No rīta pilī visi uzzināja par kardināla nāvi, bet no pils ši ziņa izplatījās pa pilsētu.
Ministri Fukē, Lions un Leteljē sapulcējās sēžu zālē uz apspriedi. Karalis tūlīt lika viņus paaicināt.
— Kungi, — viņš teica, — kardināla dzīves laikā es ļāvu viņam pārvaldīt manas lietas; tagad es pats ar tām nodarbošos. Jūs man dosiet padomus, kad es jums lūgšu. Varat iet!
Ministri izbrīnījušies saskatījās un tikko spēja noslēpt smaidu: viņi zināja, ka Ludviķis XIV, izaudzis pilnīgā neziņā par valsts lietām, aiz patmīlības uzņemas nepaceļamu nastu.
Fukē atvadījās no biedriem uz trepēm un sacīja viņiem:
— Mums tas ir pat labāk, kungi, — būs mazāk rūpju.
Viņš priecīgs iesēdās karietē.
Pārējie atgriezās Parīzē, mazliet nobažījušies par tādu lietas pavērsienu.
Desmitos karalis iegāja pie mātes un noturēja ar viņu slepenu apspriedi; pēc pusdienām viņš iesēdās slēgtā karietē un devās tieši uz Luv- ru. Tur viņš pieņēma daudzus galminiekus un apmierināts ievēroja vispārējo apmulsumu un ziņkārību.
Vakara viņš pavēlēja slēgt visas Luvras ieejas, izņemot ieeju no krastmalas. Tur viņš nostādīja divsimt šveiciešu sargus, kas ne vārda neprata franciski; viņiem tika pavēlēts ielaist tikai ratus un nevienu neizlaist.
Tieši vienpadsmitos velves atbalsojās smagi piekrautu ratu rīboņa, tad otru un beidzot trešo. Pēc tam aizveroties noskanēja restes.
Drīz pie karaļa kabineta durvīm kāds pieklauvēja. Karalis pats atslēdza durvis un ieraudzīja Kolbēru, kurš īsi pateica:
— Nauda ir jūsu majestātes pagrabā.
Ludviķis nokāpa pazemē, kuras atslēgu viņš jau no rīta bija iedevis Kolbēram, un pats apskatīja muciņas ar zeltu un sudrabu, ko bija atnesuši Kolbēram pilnīgi u/ticami ļaudis. Apskatījis muciņas, Ludviķis kopā ar Kolbēru atgriezās kabinetā. Pēdējais bija tikpat atturīgs, ne mazākā prieka izpausme nesatrauca viņa nesatricināmo mieru.
— Kungs, — karalis vaicāja, — kādu atalgojumu jūs vēlaties par tādu padevību un godīgumu?
— Nekādu, jūsu majestāte.
— Kā tā, nekādu? Vai jūs nevēlaties saņemt kādu amatu?
— Pat ja jūsu majestāte man nepiešķirs nekādu amatu, es tik un tā jums kalpošu. Es būšu labākais no karaļa kalpiem.
— Jūs būsiet finansu intendants.
— Jau ir superintendants, un viņš ir pati varenākā persona valstī.
— o, — Ludviķis nosarcis iesaucās, — vai jūs tā domājat?
— Viņš mani iznīcinās nedēļas laikā, valdniek. Jūsu majestāte uztic man kontroli; lai to veiktu, jābūt spējīgam, bet ko nozīmē intendants salīdzinājumā ar superintendantu?
— Jums vajadzīgs atbalsts… Tātad jūs man neuzticaties?
— Man jau bija tas gods pateikt jūsu majestātei, ka kardināla Mazarīni laikos Fukē kungs bija otrais cilvēks valstī; tagad Mazarīni ir miris, un Fukē kungs kļuvis par pirmo personu.
— Kungs, šodien jūs man varat teikt visu, ko vēlaties; bet neaizmirstiet, ka rīt es to vairs necietīšu.
— Tātad jūsu majestātei manis nevajadzēs?
— Jūs jau tagad neesat vajadzīgs, jo baidāties man kalpot…
— Es baidos tikai no tā, ka man neļaus jums kalpot.
— Ko tad jūs gribat?
— Lūdzu jūsu majestāti iecelt man palīgus intendatūrā.
— Tad amats zaudēs savu nozīmi.
— Toties nebūs bīstams.
— Izvēlieties.
— Es lūdzu Breteilu, Marēnu un Ervāru.
— Rīt viņi tiks nozīmēti.
— Pateicos, valdniek!
— Vai tas ir viss, ko jūs lūdzat?
— Uzdrošinos vēl palūgt…
— Ko?
— Atļaujiet man sasaukt tiesu palātu.
— Kāpēc?
— Lai tiesātu ierēdņus, kas pēdējos desmit gados atļāvušies pārkāpt savas tiesības.
— Bet… ko ar viņiem darīs?
— Trīs pakārs; pārējie visā atzīsies.
— Es nevaru sākt savu valdīšanu ar nāves sodiem, Kolbēra kungs.
— Labāk sākt nekā beigt ar sodiem, jūsu majeslate.
Karalis neko neatbildēja.
— Vai jūsu majestāte man nepiekrīt? — Kolbērs jautāja.
— Es padomāšu.
— Tad jau būs par vēlu.
— Kāpēc?
— Tāpēc ka, ja šos cilvēkus brīdinās, viņi izrādīsies daudz spēcīgāki par mums.
— Sasauciet liesu palātu.
— Es to darīšu nevilcinoties.
— Vai tagad ir viss?
— Nē, valdniek, vēl ir kāds ļoti svarīgs jautājums… Kādas tiesības jūsu majestāte piešķir šai intendantūrai?
— Nu… es nezinu… kādas parasti…
— Jūsu majestāte, man vajadzīgas tiesības lasīt visu saraksti ar Angliju.
— Tas nav iespējams. Anglijas depešas tiek atplēstas valsts padomē, tā bija arī kardināla laikos.
— Man likās, ka jūsu majestāte šorīt paziņoja, ka padomes vairs nebūs.
— Jā, paziņoju.
— Tādā gadījumā lai jūsu majestāte personīgi lasa vēstules, kas pienāk no Anglijas. Es jūs ļoti lūdzu.
— Labi, jūs tās saņemsiet un pēc tam ziņosiet man.
— Atļaujiet vēl pajautāt jūsu majestātei: ko man tagad darīt ar finansēm?
— Visu, ko neizdarīs Fukē kungs.
— To es arī gribēju zināt. Pateicos, jūsu majestāte, es aizeju mierīgs.
To pateicis, viņš izgāja. Ludviķis viņu pavadīja ar skatienu.
Kolbērs nepaguva paiet ne simt soļus no Luvras, kad ieradās kurjers no Anglijas.
Karalis steidzīgi atplēsa paketi un ieraudzīja Kārļa II vēstuli.
Lūk, ko Anglijas monarhs rakstīja savam karaliskajam brālim:
„Jūsu majestāte, jūs droši vien esat satraukts par kardināla Mazarīni slimību; bet tā kā tā ir bīstama, tā jums var kļūt derīga. Ārsti apgalvo, ka kardinālu gaida nāve.
Pateicos jūsu majestātei par labvēlīgo atbildi uz manu priekšlikumu par lēdiju Henrieti Stjuarti, manu māsu; pēc nedēļas princese ar savu svītu dosies uz Parīzi.
Mani aizkustina jūsu radnieciskā labvēlība, un es esmu priecīgs, ka tagad varu jūs saukt par brāli ar vēl lielākām tiesībām. Es ļoti priecājos, ka varu pierādīt jūsu majestātei, kādu uzmanību es pievēršu visam, kas ir svarīgs jums. Jūs slepeni nostiprināt Belilu. Veltīgi. Starp mums nekad nebūs kara. Jūsu pasākumi mani neuztrauc, bet skumdina… Jūs bez vajadzības tērējat miljonus; pasakiet to saviem ministriem un ticiet, ka manai policijai ir visprecīzākās ziņas. Mans brāli, ja kādreiz gadīsies, atbildiet man ar tādu pašu pakalpojumu."
Karalis nikni pašķindināja zvanu. Ienāca kambarsulainis.
— Tikko no šejienes izgāja Kolbēra kungs, viņš droši vien vēl ir ne: tālu. Pasauciet viņu!
Kambarsulainis jau gribēja izpildīt pavēli, bet karalis viņu apturēja.
„Nē, — viņš pie sevis teica, — nevajag… es noprotu šī cilvēka plānus. Belila pieder Fukē kungam; Belilu nostiprina, tātad Fukē organizē sazvērestību… Šīs sazvērestības atklāšana nozīmē superintendanta bojāeju; angļu vēstules atklāj šo sazvērestību; lūk, kāpēc Kolbērs vēlējās, lai viņa rokās katrā ziņā nonāktu sarakste ar Angliju… Es taču nevaru balstīties tikai uz šo cilvēku: tā ir tikai galva, bet man vajadzīgas arī rokas."
Pēkšņi Ludviķis priecīgi iesaucās.
— Man bija musketieru leitnants! — viņš teica kambarsulainim.
— Jā, jūsu majestāte, d'Artanjana kungs.
— Vai viņš ir atvaļināts?
— Tieši tā, jūsu majestāte.
— Noteikti sameklējiet viņu, un lai viņš ierodas pie manis rīt no rīta, tikko es būšu piecēlies.
Kambarsulainis paklanījās un izgāja.
— Man pagrabā ir trīspadsmit miljonu, — Ludviķis teica. — Kolbērs tagad pārzinās manu kasi, d'Artanjans — manu zobenu. Es esmu īsts karalis!