Bija jau sen pāri pusnaktij, kad abats Fukē kopā-ar Gurvilu ieradās pie brāļa. Šie trīs cilvēki, ko bija satraukuši gaidāmie notikumi, atgādināja ne vairs šīs pasaules varenos, bet drīzāk trīs sazvērniekus, kurus vienoja doma par to, kā panākt savu varu. Fukē soļoja pa istabu uz priekšu un atpakaļ, nodūris acis un nervozi berzēdams rokas. Beidzot,saņēmis dūšu un dziļi nopūties, viņš sacīja:
— Abat, jūs man šodien stāstījāt par cilvēkiem, kurus uzturat.
— Jā.
— Sakiet atklāti: kas tie ir par cilvēkiem?
Abats svārstījās.
— Nebaidieties un runājiet tieši. Es neesmu noskaņots ne draudēt jums, ne jokot.
— Jūs gribat dzirdēt patiesību? Labi. Šie simt divdesmit cilvēki ir mani draugi un dzīru biedri. Visi tie man ir tik uzticīgi kā zagļi karātavām.
— Un jūs varat uz viņiem paļauties?
— Visās lietās.
— Viņi jūs nenodos?
— Uz mani nekad nekritīs pat aizdomu ēna.
— Vai tie ir apņēmīgi vīri?
— Viņi nodedzinās visu Parīzi, ja tikai viņiem apsolīs, ka viņi paši paliks sveiki un veseli.
— Mans lūgums, abat, ir tāds, — Fukē teica, slaucīdams uz pieres izspiedušos sviedrus. — Noteiktā brīdī visiem jūsu cilvēkiem jāuzbrūk tiem, kurus es norādīšu. Vai tas ir iespējams?
— Viņi to veiks ne jau pirmo reizi.
— Bet ja nu šai bandai būs jāsaduras ar nopietnu bruņotu pretestību?
— Pie tā viņi arī ir pieraduši.
— Tādā gadījumā sapulciniet viņus visus.
— Labi. Kur?
— Uz Vensenas ceļa, rīt ap diviem.
— Lai atbrīvotu d'Emerī un Liodo? Tātad būs kautiņš?
— Jā, un nopietns. Jūs baidāties?
— Ne jau par sevi, bet par jums.
— Vai jūsu ļaudis zinās, uz ko viņi iet?
— Viņi ir pārāk slīpēti, lai to nenojaustu. Taču ministrs, kas saceļas pret karali… ļoti riskē.
— Kas jums ko uztraukties par mani?… Kaut gan, ja es kritīšu, tas būs arī jūsu gals.
— Prātīgāk būtu neko neuzsākt: lai jau karalis dabū šo mazo prieciņu.
— Saprotiet, abat, ka Liodo un d'Emerī ieslodzīšana Vensenas pilī ir priekšvēstnesis manai un visu manu tuvāko bojāejai. Es vēlreiz atkārtoju: ja arestēs mani, tad ari jūs nonāksiet cietumā, vai arī es būšu cietumā, bet jūs izraidīs no Francijas.
— Es esmu jūsu rīcībā, kungs. Pavēliet.
— Es jau jums teicu: es gribu, lai rīt no manu ienaidnieku nagiem tiktu izrauti divi finansisti, kuri izvēlēti par upuriem, kaut gan tik daudzi noziedznieki paliek nesodīti. Vai jūs to varētu izdarīt?
— Varu.
— Atklājiet man savu rīcības plānu.
— Tas ir ļoti vienkāršs. Parasti notiesātos uz soda vietu pavada divpadsmit sargi.
— Rīt to būs simts.
— Es to ņemu vērā un pat pieļauju, ka būs divsimt.
— Tad jums ar simt divdesmit cilvēkiem ir par maz.
— Piedodiet, bet simttūkstoš cilvēku lielā pūlī vienmēr atradīsies ap desmittūkstoš brašuļu, kurus vajag tikai uzkūdīt.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— To, ka rīt Grēva laukumā, ko es esmu izvēlējies par notikumu norises vietu, maniem simt divdesmit malačiem atradīsies desmittūkstoš palīgu. Manējie uzsāks, bet tie pabeigs.
— Labi, bet ko jūs darīsiet ar gūstekņiem?
— Mēs viņus noslēpsim kādā namā uz laukuma; sardzei būs jāaplenc nams, lai viņus atgūtu… Kaut gan vēl labāka ideja — mājās mēdz būt divas izejas: viena uz laukumu, bet otra — uz kādu blakus ielu. Gūstekņi ieies pa vienām durvīm, bet izies pa otrām.
— Klausieties! — Fukē pēkšņi iesaucās, — es izdomāju!..Kāds no maniem draugiem šad tad dod man atslēgas no mana Boduaijē ielā, kuru viņš īrē. Pie šī nama ir plašs dārzs, kas stiepjas līdz vienai mājai Grēva laukuma.
— Tieši tas, kas mums vajadzīgs, — abats teica. — Līdz kādai mājai?
— Līdz diezgan labi apmeklētam krodziņam „Notrdama".
— Es to zinu, — abats piebilda.
— Krodziņa logi iziet uz laukumu, bet otra izeja uz pagalmu, un tur ir mana drauga dārza vārtiņi.
— Lieliski!
— Jūs ieiesiet krodziņā kopā ar gūstekņiem un aizsargāsiet ieeju no laukuma, kamēr viņi caur dārzu izies uz Boduaijē ielu. Vai jūs visu sapratāt?
— Jā, monsenjor, ļoti labi. Jūs varētu būt ne sliktāks karavadonis kā Kondē.
— Cik jums vajag naudas, lai samaksātu jūsu bandītiem un kārtīgi viņus piedzirdītu?
— Ak, monsenjor, kā jūs izsakāties! Labi, ka viņi jūs nedzird! Starp viņiem ir ļoti jūtīgi puiši.
— Es gribēju teikt, ka viņus jānoved līdz tādam stāvoklim, lai viņiem jūra būtu līdz ceļiem. Rīt es cīnos ar karali, bet, kad es cīnos, tad man jāuzvar. Saprotiet?
— Saprotu, monsenjor, tad dodiet man naudu.
— Gurvil, izsniedziet abatam simt tūkstošus livru.
— Labi… tātad jārīkojas, neko neņemot vērā?
— Jā.
— Labu veiksmi.
— Monsenjor, — Gurvils iebilda, — ja to uzzinās, mūsu galvas neglābjami ripos.
— Gurvil, kā jums nav kauna! — Fukē, dusmās piesarcis, iesaucās. — Runājiet par sevi; kas attiecas uz manu galvu, tad tā stingri turas uz pleciem. Tātad nolemts, abat?
— Nolemts, monsenjor.
— Rīt divos?
— Nē, labāk divpadsmitos. Pamazām jāsagatavo mūsu līdzdalībnieki.
— Jums taisnība, nežēlojiet vīnu.
— Nežēlošu ne vīnu, ne pašu krodziņu! — abats smiedamies atteica. — Man ir lielisks plāns; ļaujiet man to realizēt, tad jūs tikai redzēsiet.
— Bet kā jūs paziņosiet man?
— Atsūtīšu ziņnesi; viņa zirgs gaidīs jūsu drauga dārzā. Starp citu, kā sauc jūsu draugu?
Fukē un Gurvils saskatījās. Lai glābtu savu patronu no neveiklās situācijas, Gurvils teica:
— Šo māju ir viegli pazīt: vienīgais kvartāla krodziņš ir tās priekšā, bet dārzs — aizmugurē.
— Lieliski. Es brīdināšu savus karotājus.
— Gurvil, pavadiet viņu, — Fukē norīkoja, — un izsniedziet viņam naudu. Pagaidiet vēl mirkli, abat… Kā mēs nosauksim šo nolaupīšanu?
— Kā parasti: par dumpi.
- — Kāds tam iemesls? Parīzes nabagi vienmēr atbalsta karali, kad tas kar finansistus.
— Es visu nokārtošu, — abats teica. — Man radās ideja.
— Kāda?
— Mani ļaudis metīsies virsū notiesātajiem ar kliedzieniem: «Kolbērs! Lai dzīvo Kolbērs!", it kā gribētu viņus saraustīt gabalos un uzskatītu karātavas par pārāk vieglu sodu viņiem.
— Tā nu gan ir veiksmīga doma! — Gurvils atzinīgi noteica. — Jums tik ir izdoma, abat!
— Es cienīgi pārstāvu savu dzimteni, — abats lepni teica.
— Jokdaris! — Fukē sacīja. — Plāns ir asprātīgs. Rīkojieties un pacentieties neizliet asinis!
Ļoti norūpējušies, Gurvils un abats aizbrauca kopā, bet ministrs atlaidās spilvenos. Domas par rītdienas draudīgajiem notikumiem viņa galvā jaucās ar mīlas sapņiem.