Nākošajā dienā ap diviem vairāk nekā piecdesmit tūkstoši skatītāju drūzmējās Grēva laukumā pie divām karātavām, kas bija uzceltas viena otrai pretī starp Grēva tiltu pie pašas krastmalas margām.
Jau no agra rīta visos Parīzes tirgos, ielās un priekšpilsētās skaļā balsī tika izsludināts, ka tiks izpildīts taisnās tiesas lēmums, kas pēc karaļa gribas piespriests diviem zagļiem un nodevējiem, kas aplaupījuši tautu.
Un pilsoņi, kuru intereses tā tika sargātas, pameta savas bodītes, darbnīcas un citus iestādījumus, lai apliecinātu Ludviķim XIV savu atzinību, it kā viņi būtu viesi, kas baidās izrādīties nepieklājīgi, neierodoties uz saimnieka aicinājumu.
Spriedums vēstīja, ka divi pārpircēji, karaļa kases izlaupītāji un zagļi, viltotāji un kukuļņēmēji tiks sodīti Grēva laukumā, un viņu vārdus pienaglos pie karātavām.
Parīziešu ziņkārība bija sakāpināta. Milzīgais pūlis drudžainā nepacietībā gaidīja soda stundu. Visapkārt klīda vēsts, ka ieslodzītie pārvesti no cietuma uz Vensenas pili un no turienes viņus atvedīs uz Grēva laukumu.
Tajā dienā d'Artanjans saņēma pēdējos karaļa norādījumus un atvadījās no draugiem, kurus šoreiz pārstāvēja viens pats Planšē, un sastādīja sev sīku plānu, kā jau pienākas lietišķam un aizņemtam cilvēkam, kam katra minūte dārga.
«Došanās ceļā nozīmēta līdz ar rītausmu trijos; tātad man palikušas piecpadsmit stundas. Atrēķināsim sešas stundas miegam; kādu stundu ēšanai — septiņas; stundu ilgs tikšanās ar Atosu — astoņas; divas stundas rezervē — kopā desmit. Paliek piecas stundas. Tā, tagad— stunda, lai saņemtu naudu, pareizāk gan — saņemtu Fukē atteikumu; vēl stunda — aiziet pēc naudas pie Kolbēra, paciest viņa jc'Uājumus un šķobīšanos; stunda — savest kārtībā ieročus un apģērbu, notīrīt zābakus. Tātad man vēl paliek divas stundas. O, tā ir vesela bagātība!.."
Tā apspriezdamies pats ar sevi, d'Artanjans izjuta dīvainu, jauneklīgu prieku. Tālo, laimīgo dienu atmirdzums dvēselē reibināja viņu.
„Šajās divās stundās, — musketieris sprieda, — es pagūšu saņemt ceturto daļu gada īres par krodziņu „Notrdama". Trīssimt septiņdesmit pieci livri! Nav slikta summa, velns parāvis! Apbrīnojami!
Ja nabags, kam kabatā ir tikai viens livrs, saņemtu kādus vara grašus, tas būtu taisnīgi, bet nabagam tāda laime nekad neuzsmaida. Turpretim bagātnieks vienmēr saņem ienākumus no kapitāla, ko viņš neaiztiek… Tā šie trīssimt septiņdesmit pieci livri man nokrituši kā no gaisa.
Tātad es aiziešu uz krodziņu „Nortrdama". Saimnieks droši vien man pasniegs kādu glāzi laba spāņu vīna… Tikai visu pēc kārtas, d'Artanjana kungs… Tātad laiku sadalīsim tā: l.Atoss. 2.Krodziņš „Nortdama". 3.Fu- kē. 4.Kolbērs. 5.Vakariņas. 6.Apģērbs, zābaki, zirgs, apbruņojums. 7. un pēdējais — miegs."
Saskaņā ar šo programmu d'Artanjans vispirms devās pie grāfa de Lafēra un pastāstīja viņam šo to par vakardienas notikumiem.
Atoss bija mazliet uztraucies, kāpēc d'Artanjanu aicina karalis, bet jau no pirmajiem drauga vārdiem viņš saprata, ka raizējies veltīgi. Viņš arī nojauta, ka Ludviķis devis d'Artanjanam kādu svarīgu un slepenu uzdevumu, un pat nemēģināja draugu par to iztaujāt. Viņš tikai lūdza, lai tas saudzē sevi un piedāvājās pavadīt viņu, ja to drīkst.
— Bet, mīļais draugs, es nekur neaizceļoju, — d'Artanjans iebilda.
— Kā? Jūs taču atnācāt atvadīties no manis?
— Ak, es dodos ceļā, tikai lai izdarītu kādu pirkumu, — d'Artanjans nosarcis centās izlocīties.
— A, tā ir cita lieta. Tad tā vietā, lai teiktu: „Sargieties, lai jūs nenogalina", — es teikšu: „Sargieties, lai jūs neapkrāpj."
D'Artanjans saprata, ka aizgājis pārāk tālu savā noslēpumainībā, un nosprieda, ka nevar noklusēt vietu, kurp viņš dodas.
— Es domāju doties uz Manu, — viņš teica. — Kā jums patīk šī vieta?
— Lieliski, mans draugs, — grāfs atteica, nepiebilzdams, ka Mana atrodas uz vienu pusi ar Turīnu un pēc pāris dienām d'Artanjans varētu jāt kopā ar viņu.
— Es došos ceļā rītausmā, — d'Artanjans piemetināja. — Raul, vai tu negribi pavadīt laiku kopā ar mani?
— Ļoti gribu, d'Artanjana kungs, — jauneklis atbildēja, — ja tikai es neesmu vajadzīgs grāfam.
— Nē, Raul. Mani šodien gaida audiencē pie karaļa brāļa.
— Nu tad uz redzēšanos, dārgais draugs, — d'Artanjans teica, apskaudams Atosu.
Atoss cieši apkampa draugu. Musketieris prata novērtēt viņa taktu un pačukstēja viņam pie auss:
— Valsts lietas!
Atoss ne ko neteica, bet atbildēja tikai ar daudznozīmīgu rokasspiedienu.
Viņi izšķīrās.
D'Artanjans paņēma Raulu zem rokas, un viņi kopā aizsoļoja pa Sen- tonorē ielu.
— Es tevi vedīšu pie dieva Plūta. Sagatavojies ieraudzīt zelta kaudzes, — viņš pa ceļam teica jauneklim. — Ak, Dievs, kā es esmu izmainījies!
— Kas tad tas? Cik daudz cilvēku! — Rauls brīnījās.
— Sakiet, vai šodien gadījumā nav procesija? — d'Artanjans pavaicāja kādam garāmgājējam.
— Nē, kungs, soda izpildīšana, — skanēja atbilde.
— Sodīšana? — musketieris brīnījās. — Grēva laukumā?
— Jā, kungs.
— Velns lai parauj to muļķi, kas ļauj sevi pakārt tieši tai dienā, kad man jāsaņem īre par manu namu! — d'Artanjans šķendējās. — Raul, vai tu kādreiz esi redzējis, kā pakar noziedzniekus?
— Nē, paldies Dievam, vēl nekad nav nācies.
— Uzreiz var redzēt, cik tu vēl esi jauns… Ja tu, tāpat kā es, būtu stāvējis sardzē, kad kāds spiegs… Kaut gan es muldu blēņas, piedod,
Raul… Tev taisnība, kāršanu ir baigi skatīties. Sakiet, lūdzu, kungs: kad sods tiks izpildīts?
— Šķiet, ka trijos, kungs, — uzrunātais laipni atbildēja, priecādamies, ka var parunāt ar virsnieku.
— Vēl ir tikai pusdivi. Raul, ja mēs pieliksim soli, tad es pagūšu saņemt savus trīssimt septiņdesmit piecus livrus, un mēs aiziesim, kamēr notiesātais vēl nebūs atvests.
— Notiesātie,— garāmgājējs izlaboja, — viņi ir divi.
— Es jums ļoti pateicos, kungs, — d'Artanjans atbildāja izsmalcinātā laipnībā, ko viņš ar gadiem bija iemantojis.
Vezdams sev līdzi Raulu, viņš steidzīgi aizsoļoja uz Grēva laukuma pusi.
D'Artanjans gāja pa priekšu un tik viegli lika lietā plecus, elkoņus un rokas, ka pūlis gribot negribot pašķīrās viņa priekšā.
Kur bija sevišķi spēcīga pretestība, viņš izmantoja zobena rokturi, lai ar to kā ar sviru atdalītu sevišķi cieši sablīvētas grupas. Visu to viņš darīja tik dabiski un atklāti, ar tik apburošu smaidu sejā, ka cietušie paturēja savus protestus pie sevis.
Sekodams savam draugam, Rauls centās saudzēt sievietes, kuras savukārt apbrīnoja viņa skaistumu, turpretim vīrieši izjuta viņa muskuļu spēku un pretsparu. Pateicoties tam visam, abi sekmīgi virzījās uz priekšu blīvajā pūlī.
Kad parādījās karātavas, Rauls ar riebumu novērsās toties d'Artanjans tās gandrīz nepamanīja, jo viņa skatu pievilka viņa māja ar kokā griezto gaili un ziņkārīgo pilnajiem logiem.
Uz laukuma un pie mājām viņš ieraudzīja daudzus atvaļinātos musketierus, cilus ar sievietēm, citus ar draugiem, kas gaidīja ceremonijas, sākumu.
Krodzinieks, kas īrēja telpas no d'Artanjana, nevarēja ne atkauties no apmeklētājiem, kas piepildīja ne tikai krogus telpu, bet arī istabas un bija apmetušies pat pagalmā.
Trīs krodzinieka palīgi rāvās melnās miesās un krita vai no kājām, visus apkalpodami.
D'Artanjans pievērsa Raula uzmanību lielajai burzmai un klusi piezīmēja:
— Tagad vismaz blēdis nevarēs atrunāties un nesamaksāt man laikā. Paskaties tikai, Raul, kas te par kompāniju. Velns parāvis, te nav iespējams nekur atrast vietu.
D'Artanjanam beidzot izdevās notvert krodzinieku pie priekšauta strēmeles.
— Ā, tas esat jūs, ševaljē! — noteica burzmā apdullušais krodzinieks. — Dieva dēļ, pagaidiet mirklīti! Tie trakie gatavi manu pagrabu apgriezt ar kājām gaisā.
— Velns ar visu jūsu pagrabu, kaut tikai naudas lāde paliek vesela.
— Kungs, neuztraucieties, jūsu trīsdesmit septiņi ar pusi pistoli ir noskaitīti un atrodas augšā manā istabā; bet tajā pašlaik sēž trīsdesmit brašuļi un piebeidz portvīna mučeli, ko es nesen viņiem uznesu. Lūdzu mirklīti pagaidiet!..
— Nu, labi, lai notiek…
— Es iešu prom, — Rauls d'Artanjanam pačukstēja. — Šī jautrība ir pretīga.
— Nē, kungs, — d'Artanjans bargi iebilda, — jums jāpaliek. Kareivim jāpierod pie visādiem skatiem. Acis arī jānorūda, un cilvēks var būt labs un augstsirdīgs tikai tad, ja viņa acis ir norūdītas, bet sirds saglabājusi maigumu. Un bez tam, draudziņ, vai tad tu vari mani te pamest vienu? Tas nebūtu labi… Pagaidi, re, tur pagalmā aug koks. Iesim, apsēdīsimies ēnā. Tur būs vieglāk elpot nekā šai vīna smakas pilnajā gaisā.
No savas jaunās vietas Rauls un d'Artanjans varēja dzirdēt pieaugušo pūļa dūkoņu un vērot krodziņa apmeklētājus, kas sēdēja pie galdiem vai staigāja pa istabām.
Koks, zem kura sēdēja d'Artanjans kopā ar Raulu, viņus gandrīz pilnīgi apslēpa savā biezajā lapotnē, Tas bija plaši izpleties kastanis ar zariem, kas slīga gandrīz līdz zemei; zem tā stāvēja salauzts galds, pie kura neviens no apmeklētājiem nesēdās.
Gaidīdams savus trīsdesmit septiņus ar pusi pistolus un garlaikodamies, d'Artanjans sāka vērot apkārtni.
— D'Artanjana kungs, — Rauls aizrādīja, — jums jāpasteidzina saimnieks. Tūlīt atvedis notiesātos, un tad sāksies tāda drūzmēšanās, ka mēs nevarēsim no šejienes izkļūt.
— Tiesa gan, musketieris atteica. — Ei, jūs tur! Panāciet kāds šurp!
Viņš varēja klaigāt, cik grib, neviens neieradās. D'Artanjans jau grasījās doties meklēt saimnieku pats, kad pēkšņi, čīkstinot sarūsējušās eņģes, atvērās vārtiņi dārza galā un pagalmā ienāca švītīgi ģērbies cilvēks ar zobenu rokās. Atstājis vārtiņus vaļā, viņš devās uz krodziņu, pa ceļam uzmetis vērīgu skatienu abiem zem koka sēdošajiem.
— Re, kā! Starp mājām ir eja, — d'Artanjans konstatēja. — Droši vien tas ir ziņkārīgais, kas atnācis paskatīties nāves sodu.
Šajā brīdī kliedzieni un troksnis, kas valdīja krodziņā, pēkšņi apklusa. Tādos brīžos klusums iespaido tāpat, kā kad troksnis būtu divkāršojies.
D'Artanjanam gribējās noskaidrot šī pēkšņā klusuma cēloni.
Viņš pamanīja, ka eleganti ģērbtais svešinieks ieiet galvenajā zālē un uzrunā apmeklētājus; visi klausījās viņā ļoti uzmanīgi. Ja pūlis uz ielas nebūtu tā trokšņojis, d'Artanjans varētu saklausīt viņa vārdus. Starp citu, runa ātri beidzās, un visi apmeklētāji sāka nelielās grupiņās atstāt zāli. Drīz tajā bija palikuši tikai seši cilvēki; viņu vidū bija cilvēks ar zobenu, kurš, pavedis sāņus saimnieku, acīmredzot centās novērst viņa uzmanību ar sarunu, bet pārējie pa to laiku iekūra uguni kamīnā — kādēļ tas viņiem bija vajadzīgs tādā karstumā, nevarēja saprast.
— Dīvaini, — d'Artanjans teica Raulam, — man šķiet, es pazīstu šos cilvēkus.
— Vai jums neliekas, ka ož pēc dūmiem? — Rauls apvaicājās.
— Nē, man drīzāk liekas, ka te ož pēc sazvērestības.
Viņš vēl nepaguva to izteikt, kad četri no zālē palikušajiem iznāca pagalmā un nostājās sardzē pie vārtiņiem, reizēm daudznozīmīgi pamezdami skatienus uz d'Artanjanu.
— Velns parāvis! Te kaut kas slēpjas, — d'Artanjans pačukstēja Raulam. — Vai tev neinteresē, kas te notiek?
— Ne visai, d'Artanjana kungs.
— Mani gan māc ziņkārība kā vecu tirgussievu. Uzkāpsim augšā, no turienes var pārredzēt visu laukumu.
— Nē, d'Artanjana kungs, es neesmu spējīgs vienaldzīgi noskatīties šo nelaimīgo nāvē.
— Un kas tad es esmu, pēc tavām domām? Mežonis, vai? Kad pienāks laiks, mēs atgriezīsimies šeit. Ejam!
Viņi iegāja mājā un apmetās pie loga, kurš nebija aizņemts, un tas viņiem likās tikpat aizdomīgi kā viss pārējais.
Divi pudeles brāļi, kas bija palikuši iekšā, neskatījās pa logu, bet uzturēja kamīnā uguni.
Ieraudzījuši d'Artanjanu un viņa pavadoni, viņi nomurmināja:
— Ā, te nu ir papildspēki!
D'Artanjans piebakstīja Raulam ar elkoni.
— Jā, brālīši, papildspēki, — viņš apstiprināja. — Jūs te esat uzkūruši varenu uguni. Ko tad jūs taisāties cept?
Nepazīstamie sāka smieties un par atbildi piemeta vēl pagales.
D'Artanjans nenolaida no viņiem acis.
— Droši vien jūs atsūtīja, lai jūs paziņotu mums, kad jāsāk? — viens no nepazīstamajiem prasīja.
— Protams, — d'Artanjans atbildēja, cerēdams kaut ko izdibināt. — Kā citādi tad es būtu šeit?
— Nu, tad stāviet pie loga un vērojiet.
D'Artanjans apspieda smaidu, deva zīmi Raulam un nostājās pie loga.