Jau otro reizi šajā dienā, atstādams māju, Fukē jutās vieglāk un mierīgāk nekā varētu gaidīt.
Viņš pagriezās pret Pelisonu, kas bija ierāvies karietes stūrī un apdomāja, kādiem līdzekļiem cīnīties ar Kolbēru.
— Dārgo Pelison, — Fukē teica, — cik žēl, ka jūs tomēr neesat sieviete!
— Gluži otrādi, es to uzskatu par lielu laimi, — Pelisons iebilda, — es taču esmu ārkārtīgi neglīts.
— Pelison, Pelison! — ministrs smējās. — Jūs tik bieži runājat par savu neglītumu, it kā jums tas sagādātu ciešanas.
— Un kā vēl, monsenjor. Nav neviena nelaimīgāka cilvēka par mani. Es biju skaists, bet mani izķēmoja bakas; man zuda galvenais līdzeklis, kas palīdz apburt cilvēkus, bet es taču esmu jūsu pilnvarotais, kam jārūpējas par jūsu labumu; ja es būtu skaista sieviete, tad tagad varētu jums izdarīt milzīgu pakalpojumu.
— Kādu?
— Es dotos pie cietuma komandanta, kurš, kā stāsta, ir galants kavalieris un brunču mednieks, pacenstos viņu apburt un atgrieztos pie jums ar abiem cietumniekiem.
— Ā! — Fukē iesaucās, kārdinošu atmiņu pārņemts. — Es pazīstu kādu skaistu sievieti, kas cietuma uzraugam varētu nospēlēt tieši tādu lomu!
— Bet es, monsenjor, pazīstu piecdesmit tādas sievietes, kas izba- zūnē's visai pasaulei par jūsu augstsirdību un uzticību draugiem; viņas pazudinās sevi un agri vai vēlu arī jūs.
— Es nerunāju par tādām sievietēm, Pelison, es runāju par brīnišķīgu un cēlu būtni, kurā savienojas īsti sievišķīgs prāts ar vīrieša drosmi un aukstasinību; es runāju par tik daiļu sievieti, ka pat drūmie cietuma mūri atvērsies viņas priekšā, un tik savaldīgu, ka neviens neuzminēs, kas viņu sūtījis.
— īsts dārgums, — Pelisons noteica. — Jūs varen iztopat cietuma komandantam. Var jau gadīties, ka viņam pēc tam nocērt galvu, toties viņš būs izbaudījis nepieredzētu laimi.
— Viņam nenocirtīs galvu, — Fukē atteica. — Es viņam iedošu zirgus, lai viņš varētu bēgt un piecsimt tūkstošus livru, ar kuriem viņš Anglijā varēs pieklājīgi dzīvot. Turklāt no šīs sievietes, mans draugs, viņš nedabūs neko citu kā vienīgi zirgus un naudu. Pelison, braucam tagad pie viņas.
Ministrs pastiepa roku pēc zīda auklas, kas karājās karietes iekšpusē. Pelisons viņu atturēja.
— Monsenjor, — viņš iebilda, — šīs sievietes meklēšanai jūs iztērēsiet tikpat daudz laika kā Kolumbs Jaunās Pasaules atklāšanai. Taču mūsu rīcībā ir tikai divas stundas. Ja uzraugs noliksies gulēt, pie viņa bez trokšņa nevarēs iekļūt. Bet, kad ausīs gaisma, tad mēs vairs neko nevarēsim izdarīt. Monsenjor, ejiet pie viņa pats un nemeklējiet šonakt ne eņģeļus, ne sievietes.
— Dārgais Pelison, mēs jau esam pie viņas durvīm.
— Pie eņģeļa durvīm?
— Jā.
— Bet tā taču ir de Beljēras kundzes savrupmāja?
— Klusāk!
— Ak, kungs! — Pelisons iesaucās.
— Izskatās, ka jums kaut kas ir pret viņu? — Fukē vaicāja.
— Diemžēl nekas! Tas jau mani dzen izmisumā… Ak, kāpēc es nevaru jums izstāstīt par viņu tik daudz slikta, lai aizkavētu jūs ieiet viņas namā!
Fukē pavēlēja kučierim apturēt karieti.
— Aizkavēt? — viņš atkārtoja. — Nekas visā pasaulē nespēj mani aizkavēt novēlēt labu vakaru di Piesī Beljēras kundzei. Un varbūt mums pat ievajagas viņas palīdzību. Jūs nāksiet kopā ar mani?
— Nē, monsenjor, es palikšu šeit.
— Es nevēlos likt jums gaidīt, — Fukē iebilda ar sev raksturīgo laipnību.
— Vēl viens iemesls, lai es paliktu: zināms, ka es gaidu, jūs atgrie- zīsieties ātrāk… Esiet piesardzīgs: pagalmā stāv ekipāža — tātad pie viņas kāds viesojas.
Fukē jau bija paspējis uzlikt kāju uz kāpšļa, kad Pelisons pēkšņi iesaucās:
— Es jūs lūdzu neejiet pie šīs dāmas, kamēr nebūsiet pabijis cietumā.
— Es ieiešu tikai uz piecām minūtēm, — Fukē atbildēja, steigdamies pa ieejas kāpnēm.
Pelisons sabozies ierāvās karietes stūrī. Uzkāpis pa trepēm, Fukē pavēlēja sulainim, lai viņu piesaka; viņa vārds izsauca steidzīgu rosību, kas liecināja, ka marķīzes namā tas tiek turēts cieņā.
— Ministra kungs! — iesaucās nobālusī marķīze, iznākdama pie viņa. — Kāds negaidīts gods!.. Uzmanieties:pie manis ir Margarita Vanela, — viņa pačukstēja.
— Marķīze, — samulsušais Fukē aibildēja, — es ierados darīšanās… Lūdzu tikai uz diviem vārdiem…
Viņš iegāja viesistabā.
Tur sēdošā Vanelas kundze piecēlās.
Viņas stingrā seja skaidri pauda greizsirdību, kas viņu bija pārņēmusi. Fukē veltīgi griezās pie viņas ar vislaipnāko sveicienu; par atbildi viņa tikai uzmeta iznīcinošu skatienu viņam un marķīzei. Likās, ka greizsirdīgās sievietes asais skatiens var pāršķelt visizturīgākās bruņas. Viņa palocījās draudzenei, pēc tam vēl zemāk ministram un aizgāja ar ieganstu, ka šovakar viņai vēl kaut kur jāiegriežas; ne samulsusi marķīze, ne nemiera pārņemtais Fukē nepaguva viņu aizturēt.
Palicis vienatnē ar marķīzi, Fukē klusēdams noslīga viņas priekšā ceļos.
— Es jūs gaidīju, — marķīze teica, maigi uzsmaidīdama viņam.
— Nē, — Fukē iebilda, — ja jūs mani gaidītu, tad būtu pacentusies aizraidīt šo sievieti.
— Viņa ieradās tikai pirms ceturtdaļstundas, es viņu šovakar nemaz negaidīju.
— Vai jūs mani kaut nedaudz mīlat, marķīze?
— Fukē kungs, tagad tam nav īstais brīdis. Jādomā par briesmām, kas jums draud. Ko jūs domājat darīt?
— Es gribu jau šovakar pat atsvabināt visus manus draugus no cietuma.
— Kā?
— Es uzpirkšu cietuma komendantu.
— Viņš ir viens no maniem draugiem: vai es nevaru kaut kā palīdzēt ieslodzītajiem, nekaitējot jums?
— Marķīze, tas būtu milzīgs pakalpojums! Bet jūs to nevarat izdarīt, nesakompromitējot sevi! Nē, es nekad nepieļaušu, lai mana dzīvība, vara vai brīvība tiktu pirkta par kaut vienu jūsu asaru, kaut mazāko rūpju mākonīti jūsu sejā.
— Monsenjor, nerunājiet tā — jūsu vārdi mani reibina. Es esmu gatava jums palīdzēt, nedomājot par sekām. Es patiešām jūs mīlu, mīlu ar drauga maigumu un esmu jums pateicīga kā draugs par jūsu delikātumu, bet diemžēl… es nekad nebūšu jūsu mīļākā.
— Kāpēc, kāpēc gan, marķīze? — Fukē iesaucās ar neviltotu izmisumu balsī.
— Tāpēc, ka jūs esat pārāk mīlēts, — jaunā sieviete klusi teica, — un pārāk daudzu mīlēts… tāpēc, ka slavas un bagātības spožums mani aizvaino, bet skumjas un ciešanas piesaista; tādēļ tad, kad jūs atradāties savas varenības virsotnē, es jūs atgrūdu, bet, pamanījusi jums draudošu nelaimi, esmu gatava pazudināt sevi un mesties jūsu skāvienos… Tagad jūs sapratāt mani, monsenjor… Esiet atkal laimigs, lai es varētu saglabāt tīru sirdi un domas: jūsu nelaime mani pazudinās…
— Ak, marķīze! — Fukē izdvesa tik dziļā satraukumā, kādu viņš nekad nebija izjutis. — Pat ja es būtu izbaudījis līdz mielēm visas nelaimes, kādas vien var uzbrukt cilvēkam, un tad izdzirdētu no jūsu lūpām vārdu, ko jūs atsakāties man teikt, vārdu „mīlu" — tas mani padarītu par visdiženāko, visslavenāko un vislaimīgāko cilvēku!
Viņš vēl stāvēja uz ceļiem, skūpstīdams viņas rokas, kad istabā iedrāzās Pelisons.
— Monsenjor, marķīze, — viņš ārkārtīgi uztraukts izdvesa, — Dieva dēļ, atvainojiet mani. Bet, monsenjor, jūs šeit esat j-au pusstundu… O, neskatieties abi tik pārmetoši uz mani… Kundze, sakiet lūdzu, kas ir tā dāma, kas izgāja no jums pēc monsenjora ierašanās?
— Tā bija Vanelas kundze, — Fukē atbildēja.
— Tā jau es domāju! — Pelisons iesaucās.
— Kas tad noticis?
— Viņa iesēdās ekipāžā pavisam bāla.
— Kas man tur par daļu? — Fukē atteica.
— Jā, bet svarīgi, ko viņa teica kučierim.
— Ak, Dievs! Ko tad? — marķīze iekliedzās.
— „Pie Kolbēra", — Pelisons aizsmakušā balsī atkārtoja.
— Mans Dievs! Brauciet, brauciet ātrāk, monsenjor, — marķīze sauca, stumduma Fukē uz durvīm, un Pelisons piepalīdzēja, vilkdams viņu aiz rokas.
— Vai tad es esmu mazs bērns, ko var nobaidīt ēna? — ministrs protestēja.
— Nē, — marķīze iebilda, — jūs esat milzis, kam čūska grib iedzelt kājā.
Pelisons turpināja vilkt Fukē uz ekipāžu.
— Uz pili… cik ātri vien var! — Pelisons uzsauca kučierim.
Zirgi aizjoņoja zibens ātrumā; pa ceļam nekādi šķēršļi negadījās. Vienīgi Senžana arkās pie Grēva laukuma ministra karietei ceļu aizšķērsoja jātnieku nodaļa. Izkļūt tai cauri nebija iespējams. Vajadzēja pagaidīt, kamēr jātnieku konvojs ar apsargātajiem smagajiem ratiem strauji pazūd Boduaijē laukuma virzienā.
Fukē un viņa ceļabiedrs jātniekiem nepievērsa nekādu uzmanību… Pēc piecām minūtēm viņi iegāja pie cietuma uzrauga. Tas pastaigājās pa pagalmu.
Izdzirdis Fukē vārdu, ko Pelisons viņam iečukstēja ausī, uzraugs steidzīgi piegāja pie ekipāžas ar cepuri rokā un, ļoti zemu klanīdamies, sacīja:
— Jūs parādāt man lielu godu, monsenjor!
— Kungs, man jālūdz no jums kāds pakalpojums, — Fukē iesāka.
— Pavēliet, monsenjor.
— Šis pakalpojums saistīts ar risku, bet tas nodrošinās jums uz visiem laikiem manu labvēlēbu un aizstāvību.
— Kas tas ir par pakalpojumu, monsenjor?
— Jums jāpavada mani uz Liodo un d'Emerī kamerām.
— Vai drīkstu zināt, kāpēc?
— Es jums to paskaidrošu viņu klātbūtnē, kungs, un nodošu jūsu rīcībā visus līdzekļus, kas varētu sekmēt viņu bēgšanu.
— Bēgšanu! Bet vai tad monsenjors nezina…
— Ko? Runājiet taču!
— Liodo un d'Emerī kungu šeit vairs nav.
— Kopš kura laika? — Fukē nodrebēdams vaicāja.
— Jau ceturtdaļstundu.
— Kur tad viņi ir?
— Patlaban viņi ir Vensenas pils tornī.
— Kāpēc viņus aizveda no šejienes?
— Pēc karaļa pavēles.
— Kāda nelaime! — Fukē iekliedzās, saķerdams galvu.
Viņš vairs neteica ne vārda uzraugam un atgriezās karietē, izmisis līdz sirds dziļumiem un apdzisušu skatienu.
— Mūsu draugi ir pagalam, — viņš sacīja Pelisonam. — Kolbērs viņus pārvedis uz Vensenas torni. Tie bija viņi, ko mēs satikām zem Sen- žana arkām.
Pelisons bija kā zibens ķerts un nespēja pateikt ne vārda. Viņš saprata, ka pārmetumi šobrīd varēja viņa patronu nogalināt.
— Kur pavēlēsiet braukt, monsenjor? — atvērdams karietes durvis, pajautāja sulainis.
— Uz manu pilsētas namu. Bet jus, Pelison, atgriezieties Senmande un tūlīt pat atvediet man abatu Fukē.