Tajā pat laikā, kad no visa notikušā apdullušais d'Artanjans atgriezās mājās pie Planšē, pie superintendanta Fukē viņa ārpilsētas namā Sen- mandē ciemā risinājās pavisam citāda aina, kas tomēr bija saistīta ar tikko noritējušo sarunu.
Ministrs Fukē tikko bija atgriezies mājās. Viņu pavadīja galvenais sekretārs, nesdams milzīgu, papīriem piebāztu portfeli, kurus vajadzēja pārskatīt un parakstīt.
Bija ap pieciem vakarā, pusdienas jau bija beigušās un namā sāka gatavoties vakariņām, kurās gaidīja ap divdesmit viesu.
Izkāpis no ekipāžas, ministrs ātri iegāja mājā, neapstādamies izgāja cauri veselai rindai istabu un ieslēdzās savā kabinetā, pateicis, ka strādās. Viņš pavēlēja netraucēt nekādā gadījumā, izņemot vienīgi karaļa pavēli. Tūlīt pat kabineta durvis sāka sargāt divi sulaiņi.
Fukē nospieda īpašu aizšaujamo un pārbīdīja panno, kurš aizsedza durvis, tā ka nevarēja ne redzēt, ne dzirdēt, kas notiek kabinetā. Pēc tam viņš devās pie galda, atvēra portfeli un sāka pētīt daudzos papīrus, kas tajā atradās.
Pēc ministra ierašanās nepagāja ne desmit minūtes, kad viņa uzmanību piesaistīja aprauts troksnis, kas atkārtojās vairākas reizes. Fukē pacēla galvu un sāka klausīties.
Klaudzieni turpinājās. Fukē piecēlās ar nepacietīgu žestu un devās pie spoguļa, aiz kura skanēja klauvēšana. Spogulis bija iebūvēts sienā. Trīs citi tādi paši spoguļi bija izvietoti simetriski.
Brīdī, kad Fukē ieklausīdamies piegāja pie spoguļa, troksnis atkārtojās, Bez šaubām, tas bija norunāts signāls.
— Hm! — viņš izbrīnā nomurmināja. — Kas las varētu būt? Šodien es nevienu negaidu.
Droši vien, lai atbildētu signālam, ministrs trīs reizes pagrozīja apzeltīto bumbiņu rāmītī.
Tad viņš atgriezās savā vietā, noteicis:
— Nekas, lai pagaida!
Iegrimis atkal sev priekšā izklāto papīru jūrā, Funkē, šķiet, nedomāja ne par ko citu kā savu darbu. Viņš apbrīnojami ātri un ar satriecošu prāta asumu izskatīja visgarākos papīrus, vissamudžinātākos dokumentus, labodams tos un rakstīdams piezīmes; darbs viņam šķīrās tā, ka likās, strādā desmit ierēdņi, nevis viens cilvēks.
Tomēr laiku pa laikam darbā iegrimušais Fukē pameta skatienu uz priekšā stāvošo pulksteni.
Kad Fukē pievērsās darbam, viņš stundas laikā paguva tik daudz, cik kāds cits nepaveiktu visā dienā. Viņam bija neizsmeļama enerģija, un viņš vienmēr bija pārliecināts, ka, ja neviens viņam netraucēs, viņš sasniegs nosprausto mērķi īstajā laikā.
Pašā darba karstumā klauvējieni aiz spoguļa atskanēja atkal. Šoreiz tie bija vēl steidzīgāki un uzstājīgāki.
— Acīmredzot dāma zaudē pacietību, — Fukē sprieda. — Tā, droši vien, ir grāfiene… kaut gan viņa taču aizbrauca uz trim dienām uz Ram- bujē. Varbūt tā ir tā prezidenta sieva? O nē, tā tik apņēmīgi neuzvedas. Viņa kautrīgi klauvē un gaida, kamēr man beidzot labpatiksies atsaukties. Skaidrs, ka man neizdosies uzminēt, kas tā ir, kaut gan es droši zinu, kas tur nevar būt. Tā kā tā nav marķīze, tad visas pārējās lai iet pie velna!
Fukē turpināja strādāt, neskatoties uz atkārtotajiem klauvējieniem. Tomēr pēc minūtēm piecpadsmit arī viņš sāka zaudēt pacietību un, spēji pabeidzis darbu, iebāza papīru kaudzi atpakaļ portfelī un pameta ātru skatienu uz spoguli.
Klauvējieni turpinājās bez mitēšanās.
— Oho! — viņš noteica. — Ir nu gan dedzība! Kas tur noticis? Paskatīsimies, kura feja gaida mani ar tādu nepacietību.
Viņš nospieda podziņu, kas atradās blakus bumbiņai. Spogulis tūlīt pagriezās, un sienā atklājās diezgan dziļa niša, kur ministrs iegāja. Tur viņš atkal nospieda atsperi un izgāja pa durvīm, kas atvērās sienā un pēc tam aizcirtās aiz viņa.
Tad viņš pa vītņu kāpnēm nokāpa kādus divdesmit pakāpienus un nokļuva plašā, ar flīzēm izliktā apakšzemes telpā. Gaisma tajā ieplūda pa šauriem logiem. Grīdu klāja paklājs.
Šī apakšzemes telpa stiepās zem ielas, kas atdalīja Fukē namu no Vensenas parka.
Apakšzemes otrā galā atradās tādas pašas kāpnes. Fukē uzkāpa pa tām, nospieda atsperi un nokāpa tādā pašā nišā, kāda bija viņa kabinetā; no tās viņš iznāca skaisti iekārtotā istabā, kurā nebija nevienas dzīvas dvēseles.
Pārliecinājies, ka spogulis, kas kalpoja par slepenām durvīm, ir kārtīgi aizvēries, viņš trīsreiz pagrieza zeltītu atslēdziņu un atslēdza pretējās durvis. Viņš ienāca ārkārtīgi grezni iekārtotā istabā.
Uz dīvāna sēdēja satriecoši skaista sieviete. Viņa metās pretim ienākušajam Fukē.
— Ak, Dievs! — Fukē iesaucās, izbrīnā pasperdams soli atpakaļ. — Marķīze de Beljēra! Jūs… jūs šeit?
— Jā… tā esmu es, — marķīze nočukstēja.
— Marķīze, dārgā marķīze, — Fukē murmināja, būdams gatavs krist ceļos viņas priekšā. — Ak, Dievs! Bet kā jūs šeit nokļuvāt? Un es vēl liku jums tik ilgi gaidīt.
— Ilgi… ļoti ilgi.
— Es priecājos, ka gaidīšanas laiks jums vilkās ilgi.
— (), tas man likās kā mūžība. Es zvanīju vairāk kā divdesmit reizes. Vai tad jūs nedzirdējāt?
— Nē, es dzirdēju, bet nevarēju atnākt. Kā gan es varēju iedomāties, ka tā esat jūs, pēc jūsu atteikuma un bardzības pret mani? Ja es būtu nojautis par laimi, kāda mani sagaida, ticiet man, marķīze, es pamestu visu, lai kristu pie jūsu kājām, kā daru to tagad.
Marķīze pārlaida skatienu istabai.
— Vai mēs šeit esam vieni? — viņa jautāja.
— O jā, es varu galvot par to.
— Jā, patiešām, — marķīze skumji noteica.
— Vai jūs nopūtāties?
— Cik daudz noslēpumu un kāda piesardzība! — ar vieglu pārmetumu teica marķīze. — Kā jūs baidāties, lai neviens neuzmin par mūsu mīlestību.
— Vai tad tā visiem atklāti jāizrāda?
— O nē, jūs tam esat pārāk delikāts, — marķīzes balsī skanēja izsmiekls.
— Marķīze, es jūs līdzu, nepārmetiet man.
— Vai tad man ir tiesības jums pārmest?
— Diemžēl, nē. Bet ko jūs man atbildēsiet, jūs, kuru es jau veselu gadu mīlu bez cerībām un bez atbildes…
— Jūs maldāties, — marķīze pārtrauca. — Bez cerībām — jā, bet ne bez atbildes.
— o, mani pārliecina tikai viens mīlestības pierādījums, un es joprojām to gaidu.
— Es jums to atnesu.
Fukē gribēja viņu apskaut, bet viņa izvairījās.
— Kungs, jūs maldāties. Neprasiet no manis vairāk kā uzticību, jo tā ir vienīgā, ko es jums varu dāvāt.
— Ak, tātad jūs mani nemīlat: uzticība ir tikai tikums, bet mīlestība — tā ir kaislība.
— Kungs, uzklausiet mani, es jūs lūdzu. Jums jāsaprot, ka mani varēja atvest šurp tikai sevišķi svarīgs iemesls.
— Kāda man daļa par iemesliem, ja jūs esat šeit un es varu redzēt jūs un runāt ar jums.
— Jā, jums taisnība: svarīgāk par visu ir tas, ka es esmu šeit, ka neviens mani neredzēja un es varu jums pateikt…
Fukē noslīga ceļos.
— Runājiet, marķīze, — viņš lūdzās, — runājiet, es jūs uzmanīgi klausos.
Marķīze paskatījās uz Fukē, kas stāvēja viņas priekšā uz ceļiem, ar dīvainu skatienu, kas bija pārpilns skumju un maiguma.
— O! — beidzot viņa ieteicās. — Kā es gribētu būt tā, kam ir tiesības redzēt jūs katru brīdi un runāt ar jums vienmēr. Kā es gribētu būt tā, kas rūpējas par jums un kurai nav jānospiež slepenas atsperes, lai izsauktu mīļoto cilvēku kā rēgu nezin no kurienes, redzētu viņu kādu stundiņu un pēc tam noskatītos, kā viņš atkal pazūd noslēpumu miglā, kas, viņam aizejot, liekas vēl necaurredzamāka nekā parādoties. O, cik tā ir laimīga sieviete!
— Marķīze, vai jūs patiešām domājat manu sievu? — Fukē smaidīdams jautāja.
— Protams, es runāju par viņu.
— Neapskaudiet viņas likteni, marķīze. No visām sievietēm, ar kurām es satiekos, Fukē kundze vismazāk redz mani, vismazāk runā ar mani un vismazāk bauda manu uzticēšanos.
— Viņai vismaz nav jāspiež spoguļa rāmis, lai jūs izsauktu, kā vajadzēja darīt man; viņai jūs neatbildat ar noslēpumaini biedējošām zvaniņa skaņām, kura atsperi nospiež nezin kur; viņai jūs neesat liedzis uzzināt šo tikšanos noslēpumu, baidīdamies, ka jūsu sakari ar viņu pārtrūks, kā jūs rīkojaties ar tām sievietēm, kas nākušas šurp pirms manis un nāks pēc manis!
— Ak, dārgā marķīze, jūs esat netaisna un neapzināties, ko darāt, protestēdama pret noslēpumainību! Tikai slepenībā mīlestībai var nodoties netraucēti; un tikai netraucēta mīlestība var nest laimi. Atgriezīsimies tomēr pie mūsu iepriekšējās sarunas par jūsu uzticību, par kuru jūs mani centāties pārliecināt vai, drīzāk, centāties apmānīt, ļaujot domāt, ka šī uzticība vēsta par mīlestību.
— Tikko vēl, — marķīze sacīja, pārlaizdama pār acīm savu daiļo roku, — tikko manas domas bija pārliecinātas un skaidras, bet tagad tās sajuka, mani sagrāba bailes, ka jāziņo jums slikta vēsts.
— Ja šī sliktā vēsts ir atvedusi jūs šurp, tad es par to priecājos. Bet, ja jau jūs esat šeit un atzīstat, ka neesat pret mani pavisam vienaldzīga, vai tad nav labāk atlikt jūsu vēsti un runāt tikai par jums?
— Nē, nē, jums tā noteikti jāuzzina. Jums jāprasa, lai es jums to pateiktu tūlīt pat, bet nevis ļautos jūtām. Mans draugs Fukē, tas ir ārkārtīgi svarīgs jaunums!
— Jūs mani pārsteidzat, marķīze, es pat varētu teikt — biedējat. Jūs esat tik prātīga, tik nosvērta un tik labi pazīstat pasauli, kurā mēs dzīvojam. Tātad tas ir kaut kas svarīgs?
— Ārkārtīgi svarīgs! Klausieties…
— Vispirms pasakiet: kā jūs šeit nokļuvāt?
— Tūlīt uzzināsiet. Vispirms par svarīgāko.
— Lūdzu jūs, marķīze, runājiet! Saudzējiet manu pacietību.
— Vai jūs zināt, ka Kolbēru karalis tagad iecēlis par finansu intendantu?
— Ko? Kolbērs? Mazais Kolbērs? Kardināla labā roka?
— Tas pats.
— Ko tad jūs tur saskatāt šausmīgu, dārgā marķīze? Mazais Kolbērs iecelts par finansu intendantu — es piekrītu, tas ir dīvaini, bet ne šausmīgi.
— Vai jūs domājat, ka karalis bez kāda iemesla iecēlis šai amatā cilvēku, ko jūs nosaucāt par sīkumanu pedantu?
— Vispirms, vai tas ir tiesa, ka karalis viņu ir iecēlis?
— Tā runā.
— Kas?
— Visi.
— Visi — tas nozīmē neviens. Nosauciet man kādu, kas to zina no drošiem avotiem?
— Vanelas kundze.
— Ak, jūs patiešām sākat, mani biedēt! — Fukē smiedamies iesaucās. — Viņa jau nu zina no droša avota.
— Nerunājiet sliktu par nabaga Margaritu, Fukē kungs: viņa vēl turpina jūs mīlēt.
— Patiešām? Neticami. Es domāju, ka mazais Kolbērs jau paguvis aizsegt šo mīlestību ar tintes traipu vai netīrumu piku.
— Fukē, Fukē, tad, lūk, kā jūs izturaties pret sievietēm, kuras esat pametis!
— Marķīze, vai tad jūs aizstāvat Vanelas kundzi?
— Jā, aizstāvu, jo, es vēlreiz atkārtošu, viņa jūs vēl mīl, un pierādījums tam: viņa grib jūs glābt.
— Ar jūsu palīdzību, marķīze; tas ir veikls gājiens no viņas puses. Neviens eņģelis man nevar būt patīkamāks un drošāk vest mani uz izglābšanos. Sakiet, vai jūs labi pazīstat Margaritu?
— Viņa bija mana draudzene klosterī.
— Vai jūs apgalvojat, ka tieši viņa jums pastāstīja par Kolbēra iecelšanu intendanta amatā?
— Jā.
— Paskaidrojiet man tikai vienu, marķīze: kā Kolbērs, būdams mans padotais, var man kaitēt vai traueēt?
— Jūs neievērojāt kādu svarīgu apstākli.
— Kādu?
— To, ka Kolbērs jūs ienīst.
— Mani! — Fukē iesacās. — Ak, Dievs! Vai tad jūs nezināt, ka mani ienīst visi? Kolbērs tāpat kā visi pārējie.
— Kolbērs vairāk kā eiti.
— Es piekrītu, vairāk.
— Viņš ir ļoti godkārīgs.
— Kurš gan nav godkārīgs, marķīze?
— Jā, bet viņa godkāre ir bezgalīga.
— Es zinu arī to: viņš vēlējās kļūt par manu pēcteci pie Vanelas kundzes.
— Un panāca savu. Sargieties, lai tāpat nenotiek arī citur.
— Jūs gribat teikt, ka viņš mērķē no mana palīga vietas uz manu krēslu?
— Vai tad jums nerodas tādas aizdomas?
— O nē. Aizstāt mani pie Vanelas kundzes — to viņš vēl spēj, bet pie karaļa — tā ir pavisam cita lieta. Francija nav tik lēti pērkama kā viena ierēdņa sieva.
— Viss ir pērkams; ja ne par zeltu, tad ar intrigu palīdzību.
— Jūs labi zināt, ka tas tā nav, marķīze: es taču jums piedāvāju miljonus.
— Fukē, miljonu vietā jums man vajadzēja piedāvāt patiesu un mūžīgu mīlestību. Es būtu piekritusi. Kā redzat, mūsu dienās tā vai citādi viss ir pērkams.
— Tātad, pēc jūsu domām, Kolbērs domā nopirkt arī manu amatu? Nomierinieties, marķīze: pagaidām viņš vēl nav pietiekoši bagāts, lai to varētu atļauties.
— Bet ja nu viņš to nepērk, bet nozog?
• — Ā, tā ir cita lieta. Bet, par nelaimi viņam, lai nokļūtu pie manis, vispirms jānoārda mana priekšējā nocietinājumu līnija, bel es esmu lieliski aizsargāts, marķīze.
— Par nocietinājumu līniju jūs droši vien saucat savus atbalstītājus un draugus?
— Protams.
— Vai d'Emerī arī pieder pie jūsu atbalstītājiem?
— Jā.
— Bet Liodo pie draugiem?
— Protams.
— Bet de Vanēns?
— Nu, ar viņu lai dara, ko grib, bet pirmos divus es neieteiktu aiztikt.
— Ja jūs gribat, lai d'Emerī un Liodo neaiztiek, tad jums nekavējoties jārīkojas.
— Kas tad viņiem draud?
— Tagad jūs esat ar mieru uzklausīt mani?
— Kā vienmēr, marķīze.
— Un nepārtrauksiet mani?
— Runājiet.
— Klausieties! Šorīt Margarita ataicināja mani.
— Ko tad viņa no jums gribēja?
— „Es nedrīkstu personīgi tikties ar Fukē kungu", — viņa man sacīja.
— Ha! Kāpēc. Vai tad viņa domā, ka es viņai kaut ko pārmestu? Nabaga sieviete, viņa ļoti maldās!
— «Satiecieties ar viņu un pasakiet, lai viņš tagad piesargās no Kolbēra".
— Kā tad tā, viņa brīdina mani no sava mīļākā?
— Es taču teicu jums, ka viņa jūs vēl mīl.
— Turpiniet, marķīze!
— Tālāk Margarita teica: „Pirms divām stundām Kolbērs atnāca man pavēstīt, ka viņš iecelts par intendantu".
— Es jau jums, marķīze, teicu, ka Kolbērs drīz pilnībā būs manās rokās.
— Jā, bet tas vēl nav viss. Kā jūs zināt, Margarita draudzējas ar d'Emerī kundzi un Liodo kundzi.
— Jā.
— Nu, lūk: Kolbērs Margaritu izvaicāja par viņiem un par to, cik dziļa ir viņu uzticība jums.
— O, par viņiem es varu galvot. Viņi drīzāk mirs nekā atteiksies no manis.
— Klausieties tālāk. Kamēr Kolbērs bija pie Vanelas kundzes, pie viņas kāds atnāca, un viņa uz dažām minūtēm izgāja no istabas. Kolbērs nemīl sēdēt bezdarbībā, tādēļ, palicis viens, sācis kaut ko atzīmēt uz papīriem, kas mētājušies pa galdu.
— Piezīmes attiecās uz d'Emerī un Liodo?
— Jā.
— Būtu interesanti uzzināt, kas tur bija.
— Es jums tās atnesu.
— Vai patiešām Vanelas kundze tās paņēmusi no Kolbēra, lai atdotu man?
— Nē, bet gluži nejauši viņas rokās nokļuva šo piezīmju kopijas.
— Kā tā?
— Klausieties. Es jau jums taču teicu, ka Kolbērs atrada papīru uz galda.
— Jā.
— Zīmulis, ar kuru viņš rakstīja, izrādījās ļoti ciets, tāpēc uz apakšējās lapas palika nospiedumi.
— Turpiniet.
— Kolbērs paņēma pirmo lapu un nepievērsa uzmanību nākamajai, bet uz tās varēja izlasīt visu, kas bija rakstīts uz pirmās. Vanelas kundze to izlasīja un aizsūtīja pēc manis. Pārliecinājusies, ka es esmu jums ļoti uzticams draugs, viņa atdeva man lapiņu un atklāja jūsu mājas noslēpumu.
— Kur tad ir tā lapiņa? — nedaudz satraucies, jautāja Fukē.
— Lūk, te tā ir, lasiet, — marķīze atteica.
Fukē izlasīja:
«Uzpircēji, kuri tiesu palātai jānotiesā: d'Emerī, F. draugs, de Va- nērs, vienaldz…"
— D'Emerī! Liodo! — Fukē iekliedzās un vēlreiz uzmanīgi pārlasīja zīmīti.
— „F. draugi", — marķīze parādīja ar pirkstu.
— Ko gan nozīmē vārdi „kuri tiesu palātai jānotiesā"?
— Es domāju, ka tas ir pilnīgi skaidrs. Starp citu, jūs vēl neesat beidzis, lasiet tālāk.
Fukē turpināja:
„…Abiem pirmajiem piespriest nāves sodu, trešo atbrīvot kopā ar d'Otmonu un de Lavaletu, konfiscējot mantu".
— Augstais Dievs! — Fukē iesaucās. — Nāves sods Liodo un d'Emerī! Pat ja tiesu palāta piespriedīs viņiem nāves sodu, bez karaļa apstiprinājuma to nevar izpildīt, bet karalis spriedumu neapstiprinās.
— Karalis tomēr iecēla Kolbēru par intendantu.
— Ak, Dievs, — Fukē iesaucās, it kā būtu ieraudzījis bezdibeni, kas atvēries pie viņa kājām. — Nē, tas nav iespējams! Neiedomājami! Bet kurš tas bija, kas pārvilcis Kolbēra atstātos nospiedumus ar zīmuli?
— To izdarīju es, jo baidījos, ka tie var izzust.
— O!.. Es visu noskaidrošu!
— Jūs neko nenoskaidrosiet! Jūs pārāk nicināt un zemu vērtējat savu ienaidnieku.
— Dārgā marķīze, piedodiet man. Jā, es piekrītu, ka Kolbērs ir mans ienaidnieks. Atzīstu, ka Kolbērs ir bīstams cilvēks. Bet man vēl ir daudz laika. Jūs pašlaik esat šeit, jūs pierādījāt man savu uzticību, varbūt pat mīlestību… Mēs beidzot esam vieni…
— Fukē kungs, atnācu šurp, lai glābtu jūs, nevis lai pazudinātu sevi, — marķīze pieceldamās teica. — Uzmanieties!
— Jūs veltīgi uztraucaties, marķīze, un ja jūsu bailes nav tikai iegansts…
— Kolbērs ir stipras gribas cilvēks! Piesargieties no viņa…
— Un es? — jautāja Fukē, arī pieceldamies.
— Jūs? Jūs esat tikai cēlsirdīgs. Es atkārtoju: sargieties no Kolbēra!.. ..
— Un tas ir viss?
— Es izdarīju visu, ko varēju, riskējot sabojāt savu reputāciju. Palieciet sveiks!
— Nevis sveiks, bet uz redzēšanos!
— Varbūt… — Marķīze noteica.
Pastiepusi Fukē roku skūpstam, viņa tik apņēmīgi devās pie durvīm, ka Fukē neuzdrošinājās viņu aizkavēt.
Ar nokārtu galvu un drumu sejas izteiksmi viņš devās atpakaļceļā pa pazemes eju, kas savienoja abas mājas.