Ātri izgājis cauri pazemei un nospiedis spoguļa atsperi, Fukē atkal atradās savā kabinetā.
Viņš tikko paguva ieiet, kad izdzirda klauvēšanu pie durvim un pazīstamu balsi, kas sauca:
— Monsenjor, atveriet lūdzu!
Fukē apslēpa savu uztraukumu un izlikās, ka nekur nav izgājis: viņš izmētāja pa galdu papīrus, paņēma spalvu un, lai iegūtu vēl kādu laiku, pajautāja:
— Kas tur ir?
— Kā! Vai monsenjors mani nepazīst? — balss atbildēja.
„Kā gan lai es tevi nepazītu?" — Fukē pie sevis noteica.
— Tas esat jūs, Gurvil?*
— Viņš skaļā balsī apvaicājās.
— Protams, monsenjor.
Fukē piecēlās, vēlreiz uzmeta skatu spogulim, tad atslēdza durvis un ielaida Gurvilu.
— Monsenjor, jūs esat cietsirdīgs! - Gurvils pārmeta.
— Kāpēc?
— Jau ceturtdaļstundu es lūdzu -jūs atslēgt durvis, bet jūs pat neatbildat.
Žans Hero de Gurvils (1625-1703) — Fuke finansu un politiskais aģents.
— Atcerieties uz visiem laikiem: es nevēlos, ka darba laikā mani traucē. Kaut gan jūs, Gurvil, esat izņēmums, es tomēr gribu, lai citiem mans aizliegums paliek spēkā.
— Tādā reizē kā šī es esmu gatavs sadauzīt, noārdīt un apgāzt visus aizliegumus, durvis, atslēgas un sienas.
— Oho! Tātad noticis kaut kas ļoti svarīgs? — Fukē jautāja.
— Ļoti.
— Kas tad noticis? — Fukē turpināja iztaujāt, mazliet noraizējies par sava tuvākā līdzstrādnieka uztraukumu.
— Nodibināta slepenā tiesu palāta.
— Es zinu. Vai tad tā jau ir sanākusi?
— Ne tikai sanākusi, monsenjor, bet jau paguvusi izteikt arī spriedumu…
— Spriedumu? — ministrs nobālējis izdvesa, nespēdams noslēpt trīsas, kas viņu pārņēma. — Kam tad?
— Diviem jūsu draugiem.
— Liodo un d'Emerī?
— Jā, monsenjor.
— Kas viņiem piespriests?
— Nāves sods.
— Nevar būt! Nē, tas nav iespējams!.. Jūs maldāties, Gurvil.
— Te ir sprieduma kopija. Karalis šodien parakstīs spriedumu. Varbūt viņš to jau ir izdarījis.
Fukē paķēra papīru, vienā mirklī to izlasīja un atdeva Gurvilam, sacīdams:
— Karalis šo spriedumu neparakstīs.
— Monsenjor, Kolbērs ir ļoti drosmīgs padomnieks… Sargieties no viņa.
— Atkal Kolbērs! — Fukē iesāucās. — Jau pāris dienas es nepārtraukti dzirdu šo vārdu! Pārāk daudz goda tādai niecībai. Lai Kolbērs parādās, un es tikšu ar viņu galā; lai viņš paceļ savu galvu, un es viņu samīšu; tomēr piekrītiet, ka cīnīties var tikai ar tādu pretinieku, kas kaut kas ir.
— Monsenjor, pacietieties, jūs nepazīstat Kolbēru… Pacentieties viņu iepazīt. Tas ir viens no finansistiem, kas darbojas ēnā; tāpat kā meteori viņi nav redzami līdz brīdim, kad visu sagrauj. Viņu parādīšanas nes bojā eju.
— A, Gurvil, tas jau ir par daudz, — Fukē pasmaidot iebilda. — Mani nav tik viegli iebiedēt. Kolbērs esot meteors! Velns parāvis! Mēs vēl paskatīsimies, kas tas ir par meteoru… Dodiet man faktus, bet nevis vārdus. Ko viņš līdz šim izdarījis?
— Viņš pasūtījis Parīzes bendem divas karātavas, — Gurvils teica.
Fukē pacēla galvu, un viņa acis iezibsnījās.
— Jūs esat pārliecināts par teikto? — viņš iesaucās.
— Te būs pierādījums, monsenjor.
Gurvils pasniedza Fukē zīmīti no kāda pilsētas rātes sekretāra, kas bija uzticams superintendanta piekritējs.
— Jā, tiesa, — Fukē nomurmināja, — ceļ ešafotu… Bet karalis vēl nav parakstījis, Gurvil, un neparakstīs!
— To mēs drīz uzzināsim,. — Gurvils piezīmēja.
— Kādā veidā?
— Ja karalis parakstījis spriedumu, tad karātavas šovakar pat vedīs uz pilsētas rātsnamu, lai rīt no rīta tās varētu uzcelt.
— Nē, nē! — Fukē atkal iesaucās. — Jūs visi kļūdāties un maldināt mani. Liodo pie manis bija vēl aizvakar, bet pirms trim dienām es saņēmu no nabaga d'Emerī Sirakūzu vīnu.
— Tas tikai pierāda, — Gurvils iebilda, — ka tiesu palātu sasauca slepeni, tā apspriedās bez apsūdzēto klātbūtnes un, tiklīdz lietu pabeidza, viņus arestēja.
— Vai tad viņi ir arestēti?
— Liodo — vakar rītausmā, d'Emerī — aizvakar vakarā, kad viņš atgriezās no savas mīļākās; viņu pazušana nevienā neradīja uztraukumu, bet pēkšņi Kolbērs norāva masku un pavēlēja atklāt šo lietu. Par to tagad klaigā visās Parīzes ielās un, taisnību sakot, tikai jūs, monsenjor, par to neko nezināt.
Fukē augošā satraukumā staigāja pa istabu.
— Monsenjor, ko jūs domājat darīt? — Gurvils vaicāja.
— Ja tas viss ir taisnība, es došos pie karaļa. Bet pirms iešanas uz Luvru es aiziešu uz pilsētas rāti. Ja spriedums ir apstiprināts, tad paskatīsimies. Braucam! Gurvil, atveriet durvis!
— Uzmanīgāk, — Gunvils brīdināja. — Tur ir abats Fukē.
— Ak, mans brālis! — Fukē rūgti noteica. — Tātad viņš uzzinājis kādu nelāgu jaunumu un kā parasti priecājās, ka var to man paziņot! Jā, velns parāvis, ja jau ieradies mans brālis, tad man patiešām klājas ļauni. Ko tad jūs man to neteicāt agrāk? Tad es ātrāk būtu visam noticējis.
— Monsenjors apmelo abata kungu! — Gurvils smiedamies teica. — Viņš nemaz nav nācis ar ļauniem nodomiem.
— Ak, Gurvil, un jūs vēl aizstāvat šo nevīžīgo, bezsirdīgo cilvēku, nelabojamo izšķērdētāju?
— Nedusmojieties, monsenjor.
— Jūs šodien esat dīvainā garastāvoklī, Gurvil, ja aizstāvat pat abatu Fukē.
— Ak, monsenjor, katrā ir kaut kas labs.
— Tātad pēc jūsu domām, kaut kas labs ir arī tajos laupītājos, ko abats nomitinājis pie sevis un apdzirda?
— Var rasties tādi apstākļi, monsenjor, ka jūs priecāsieties, ja pa rokai būs kaut vai šie laupītāji.
— Tad tu iesaki man salīgt mieru ar abatu? — Fukē ironiski apjautājās.
— Es jums iesaku nestrīdēties ar simt brašuļiem, kas ar saviem zobeniem var ielenkt dzelzs lokā trīs tūkstošus cilvēku.
Fukē uzmeta ātru skatienu sarunu biedram.
— Jums taisnība, Gurvil, — viņš teica. — Ielaidiet abatu Fukē! — viņš uzsauca sulainim, kas dežūrēja pie durvīm.
Pēc pāris minūtēm kabineta durvīs parādījās abats Fukē un zemu paklanījās. Tas bija cilvēks pāri četrdesmit, izskatījās pa pusei kā garīdznieks, pa pusei kā kareivis, pārdroša ķildnieka un mūka apvienojums. Viņam nebija zobena, bet varēja manīt, ka viņš nēsā sev līdz pistoles.
Fukē sveicināja viņu drīzāk kā ministrs, nevis kā vecākais brālis.
— Ar ko varu pakalpot, abata kungs? — viņš jautāja.
— Paskat tik, kādā tonī jūs runājat, brāli! — abats iesaucās.
— Aizņemta cilvēka tonī.
Abats viltīgi paskatījās uz Gurvilu, bet tad uzmeta brālim nemierīgu skatu un sacīja:
— Šovakar man jāmaksā de Brežī kungam trīssimt pistoļu… Kāršu parāds ir goda lieta.
— Un vēl? — Fukē tincināja, būdams pārliecināts, ka tāda sīkuma dēļ abats viņu netraucētu.
— Tūkstoš pistoļu miesniekam, viņš vairs negrib dot uz parāda.
— Vēl?
— Tūkstoš divsimt drēbniekam, — abats turpināja. — Tas stulbenis man neatdod drēbes, kas pasūtītas septiņiem maniem kalpiem. Tas mani kompromitē, un mana mīļākā draud aiziet no manis pie uzpircēja, bet tas būtu pazemojums baznīcai.
— Kas vēl? — Fukē turpināja.
— Mans brāli, jūs taču pamanījāt, ka es neko nelūdzu sev personīgi, — abats pazemīgi teica.
— Tas ir ļoti smalkjūtīgi no jūsu puses, abata kungs, — Fukē sacīja. — Tomēr, kā redzat, es gaidu.
— Es ari nesākšu neko lūgt…o nē… bet ne jau tāpēc, ka man nekas nebūtu vajadzīgs. Varu jums teikt…
— Tūkstoš divsimt drēbniekam! — mazliet padomājis, ministrs teica. — Par šo summu var uzšūt krietni daudz apģērbu.
— Es uzturu simt cilvēkus, — abats lepni teica, — bet tas, es domāju, kaut ko maksā.
— Simt cilvēkus? — Fukē atkārtoja. — Vai tad jūs esat Rišeljē vai Mazarīni, ka jums vajag tik daudz miesassargu? Sakiet man, lūdzu, kam jums tie vajadzīgi?
— Un jūs vēl jautājat? — abats Fukē iesaucās. — Jūs jautājat, kāpēc es uzturu simt cilvēkus?
— Jā, es jums jautāju, kāpēc jums vajadzīgi šie simt cilvēki? Atbildiet!
— Nepacietīgais! — aizvien vairāk iekarsdams, iesaucās abats.
— Paskaidrojiet taču beidzot.
— Ak, ministra kungs, personīgi man vajadzīgs tikai viens sulainis, un, ja es būtu viens, tad iztiktu arī bez tā. Bet jūs, jums ir tik daudz ienaidnieku, ka man ir par maz arī simt cilvēku, lai jūs aizsargātu. Simt cilvēku!.. Vajadzētu desmit tūkstošus! Es viņus turu tādēļ, lai publiskās vietās un sapulcēs neviens neuzdrošinātos pacelt balsi pret jums. Citādi jūs būtu lāstiem apkrauts un ļaunu mēļu iznīcināts. Bez viņiem jūs nenoturētos pat nedēļu. Dzirdiet, nedēļu!
— Es nemaz nezināju, ka jūs tik kvēli mani aizstāvat, abata kungs.
— Jūs .par to šaubāties? — abats iekliedzās. — Tad klausieties, kas notika. Vēl vakar Išē ielā kāds cilvēks kaulējās ar miesnieku par cāli.
— Ak tā. Kā tad tas var man kaitēt, abata kungs?
— Lūk, kā. Cālis bija liess, un pircējs atteicās par to maksāt astoņpadsmit sū, teikdams, ka nemaksās tādu naudu par ādu un kauliem, ja Fukē no tiem dabūjis visu labumu.
— Nu, un tālāk?
— Atskanēja smiekli un zobgalības par jums. Sapulcējās vesels pūlis dienaszagļu. Zobgalis vēl piebilda: „Dodiet man Kolbēra barotu cāli, un es labprāt samaksāšu, cik jūs prasīsiet." Pūlis sāka aplaudēt. Skandāls un vairāk nekas! Jūsu brālim atlika vienīgi novērst seju.
— Un jūs novērsāt? — Fukē piesarcis jautāja.
— Nē, tik tālu ncnonāca: pūlī gadījās viens no maniem cilvēkiem — Menvils, viens no mūsu jaunpienācējiem. Viņš nesen ieradies no provinces, un es viņu augsti vērtēju. Viņš izlauzās cauri pūlim un izsauca zobgali uz divkauju. Tā notika turpat pie miesnieka bodītes daudzu skatītāju klātbūtnē, kuri stāvēja visapkārt riņķi duelantiem un skatījās pa logiem.
— Un kā tas viss beidzās? — Fukē apvaicājās.
— Mans Menvils uzreiz izdūra zobenu cauri pretiniekam, un tas skatītājus iespaidoja. Pēc tam viņš pateica miesniekam: «Paņemiet šo tītaru, mans draugs; tas būs treknāks par jūsu cāli". Lūk, kur es tērēju savus ienākumus, ministra kungs — lai sargātu ģimenes godu, — abats svinīgi pabeidza.
Fukē nolieca galvu.
— Labi, — viņš teica. — Iedodiet Gurvilam jūsu rēķinus un palieciet pie manis uz vakaru.
— Uz vakariņām?
— Jā.
— Bet kase taču jau ir slēgta?
— Gurvils jums to atslēgs. Ejiet, abat, ejiet.
Abats paklanījās.
— Tātad mēs esam draugi? — viņš noprasīja.
— Draugi, draugi. Ejam, Gurvil.
— Jūs aizejat? Tātad jūs nevakariņosiet mājās?
— Neuztraucieties. Pēc stundas es atgriezīšos, — Fukē atbildēja un klusi piebilda Gurvilam: — Lai iejūdz manus angļu zirgus; es braukšu uz pilsētas rātsnamu.
VIII
Lafontēna vīns
Senmandē saradās ekipāžas, kas atveda viesus.
Namā rosīgi gatavojās vakariņām, bet pats ministrs ar saviem ātrajiem zirgiem traucās uz Parīzi. Pie pilsētas rātsnama viņš piebrauca no krastmalas puses, lai nebūtu jābrauc tieši cauri dzīvajiem pilsētas kvartāliem.
Bez ceturkšņa astoņos Fukē Gurvila pavadībā izkāpa no ekipāžas Longponas ielas stūrī un kājām devās uz Grēva laukumu.
Izgājuši uz laukuma, viņi pamanīja cienīga izskata kungu melni violetā tērpā, kas iekāpa īrētā karietē un pavēlēja kučierim braukt uz Vensenu. Viņš nesa lielu kurvi ar pudelēm, ko tikko bija nopircis blakus esošā krodziņā „Notrdama".
— Ha, tas taču ir Vatels, mans pārzinis, — Fukē brīnījās. — Kāpēc viņš te atbraucis?
— Droši vien pēc vīna.
— Ko? Pirkt man vīnu krogos! Vai tad man ir tik slikts vīna pagrabs?
Viņš devās pie pārziņa, kas rūpīgi lika milzīgu grozu ar pudelēm karietē.
— Hei, Vatei! — viņš pavēloši uzkliedza.
— Monsenjor, uzmanieties, jūs pazīs, — Gurvils brīdināja.
— Kas par to! Vatei!
Melni violetais cilvēks atskatījās. Viņam bija labsirdīga, bet neizteiksmīga seja. Viņa acis mirdzēja, sejā vīdēja viegls smaidiņš.
— Ā, tas esat jūs, monsenjor! — viņš atskatījies iesaucās.
—Jā, es. Ko jūs šeit darāt, velns parāvis? Kas jums tur ir? Vīns? Vatei, vai jūs pērkat vīnu Grēva laukuma krodziņā?
—Kāpēc jājaucas manās darīšanās? — Vatels mierīgi teica, uzmetis Gurvilam īgnu skatienu. — Vai tad mans pagrabs netiek uzturēts kārtībā?
— Nedusmojieties, Vatei, — Fukē sacīja, — es nodomāju, ka mans… jūsu pagrabs ir pietiekoši labi apgādāts, lai mēs varētu iztikt bez «Notr- damas" krodziņa.
— Jā, kungs, — pārzinis ar vieglu nicinājumu atteica, — jūsu pagrabs ir tik labs, ka daži viesi jūsu pusdienās neko nedzer.
Fukē izbrīnījies paskatījās vispirms uz Gurvilu, tad uz Vatelu.
— Ko jūs sakāt, Vatei?
— Es saku, ka jūsu pārzinim nav vīnu visām gaumēm, un Lafontēna, Pelisona, Konrāra* kungi neko nedzer pie jūsu galda: viņiem nepatīk smalki vīni, ko tur lai dara!
— Un ko jūs izdomājāt?
— Es pērku šeit viņu iemīļoto Žuanjī vīnu, kuru viņi katru nedēļu dzer šajā krodziņā. Tāpēc es arī te iepērkos.
Fukē jutās mazliet aizkustināts un nesaprata, ko lai atbild. Vatelam turpretim gribējās izteikt pēc iespējas vairāk.
— Monsenjor, jūs man varētu vēl pārmest, ka es pats braucu uz Planšmibrē ielu pēc sidra, ko jūsu pusdienās dzer Lorē** kungs.
— Lorē dzer sidru pie manis? — Fukē sāka smieties.
Žans de Lafontēns (1621 — 1695) — slavens franču dzejnieks, fabulas žanra aizsācējs. Pols Pelisons( 1624—1693) — franču rakstnieks, uzticams Fukē draugs, darbu «Francijas Akadēmijas vēsture", «Ludviķa XIV dzīve" u.c. autors. Valentīns Konrārs (1603 — 1675) — franču literāts, dzejnieks, darba «Sava laika vēstures memuāri" autors, Francijas Akadēmijas sekretārs.
Žans Lorē — 17.gs. franču dzejnieks un žurnālists. Viņš izdeva nedēļas avīzi «Vēstures mūza", kas bija ļoti populāra galma aprindās.
— Protams, kungs. Tāpēc jau viņš vienmēr tik ļoti labprāt pusdieno pie jums.
— Vatei, jūs esat malacis! — Fukē iesaucās, spiezdams sava pārziņa roku. — Es jums sirsnīgi pateicos: jūs saprotat, ka Lafontēna, Konrāra un Lorē kungi man nozīmē tikpat dudz kā hercogi, pēri un prinči. Jūs esat apbrīnojams kalpotājs, Vatei, un es jums divkāršoju algu.
Tā vietā, lai pateiktos, Vatels paraustīja plecus un noņurdēja:
— Saņemt pateicību par to, ka izpildi savus pienākumus, ir apvainojoši.
— Viņam taisnība, — Gurvils sacīja, ar rokas mājienu pievērsdams Fukē uzmanību kaut kam citam.
Viņš norādīja uz zemiem ratiem, kurus vilka divi zirgi un kuros šūpojās divas ar dzelzi apkaltas karātavas, kas bija uzliktas viena uz otras un sastiprinātas ar ķēdēm.
Uz šķērskoka sēdēja sargs; viņš bija drūms un nelikās dzirdam ziņkārīgo piezīmes, kuri centās uzzināt, kam domātas šīs karātavas,un kuri pavadīja ratus līdz pilsētas rātsnamam.
Fukē nodrebēja.
— Redziet nu, lieta izlemta! — Gurvils teica.
— Jā, bet vēl nav pabeigta, — iebilda Fukē.
— Nemāniet sevi ar veltīgām cerībām, monsenjor! Ja jau viņi prata novērst jūsu uzmanību, tad tagad neko neizdosies mainīt.
— Es tam vēl neesmu piekritis.
— Toties jūsu vietā piekritis de Lions.
— Tad es došos taisnā ceļā uz Luvru.
— Nē, nebrauciet turp.
— Jūs iesakāt zemisku rīcību! — Fukē uzkliedza. — Jūs man iesakāt pamest draugus nelaimē un nolikt ieročus, kuri vēl ir manās rokās un ar kuriem es vēl varu cīnīties?
— Nē, monsenjor, es jums neko tamlīdzīgu neiesaku. Vai jūs tādā brīdī varat atstāt savu superintendanta vietu?
— Nē, nevaru.
— Bet ja nu jūs ieradīsieties pie karaļa un viņš jūs tūdaļ pat nekavējoties atcels?
— Viņš to var izdarīt arī bez manas ierašanās.
— Bet tad tā nebūs jūsu vaina.
— Toties es būšu rīkojies kā nelietis. Es nevēlos manu draugu nāvi un nepieļaušu to!
— Vai tad tādēļ nepieciešams iet uz Luvru? Ņemiet vērā, ka tur jums būs vai nu atklāti jāaizstāv savi draugi un jāaizmirst par savām interesēm, vai ari pilnīgi no viņiem jāatsakās.
— To es nekad nedarīšu!
— Piedodiet… Tomēr vai nu karalis nostādīs jūs izvēles priekšā, vai ari jūs pats liksiet karalim izvēlēties.
— Tas tiesa.
— Tādēļ vajag izvairīties no sadursmes, monsenjor. Labāk atgriezīsimies Senmandē.
— Nē, Gurvil, es nekustēšos ne no vietas, jo te tiek gatavots noziegums, kas apkaunos mani. Atkārtoju: es nesperšu ne soli, kamēr neatradīšu līdzekli, kā pieveikt savus ienaidniekus!
— Monsenjor, — Gurvils iebilda, — man jūs būtu žēl, ja es nezinātu, ka jūs esat viens no gudrākajiem cilvēkiem pasaulē. Jums pieder simt piecdesmit miljoni, jums ir karalisks stāvoklis,un jūs esat simt piecdesmit reižu bagātāks par karali. Kolbērs pat nespēja pierunāt karali pieņemt Mazarīni dāvinājumu. Kad cilvēks ir visbagātākais valstī un nebaidās tērēt savu naudu, tad viņš ir graša vērts, ja nespēj panākt to, ko vēlas. Es vēlreiz saku — atgriezīsimies Senmandē…
— Lai aprunātos ar Pelisonu?
— Nē, monsenjor, lai saskaitītu jūsu naudu!
— Labi! — Fukē skaļi un dedzīgi iesaucās, un viņa acis iedegās. — Braucam!
Viņi iesēdās karietē un devās atpakaļceļā. Sentantuānas priekšpilsētas galā viņi apdzina ekipāžu, kurā Vatels veda savu 2uanjī vīnu.
Pilnā sparā auļojošie melnie ministra zirgi izbiedēja vīna pārziņa tramīgo zirdziņu, un pārzinis izbijies iekliedzās, izbāzdams galvu pa karietes lodziņu:
— Uzmanīgāk! Nesasitiet manas pudeles!