikt, viņa jau iepriekš uzlika sēru masku savai sejai, un galms sekoja viņas priekšzīmei.
Nevēlēdamies izrādīt, kas notiek viņa sirdī, Ludviķis XIV neatstāja savu istabu, kur kopā ar viņu atradās viena no viņa zīdītājām. Jo tuvāk nāca viņa neatkarības laiks, jo viņš kļuva pacietīgāks un pieticīgāks, jo vairāk iegrima savās domās kā visi stiprie cilvēki, kam dzīvē ir savs mērķis, kas sakopo spēkus izšķirošajam mirklim.
Kardināls paslepus saņēma pēdējo svaidīšanu. Viņš palika uzticīgs savam paradumam visu slēpt un arī tagad cīnījās ar acīmredzamo patiesību. Viņš pieņēma viesus, gulēdams gultā, un izlikās, it kā viņa slimība būtu nejaušība.
Savukārt Geno nevienam neko neteica; kad iztaujāšana viņam galīgi apnika, viņš tikai atbildēja:
— Kardināls vēl nav vecs un ir spēka pilns. Tomēr likteni nevar mainīt. Ja cilvēkam lemts nomirt, tad viņš noteikti nomirs.
Viņš izteicās skopi un piesardzīgi, un sevišķi rūpīgi viņa vārdus apsvēra divi cilvēki: karalis un kardināls.
Par spīti Geno prognozēm, Mazarīni vēl joprojām cerēja vai arī, pareizāk sakot, tik meistarīgi spēlēja šo lomu, ka pat slīpētākos viltniekus, kuri apgalvoja, ka kardināla cerības ir mānīgas, tomēr pašus apmānīja kardināls.
Ludviķis jau divas dienas nebija redzējis kardinālu un nepārtraukti domāja par četrdesmit miljoniem, kuri tik ļoti nomocīja Mazarīni. Viņš arī nezināja, kāds ir premjerministra patiesais stāvoklis. Slepus no visiem viņš beidzot pieņēma lēmumu un lūdza tikšanos ar Mazarīni. Austrijas Anna, kas neatkāpās no kardināla, pirmā uzzināja par karaļa vēlēšanos un pateica to uztrauktajam kardinālam.
Ar kādu mērķi Ludviķis XIV lūdz viņam tikšanos? Vai, lai atdotu naudu, kā apgalvoja Kolbērs? Vai arī, lai pateiktos par dāvanu un atstātu naudu sev, kā domāja pats Mazarīni? Juzdams, ka šī neziņa viņu nogalinās, mirējs ne mirkli nešaubījās.
— Būšu laimīgs redzēt viņa majestāti! — viņš iesaucās, pamādams Kolbēram, kas sēdēja pie slimā gultas un tūlīt viņu saprata.
— Jūsu majestāte, — Mazarīni turpināja, griezdamies pie karalienes, — neatsakieties apliecināt karalim manu vārdu patiesīgumu.
Austrijas Anna piecēlās. Arī viņu satrauca šo četrdesmit miljonu liktenis, par kuriem pašlaik slepus domāja visi.
Kad viņa izgāja, Mazarīni ar grūtībām paslējās gultā un teica sekretāram:
— Ak, Kolbēr, kādas drausmīgas dienas!.. Tādas var nonāvēt cilvēku! Redzēsi, ka dokumentu neatdos.
— Pacietību, — Kolbērs atteica.
— Tu esi traks! Ieteikt man paciesties! Kolbēr, tu smejies par mani; es mirstu, bet tu man ieteic pagaidīt!
— Monsenjor, — Kolbērs teica ar savu parasto aukstasinību, — nevar būt, ka mani paredzējumi nepiepildītos. Karalis grib jūs redzēt; tas nozīmē, ka viņš atdos dāvinājuma rakstu personīgi.
— Tu domā?… es gan esmu pārliecināts, ka viņš grib man pateikties.
Šajā brīdī atgriezās Austrijas Anna: pa ceļam pie dēla viņa bija satikusi priekšistabā jaunu ārstu, kurš piedāvāja savus pakalpojumus, lai izdziedinātu kardinālu. Austrijas Anna ienesa vienu pulveri pārbaudei.
Mazarīni gaidīja ne jau to; viņš pat nepaskatījās uz pulveri.
— Ak, jūsu majestāte, — viņš teica, — tagad tam nav īstais laiks! Pirms divām dienām es piedāvāju karalim nelielu dāvanu. Droši vien aiz delikātuma viņa majestāte līdz šim negribēja par to runāt; tagad pienācis izšķirošais brīdis, un es jūs, majestāt, lūdzu: pasakiet man, vai karalis kaut ko ir nolēmis šajā lietā.
Karaliene dzīrās atbildēt. Mazarīni viņu atturēja.
— Runājiet patiesību! Visu svēto vārdā — patiesību! Nemāniet mirstošu cilvēku ar nepiepildāmām cerībām!
Šajā brīdī viņš uztvēra Kolbēra skatienu, kas pauda, ka viņš pieļāvis kļūdu.
— Es zinu, — Austrijas Anna atbildēja, saņēmusi kardināla roku, — jūs augstsirdīgi piedāvājāt karalim nevis nelielu dāvanu, kā jūs savā kautrībā to nosaucāt, bet gan milzīgu summu. Zinu, cik jums būs smagi, ja karalis…
Mirstošais Mazarīni klausījās viņā uzmanīgāk kā desmit veselie.
— Ja karalis… — viņš nomurmināja.
— Ja karalis, — Austrijas Anna turpināja, — nepieņems dāvanu, ko jūs viņam no sirds piedāvājat.
Mazarīni atkrita spilvenos, izmisumā atteikdamies no tālākas cīņas. Viņam pietika spēka un drosmes vēl uzmest Kolbēram tādu skatienu, kas izsaka vairāk nekā desmit garas poēmas.
— Jūs taču uzņemtu karaļa atteikumu kā apvainojumu, vai ne? — karaliene piemetināja.
Mazarīni grozījās uz. spilvena un neteica ne vārda. Karaliene nesaprata vai izlikās, ka nesaprot viņa izturēšanos.
— Tāpēc es centos palīdzēt karalim ar labu padomu, — viņa teica. Atradās cilvēki, kas apskauda slavu, kādu jums nesīs šī cēlā rīcība. Viņi centās iedvest karalim, ka viņam neklājas pieņemt jūsu dāvanu; bet es cīnījos jūsu labā un tik veiksmīgi, ka jums, šķiet, nevajadzēs pārdzīvot atteikuma rūgtumu.
— Ā! — Mazarīni čukstēja, pievērsis viņai savu miglaino skatienu. — Tas ir pakalpojums! Es ne mirkli to neaizmirsīšu tajās nedaudzajās stundās, kas man vēl atlikušas ko dzīvot!
— Jāatzīst, ka šis pakalpojums man sagādāja lielas pūles.
— Nolādēts! Es domāju gan!
— Kas jums kaiš?
— Es degu kā ugunīs! Degu!
— Vai jūs ļoti ciešai?
— Kā ellē!
Kolbērs bija gatavs izkrist vai cauri zemei.
— Jūs domājat, — Mazarīni jautāja karalienei, — jūs domājat, ka viņa majestāte… — viņš uz brīdi apklusa, — ka viņa majestāte nāks, lai man pateiktos?
— Jā, — karaliene atbildēja.
Mazarīni caururba Kolbēru ar iznīcinošu skatienu.
Šajā brīdi paziņoja par karaļa ierašanos priekšistabā, kas bija pilna ar cilvēkiem. Kolbērs izmantoja sacēlušos kņadu un pazuda ejā aiz kardināla gultas. Austrijas Anna sagaidīja dēlu, stāvēdama kājās. Ludviķis XIV ienāca pa durvīm un pievērsa skatienu mirējam. Kardināls nevēlējās pat pagriezties uz karaļa pusi, jo viņš no tā vairs neko negaidīja.
Kambarsulainis piestūma krēslu gultai. Ludviķis XIV paklanījās karalienei, tad kardinālam un apsēdās. Karaliene darīja to pašu.
Karalis atskatījās. Kambarsulainis saprata viņa skaitienu un deva zīmi galminiekam, kas tūlīt pat izgāja no istabas. Guļamistabā iestājās klusums. Jaunais karalis vienmēr izturējās bikli pret savu jaunības dienu skolotāju un svinigajā nāves bridi izjuta pret viņu vēl lielāku godbijību. Tāpēc viņš neuzdrošinājās uzsākt sarunu, apzinādamies, ka tagad katram vārdam ir sevišķa nozīme.
Kardinālu šobrīd mocīja tikai viena doma — par dāvinājuma rakstu. Viņš izskatījās izmocīts un drūmu skatienu, bet cēlonis bija nevis ciešanas, bet gan mokošās gaidas: lūk, tūlīt karalis pateiksies viņam, un zudīs pēdējā cerība atgūt naudu.
Mazarīni pirmais pārtrauca klusumu.
— Jūsu majestāte arī atbrauca uz Vensenu? — viņš vaicāja.
Karalis pamāja.
— Jūs parādījāt mirstošajam lielu žēlastību, — Mazarīni turpināja,— un es varēšu mierīgāk nomirt.
— Ceru, — karalis atbildēja, — ka es esmu atnācis nevis pie mirēja, bet pie slimnieka, kurš var izveseļoties.
Mazarīni pašūpoja galvu.
— Pēdējais apmeklējums, — viņš sacīja, — jā, pēdējais!
— Ja tas tā būtu, — karalis atbildēja, — tad es būtu ieradies, lai pēdējo reizi lūgtu padomu savam garīgajam vadītājam, kuram man par visu jāpateicas.
Austrijas Anna bija sieviete: viņa nespēja novaldīt asaras. Ludviķis arī šķita aizkustināts, bet visvairāk uztraucies bija Mazarīni, tikai pavisam cita iemesla dēļ. Iestājās klusums. Karaliene noslaucīja asaras. Karalis nomierinājās.
Mazarīni vai aprija ar acīm karali, juzdams, ka tuvojas pats izšķirošais brīdis.
— Kardināla kungs, mana apmeklējuma galvenais mērķis ir pateikties jums no sirds par pēdējo draudzības pierādījumu, kuru es saņēmu.
Kardināla vaigi iekrita, mute pavērās, un viņš ar pūlēm apspieda vissmagāko nopūtu savā dzīvē.
— Jūsu majestāte, — viņš teica, — es atraušu visu manai nabaga ģimenei, izputināšu visus savus radiniekus. Par to mani neviens nevainos, toties neviens neuzdrošināsies teikt, ka es atteicos visu upurēt savam karalim.
Austrijas Anna atkal sāka raudāt.
— Cienījamais kardināl, — karalis iebilda tik nopietni, kā viņa gados nevarētu gaidīt. — Man liekas, jūs mani īsti nesapratāt.
Mazarīni paslējās un atspiedās pret spilvenu.
— Neviens nedomā izputināt jūsu ģimeni un atņemt kaut ko jūsu radiniekiem… Tas nekad nenotiks!
Mazarīni nodomāja: „Ak tā, viņš droši vien atdos man kādas dru- pačas no šiem miljoniem; pacentīsimies izraut pēc iespējas lielāku kumosu."
— Jūsu majestāte, — skaļi viņš teica, — man ir liela ģimene, un manas krustmeitas cietīs trūkumu, kad manis vairs nebūs.
— Neuztraucieties par savu ģimeni, — karaliene steidzīgi iejaucās. — Jūsu draugi būs mūsu visdārgākie draugi. Jūsu krustmeitas būs manas meitas, karaļa māsas; viņš veltīs savu labvēlību visiem, ko jūs mīlat.
„ Vārdi!" — nodomāja Mazarīni, kas labāk par visiem zināja, ko ir vērti karaļu solījumi.
Ludviķis uzminēja mirstošā domas.
— Nomierinieties, godājamais Mazarīni kungs, — viņš teica ar skumju, bet zobgalīgu smaidu, — zaudējušas jūs, jūsu krustmeitas būs pazaudējušas savu galveno dārgumu, bet tomēr viņas paliks bagātākās mantinieces Francijā. Jūs man piedāvājāt viņu pūru…
Kardinālam aizrāvās elpa.
— Bet es to atdodu jums, — karalis pabeidza, sniegdams kardinālam dāvinājuma rakstu, par kuru domājot, kardināls bija mocījies divas dienas.
— Ā! Ko es jums teicu, kardināla kungs? — aiz. gultas kā viegla vēsmiņa atskanēja čuksts.
— Jūsu majestāte atdod man dāvinājuma rakstu! — Mazarīni iekliedzās tik priecīgā satraukumā, ka pavisam aizmirsa savu labvēļa lomu.
— Jūsu majestāte atdod četrdesmit miljonus! — iesaucās karaliene, kas bija tā satriekta, ka, savukārt, aizmirsa savu bēdu nomāktas sievietes lomu.
— Jā, jūsu majestāte, jā, kardināla kungs, — karalis teica, saplēsdams papīru, kuru Mazarīni vēl joprojām neuzdrošinājās paņemt. — Jā, es iznicinu dokumentu, kas izputina veselu ģimeni. Kardināla īpašums, ko viņš sakrājis, kalpodams man, pieder viņam, un nevis man.
— Jūsu majestāte, bet vai jūs esat padomājis, ka jūsu valsts kasē nav pat desmit tūkstošu ekiju? — Austrijas Anna iebilda.
— Majestāt, es spēru pirmo soli kā karalis un ceru, ka tas būs labs iesākums manam valdīšanas laikam.
— O, jums taisnība, jūsu majestāte! — Mazarīni iesaucās. — Tā ir patiešām cildena un augstsirdīga rīciba!
Viņš sāka rūpīgi izgludināt papīra gabaliņus, kas bija iekrituši viņa gultā, lai pārliecinātos, ka saplēsts patiešām ir oriģināls, nevis kopija. Beidzot viņam izdevās atrast strēmeli ar savu parakstu un, to atpazinis, viņš atkrita spilvenos, no prieka gandrīz zaudējis samaņu.
Nespēdama noslēpi savu sarūgtinājumu, Austrijas Anna pacēla acis un rokas pret debesīm.
— Ak, Dievs, jūsu majestāte! — Mazarīni atkārtoja. — Cik gan ļoti jūs svētīs un mīlēs manā ģimenē. Per Baccho,* ja kāds no maniem radiniekiem dos jums iemeslu būt neapmierinātam, sarauciet tikai uzacis, un es tūlīt pat celšos augšā no kapa.
Šī runa neradīja gaidīto iespaidu. Ludviķa domas pievērsās citām svarīgākām lietām.
Austrijas Anna juta, ka nespēs apslēpt dusmas par dēla augstsirdību un kardināla liekulību, tāpēc piecēlās un izgāja no istabas, nerūpēdamās par to, ka atklāj savas jūtas.
Mazarīni visu saprata un, baidīdamies, ka Ludviķis XIV nemaina savu lēmumu, pēkšņi sāka stenēt, lai novirzītu uzmanību uz citu pusi. Vēlāk tā rīkojās Skapēns lieliskajā Moljēra komēdijā, ko drūmais īgņa Bualo** iedrošinājās kritizēt.
Pamazām vaidi kļuva klusāki, bet, kad Austrijas Anna izgāja, tie apklusa pavisam.
— Kardināla kungs, vai jūs nevēlaties dot man kādu padomu? — karalis apjautājās.
— Jūsu majestāte, — Mazarīni atbildēja, — jūs jau tagad esat gudrības un saprāta iemiesojums; es nemaz nerunāju par jūsu cēlsirdību: šodienas rīcība pārspēj visus seno laiku un mūsdienu dižo cilvēku veikumus.
Karalis šīs uzslavas uzņēma vēsi.
— Jūsu runā skan tikai pateicība, — viņš teica. — Vai patiešām jūsu pieredze, kas pazīstama daudz vairāk nekā mana gudrība, saprātīgums un cēlsirdība, neliek dot man draudzīgu padomu, kas noderētu nākotnē?
Mazarīni mirkli padomāja.
— Jūsu majestāte tik daudz izdarīja manā labā, pareizāk sakot, manas ģimenes labā.
Velns parāvis (itāl.).
Bualo (1636 — 1711) — klasicisma dzejnieks uņ teorētiķis, kas kritizēja Moljēru par atkāpšanos no klasicisma estētikas normām.
— Nerunāsim par to, — karalis atteica.
— Es gribu jums kaut ko dot to četrdesmit miljonu vietā, no kuriem jūs tik augstsirdīgi atteicāties.
Ludviķis XIV ar žestu noraidīja šos glaimus.
— Es gribu, — Mazarīni turpināja, — dot jums kādu padomu, vienu vienīgu, kas ir dārgāks par četrdesmit miljoniem. Uzklausiet to.
— Klausos.
— Pieliecieties tuvāk, jūsu majestāte, jo es esmu ļoti vārgs. Tuvāk, vēl tuvāk!
Karalis pieliecās slimniekam.
— Jūsu majestāte, — Mazarīni teica tik klusi, ka šķita — tā ir aiz- kapa dvesma, kas saniedz karaļa ausis, — jūsu majestāte, nekad neņemiet sev pirmo ministru!
Ludviķis izbrīnā izslējās. Šis padoms atgādināja grēksūdzi. Šī patiesā Mazarīni grēksūdze bija dārgāka par visu. Mantojums, ko kardināls atstāja jaunajam karalim, bija tikai pieci vārdi, bet, kā jau Mazarīni teica, šie pieci vārdi bija vismaz četrdesmit miljonu vērti. Ludviķis uz mirkli apmulsa. Mazarīni turpretim izskatījās tā, it kā būtu pateicis visparastāko lietu.
— Izņemot jūsu ģimeni, jūs manai aizgādībai nevienu citu neuzticat? — karalis jautāja.
Aiz gultas aizkara bija dzirdams kluss troksnis.
Mazarīni saprata.
— Jā, jā, — viņš piebilda, — es gribu rekomendēt jūsu majestātei kādu gudru, godīgu un ļoti veiklu cilvēku…
— Kā viņu sauc?
— Jūs droši vien neesat dzirdējis viņa vārdu. Tas ir Kolbēra kungs, mans pārvaldnieks. Pārbaudiet viņu, — Mazarīni pārliecinoši turpināja, — visi viņa paredzējumi piepildās. Viņam ir vērīgs skatiens, un viņš ne reizes nav kļūdījies ne notikumu vērtējumā, ne, kas ir vēl pārsteidzošāk, cilvēkos. Es esmu daudz parādā jūsu majestātei, bet domāju, ka būšu savu parādu dzēsis, ja atstāšu jums Kolbēra kungu.
— Labi, — Ludviķis XIV izklaidīgi sacīja; viņš nebija dzirdējis Kolbēra vārdu un kardināla sajūsminātos vārdus uztvēra kā mirēja murgus.
Mazarīni atkrita atpakaļ spilvenos.
— Tagad ardievu, jūsu majestāte… Palieciet sveiks! — Mazarīni čukstēja. — Es esmu noguris, un man vēl veicams grūls ceļš, iekams es stāšos sava jaunā valdnieka priekšā. Ardievu, jūsu majestāte.
Jaunais karalis juta, ka viņa acīs sariešas asaras. Viņš pieliecās pie kardināla, kas šķita jau miris, un tad steidzīgi izgāja.