Gan mirējam, gan karalim nakts pagāja mokošās gaidās: mirstošais alka atpestīšanu no mokām, bel karalis brīvību.
Ludviķis nebija gājis gulēt.
Stundu pēc tam, kad karalis atstāja kardināla guļamistabu, viņš uzzināja, ka mirējs jūtas labāk un licis sevi apģērbt, safrizēt un nogrimēt, lai varētu pieņemt sūtņus. Līdzīgi Augustam, arī kardināls uzskatīja, ka dzīve ir milzīgs teātris, un gribēja nospēlēt savas komēdijas pēdējo cēlienu kā nākas.
Austrijas Anna vairs pie kardināla neparādījās; viņai tur vairs nebija ko darīt. Viņas neierašanos attaisnoja ar pieklājības prasībām. Starp citu, arī kardināls nejautāja pēc viņas: viņš pārāk labi atcerējās padomu, ko karaliene bija devusi dēlam.
Ap pusnakti, kad no Mazarīni vaigiem vēl nebija noņemti krāšļi, sākās agonija. Viņš vēlreiz pārlasīja testamentu. Tas pilnībā pauda viņa gribu. Baidīdamies, ka mantkārības nolūkos kāds varētu piespiest viņu kaut ko izmainīt testamentā, izmantojot viņa vājumu, viņš pavēlēja Kol- bēram, kas kā modrs sargs staigāja pa koridoru gar viņa guļamistabu, lai tas nevienu neielaiž.
Karalis bija ieslēdzies savos apartamentos un katru stundu sūtīja zīdītāju uz Mazarīni istabām; pavēlot sniegt viņam visprecīzākās ziņas par kardināla stāvokli.
Pusnakts stundā Geno izmēģināja pēdējo līdzekli, kas skaitījās visiedarbīgākais. Tais laikos uzskatīja, ka arī pret nāvi ir kādi maģiski līdzekļi.
Mazarini iedzēra zāles un uz kādām desmit minūtēm sāka justies labāk. Tūlīt viņš lika visiem pateikt, ka slimības gaitā nolicis lūzums uz labo pusi.
Kad karalis izdzirdēja šo jaunumu, uz viņa pieres izspiedās auksti sviedri. Viņš jau bija skatījis ataustam brīvību, un tāpēc tagad verdzība viņam šķita vēl nepanesamāka.
Toties nākamā ziņa visu pilnīgi izmainīja: kardināls tik tikko elpoja un ar pūlēm sekoja lūgšanām, ko pie viņa pagalvja lasīja abats no Svētā Niklāva baznīcas.
Ārkārtīgi uztraukts karalis staigāja pa istabu un pētīja dokumentus, ko bija izņēmis no lādītes, kuras atslēga bija tikai viņam.
Zīdītāja atgriezās jau trešo reizi un pavēstīja, ka Mazarīni pateicis kalambūru un pavēlējis nolakot viņam piederošo Ticiāna „Floru".
Beidzot ap diviem naktī karali pārmāca nogurums: jau diennakti viņš nebija gulējis. Viņu pārņēma miegs, kas jaunībā ir neuzveicams. Karalis tomēr nelikās gultā: viņš aizmiga krēslā. Ap četriem ienāca zīdītāja un pamodināja viņu.
— Nu? - karalis vaicāja.
— Jūsu majestāte, — līdzjūtīgi čukstēja zīdītāja, saņēmusi rokas, — viņš ir miris!
Karalis strauji pielēca kājās.
— Vai tas ir droši?
— Droši.
— Kas tev to teica?
— Kolbēra kungs.
— Vai viņš to noteikti zina?
— Viņš iznāca no guļamistabas un apgalvoja, ka pats pielicis spoguli pie kardināla lūpām.
— Ā, labi, — karalim izlauzās. — Kur tad ir Kolbērs?
— Viņš nupat atstāja kardināla guļamistabu.
— Un kurp viņš devās?
— Viņš sekoja man.
— Tātad viņš…
— Viņš ir šeit, jūsu majestāte, un gaida aiz durvīm, kad jums labpatiks viņu pieņemt.
Ludviķis piesteidzās pie durvīm, pats atrāva tās vaļā un koridorā ieraudzīja Kolbēru, kas nekustīgi stāvēja un gaidīja. Ieraudzījis melnai statujai līdzīgo stāvu, karalis nodrebēja, bet tad pamāja Kolbēram, lai tas seko viņam.
— Kungs, ko jūs atnāeāt man paziņot? — Ludviķis vaicāja, samulsis, ka uzminētas viņa patiesās domas un viņam nav izdevies tās noslēpt.
— Kardināla kungs ir miris, jūsu majestāte, un es atnesu jums viņa pēdējo sveicienu.
Karalis kļuva domīgs. Viņš uzmanīgi vēroja Kolbēru un atcerējās kardināla pēdējos vārdus.
— Jūs bijāt viņa svētības uzticams kalps, viņš pats man tā teica.
— Jā, jūsu majestāte.
— Jūs zināt vienu otru viņa noslēpumu?
— Visus.
— Man ir dārgi nelaiķa kardināla draugi un kalpi, un es parūpēšos, lai jūs pieņemtu manā dienestā.
Kolbērs paklanījās.
— Liekas, jūs esat finansists?
— Jā, jūsu majestāte.
— Cik es atceros, tad tieši man jūs neesat kalpojis?
— Atvainojiet, jūsu majestāte, bet man bija tas gods ieteikt kardināla kungam, kā katru gadu jūsu majestātes kasei var ieekonomēt trīssimt tūkstošus franku.
— Kā tad tos var ieekonomēt? — Ludviķis XIV jautāja.
— Vai jūsu majestāte zina, ka šveiciešu rota lentu galos nēsā sudraba mežģīnes?
— Zinu.
— Es ieteicu piešūt lentām mežģīnes no neīsta sudraba; neviens to nevar pamanīt, bet par simt tūkstošiem ekiju sešus mēnešus var barot veselu pulku un nopirkt desmit tūkstušus labu musketu vai arī uzbūvēt kuģi ar desmit lielgabaliem.
— Tiesa, — Ludviķis XIV piezīmēja un vēl vērīgāk ieskatījās Kol- bērā. — Pēc manām domām, šī ekonomija bija īsti vietā; gandrīz jāsmejas — kareivji nēsāja tādas pašas mežģīnes kā augstmaņi.
— Es esmu laimīgs, ka jūsu majestāte atzīst manu rīcību, — Kolbērs atbildēja.
— Vai jūs nodarbojāties tikai ar kardināla lietām? — karalis jautāja.
— Viņa svētība uzdeva man pārbaudīt arī finansu superintendanta rēķinus.
— Ā! — Ludviķis XIV iesaucās. Viņš jau grasījās atlaist Kolbēru, bet pēdējie vārdi viņu ieinteresēja. — Nelaiķa kardināls uzdeva jums kontrolēt Fukē kunga rēķinus? Un kādi tad ir rezultāti?
— Atklājās, ka ir deficīts, jūsu majestāte. Ja jūs atļausiet…
— Runājiet, Kolbēra kungs.
— Man jāsniedz jūsu majestātei daži paskaidrojumi.
— Nē, nevajag. Jūs taču pārbaudījāt rēķinus, pasakiet: kādi ir rezultāti?
— Tie ir vienkārši, jūsu majestāte… Viss ir tukšs, un naudas nav.
— Kungs, esiet uzmanīgāks. Jūs asi kritizējat Fukē kunga darbību, bet, pēc visu domām, viņš ir ļoti izdarīgs cilvēks.
Kolbērs vispirms pietvīka un tad nobālēja, juzdams, ka šai brīdī viņš uzsāk cīņu ar gandrīz tikpat varenu personu kā mirušais kardināls.
— Tieši tā, jūsu majestāte, viņš ir ļoti izveicīgs cilvēks, — Kolbērs atbildēja, zemu klanīdamies.
— Ja jau viņš ir tik izdarīgs, bet naudas tomēr nav, kas tad ir vainīgs?
— Jūsu majestāte, es neapsūdzu, bet tikai konstatēju faktus.
— Labi, sastādiet atskaiti un sniedziet man. Jūs sakāt, ka ir deficīts? Bet varbūt tas ir īslaicīgs: atkal būs kredīts un līdz ar to arī nauda?
— Nē, jūsu majestāte.
— Es saprotu, ka ne šajā gadā, bet varbūt nākošajā?
— Nākošais gads ir tāpat aptīrīts kā šis gads.
— Nu, vēl pēc gada.
— Arī tas ir aptīrīts.
— Ko jūs sakāt, Kolbēra kungs?
— Es apliecinu, ka ir iztērēti jau nākamo četru gadu ienākumi.
— Nāksies aizņemties.
— Jūsu majestāte, vajadzīgi trīs aizņēmumi.
— Es radīšu jaunus amatus un par tiem saņemšu naudu.
— Tas nav iespējams, jūsu majestāte: amatu jau ir pārāk daudz. Pircēji tos iegādājās, bet nepilda savus pienākumus. Bez tam superinten- danta kungs saņem trešo daļu no katra, un tā tautu aplaupa, bet jūsu majestātes kasei no tā nav nekāda labuma.
Karalis nepacietīgi sakustējās.
— Paskaidrojiet man to, Kolbēra kungs.
— Jūsu majestāte, izsakieties skaidrāk: kādus paskaidrojumus jūs vēlaties?
— Jums taisnība. Vispirms vajadzīga skaidrība. Nu tad tā. Ja šodien līdz ar kardināla kunga nāvi es esmu kļuvis īsts karalis un vēlēšos saņemt naudu?
— Jūsu majestāte to nesaņems.
— Dīvaini! Kā tad tā, mans superintendants nesagādās man naudu?
Kolbērs papurināja galvu.
— Ko tas nozīmē? Tātad mums ir tādi parādi, ka valsts ienākumi tos nesedz?
— Jā, jūsu majestāte.
Karalis sarauca pieri.
— Labi, — viņš teica, — es savākšu parādzīmes un panākšu, lai to īpašnieki samazina nodokļus un pārdod par lētākām cenām.
— Tas nav iespējams, jūsu majestāte: paradzīmes ir pārvērstas vekseļos, kuri ērtības labad un darījumu dēļ sadalīti tik sīki, ka tagad atrast oriģinālu vairs nav iespējams.
Ludviķis ar joprojām sarauktu pieri dziļā satraukumā staigāja pa istabu.
Pēkšņi viņš apstājās un teica:
— Ja tas viss ir taisnība, tad es esmu izputināts, pat vēl nesācis valdīt?
— Jā, jūs esat izputināts, — bezkaislīgi atteica rēķinvedis.
— Bet nauda taču kaut kur palika?
— Protams, jūsu majestāte, un iesākumam es atnesu ziņas par kardināla Mazarīni kapitālu, ko viņš nevēlējās pieminēt ne savā testamentā, ne citos dokumentos. To viņš uzticēja man.
— Jums?
— Jā, valdniek, un pavēlēja atdot to jūsu majestātei.
— Ko! Bez testamentā minētajiem četrdesmit miljoniem Mazarīni kungam bija vēl kāda nauda?
Kolbērs paklanijās.
— Šis cilvēks bija kā muca bez dibena! — karalis čukstēja. — No vienas puses — Mazarīni, no otras — Fukē; par abiem kopā viņiem varbūt ir vairāk par simt miljoniem. Nav ko brīnīties, ka manā kasē ir tukšums.
Kolbērs gaidīja, nekustēdamies ne no vietas.
— Vai summa, kuru jums jānodod man, ir vērā ņemama? — karalis vaicāja.
— Jā,jūsu majestāte, tā ir apaļa summiņa.
— Un cik?
— Trīspadsmit miljoni liru, valdniek.
— Trīspadsmit miljoni! — Ludviķa XIV izsaucienā skanēja priecīgas trīsas. — Jūs teicāt, trīspadsmit miljoni, Kolbēra kungs?
— Jā, trīspadsmit miljoni, jūsu majestāte.
— Un neviens par tiem nezina?
— Neviens.
— Vai tie ir pie jums?
— Jā, jūsu majestāte.
— Kad es varu tos saņemt?
— Pēc divām stundām.
— Kur tie ir?
— Kardinālam piederošās mājas pagrabā, ko es mantoju pēc viņa testamenta.
— Tātad jūs zināt kardināla testamentu?
— Man ir viņa parakstīta kopija.
Kolbērs izņēma no kabatas dokumentus un parādīja karalim. Karalis izlasīja punktu par mājas nodošanu.
— Bet šeit runāts tikai par māju un ne vārda par naudu.
— Par naudu atbild mana sirdsapziņa.
— Un Mazarīni jums uzticējās?
— Kāpēc gan ne, jūsu majestāte?
— Viņš… viņš bija tik neuzticīgs! Ka redzat, man viņš uzticējās.
Ludviķis izbrīnījies paskatījās uz Kolbēra paraupjo, bet izteiksmīgo
— Jūs esat godīgs cilvēks. Kolbēra kungs, — viņš sacīja.
— Tas nav vienkārši tikums, bel pienākums, — Kolbērs atturīgi atbildēja.
— Varbūt šī nauda pieder viņa ģimenei?
— Ja tā būtu, tad šī nauda būtu iekļauta testamentā, tāpat kā viss pārējais kardināla īpašums. Ja nauda piederētu viņa ģimenei, tad es, rakstot dāvinājuma rakstu, būtu to pievienojis četrdesmit miljoniem, ko kardināls piedāvāja jums.
— Ko! Dāvinājuma rakstu sastādījāt jūs?
— Es, jūsu majestāte.
— Vai kardināls jūs mīlēja? — karalis naivi apvaicājās.
— Es teicu viņa svētībai, ka jūsu majestāte dāvinājumu nepieņems, — Kolbērs pateica lai pašā mierīgajā balsī.
Ludviķis pārlaida roku pār pieri.
— Es vēl esmu pārāk jauns, lai valdītu pār cilvēkiem, — viņš čukstēja.
Kolbērs pagaidīja, kamēr karalis atgūsies.
— Kad pavēlēsiet atvest naudu, valdniek? — mazliet nogaidījis, Kolbērs prasīja.
— Šodien vienpadsmitos vakarā, lai neviens nezinātu, ka es to esmu saņēmis.
— Kur lai es to atvedu?
— Uz Luvru. Pateicos jums, Kolbēra kungs.
Kolbērs paklanijās un izgāja.
— Trīspadsmit miljoni! — iesaucās karalis, palicis viens. — Neticami!
Viņš nolaida galvu uz rokām un it kā iesnaudās.
Jau pēc mirkļa karalis pacēla galvu, sapurināja krāšņās matu cirtas, piecēlās un, atvēris logu, ļāva savu sakarsušo seju appūst svaigam rīta vējam, kas smaržoja pēc lapām un ziediem.
Horizonts laistījās rītausmā. Jaunā karaļa galvu apspīdēja pirmie saules stari.
— Tā ir manas valdīšanas rītausma, — Ludviķis XIV čukstēja. — Varbūt Dievs Tas Kungs man ar to sūta zīmi?..