Kad pirmais izbrīns pārgāja, d'Artanjans pārlasīja vēstuli vēlreiz.
— Dīvaini, ka karalis aicina mani.
— Vai tad nav iespējams, ka karalis nožēlo tik uzticama cilvēka kā jūs aiziešanu? — Rauls iebilda.
— Oho! Tas tik būtu brīnums, mīļo Raul! — musketieris atteica, piespiesti iesmiedamies. — Ja jau karalis nožēlotu, tad nebūtu mani atvaļinājis. Nē, nē, te slēpjas kas labāks vai drīzāk ļaunāks, kā tev labāk patīk.
— Ļaunāks? Kas tad?
— Tu esi jauns, uzticīgs, labs… Kaut es būtu tavā vietā! Divdesmit četri gadi, pierē nevienas grumbiņas, bet galvā — nekādu rūpju, ja nu vienīgi sirdslietas… Ak, Raul, kamēr vēl tev nav smaidījuši karaļi, un karalienes nav uzticējušas savus noslēpumus, kamēr tu neesi apbedījis divus kardinālus — tīģeri un lapsu… Bet kam visas šīs blēņas?.. Mums jāšķiras, Raul!
— Cik jūs esat noskumis!
— Ja, tā nav joka lieta… Klausies, es gribu tev uzticēt nopietnu uzdevumu.
— Es jūs klausos, dārgo d'Artanjan.
— Brīdini tēvu par manu aizbraukšanu.
— Vai jūs aizbraucat?
— Pasaki tēvam, ka es aizbraucu uz Angliju un dzīvošu tur savā muižā.
— Uz Angliju!.. Bet karaļa pavēle?
— Tu esi bezgala naivs. Vai tu domā, ka es iešu uz Luvru un nodošu sevi kronētā vilcēna ķetnās?
— Vilcēna? Karaļa? Ševaljē, jūs esat jucis!
— Gluži otrādi, es vēl nekad neesmu bijis tik saprātīgs. Tātad tev nav ne jausmas, ko ar mani grasās darīt Ludviķa Taisnīgā* cienījamais dēls?.. Velns parāvis, tādas jau ir politiķu parašas!.. Viņš grib mani ietupināt Bastīlijā…
— Par ko? — Rauls iekliedzās, satriekts par dzirdēto.
— Par ko? — Par to, ko es viņam pateicu toreiz Bluā… Es toreiz pārsteidzos, un viņš nav aizmirsis…
— Ko tad jūs viņam pateicāt?
— Ka viņš ir skops, gļēvs muļķis.
Ludviķis Taisnīgais — Ludviķis XIII
— Ak, Dievs! Vai patiešām jūs izteicāt tādus vārdus?
— Varbūt citiem vārdiem, bet jēga bija tieši tāda.
— Karalis taču varēja arestēt jūs pat tad!
— Kam tad viņš to pavēlētu? Toreiz taču es komandēju musketierus; man būtu pašam sevi jāved uz cietumu. Bet es ar to nebūtu mierā un sāktu pretoties pats sev. Tad es aizceļoju uz Angliju, un d'Artanjans bija nozudis. Tagad kardināls ir miris vai mirst. Uzzinājuši, ka es esmu šeit Parīzē, un tvarsta mani.
— Tātad kardināls jūs aizstāvēja?
— Kardināls mani pazina. Viņš kaut ko zināja par mani, bet es par viņu… Mēs pratām novērtēt viens otru… Atdodams .velnam dvēseli, viņš, droši vien, ieteicis Austrijas Annai nogādāt mani drošā vietā. Dodies ātrāk pie tēva un izstāsti viņam visu. Paliec sveiks!
— Dārgais d'Artanjan, — Rauls skumji teica, paskatījies pa logu, — jūs nevarat nekur aizbēgt.
— Kāpēc?
— Lejā jūs gaida šveiciešu rotas virsnieks.
— Nu un tad?
— Viņš jūs arestēs.
D'Artanjans sāka smieties.
— Jā, es zinu, jūs pretosieties, cīnīsieties, cīnīsieties ar viņu un uzveiksiet, bet tā taču ir dumpošanās. Jums taču kā virsniekam jāievēro disciplīna.
— Kāds tu vēl esi bērns! Velns parāvis! Cik cēlsirdīgs un prātīgs! — d'Artanjans iesaucās.
— Vai jūs man piekrītat?
— Jā, bet es neiešu uz ielas, kur stāv tas stulbenis, bet gan pazudīšu pa sētas vārtiņiem. Stallī man stāv zirgs, un pie tam labs. Es to nodzīšu — mani līdzekļi to atļauj — un, mainot zirgus, vienpadsmit stundās nokļūšu līdz Buloņai. Es zinu ceļu… Raul, pasaki tikai tēvam…
— Ko?
— Pasaki viņam… tas, par ko viņš zina, ir noslēpts pie Planšē… viss, izņemot vienu piektdaļu…
— Esiet uzmanīgs ševaljē. Ja jūs aizbēgsiet, tad teiks… ka jūs no- bijāties.
— Kas uzdrošināsies to teikt?
— Kaut vai pats karalis.
— Un tad? Viņš teiks patiesību… es baidos.
— Un vēl… jūs būsiet atzinis sevi par vainīgu…
— Kur?
— Noziegumos, kuros jūs apvaino.
— Atkal taisnība!.. Tātad tu iesaki man gluži vienkārši doties uz Bas- tīliju?
— Grāfs de Lafērs ieteiktu to pašu.
— Velns parāvis, es arī to zinu, — d'Artanjans domīgi teica. — Tev taisnība, es nedrīkstu bēgt. Bet ja nu mani iesēdina Bastīlijā?..
— Mēs jūs atbrīvosim, — Rauls mierīgi un noteikti atbildēja.
— Velns parāvis! — d'Artanjans iesaucās, satverdams Raula rokas. - To tu lieliski pateici, draugs! īsts Atoss! Labi, es eju! Neaizmirsti manu pēdējo uzdevumu!
— Izņemot vienu piektdaļu, — Rauls atkārtoja.
— Jā, tu esi lielisks, manu zēn. Vēl piemetini, ka, ja jūs mani neatbrīvosiet no Bastīlijas un es tur nomiršu… tādi gadījumi ir bijuši, un es būšu draņķīgs cietumnieks, kaut arī kā cilvēks es neesmu slikts… tad trīs piektdaļas es atstāju tev, bet vienu piektdaļu tavam tēvam.
— Ševaljē!
— Velns parāvis! No piemiņas mesas es jūs atbrīvoju.
D'Artanjans noņēma no sienas zobena siksnu, piesprādzēja zobenu,
paņēma cepuri, pie kuras bija piesprausta jauna spalva, un pastiepa Raulam roku. Rauls metās viņa apkampienos.
Iedams cauri tirgotavai, musketieris paskatījās uz pārdevējiem, kas vēroja šo ainu ar dalītām jūtām, kur jaucās lepnums un bailes, pa ceļam d'Artanjans iebāza roku kastē ar korintēm un devās pie virsnieka, kas filozofiskā mierā gaidīja viņu pie tirgotavas durvīm.
— Paskat tik, pazīstama seja!.. Tas esat jūs, Fridrih!— musketieris jautri iesaucās. — Ehē, tātad mēs sākam arestēt draugus!
— Arestēt! — pārdevēji čukstēja.
— Sveicināts, d'Artanjana kungs, — šveicietis teica.
— Vai man jums jāatdod savs zobens? Brīdinu, ka tas ir garš un smags. Atstājiet man to līdz Luvrai, es izskatīšos muļķīgi^ iedams pa ielu bez zobena, bet jūs izskatīsieties vēl muļķīgāk, soļodams ar diviem zobeniem.
— Karalis neko par to neteica, — šveicietis atbildēja. — Varat atstāt zobenu pie sevis.
— Ļoti laipni no karaļa. Iesim!
Fridrihs nebija no runīgajiem, bet d'Artanjans nejuta sevišķu vēlēšanos sarunāties. No Planšē bodītes līdz Luvrai nebija tālu, un viņi desmit minūšu laikā sasniedza pili.
Satumsa vakars.
Šveicietis ieveda d'Artanjanu karaļa kabineta priekštelpā, paklanījās un. ne vārda neteicis, izgāja.
D'Artanjans vēl nepaguva izdomāt, kādēļ viņam atstāja zobenu, kad atvērās kabineta durvis un kambarsulainis pasauca:
— D'Artanjana kungs!
Musketieris saslējās un mierīgi iegāja kabinetā, rādīdams bezrūpīgu
seju.
Karalis sēdēja pie galda un rakstīja. Izdzirdējis musketiera soļus, viņš nepagriezās un pat nepacēla galvu.
D'Artanjans atnāca līdz istabas vidum un, redzēdams, ka karalis negrib viņu ievērot — tas nesolīja neko labu, — pagriezās pret Ludviķi ar muguru un sāka pētīt sienu freskas un plaisas griestos.
Šo manevru pavadīja mēms monologs: „Ā, tātad tu gribi mani pazemot, tu kuru es pazīstu kopš bērnības un kuru es glābu kā paša dēlu, kam es kalpoju kā Dievam, tas ir, pilnīgi nesavtīgi! Pagaidi vien, gan tu redzēsi, uz ko spējīgs cilvēks, kas kardināla, īstā kardināla klātbūtnē dziedāja hugenotu dziesmas!"
Šai brīdī Ludviķis XIV pagriezās.
— Jūs esat šeit, d'Artanjana kungs? — viņš jautāja.
— Šeit, jūsu majestāte, — d'Artnjans tūlīt atsaucās.
— Pagaidiet, es tūlīt pabeigšu rēķinu.
D'Artanjans klusēdams paklanījās.
„Tas ir diezgan pieklājīgi, — viņš nodomāja. — Pret to nav ko iebilst."
Ludviķis ar vienu spalvas vilcienu parakstījās un nikni aizmeta spalvu sāņus.
„Labi, dusmojies vien, — d'Artanjans domāja, — man būs vieglāk; kad mēs ar tevi sarunājāmies, Bluā, es tev nepavisam nepateicu visu."
Ludviķis piecēlās, pārlaida roku pār pieri, tad apstājās d'Artanjana priekšā un paskatījās uz viņu valdonīgi, bet laipni.
„Ko viņš no manis grib? — musketieris domāja. — Būtu nu ātrāk sācis runāt."
— Kungs, — karalis iesāka, — jūs varbūt zināt, ka kardināls ir miris?
— Zinu, jūsu majestāte.
— Tātad jūs zināt, ka tagad es valdu pats?
— Tādēļ nemaz kardinālam nevajadzēja mirt: karalis var valdīt vienmēr, ja vēlas.
— Jā, bet vai atceraties, ko jūs man teicāt Bluā?
„Tad, lūk, kas! — d'Artanjans nodomāja. — Es neesmu kļūdījies. Jo labāk. Tātad man joprojām ir pareiza nojauta."
— Jūs neatbildat? — karalis vaicāja.
— Liekas, atceros, jūsu majestāte.
— Ja jūs esat aizmirsis, tad es jums atgādināšu! Klausieties uzmanīgi, lūk, ko jūs man teicāt.
— O, es klausos ar vislielāko uzmanību. Saruna droši vien mani ieinteresēs.
Ludviķis vēlreiz paskatījās uz musketieri. D'Artanjans paglaudīja cepures spalvu, uzskrullēja ūsas un sāka gaidīt bez mazāko baiļu izpausmes.
Karalis turpināja:
— Atvaļinoties jūs man pateicāt visu patiesību?
— Jā jūsu majestāte.
— Tas ir, jūs pateicāt man visu, ko uzskatījāt par patiesu attiecībā uz manām domām un rīcību? Tas jau ir daudz. Sākumā jūs teicāt, ka kalpojat manai ģimenei trīsdesmit četrus gadus un esat noguris…
— Tā ir, jūsu majestāte.
— Pēc tam atzināties, ka nogurums ir tikai iegansts, bet īstais cēlonis — neapmierinātība.
— Es patiešāam biju neapmierināts, bel. nekad un nekur savu neapmierinātību neizpaudu. Ja es kā godīgs cilvēks atklāti atzinos savā neapmierinātībā jūsu majestātei, tad man pat prātā nav nācis runāt par to kāda cita klātbūtnē.
— Neatvainojieties, d'Artanjana kungs, un klausieties tālāk. Izteicis savu pārmetumu, jūs saņēmāt manu solījumu. Es jums teicu:"Pagaidiet!.." Tā bija?
— Jā, tā ir taisnība, tāpat kā tas, ko man bija tas gods atbildēt jūsu majestātei.
— Jūs man atbildējāt:"Gaidīt! Nē es nevaru. Izpildiet savu solījumu tūlīt pat!.." Es jums atkārtoju, nevajag atvainoties… Tas bija ļoti saprotami, bet savu karali jūs nežēlojāt, d'Artanjana kungs.
— Kā tad vienkāršs zaldāts var žēlot karali! Apžēlojieties, majestāti
— Jūs ļoti labi saprotat mani. Jūs lieliski zināt, ka toreiz mani vajadzēja pažēlot; tai laikā es nebiju valdnieks un cerēju tikai uz nākotni. Kad es ieminējos par šo nākotni, jūs man atcirtāt:"Atvaļiniet mani… nekavējoties!"
D'Artanjans kodīja ūsas.
— Tiesa, — viņš čukstēja.
— Jūs mani nemierinājāt, kad es atrados bēdīgā situācijā, — karalis piebilda.
— Ja es toreiz neglaimoju jūsu majestātei, tad es tomēr jūs nenodevu, — d'Artanjans iebilda, lepni pacēlis galvu. — Es nesavtīgi lēju savas asinis, es sargāju durvis kā suns, labi zinādams, ka man nepametīs ne maizi, ne kaulu. Dzīvodams trūkumā, es nekad neko nelūdzu, tikai atvaļināt mani no dienesta, ko jūsu majestāte jau pieminēja.
— Es zinu, jūs esat godīgs cilvēks… bet es biju jauns, un jums vajadzēja mani saudzēt… Ko jūs varējāt pārmest karalim?.. To, ka viņš nesniedza palīdzību Kārlim II… Vēl vairāk: to, ka viņš neapprecēja Mariju Mančīni?
To teikdams, karalis vērīgi skatījās uz musketieri.
„A, — d'Artanjans domāja. — Viņš ne tikai visu atceras, bet arī nojauš patiesību!"
Ludviķis turpināja:
Jūsu nosodījums skāra gan karali, gan cilvēku… Mans vājums… jā, jūs uzskatījāt to par vājumu…
D'Artanjans neatbildēja.
— Jūs man pārmetāt arī manu vājumu kardināla priekšā. Bet vai tad tas nebijs kardināls, kas mani cēla tronī un atbalstīja?.. Es zinu, ka tai pat laikā ari viņš pats sevi paaugstināja; tomēr viņam ir neapšaubāmi nopelni. Vai patiešām jūs mani mīlētu vairāk un kalpotu labāk, ja es būtu nepateicīgs egoists?
— Valdniek…
— Nerunāsim vairs par to: jūs tas sarūgtina, un man ir mokoši.
D'Artanjanu nevarēja atmaskot. Runādams augstprātīgi, jaunais karalis no viņa neko nepanāca.
— Vai jūs to pārdomājāt kopš tā laika? — Ludviķis atkal ierunājās.
— Ko, jūsu majestāte? — d'Artanjans pieklājīgi apvaicājās.
— To visu, ko es jums teicu.
— Jā, jūsu majestāte…
— Tātad jūs gaidījāt gadījumu atgriesties pie šīs sarunas?
— Jūsu majestāte…
— Liekas, jūs nevarat izlemt…
— Jūsu majestāte, es īsti nesaprotu, par ko jums labpatīk runāt.
Ludviķis sarauca pieri.
— Piedodiet, valdniek, man ir ļoti lēna domāšana… Es daudz ko nesaprotu, bet, ja esmu sapratis, tad nekad neaizmirstu.
— Jā, atmiņa jums ir laba.
— Gandriz tikpat laba kā jūsu majestātei.
— Izlemiet ātrāk… Mans laiks ir dārgs. Ko jūs darāt, kopš aizgājāt?
— Meklēju laimi, jūsu majestāte.
— Cietsirdīgi vārdi, d'Artanjana kungs.
— Jūsu majestāte mani pārprata. Es ļoti cienu karali. Es gan esmu pieradis dzīvot kazarmās un kara nometnēs un varbūt tāpēc neizsakos pietiekoši smalki, bet jūsu majestāte stāv tik augstu pār mani, ka jūs nevar aizvainot kādam kareivim nejauši pasprucis vārds.
— Es zinu, ka jūs esat veicis spožu varoņdarbu Anglijā. Man tikai žēl, ka jūs neturējāt solījumu.
— Es! — d'Artanjans iekliedzās.
— Protams… Jūs man devāt goda vārdu, ka, pēc tam, kad atstāsiet manu dienestu, vairs nevienam nekalposiet… Un tomēr jūs pakalpojāt Kārlim II, kad veicāt ģenerāļa Monka apbrīnojamo nolaupīšanu…
— Atvainojiet, jūsu majestāte, bet es kalpoju pats sev.
— Vai sekmīgi?
— Ar tādiem pašiem panākumiem, kādi bija piecpadsmitā gadsimta karavadoņiem.
— Ko jūs saucat par panākumiem?
— Simt tūkstošus ekiju, kas tagad pieder man. Vienā nedēļā es nopelnīju trīsreiz vairāk nekā piecdesmit gados.
— Tā nav maza summa… jūs droši vien centīsieties to palielināt?
— Es? Arī Četrreiz mazāka summa man liktos vesela bagātība. Zvēru, ka pat nedomāju par tās palielināšanu.
— Tātad jūs gribat dzīvot bezdarbībā un šķirties no sava zobena?
— Es jau esmu no tā šķīries.
— Tas nav iespējams, d'Artanjana kungs! — Ludviķis XIV apņēmīgi teica.
— Kāpēc gan?
— Tāpēc, ka es to negribu, — jaunais karalis teica tik pavēloši, ka d'Artanjanu pārņēma izbrīns un pat nemiers.
— Jūsu majestāte, vai atļausiet atbildēt? — viņš vaicāja.
— Runājiet.
— Es tā nolēmu, kad biju nabags.
— Turpiniet!
— Tagad, kad es ar savām pūlēm esmu ieguvis stabilu kapitālu, jūsu majestāte grib atņemt man manu neatkarību? Jūs vēlaties notiesāt mani uz mazumiņu, kad es esmu ieguvis vairāk?
— Kas jums atļāva spriest par maniem nodomiem un plāniem? — Ludviķis dusmīgi jautāja. — Kas jums teica, ko es darīšu un ko nāksies darīt jums?
— Jūsu majestāte, — musketieris mierīgi atbildēja, — man šķiet, ka šoreiz pietrūkst atklātības, kāda starp mums valdīja Bluā.
— Nē, jo viss ir mainījies.
— Es no sirds apsveicu jūsu majestāti, bet…
— Vai jūs tam neticat?
— Es neesmu valstsvīrs, bet man ir ass skatiens, un es nedomāju tā, kā jūsu majestāte. Mazarīni valdīšanas laiks ir beidzies, toties sākas finansu dūžu laiks. Viņu rokās ir nauda. Droši vien jūs, jūsu majestāte, to bieži neredzat. Cilvēkam, kas cerēja uz neatkarību, būs smagi dzīvot šo rijīgo vilku atkarībā.
Šai bridi kāds pieklauvēja pie durvim; karalis lepni pacēla galvu.
— Atvainojiet, d'Artanjana kungs,— karalis sacīja, — tas ir Kolbēra kungs ar ziņojumu. Ienāciet, Kolbēra kungs.
D'Artanjans pagāja mazliet sāņus. Kolbērs bija ieradies ar dažādiem papīriem un piegāja pie karaļa.
— Vai izmeklēšana ir pabeigta? — karalis prasīja.
Nav nemaz jāsaka, ka gaskonis izmantoja gadījumu un pievērsa jaunajam apmeklētājam viltīgu un vērīgu skatienu.
— Izmeklēšana pabeigta? — jautāja karalis.
— Jā, pabeigta, — Kolbērs atteica.
— Ko saka izmeklētāji?
— Vainīgajiem pienākas nāves sods un mantas konfiskācija.
— Ak tā, — karalis mierīgi teica un pašķielēja uz d'Artanjanu. — Un kāds ir jūsu viedoklis, Kolbēra kungs?
Kolbērs savukārt paskatījās uz d'Artanjanu. Šis nepazīstamais traucēja viņam runāt. Ludviķis XIV to saprata.
— Neuztraucieties, — viņš sacija, — tas ir d'Artanjana kungs. Vai tad jūs viņu nepazināt?
Kolbērs un d'Artanjans paskatījās viens uz otru. D'Artanjana skatiens bija atklāts, acis zibēja, Kolbērs skatījās caur pieri un neuzticīgi.
Viena atklātā drosme nepatika otram; finansista aizdomu pilnā piesardzība nepatika kareivim.
— Ā! Jūs veicāt slavenu varoņdarbu Anglijā, — Kolbērs sacīja un viegli paklanījās.
— Ā! Jūs noārdījāt sudraba treses šveiciešiem, — gaskonis teica. — Slavējams taupīgums! — un zemu paklanījās.
Intendants domāja musketieri samulsināt; bet musketieris uzreiz viņu cauršāva.
— D'Artanjana kungs, — turpināja karalis, kas nebija pamanījis visas šīs nianses, kuras Mazarīni būtu uzreiz uztvēris, — runa ir par cilvēkiem, kas mani apzaguši. Es liku viņus arestēt un tagad parakstu viņiem nāves spriedumu.
— O! — d'Artanjans iesaucās un sarāvās.
— Jūs gribat teikt…
— Nē, jūsu majestāte, tā nav mana darīšana.
Karalis jau gribēja parakstīt dokumentu.
— Jūsu majestāte, — Kolbērs pusbalsī teica, — brīdinu, ka sprieduma izpildīšana var atdurties pret šķēršļiem, kaut arī piemērs ir jādod.
— Kādi šķēršļi?
— Neaizmirstiet, — Kolbērs mierīgi sacīja, — aiztikt šos cilvēkus nozīmē aiztikt superintendantūru. Abi nelieši un noziedznieki, par kuriem ir runa, ir kādas svarīgas personas tuvi draugi, un soda dienā, kuru, starp citu, iespējams organizēt arī cietumā, var izcelties nekārtības.
Ludviķis piesarka un pagriezās-mr d'Artanjana pusi, kas kodīja ūsas un nicīgi smīnēja.
Ludviķis XIV paķēra spalvu un parakstīja abus. Kolbēra atnestos papīrus tik steidzīgi, ka viņam pat sāka trīcēt roka.
Pēc tam viņš vērīgi paskatījās uz Kolbēru un teica tam:
— Kolbēra kungs, kad ziņosiet man, pēc iespējas izvairieties no vārda „šķēršļi". Kas attiecas uz vārdu „nav iespējams", tad to nelietojiet vispār.
Kolbērs paklanījās, dusmodamies, ka saņēmis šo aizrādījumu musketiera klātbūtnē. Viņš jau gribēja iziet, bet, vēlēdamies labot savu kļūdu, piemetināja:
— Es aizmirsu ziņot jūsu majestāte, ka konfiscētās summas sasniedz piecus miljonus livru.
„Tas nav sliki", — d'Artanjans nodomāja.
— Cik manā kasē ir pavisam? — karalis jautāja.
— Astoņpadsmit miljoni livru, jūsu majestāte, — Kolbērs paklanīdamies atbildēja.
— Velns parāvis! — d'Artanjans čukstēja. — Kaut kas traks!
— Kolbēra kungs, — karalis teica, — ejiet pa to galeriju, tur gaida Liona kungs, un pasakiet viņam, lai viņš atnes savus sagatavotos dokumentus… sagatavotos pēc manas pavēles.
— Tūlīt, valdniek. Vai es jums šovakar neesmu vajadzīgs?
— Nē, ardievu.
Kolbērs izgāja.
— Atgriezīsimies pie mūsu darīšanām, d'Artanjana kungs, — karalis teica, it kā nekas nebūtu noticis. — Jūs redzat, ka naudas lietās notikusi ievērojama pārmaiņa.
— Jā, nulle pārvērtusies par astoņpadsmit, — musketieris jautri at-, bildēja. — Lūk, kas jūsu majestātei bija vajadzīgs tai laikā, kad karalis Kārlis II ieradās Bluā! Tagad nebūtu nekāda strīda starp divām valstīm. Bet šis strīds jūsu majestātei ir vēl viens klupšanas akmens.
— Jums nav taisnība, — karalis iebilda. — Ja liktenis būtu lēmis, ka es tolaik varētu iedot savam brālim Kārlim miljonu, tad jūs nebūtu atstājis dienestu un tātad nebūtu ieguvis savu īpašumu… kā jūs pats teicāt. Bet bez šī laimīgā notikuma ir vēl kaut kas cits, un tādēļ jums nav ko uztraukties par manu strīdu ar Lielbritāniju.
Kambarsulainis pārtrauca karaļa teikto, ziņodams par Liona kunga ierašanos.
— Ienāciet, — karalis teica. — Jūs esat precīzs, tas ir ļoti labi. Paskatīsimies, kādu vēstuli jūs esat uzrakstījis manam brālim Kārlim II.
D'Artanjans sāka klausīties ar sasprindzinātu uzmanību.
— Pagaidiet vēl brīdi, — Ludviķis XIV nepiespiesti uzrunāja gas- koni, — man jānosūta uz Londonu piekrišana mana brāļa laulībām ar Anglijas karaļa māsu Henrieti Stjuarti.
JŠķiet, ka viņš uzveicis mani kā pēc notīm, — d'Artanjans nomurmināja, kamēr karalis parakstīja vēstuli un atlaida Lionu. — Bet varu atzīties, ka, jo pamatīgāk mani uzveic, jo lielāku prieku tas rada."
Karalis ar acīm sekoja Lionam, kamēr tas aizvēra aiz sevis durvis; viņš pat paspēra trīs soļus pakaļ ministram. Tad Ludviķis apstājās, pagriezās pret musketieri un teica:
— Tagad tiksim galā ar mūsu lietu. Bluā jūs man teicāt, ka neesat bagāts.
— Pašlaik es esmu bagāts.
— Jā, bet tas uz mani neattiecas. Jums ir jūsu nauda, bet ne mana; man vajadzīgs kaut kas cits.
— Es jūs īsti nesaprotu, jūsu majestāte.
— Neskopojieties ar vārdiem, runājiet pilnīgi atklāti, no sirds. Vai jums pietiks ar algu divdesmit tūkstoši gadā?
— Jūsu majestāte… — d'Artanjans, dziļi pārsteigts, nomurmināja.
— Vai jums pietiks ar četriem zirgiem uz valsts rēķina un papildus summām atkarībā no apstākļiem un vajadzībām? Vai varbūt jūs dodat priekšroku apaļai summai, teiksim, četrdesmit tūkstošiem livru? Atbildiet!
— Valdniek, jūsu majestāte!
— Protams, jūs esat pārsteigts, es jau to gaidiju. Tomēr atbildiet, citādi es domāšu, ka jūs esat zaudējis spēju ātri visu uztvert, ko es jūsos augsti vērtēju.
— Jūsu majestāte, divdesmit tūkstoši livru gadā, bez šaubām, ir liela nauda, bet…
— Nekādus „bet", jā vai nē? Pietiek ar divdesmit tūkstošiem?
— O, protams!
— Lieliski. Daudz vieglāk man apmaksāt dažādus blakus izdevumus. Parunājiet par tiem ar Kolbēru. Tagad pāriesim pie galvenā.
— Jūsu majestāte, es jau jums teicu…
— Ka jūs gribat atpūsties? Bet es jums atbildēju, ka to negribu. Šķiet, ka te pavēlu es.
— Jā, jūsu majestāte.
— Labi. Bija laiks, kad jūs ļoti vēlējāties kļūt par musketieru kapteini?
— Jā.
— Tad te ir manis parakstīts patents. Es to ielieku šai atvilktnē. Tajā dienā, kad jūs atgriezīsieties no ekspedīcijas, kurā es gatavojos jūs sūtīt, jūs pats paņemsiet patentu no atvilktnes.
D'Artanjans vēl joprojām nespēja izlemt un stāvēja, galvu nodūris.
Karalis turpināja:
— Skatoties uz jums, varētu domāt, ka jūs esat aizmirsis, ka Francijas karaļa galma musketieru kapteinis stāv augstāk par Francijas maršaliem.
— Zinu, jūsu majestāte.
— Vai arī, ka jūs neticat manam goda vārdam.
— Ko jūs!… Tā nedomājiet!
— Es gribēju jums pierādīt, ka tāds labs padotais kā jūs pametis * labu pavēlnieku. Vai tad es neesmu tāds pavēlnieks, kāds jums vajadzīgs?
— Es sāku domāt, ka jūs tāds esat.
— Tādā gadījumā jūs tūdaļ stāsieties amatā. Kopš jūs aizgājāt, jūsu musketieri ir galīgi izlaidušies: viņi klaiņo pa pilsētu, iegriežas krogos, kaujas, neņemot vērā mana tēva un manus dekrētus. Jums viņi jāsauc pie kārtības, cik ātri vien iespējams.
— Klausos, jūsu majestāte.
— Jūs vienmēr būsiet kopā ar mani.
— Labi.
— Jūs dosieties uz armiju kopā ar mani, un jūsu telts stāvēs blakus manai.
— Ja jūsu majestāte uztic man tādu dienestu, tad man nevajag divdesmit tūkstošus lielu algu, jo es to nenopelnīšu.
— Es gribu, lai jums būtu viesmīlīga māja; lai jūs varētu uzaicināt draugus uz pusdienām; gribu, lai musketieru kapteinis būtu ievērojama persona.
— Bet es negribu saņemt naudu par velti, — d'Artanjans strauji iebilda. — Es gribu nopelnīt naudu ar darbu! Jūsu majestāte piedāvā man sliņķa amatu. Katrs nāks uz to par četriem tūkstošiem livru
Ludviķis XIV iesmējās.
— Jūs esat viltīgs gaskonis, d'Artanjana kungs, — karalis teica. — Jūs man ar varu raujat ārā noslēpumu.
— Ā! Jūsu majestātei ir noslēpums?
— Jā.
— Ā, tādā gadījumā es pieņemu divdesmit tūkstošus livru, jo es glabāšu noslēpumu, bet klusēšana mūsdienās maksā dārgi. Vai jūsu majestāte nepateiktu, kas tā ir par lietu?
— Jūs nekavējoties sagatavosieties ceļojumam, d'Artanjana kungs, un sēdīsieties zirgā.
— Tūlīt pat?
— Nu, teiksim, pēc divām dienām.
— Lieliski, jūsu majestāte. Man jānokārto savas lietas, it īpaši, ja nāksies kauties.
— Varbūt arī nāksies.
— Tad kausimies. Jūsu majestāte jau vērsās pie d'Artanjana skopuma, goda un sirds, bet aizmirsa vēl kaut ko…
— Ko tad?
— Jūs aizmirsāt viņa godkārību. Kad es būšu karaļa ordeņu kavalieris?
— Vai tie jūs interesē?
— Jā, jūsu majestāte. Mans draugs Atoss ir apkāries ar lentām: mani tas aizskar.
— Jūs būsiet manu ordeņu kavalieris mēnesi pēc tam, kad paņemsiet musketieru kapteiņa patentu.
— A, — musketieris domīgi noteica, — pēc ekspedīcijas. Kurp tad es dodos?
— Vai jūs pazīstat Bretaņu? Jums tur ir draugi?
— Nē.
— Jo labāk. Vai jūs pārzināt fortifikāciju?
D'Artanjans pasmaidīja.
— Kaut ko saprotu.
— Citim vārdiem, vai jūs varat atšķirt labi nocietinātu cietoksni no parastiem nocietinājumiem, kādus atļauts būvēt mūsu vasaļiem, piļu īpašniekiem?
— O, cietoksni no nelieliem nocietinājumiem es protu atšķirt tikpat labi kā bruņas no maizes garozas. Vai ar to pietiek?
— Pietiek. Jūs dosieties uz Bretaņu viens pats, pat bez sulaiņa.
— Vai drīkstu jautāt, kāpēc?
— Tāpēc, ka jums pašam reizēm nekaitētu pārģērbties par kalpu no laba nama. Francijā jūs labi pazīst pēc sejas, d'Artanjana kungs.
— Un pēc tam?
— Pēc tam jūs paceļosiet pa Bretaņu un apskatīsiet turienes nocietinājumus.
— Krasta nocietinājumus?
— Arī salu.
— Ā!
— Jūs sāksiet no Belilas.
— Kura pieder Fukē kungam? — d'Artanjans nopietni jautāja un pievērsa karalim saprotošu skatienu.
— Jā, šķiet, ka Belila patiešām pieder superintendantam Fukē.
— Tātad jūsu majestāte vēlas zināt, vai Belila ir nostiprināta?
— Jā.
— Un vai tie ir jauni vai veci nocietinājumi?
— Tieši tā.
— Un vai superintendantam ir pietiekoši daudz vasaļu, lai no tiem izveidotu garnizonu?
— Tieši to es gribu no jums; jūs trāpījāt mērķī.
— Bet ja nu Belilu nenocietina?
— Tad jūs paceļosiet pa Bretaņu un paskatīsieties un paklausīsieties, kas tur notiek.
D'Artanjans uzskrullēja ūsas.
— Es būšu karaļa spiegs? — viņš tieši pavaicāja.
— Nē, jūs dodaties izlūkgājienā. Ja jūs jātu savu musketieru priekšgalā ar zobenu rokā, lai novērotu apkārtni un ienaidnieka pozīcijas…
Pie vārda «ienaidnieks" d'Artanjans tikko manāmi sarāvās.
— Vai tādā gadījumā jūs uzskatītu sevi par spiegu?
— Nē, nē! — d'Artanjans domīgi teica. — Tā ir pavisam cita lieta, ja dodies izlūkos pie ienaidnieka, tad tu rīkojies kā karavīrs. Bet ja nu Belilu nocietina? — viņš piebilda.
— Jūs uzzīmēsiet nocietinājumu plānu.
— Vai mani tur ielaidīs?
— Tas uz mani neattiecas, tā ir jūsu darīšana. Vai tad es neteicu, ka izsniegšu naudu paredzētajiem izdevumiem, ja jums tā būs vajadzīga?
— Labi. Bet ja nocietinājumus neceļ?
— Jūs mierīgi atgriezīsieties, netrencot zirgu.
— Es esmu gatavs doties ceļā.
— Rīt pat ejiet pie superintendanta pēc pirmās ceturtdaļas savas algas. Vai jūs pazīstat Fukē kungu?
— Ļoti maz. Turklāt uzdrošinos bilst jūsu majestātei, ka nesteidzos iepazīties ar viņu tuvāk.
— Viņš atteiksies jums izsniegt naudu… es to sagaidu.
— Ā! Un ko tad?
— Ja viņš jums atteiks, tad ejiet pie Kolbēra. Starp citu, vai jums ir labs zirgs?
— Lielisks.
— Cik jūs par to samaksājāt?
— Simt piecdesmit pistoļu.
— Es to pērku no jums. Te būs orderis par divsimt pistoliem.
— Jūsu majestāte, ceļojumam man vajadzīgs zirgs, bet jūs to man atņemat.
— Nemaz. Gluži otrādi, es to dodu jums. Es esmu pārliecināts, ja zirgs piederēs man, nevis jums, tad jūs to nesaudzēsiet.
— Tātad uzdevums ir steidzams?
— Ļoti.
— Kāpēc tad atlikt ceļojumu uz divām dienām?
— Es domāju, divu iemeslu dēļ.
— Kaut gan pa nedēļu zirgs iedzīs divas dienas. Galu galā ir arī pasts.
— Nē, d'Artanjana kungs, pasta zirgus neņemiet. Neaizmirstiet, ka jūs esat manā dienestā.
— Es nekad to neesmu aizmirsis, jūsu majestāte. Cikos jūs pavēlēsiet man doties ceļā parīt?
— Kur jūs tagad dzīvojat?
— Turpmāk man jādzīvo Luvrā.
— Es to nevēlos. Palieciet savā iepriekšējā dzīvoklī; es par to maksāšu. Jums jādodas ceļā naktī un tā, lai jūs neviens neredzētu, bet, ja redzēs, lai nenojaustu, ka jūs kalpojat man. Neizpļāpājiet to.
— Valdniek, jūsu brīdinājums mani aizskar.
— Es jautāju, kur jūs dzīvojat, jo nevaru vienmēr sūtīt pēc jums pie grāfa de Lafēra.
— Es dzīvoju pie tirgoņa Planšē Lombarda ielā.
— Pēc iespējas retāk ejiet ārā no mājas, rādieties pēc iespējas mazāk cilvēkos un gaidiet manus rīkojumus.
— Man būs jāiet pēc naudas.
— Tiesa, bet uz intendantūru iet tik daudz cilvēku,ka jūs varat iejukt
pūlī.
— Man nav asignācijas.
— Te būs.
Karalis parakstīja dokumentu. D'Artanjans pārliecinājās, vai tas pareizi sastādīts.
— Palieciet sveiks, — karalis sacīja. — Es ceru, ka jūs mani sapratāt?
— Jūsu majestāte, es sapratu, ka jūs sūtāt mani uz Belilu uzzināt, kā veicas Fukē kunga darbi. Tas ir viss.
— Labi. Bet ja nu jūs notver vai nogalina?
— O, tas ir maz ticams.
— Pirmajā gadījumā jūs neko neteiksiet; otrajā — pie jums neatradīs nekādus papīrus.
D'Artanjans paraustīja plecus. Atvadīdamies no karaļa, viņš domaja: Angļu lietutiņš turpina līt! Turēsim tikai saujas!"