Dienā, kad Atoss ieradās Parīzē, viņš, kā mēs jau zinām, devās no karaļa pils uz mājām Sentonorē ielā.
Tur viņu gaidīja vikonts dc Braželons un sarunājās ar Grimo.
Sarunāties ar veco kalpu nepavisam nebija viegli; šo mākslu pārvaldīja tikai divi cilvēki — Atoss un d'Artanjans. Pirmajam tas izdevās tāpēc, ka Grimo centās panākt, lai viņš ierunājas; savukārt d'Artanjans prata ierosināt uz runāšanu veco Grimo.
Rauls centās no viņa izspiest stāstu par Atosa neseno braucienu uz Angliju; Grimo visu izstāstīja ar dažiem žestiem un ne vairāk, ne mazāk kā astoņiem vārdiem.
Vispirms viņš ar viļņveida rokas kustībām parādīja, ka viņi šķērsoja jūru.
— Tas bija kāds uzdevums? — Rauls jautāja.
Grimo apstiprinoši pamāja.
— Vai grāfam draudēja briesmas? — Rauls turpināja izjautāt.
Grimo viegli paraustīja plecus, kam bija jānozīmē: „Zināmā mērā".
— Kādas? — vikonts de Blaželons bija neatlaidīgs.
Grimo norādīja uz zobenu, uguni un musketi, kas ,karājās pie sienas.
— Tātad grāfam tur bija kāds ienaidnieks? — Rauls iesaucās.
— Monks.
Rauls turpināja:
— Dīvaini! Grāfs vēl joprojām uzskata mani par mazu zēnu un negrib dalīties ar mani ne briesmās, ne slavā, ko nes tādi pasākumi.
Grimo pasmaidīja.
Šai brīdī ieradās Atoss.
Pazinis sava kunga soļus, Grimo izskrēja viņam pretī, un saruna aprāvās.
Raulam tomēr gribējās saņemt atbildi uz savu jautājumu. Satvēris grāfa rokas, viņš dedzīgi, bet godbijīgi un reizē smagi vaicāja:
— Kā gan jūs varējāt doties bīstamā ceļojumā, neatvadījies no manis un neaicinājis palīgā manu zobenu? Tagad, kad es esmu pieaudzis, man jābūt jūsu atbalstam: jūs pats taču ieaudzinājāt manī vīrišķību. Ak, grāf, vai patiešām jūs gribējāt mani nolemt liktenim nekad mūžā vairs jūs neredzēt?
— Raul, kas jums teica, ka mans ceļojums bija bīstams? — grāfs jautāja, sniegdams Grimo apmetni un cepuri, kamēr tas atsprādzēja viņa zobenu.
— Es, — Grimo atbildēja.
— Kāpēc? — Atoss stingri noprasīja.
^C) Grimo apjuka. Rauls aizsteidzās viņam priekšā ar atbildi:
— Kāpēc gan krietnais Grimo man nedrīkst teikt patiesību par jums? Kurš tad vēl jūs mīlēs un palīdzēs jums, ja ne es?
Atoss neatbildēja. Viņš ar laipnu rokas mājienu atlaida Grimo un tad apsēdās krēslā; Rauls stāvēja viņa priekšā.
— Katrā ziņā jums bija neparasts ceļojums… — Rauls turpināja. — Jums draudēja uguns un ieroči…
— Nerunāsim par to, — Atoss laipni teica. — Patiešām es devos ceļā pēkšņi; pakalpojums, ko vajadzēja izdarīt karalim Kārlim II, lika man pasteigties ar aizbraukšanu. Mani ļoti aizkustina jūsu nemiers; es zinu, ka varu uz jums paļauties. Vai manas prombūtnes laikā jums nekā netrūka, vikont?
— Nē, grāf.
— Es liku, lai Blezuā jums izsniedz simt pistolus, ja jums būs vajadzīga nauda.
— Es neesmu saticis Blezuā.
— Tātad jūs iztikāt bez naudas?
— Man bija palikuši trīsdesmit pistoli par pārdotajiem zirgiem, ko es ieguvu pēdējā karagājienā, un, bez tam, pirms trim mēnešiem ar prinča Kondē laipno gādību es vinnēju divsimt pistolus.
— Jūs spēlējat kārtis… Raul, man tas nepatīk.
— Nē, grāf, es nekad nespēlēju, bet reiz vakarā Šantiljī princis lika man pārņemt viņa kārtis, jo pie viņa ieradās karaļa kurjers. Pēc tam viņš pavēlēja, lai es paturu sev vinnestu.
— Vai tāds ir prinča paradums? — saraucis pieri, Atoss mierīgi apvaicājās.
— Jā, grāf, princis katru nedēļu parāda tādu labvēlību kādam no savas svītas. Viņa augstībai ir piecdesmit muižnieku; toreiz bija mana kārta.
— Labi! Vai jūs bijāt Spānijā?
— Jā, man bija ļoti lielisks ceļojums, es redzēju daudz ko interesantu.
— Jau mēnesis, kopš jūs atgriezāties?
— Jā, grāf.
— Un ko jūs darījāt visu šo mēnesi?
— Pildīju savu dienestu, grāf.
— Jūs neatjājāt pie manis uz Lafēru?
Rauls nosarka. Atoss paskatījās uz viņu ar vērīgu mieru savās rāmajās
acis.
— Veltīgi jūs man neticat, — Rauls teica. — Es nosarku neviļus; jūsu uzdotais jautājums modināja manī daudzas atmiņas, un tās mani satrauca. Es jums nemeloju.
— Es zinu, Raul, jūs nekad nemelojat; jūs veltīgi uztraucaties. Es tikai gribēju jums teikt…
— Es labi saprotu, grāf, jūs gribējāt man vaicāt, vai es esmu bijis Bluā?
— Jā, Raul.
— Es neesmu bijis Bluā un redzējis to personu, par kuru jūs domājat.
Raula balss trīcēja. Atoss, kurš nekļūdīgi uztvēra vissmalkākās jūtu nianses, tūlīt piebilda:
— Raul, jūs atbildat man ar smagu sirdi, jūs ciešat…
— Jā, ļoti, ļoti! Jūs man aizliedzāt doties uz Bluā un redzēties ar Luīzi de Lavaljēru.
Jauneklis apravās. Viņam palika izrunāt šo burvīgo vārdu; tas glāstīja lupas, bet viņa sirds plīsa vai pušu.
— Es pareizi darīju, Raul. — Atoss steidzīgi iebilda. — Mani nevar saukt par pārāk stingru vai netaisnīgu tēvu; es cienu īstu mīlestību, bet ari rūpējos par jūsu nākotni… Sākas jaunas valdīšanas rītausma; jauno un bruņinieciski dedzīgo karali vilina karš. Viņam vajadzīgi jauni un brīvi cilvēki, kas ar sajūsmu meslos kaujā un krizdami sauktu: „Lai dzīvo karalis!". nevis stenētu: ..Paliec sveika, mana sieva!.." Jā, Raul, es vēlreiz atkārtošu: ticiet, ka es vēlos tikai vienu — būt jums derīgs, un sapņoju tikai par to, lai redzētu jūs laimīgu, domādams, ka ar laiku jūs varat kļūt par izcilu cilvēku. Palieciet viens, un jūs sasniegsiet vairāk un nonāksiet pie mērķa ātrāk.
— Grāf, jūs pavēlat, — Rauls padevīgi atteica , — un es jums paklausu.
— Pavēlu! — Atoss iesaucās. — Lūk, kā jūs man atbildat! Es pavēlu! O, jūs manus vārdus uztverat pavisam citādi un nesaprotat manus nodomus! Es nepavēlu, bet lūdzu.
— Nē, grāf, jūs pavēlējāt, — vikonts neatlaidās. — Un, pat ja jūs tikai lūgtu, jūsu lūgumi ietekmē mani vairāk nekā pavēles. Es neesmu redzējis Luīzi de Lavaljēru.
— Jūs tomēr ciešat! Jūs ciešat! — grāfs uzstāja.
Rauls neko neatbildēja.
— Es redzu jūsu bālumu; redzu, cik jūs esat skumjš. Vai jūsu jūtas ir tik stipras?
— Tās ir kaislīgas, — Rauls atbildēja.
— Nē… tas ir pieradums…
— Ak, grāf, jūs zināt, ka es biju ilgā ceļojumā un divus gadus nodzīvoju tālu no viņas. Šķiet, ka nekāds pieradums neizturēs divus gadus ilgu šķiršanos… Un kas iznāca? Pēc atgriešanās es viņu mīlēju — es neteikšu stiprāk, jo tas nav iespējams, — bet tāpat kā agrāk. Luīze de Lavaljēra ir mana vienīgā iemīļotā, bet jūs man esat dievs zemes virsū… Jūsu dēļ es esmu gatavs visu upurēt.
— Veltīgi, — Atoss iebilda. — Man vairs nav nekādu tiesību jūs ietekmēt. Vecums jūs ir atbrīvojis, jums pat nav vajadzīga mana piekrišana. Starp citu, pēc visa, ko jūs man teicāt, es jums nevaru liegt savu piekrišanu. Preciet Luīzi de Lavaljēru, ja jūs vēlaties.
Rauls notrīcēja, bet tūlīt pat atbildēja:
— Cik jūs esat labs, grāf! Es esmu jums tik pateicīgs! Es tomēr nepieņemu jūsu atļauju.
— Jūs atsakāties?
— Savā sirdī jūs esat pret šīm laulībām: jūs man neizvēlējāties šo līgavu.
— Taisnība.
— Ar to pietiek, lai es neuzstātu; es pagaidīšu.
— Uzmanieties, Raul! Tas, ko jūs sakāt, ir ļoti nopietni.
— Zinu, es pagaidīšu.
— Ko? Manu nāvi? — Atoss rūgti jautāja.
— Grāf! — Raula balsī ieskanējās patiesas asaras. — Kā jūs varat tik cietsirdīgi apvainot mani! Es taču nekad neesmu jums licis žēloties par sevi!
— Mīļais dēls, jums taisnība, — Atoss atbildēja, veltīgi pūlēdamies apslēpt savu uztraukumu. — Es nemaz negribēju jūs apvainot; es tikai nesaprotu, ko jūs gaidīsiet… varbūt, kad pārstāsiet mani mīlēt?
— Nē, nē, grāf!.. Es labāk pagaidīšu, kamēr jūs mainīsiet savas domas.
— Es vēlos jūs pārbaudīt, Raul. Tāpat es gribu redzēt, vai gaidīs arī Luīze de Lavaljēra.
— Ceru.
— Piesargieties, Raul. Un ja nu viņa negribēs gaidīt? Ak, jūs vēl esat tik jauns un cēlsirdīgs, jūs uzticaties cilvēkiem… Sievietes ir tik nepastāvīgas!
— Jūs nekad man neesat teicis neko sliktu par sievietēm; jūs nekad par tām nesūdzējāties. Kāpēc tad tagad jūs pārmetat viņām Luīzes de Lavaljēras dēļ?
— Tiesa, — Atoss nolaida acis, — es nekad jums neteicu neko sliktu par sievietēm; man nekad nebija jāžēlojas par tām, un Luīze de Lavaljēra man nav devusi iemeslu šaubīties par viņu. Bet, domājot par nākotni, jāparedz visretākās iespējas un pat neiespējamais! Bet ja nu Luize de Lavaljēra negribēs jūs gaidīt?
— Nesaprotu…
— Ja viņa pievērsīsies kādam citam?
— Jūs gribat teikt, ja viņa iemīlēs kādu citu? — Rauls ar šausmām balsī apvaicājās.
— Jā.
— Nu tad, grāf, es nogalināšu šo cilvēku, — Rauls vienkārši atbildēja. — Es nogalināšu katru, ko izvēlēsies Luīze de Lavaljēra. Es cīnīšos, kamēr mani vai nu nogalinās vai arī Luīze atkal mani iemīlēs.
Atoss sarāvās.
— Man likās, — viņš dobji teica, — jūs tikko mēģinājāt mani pārliecināt, ka esat gatavs manā labā upurēt visu.
— O! — Rauls, drebēdams uztraukumā, iesaucās. — Vai tad jūs aizliegsiet man cīnīties divkaujā?
— Un ja nu aizliegšu?
— Jūs varat aizliegt man cerēt, grāf; bet jūs nevarat aizliegt man mirt.
Atoss uzmeta skatienu Raulam.
Šos vārdus Rauls pateica neparasti dobjā balsī, viņa skatiens bija drūms.
— Pietiek, — Atoss pārtrauca ilgo klusuma brīdi. — Pietiek runāt par tik skumju tēmu. Mēs abi pārspīlējam. Dzīvojiet šodienai, Raul; izpildiet dienestu, mīliet Luīzi de Lavaljēru, tas ir, rīkojieties kā īsts vīrietis, jūs taču tagad est pieaudzis cilvēks. Tikai neaizmirstiet, ka es jūs bezgalīgi mīlu, un jūs, kā pats teicāt, arī mīlat mani.
— Ak, grāf! — vikonts iesaucās, piespiezdams pie krūtīm Atosa roku.
— Labi, mans bērns… Tagad ejiet, man jāatpūšas… Starp citu, kopā ar mani no Anglijas atgriezās d'Artanjans; jums jāsatiekas ar viņu.
— Ar lielāko prieku. Es ļoti mīlu d'Artanjana kungu!
— Un pareizi darāt; viņš ir visgodīgākais cilvēks un visdrosmīgākais kareivis. Uz redzēšanos, Raul.