Likās, ka visa Fukē uzmanība nedalīti pievērsta spožajai iluminācijai, vijoļu un oboju glāstošajai mūzikai un apbrīnojamai uguņošanai, kas meta debesīs savas mainīgās gaismas, atklājot aiz kokiem Vensenas pils tumšo siluetu. Viņš jautri uzsmaidīja dāmām un dzejniekiem, un svētki neatpalika jautrībā no citām reizēm.
Vatels, kas neatslābstošā uzmanībā sekoja Fukē sejas izteiksmei, arī bija apmierināts ar šo vakaru.
Kad uguņošana beidzās, visa sabiedrība izklīda pa parka alejām un marmora galerijām.
Dzejnieki zem rokas pastaigājās pa birzēm, daži atgūlās sūnā, nebaidīdamies sabojāt savus samta kostīmus un frizūras, pie kurām pieķērās sausās lapas un zāles stiebri. Dāmas klausījās dziedātāju balsīs un dzejnieku deklamēšanā, kaut gan lielākā daļa vairāk ieklausījās savu kavalieru skandētajā lieliskajā prozā, kuri gan nebija ne dziedātāji, ne dzejnieki, bet jaunības un divvientulības ietekmē neatpalika no tiem daiļrunībā.
— Kāpēc gan mūsu Epikūrs nenāk dārzā? — Lafontēns brīnījās. — īstais Epikūrs nekad tā neatstāja savus sekotājus kā to dara mūsu skolotājs.
— Jūs veltīgi uzskatāt sevi par epikūriešiem, — Konrārs viņam iebilda. — Taisnību sakot, te nekas neatgādina šī filozofa mācību.
— Ha! — Lafontēns atteica. — Vai tad jūs nezināt, ka Epikūrs iegādājās milzīgu dārzu, kur mierīgi dzīvoja kopā ar saviem draugiem?
— Tā gan.
— Bet vai tad Fukē kungs nav nopircis šo lielo dārzu Senmandē un vai mēs šeit nepavadām laiku kopā ar viņu un mūsu draugiem?
— Tas gan ir taisnība, bet diemžēl ar dārzu un draugiem vien nepietiek, lai līdzinātos Epikūram. Parādiet man, kur Fukē kunga uzskati līdzinās Epikūra mācībai?
— Kaut vai devīze: „Bauda dod laimi".
— Un vēl?
— Es domāju, ka neviens no mums nejūtas nelaimīgs. Vismaz par sevi es to neteikšu. Brīnišķīgs vakars, Žuanjī vīns, kurš atvests no mana mīļākā krodziņa, neviena muļķība visā vakariņu laikā, kas ilga veselu stundu un kaut arī tajās piedalījās desmit bagātnieku un divdesmit dzejnieku…
— Te es jūs pārtraukšu. Jūs runājat par lieliskām vakariņām un Žuanjī vīnu, bet es jums atgādināšu, ka lielais Epikūrs ar saviem skolniekiem pārtika no maizes, saknēm un avota ūdens.
— Tas nav īsti pierādīts, — Lafontēns iebilda. — Vai tik jūs nejaucat Epikūru ar Pitagoru, dārgo Konrār?
— Vēl es jums atgādināšu, ka senais filozofs nebūt nedraudzējās ar dieviem un valdniekiem.
— Tas arī viņam ir kopīgs ar Fukē, — Lafontēns atsaucās.
— Labāk nesalīdziniet, — Konrārs uztraukts teica, — citādi jūs apstiprināt baumas, kas jau klīst par viņu un mums.
— Kādas baumas?
— Ka mēs esam slikti francūži, kam vienaldzīgs karalis un kas neliekas zinis par likumiem.
— Ak! — Lafontēns iesaucās. — Ja mēs arī esam slikti pilsoņi, tad ne jau tāpēc, ka sekojam sava skolotāja principiem! Te būs viens no Epikūra mīļākajiem aforismiem: „Vēlietis sev labus valdniekus".
— Nu un tad?
— Bet ko mums vienmēr atkārto Fukē? „Kad gan mums būs īsts valdnieks?" Vai tad viņš to nesaka? Esiet atklāts, Konrār!
— Saka gan.
— Tā taču ir Epikūra mācība.
— Jā, bet tā ož pēc dumpja.
— Ko! Vēlēšanās, lai būtu labi valdnieki, ir dumpis?
— Bez šaubām, ja valdnieki ir slikti.
— Klausieties tālāk. Epikūrs teica: «Paklausiet sliktiem pavēlniekiem". Tagad atgriezīsimies pie Fukē. Vai tad viņš mums dienām ilgi nestāstīja, kāds Mazarini ir pedants, ēzelis un asinssūcējs! Un ka tomēr šim izdzimumam jāpakļaujas! Vai tad viņš tā neteica, Konrār?
— Jā, es varu apgalvot, ka viņš to teica un pat pārāk bieži.
— Tāpat kā Epikūrs, mans draugs, gluži tāpat; es atkārtoju, ka mēs esam epikūrieši, un tas ir ļoti uzjautrinoši…
Pamazām ap lapeni, kurā sēdēja abi dzejnieki, bija sapulcējušies visi staigātāji, kurus šurp bija atsaukušas abu strīdnieku skaļās balsis. Visi uzmanīgi klausījās viņu strīdu, un pats Fukē šai ziņā rādīja piemēru, kaut arī ar pūlēm valdījās.
Galu galā viņš sāka skaļi smieties, un viņam pievienojās visi apkārtējie.
Jautrības kulminācijā, kad dāmas cita caur citu pārmeta pretiniekiem, ka viņi epikūriešu labklājībā nav paredzējuši vietu sievietēm, dārza pretējā stūrī parādījās Gurvils. Viņš devās tieši pie Fukē, kas tūlīt nošķīrās no sabiedrības un nāca viņam pretī.
Ministra sejā palika tas pats smaids un bezrūpīgā izteiksme. Viņš mometa masku tikai tad, kad jutās paslēpts no visiem nevēlamiem skatieniem.
— Nu, kā, kur ir Pelisons? Ko viņš izdarīja? — Fukē uztraukts izjautāja.
— Pelisons atgriezies no Parīzes.
— Vai ieslodzītos viņš atveda?
— Nē, viņam neizdevās satikt pat cietuma uzraugu.
— Kā tā! Vai tad viņš neteica, ka viņu sūtīju es?
— Tiesa, bet uzraugs lika pateikt, ja viņš nāk no Fukē kunga, tad viņam jābūt līdz vēstulei.
— Nu, ja vajadzīga tikai vēstule…
— Nē, — aiz krūmiem atskanēja Pelisona balss, un parādījās arī viņš pats, — nē, monsenjor… Brauciet turp pats un parunājiet ar uzraugu.
— Jā, jums taisnība, es atstāšu viesus ar ieganstu, ka esmu aizņemts. Pelison, sakiet, lai neizjūdz zirgus. Gurvil, aizturiet viesus.
— Atļaujiet jums dot vēl vienu padomu, monsenjor, — Gurvils sacīja.
— Runājiet.
— Satiecieties ar uzraugu tikai galējas nepieciešamības gadījumā: tas ir drosmīgi, bet nepiesardzīgi. Pelisona kungs, piedodiet, ja nepiekritīšu jums. Monsenjor, sūtiet vispirms vēl kādu citu. Uzraugs ir laipns cilvēks; tomēr neuzsāciet ar viņu sarunas personīgi.
— Es padomāšu, — Fukē sacīja. — Mums vēl priekšā taču ir visa nakts.
— Pārāk nepaļaujieties uz laiku, monsenjor, — Pelisons iebilda. — Laiks aizlido šausminošā ātrumā. Nekad nenožēlosi, ka esi ieradies par agru.
— Sveiki, Gurnvil, — ministrs teica. — Uzticu jums savus viesus. Pelison, jūs dosieties kopā ar mani.
Viņi aizbrauca.
Epikūrieši nepamanīja sava vadoņa nozušanu. Dārzā visu nakti skanēja mūzika.