Rauls piegāja pie meitenes, kas viņu sauca.
— Bet kur lai es lieku zirgu? — viņš pavaicāja.
— Ir nu gan šķērslis!.. Priekšējā pagalmā ir zirgu stallis; nolieciet zirgu tur un drīzāk atgriezieties!
— Klausos.
Rauls tūlīt pat aizveda zirgu un atgriezās pie mazajām durvīm. Tur viņš pustumsā ieraudzīja savu noslēpumaino ceļvedi. Viņa gaidīja uz vītņu kāpņu pirmā pakāpiena.
— Vai jūs nebaidāties man sekot, klejojošo bruņiniek? — meitene smiedamās vaicāja, pamanījusi Raula acumirklīgo vilcināšanos.
Atbildes vietā viņš devās augšup pa tumšajām kāpnēm viņai pakaļ.
Tā viņi uzkāpa trīs stāvus; taustīdamies pēc margām, viņš katrreiz sataustīja zīda kleitu, kas čaukstēja viņam priekšā kāpnēs. Kad Rauls klupa, ceļabiedrene stingri uzšņāca „kuš" un pastiepa viņam maigu, ie- smaržotu rociņu.
— Tā jau var uzkāpt līdz torņa augšai, nejūtot nogurumu, — Rauls sacīja.
— Citiem vārdiem sakot, jūs esat ļoti ieinteresēts, ļoti noguris un ļoti satraukts!.. Nomierinieties, mēs esam galā!
Meitene atvēra durvis, un gaismas straume ieplūda kāpņu telpā, kur, pie margām turēdamies, stāvēja Rauls.
Brunete devās uz priekšu, viņš neatpalika. Viņa iegāja istabā, un Rauls sekoja.
Nokļuvis slazdā, viņš izdzirda kādu balsi, apgriezās un pāris soļu attālumā ieraudzīja gaišmatainu un zilacainu skaistuli ar sniegbaltiem pleciem, kura stāvēja ar aizvērtām acīm un sažņaugtām rokām.
Visā viņas stāvā Rauls sajuta tik daudz mīlestības un tik daudz laimes, ka nokrita viņas priekšā ceļos un izdvesa vārdu:
— Luīze..
— Ak, Montalē, Montalē! — Luīze pārmeta. — Grēks tā mānīt cilvēkus!
— Es jūs piemānīju?!
— Jā. Jūs teicāt, ka iesiet noskaidrot, kas tur notiek, bet tā vietā atvedāt viņu šurp!
— Kā gan citādi? Kā tad viņš varētu saņemt vēstuli, ko jūs rakstījāt?
Montalē norādīja uz vēstuli, kas gulēja uz galda.
Rauls metās pie tās, bet Luīze, gan vēl joprojām samulsusi, strauji pastiepa roku, vēlēdamās viņu apturēt. Rauls pieskārās siltajai, drebošajai rociņai, satvēra to un tik godbijīgi pielika pie lūpām, ka tā drīzāk bija nopūta, nevis skūpsts.
Pa šo laiku Montalē paņēma vēstuli, trīsreiz pārlocīja, kā parasti dara sievietes, un paslēpa aiz korsetes.
— Nebaidies, Luīze, — Montalē teica, — vikonts nepaņems vēstuli, tāpat kā nelaiķa karalis Ludviķis XII neņēma zīmītes, ko pie savām krūtīm slēpa de Otforas jaunkundze.
Ieraudzījis, ka abas meitenes smejas, Rauls nosarka, pavisam aizmirsis, ka Luīzes rociņa tā arī palikusi viņa rokās.
— Nu, — Montalē vaicāja, — Luīze, vai jūs man piedevāt, ka es atvedu pie jums vikontu? Un vai jūs, mans kungs,' nedusmojaties, ka sekojāt man un sastapāt Luīzi? Tagad, kad noslēgts miers, varam parunāt kā veci draugi. Luīze, iepazīstiniet mani ar vikontu!
— Vikont, — Luīze iesāka ar sev piemītošo nopietno grāciju un nevainīgo smaidu, — man ir tas gods stādīt jums priekšā Oru de Montalē, viņas karaliskajai augstībai tuvu stāvošu personu un manu draudzenr, manu mīļo draudzeni.
Rauls ceremoniāli paklanījās.
— Luīze, bet vai mani jūs savai draudzenei nestādīsiet priekšā? — viņš jautāja.
— O, viņa jau jūs pazīst! Viņa zina visu!
Naivie vārdi lika Montalē iesmieties, bet Raulam — priecīgi uzelpot. Viņš tos saprata tā: viņa zina par mūsu mīlestību.
— Tagad visas ceremonijas ir cauri, vikont, - Montalē teica. — Te ir krēsls; apsēdieties un izstāstiet mums ātrāk, kādu vēsti jūs tik steidzīgi atvedāt ?
— Tas vairs nav noslēpums, jaunkundz. Pa ceļam uz Puatjē karalis apstāsies Bluā, lai apmeklētu viņa karalisko augstību.
— Šeit būs karalis! — Montalē iesaucās plaukšķinādama. — Mēs redzēsim galmu! Vai saprotat, Luīze? Ak, Dievs! Bet kad tas būs?
— Varbūt jau šovakar, jaunkundz, bet rīt jau nu katrā ziņā.
Montalē dusmīgi atmeta ar roku.
— Nav laika apģērbties! Pa kuru laiku lai sagatavo tērpus! Mēs te esam atpalikušas no modes kā polietes. Mēs izskatīsimies apģērbtas kā karaļa Indriķa IV laiku portretos… Ak, vikont, tas gan ir nepatīkams jaunums!..
— Jūs būsiet skaista jebkurā tērpā.
— Cik nodrāzts kompliments!.. Mēs būsim glītas, jo daba mūs pietiekoši daudz apveltījusi ar pievilcību; bet mēs būsim smieklīgas, jo mode mūs aizmirsusi.. Smieklīgas!.. Es šķitīšu smieklīga!..
— Kam? —Luīze naivi apvaicājās.
— Kam? Mana mīļā, jūs nu gan esat dīvaina! Vai gan var uzdot tādu jautājumu!.. Kam… Visiem… Galma kavalieriem, augstmaņiem, karalim.
— Piedodiet man, Montalē, bet, ja jau šeit visi pieraduši mūs tādas redzēt…
— Tiesa, bet tagad viss mainīsies, un mēs būsim smieklīgas pat Bluā; visi taču ieraudzīs Parīzes modes un sapratīs, ka mēs esam ģērbušās kā provinciāles! Tas mani dzen izmisumā!
— Nomierinieties, jaunkundz!
— Kaut gan, jo sliktāk tiem, kam es neiepatikšos! — Montalē filozofiski pavēstīja.
— Tādus gan būs grūti atrast! — ar savu pastāvīgo laipnību iebilda Rauls.
— Pateicos, vikont! Tātad jūs sakāt, karalis ieradīsies Bluā?
— Kopā ar visu galmu.
— Un ar Mančīni?
— Nē, bez viņām.
— Bet stāsta, ka karalis nespēj šķirties no Marijas Mančīni?
— Viņam būs jāiztiek bez viņas. Tā vēlas kardināls. Viņš aizsūtīja savas māsasmeitas uz Bruāžu!
— Kāds liekulis!
— Klusāk! — Luīze teica, pielikdama pirkstu pie rožainajām lūpiņām.
— Šeit mani neviens nedzird! Es saku, ka vecais Mazarīno Mazarīni ir liekulis; viņš par to vien sapņo, kā no savas māsasmeitas iztaisīt Francijas karalieni.
— O, nē, jaunkundz. Pavisam pretēji — kardināls vēlas, lai karalis apprec infanti Mariju Terēzi.*
Montalē cieši ieskatījās Raulam acīs.
— Vai patiešām jūs, parīzieši, ticat tādiem izdomājumiem? — viņa apvaicājās. — Mēs te, Bluā, gan neesam tik lētticīgi.
— Bet padomājiet taču: ja jau karalis caur Puatjē dodas uz Spāniju, un dons Luiss de Haro un kardināls apstiprinājuši laulības kontraktu, tad tie vairs nav joki, jaunkundz.
— Karalis tomēr ir un paliek karalis, man šķiet?
— Protams, bet arī kardināls tomēr ir kardināls…
— Vai tad karalis nav cilvēks? Varbūt viņš nemīl Mariju Mančīni?
— Dievina!
— Nu, tad viņš to apprecēs. Sāksies karš ar Spāniju. Kardināls Mazarīni iztērēs dažus miljonus no tiem, ko viņš ir noslēpis. Mūsu muižnieki parādīs savu drosmi kaujās pret lepnajiem kastīliešiem. Daudzi atgriezīsies ar lauru vainagiem, bet mēs apveltīsim viņus ar mirtēm. Lūk, kā es saprotu politiku!
— Montalē, jūs esat jukusi! — atteica Luīze. — Jebkura galējība jūs pievelk tāpat kā uguns tauriņu.
— Bet jūs, Luīze, esat pārāk prātīga, lai pa īstam mīlētu.
— O, - Luīze maigi un pārmetoši nočukstēja, — saprotiet taču, Montalē!.. Karaliene māte grib apprecināt savu dēlu ar infanti. Vai jūs patiešām domājat, ka karalis uzdrošināsies nepaklausīt mātei? Vai tad tāds karalis kā viņš gribēs rādīt sliktu piemēru? Ja vecāki aizliedz, tad mīlestība jāapslāpē.
To teikdama, Luīze nopūtās. Rauls samulsis nolaida acis. Montalē sāka smieties.
— Man nav vecāku, — viņa atteica.
Austrijas Marija Terēze (1638 — 1683) — Spānijas karaļa Filipa IV un viņa pirmās sievas Francijas Elizabetes, Ludviķa XIII māsas, meita.
— Jūs droši vien zināt, kā klājas grāfam de Lafēram? — pēc smagas nopūtas, kas atklāja viņas skumjas, apvaicājās Luīze.
— Nē, — Rauls atbildēja, — es vēl neesmu bijis pie tēva; kad mani apturēja jūsu draudzene, es pašlaik gribēju jāt pie viņa. Ceru, ka grāfs ir vesels… Jums taču nav nekādu sliktu ziņu par viņu?
— Nekādu, Raul, paldies Dievam!
Iestājās klusums.
Viņi abi, vienas domas pārņemti, pat bez skatiena lieliski saprata viens otru.
— Ak, Dievs! — pēkšņi Montalē iesaucās. — Kāds nāk šurp!
— Kas tas varētu būt? — nemierīgi ievaicājās Luīze.
— Ak, es pakļauju jūs briesmām! Cik es biju nesaprātīgs! — Rauls nočukstēja, dziļi apmulsis.
— Smagi soļi! — Luīze teica.
— Ja tas ir Malikorns, tad mums nav ko baidīties, — Montalē piezīmēja.
Luīze un Rauls saskatījās, it kā jautādami viens otram: „Kas ir Malikorns?"
— Neuztraucieties, — Montalē turpināja, — viņš nav greizsirdīgs.
— Bet… — Rauls iesāka.
— Saprotu — viņš nav arī pļāpīgs, tāpat kā es.
— Ak, Dievs! — Luīze iesaucās, klausīdamās pie pusatvērtām durvīm. — Es pazīstu savas mātes soļus.
— Sanremī kundze! Kur lai es paslēpjos? — Rauls vaicāja mazliet apmulsušajai Montalē.
— Jā, — viņa teica, — es arī pazīstu viņas kurpju klaudzoņu!.. Tā ir jūsu mīļā māmiņa! Cik žēl, vikont, ka logs iziet uz bruģi un ir piecdesmit pēdu augstumā!
Rauls apmulsis paskatījās uz balkonu.
Luīze saķēra viņa roku, lai aizturētu.
— Ak, man nemaz nav prāta! — Montalē iesaucās. — Man taču ir svētku tērpu skapis! Tas ir kā radīts priekš slēpšanās!
Patiešām, bija laiks slēpties.
Sanremī kundze kāpa augšup ātrāk nekā citkārt.Viņa parādījās kāpņu laukumiņā tieši tad, kad Montalē aizcirta skapja durvis un nostājās tām priekšā.
— Ā! — iesaucās Sanremī kundze. — Luīze, jūs esat te?
— Jā, te, — Luīze atteica, tā nobālusi, it kā būtu pieķerta kādā šausmīgā noziegumā.
— Tā, tā!
— Apsēdieties, kundze, — Montalē piedāvāja, piestumdama krēslu de Sanremī kundzei, lai viņa apsēstos ar muguru pret skapi.
— Pateicos, Ora. Iesim, mana meita, iesim ātrāk!
— Kur? Kāpēc?
— Mājās. Jāsagatavo taču tērpi!
— Kas noticis? Kas atgadījies? — izlikdamās izbrīnījusies, prašņāja Montalē.
Viņa baidījās, kaut tikai Luīze neizpļāpātos.
— Vai tad jūs nezināt jaunumus? — apvaicājās de Sanremī kundze.
— Ko mēs, sēdēdamas šajā baložu būrī, varam zināt, kundze?
— Kā!.. Vai tad jūs nevienu nesatikāt?
— Jūs runājat ļoti mīklaini, mēs vai degam nepacietībā! — iesaucās Montalē, kura, redzēdama, ka Luīze kļūst aizvien bālāka, nezināja, ko lai dara.
Beidzot viņa uztvēra draudzenes daiļrunīgo skatienu. Tas bija viens no tiem, kas varētu iežēlināt pat akmens mūrus.
Luīze norādīja uz cepuri, nelaimīgo Raula cepuri, kas visā savā godībā stāvēja uz galda.
Montalē metās uz priekšu, satvēra cepuri ar kreiso roku, tad sev aiz muguras pārlika labajā un visbeidzot noslēpa, nepārtraukdama runāt.
— Nu tad tā, — de Sanremī kundze turpināja, — atjāja kurjers un atveda vēsti, ka šeit drīz ieradīsies viņa majestāte! Vajag uzposties!
— Ātrāk, — Montalē mudināja, — ātrāk, Luīze! Sekojiet savai mātei, bet es tikmēr uzlaikošu izejamo tērpu.
Luīze piecēlās. De Sanremī kundze paņēma viņu aiz rokas un izveda uz kāpnēm.
— Ejam! — viņa skubināja.
Un klusāk piebilda:
— Es taču jums aizliedzu iet pie Montalē! Kāpēc jūs ciemojaties pie viņas?
— Viņa ir mana draudzene. Bez tam, es tikko ienācu.
— Vai jūsu klātbūtnē kāds tika paslēpts?
— Ko jūs!
— Es redzēju vīriešu cepuri… Tā, droši vien, ir tā dienaszagļa Ma- likorna cepure… Galmadāma — un pieņem savā istabā tādu cilvēku!.. FuiL
Balsis kāpņu telpā pamazām apklusa. Montalē visu dzirdēja, jo kāpnēs atbalsojās katrs izteiktais vārds.
Ieraudzījusi Raulu, kurš izkāpa no skapja un arī visu bija dzirdējis, viņa paraustīja plecus un piemetināja:
— Nabaga Montalē! Draudzības upuris!.. Nabaga Malikorns! Mīlas upuris!
Viņas skatiens apstājās pie Raula traģikomiskās sejas izteiksmes, kurš mulsa, vienā pašā dienā uzzinājis tik daudz noslēpumu.
— Jaunkundz, — viņš sacīja, — kā lai es pateicos jums par jūsu laipnību!
— Gan jau kādreiz norēķināsimies, viņa atbildēja, — bet tagad gan ejiet ātrāk prom, vikont! De Sanremī kundze ir ļoti stingra un var sarīkot te kratīšanu, kas mums visiem sagādātu nepatikšanas! Ardievu!
— Bet, Luīze… Kā lai uzzinu…
— Ejiet! Ejiet ātrāk! Vai tad karalis Ludviķis XI* veltīgi izgudroja pastu!
— Diemžēl, — nomurmināja Rauls.
— Vai tad es jūs pametīšu bez palīdzības? Es esmu vairāk vērta par visiem karaļu pastiem! Ātrāk zirgā! Ja de Sanremī kundze nāks man lasīt morāli, tad viņa nedrīkst šeit sastapt jūs.
— Viņa var pateikt manam tēvam!.. — Rauls nočukstēja.
Ludviķis XI — Francijas karalis (1461 — 1483); atjaunoja Romas impērijas seno izgudrojumu — pastu.
— Un jūs dabūsiet bārienu!.. Ak, vikont, var redzēt, ka jūs kalpojat galmā: jūs esat tikpat bailīgs kā karalis. Bluā mēs bieži vien iztiekam bez tētiņu piekrišanas! Pajautājiet Malikornam.
To teikdama, draiskule saņēma Raulu aiz pleciem un izstūma pa durvīm. Viņš uzmanīgi nokāpa pa trepēm, sameklēja savu zirgu, uzlēca sedlos un aizjāja tā, it kā viņam dzītos pakaļ veseli astoņi Orleānas hercoga kareivji.