Grēva laukums izskatījās diezgan baigi: galvu jūra, kas šūpojās kā vārpas laukā. Pie katra attālākā trokšņa visas galvas sāka kustēties, iezīmējās miljoniem acu; šis dzīvais okeāns viļņojās aizvien spēcīgāk, un tā viļņi kā uzplūdā sitās pret strēlnieku ķēdi, kas aplenca karātavas. Tad alebardu rokturi triecās pret drosmīgāko galvām un pleciem, visapkārt izveidojās tukšums, bet pēdējās rindas spējā triecienā tika aizsviestas līdz pašām Sēnas krastmalas margām.
No sava loga augstumiem vērodams laukumu, d'Artanjans ar slēptu prieku vēroja, kā musketieri un gvardi sekmīgi lauza sev ceļu pūlī, likdami lietā dūres un zobenu rokturus. Viņi jau bija izveidojuši blīvu grupiņu ap piecdesmit cilvēkiem. Taču tas nebija vienīgais, kas piesaistīja d'Artanjana uzmanību: ap karātavām un Senžana arkām mutuļoja dzīvs atvars.
Starp trulām un vienaldzīgām sejām pazibēja arī drosmīgas un apņēmīgas; tās apmainījās ar kaut kādām slepenām zīmēm.
Kādā no rosīgākajām grupām d'Artanjans pamanīja nepazīstamo, kas bija ieradies no blakus dārza un teicis runu krodziņā. Tagad viņš acīmredzot pulcēja cilvēkus un deva viņiem pavēles.
— Tā arī ir, — d'Artanjans iesaucās, — es neesmu kļūdījies! Es šo cilvēku pazīstu — tas ir Menvils. Ko viņš te dara, velns parāvis?
Dobjais troksnis, kas ar katru mirkli pieauga, novirzīja viņa uzmanību sāņus. Troksni bija izraisījusi notiesāto parādīšanās. Pie stūra parādījās strēlnieku nodaļa, kas gāja notiesātajiem pa priekšu. Pūļa dūkoņa un murdoņa pārvērtās par apdullinošu rēkoņu.
Redzēdams, ka Rauls nobāl, d'Artanjans uzsita viņam uz pleca.
Izdzirduši kliedzienus, pie pavarda stāvošie cilvēki apgriezās un noprasīja, kas noticis, i
— Ved notiesātos, — d'Artanjans atteica.
— Lieliski! — abi svešie nopriecājās un sāka vēl cītīgāk darboties ap uguni.
D'Artanjans nemierīgi paskatīgās uz viņiem. Bija skaidrs, ka šie cilvēki, kas bez kādas vajadzības kurina tik lielu uguni, perina kaut ko nelāgu.
Pa to laiku notiesātie jau iznāca uz laukuma. Viņiem pa priekšu soļoja bende, bet katrā pusē pa piecdesmit strēlniekiem. Viņi abi bija tērpti viscaur melnā, bālām sejām, bet mierīgi.
D'Artanjans pamanīja, ka viņi gandrīz pie katra soļa tiecās pacelties pirkstgalos un nepacietīgi skatījās pāri pūlim.
— Hm! — viņš noteica. — Viņi pārāk steidzas pēc iespējas ātrāk ieraudzīt karātavas.
Rauls atkāpās, bet tomēr nespēja pilnīgi atiet no loga. Šausmas arī mēdz pievilkt cilvēkus.
— Nāvi viņiem! Nāvi! — neprātigi sauca kādi piecdesmit tūkstoši rīkļu.
— Jā, nāvi viņiem, nāvi! — it kā atbildot pūlim, blāva daži desmiti sevišķi niknu balsu.
— Pakārt viņus, pakārt! Lai dzīvo karalis! — kliedza pūlis.
— Karalis? — d'Artanjans noburkšķēja. — Brīnums gan! Es domāju, ka viņus lika pakārt ne jau karalis, bet Kolbērs.
Šai brīdī pūlī sākās grūstīšanās; notiesāto konvojs apstājās.
Cilvēki ar drosmīgajām un apņēmīgajām sejām, kurus d'Artanjans bija ievērojis jau agrāk, tik enerģiski grūstījās un spiedās, ka bija nonākuši gandrīz līdz pašai strēlnieku ķēdei.
Procesija sāka atkal kustēties.
Cilvēki, kas bija pievērsuši d'Artanjana uzmanību, ar saucienu: „Lai dzīvo Kolbērs!" pēkšņi metās uz konvoju, kurš veltīgi pūlējās no viņiem atkauties. No aizmugures spiedās pūlis.
Sacēlās neiedomājams troksnis un juceklis, kurā varēja dzirdēt kliedzienus, zobenu šķindoņu un musketu šāvienus. Vārdu sakot, izveidojās haoss, kurā d'Artanjans vairs neko nevarēja atšķirt. Drīz tomēr šajā haosā sāka izpausties kāds noteikts nodoms un griba.
Notiesātos izrāva no konvoja ķēdes un vilka uz krodziņu „Notrdama". Tie, kas viņus vilka, klaigāja: „Lai dzīvo Kolbērs!" Pūlis svārstījās, nesaprazdams, kurā pusē lai nostājas: strēlnieku vai kautiņa aizsācēju. Visus mulsināja arī tas, ka kliedzēji:"Lai dzīvo Kolbērs!" sauca arī: „Nost karātavas! Ugunī! Sadedzināsim šos zagļus dzīvus, sadedzināsim asinssūcējus!"
Šie kliedzieni visu izlēma. Pūlis bija sapulcējies noskatīties sodu un te pēkšņi tam radās iespēja izpildīt šo sodu pašam, bet tas bija tik kārdinoši! Tāpēc pūlis pievienojās dumpiniekiem un arī sāka saukt: „Ugunī laupītājus! Lai dzīvo Kolbērs!"
— Velns parāvis! — d'Artanjans iesaucās. — Šķiet, ka lieta kļuvusi nopietna!
Viens no tiem, kas stāvēja pie pavarda, pienāca pie loga ar degošu pagali rokā.
— Kļūst karsti! Nu, signāls ir dots! — pagriezies pret biedru, viņš teica un pēkšņi pielika degošo pagali koka sienai. Māja bija veca un tāpēc itin viegli aizdegās. Vienā mirklī liesmas sprakšķēdamas uzvijās augšup.
Pūļa rēcieniem pievienojās dedzinātāju kliedzieni. D'Artanjans, kurš, skatīdamies uz laukumu, neko nebija ievērojis, sajuta, ka viņu slāpē dūmi un karsē liesmas.
— Ei, jūs taču te esat sarīkojuši ugunsgrēku! — viņš apgrizās un iekliedzās. — Mīlīši, vai jūs esat jukuši?
Abi nepazīstamie izbrīnījušies paskatījās uz viņu.
— Tāda taču bija pavēle, — viņi teica.
— Pavēle nodedzināt manu māju?! — d'Artanjans draudīgi iekliedzās, izraudams pagali no dedzinātāja rokas un piebāzdams viņam pie deguna.
Otrs nepazīstamais steidzās palīgā biedram, bet Rauls sagrāba viņu un izmeta pa logu. D'Artanjans pa to laiku nosvieda pirmo pa kāpnēm. Rauls atrāva aizdegušos dēli un nometa to uz grīdas.
Pārliecinājies, ka no ugunsgrēka vairs nav jābaidās, d'Artanjans atkal metās pie loga.
Juceklis uz laukuma bija sasniedzis galējo robežu.
Kliedzieni: „Ugunī!", „Ugunskurā!", „Lai dzīvo Kolbērs!" jaucās ar saucieniem „Uz karātavām!", „Lai dzīvo karalis!"
Dauzoņas, kas bija atbrīvojuši notiesātos, vilka tos uz krodziņu. Šo baru vadīja Menvils, kas kliedza skaļāk par visiem:
— Ugunī! Ugunī! Lai dzīvo Kolbērs!
D'Artanjans noprata, ka notiesātos grib sadedzināt, bet viņa māja izvēlēta par ugunskura vietu.
— Stāt! — viņš uzsauca, ar vienu kāju nostājies uz palodzes un izvilcis zobenu. — Menvil, ko jūs tur darāt?
— Ceļu, d'Artanjana kungs! Dodiet ceļu! — skanēja atbilde.
— Ugunī zagļus, ugunī! Lai dzīvo Kolbērs! — pūlis turpināja skaļi rēkt.
Šo neprātīgo kliedzienu dēļ d'Artanjans beidzot sāka zaudēt pacietību.
— Velns parāvis, kāda nejēdzība! — viņš iesaucās. — Kādēļ sadedzināt cilvēkus dzīvus, ja tie notiesāti tikai uz karātavām!
Durvju priekšā ziņkārīgo pūlis, kas bija piespiests pie sienas, aizšķērsoja Menvilam un viņa grupai ceļu. Menvils zaudēja spēkus.
— Dodiet ceļu! — viņš kliedza, draudēdams ar pistoli.
— Sadedzināt viņus! Sadedzināt! — brēca pūlis. — Krogā ir sakurta uguns. Sadedzināsim zagļus kopā ar krogu!
Nebija vairs nekādu šaubu: d'Artanjana māja bija izraudzīta, lai zvēriski izrēķinātos ar apsūdzētajiem.
D'Artanjans atcerējās veco, bet vienmēr iedarbīgo kaujas saucienu un sauca pērkonīgā balsī, kas varēja pārskanēt lielgabalu dārdoņu, jūras šalkoņu un vētras kaukšanu:
— Musketieri, šurp!
Atbalstījies pret loga stenderi, viņš ieleca pūļa vidū, kas izbailēs atrāvās no mājas, no kuras tā bira ārā cilvēki.
Vienā mirklī Rauls arī atradās lejā. Abi izrāva zobenus. Musketieri, kas atradās uz laukuma, izdzirdēja aicinājumu un pagriezušies ieraudzīja d'Artanjanu.
— Mūsu kapteinis! Kapteinis! — viņi iesaucās vienā balsī.
Viņu vienotais spiediens sašķēla pūli, tāpat kā kuģis šķeļ viļņus. Šajā brīdī d'Artanjans un Menvils atradās aci pret aci.
— Ceļu, ceļu! — Menvils kliedza, redzēdams, ka līdz durvīm palikuši tikai pāris soļi.
— Stāvi! — d'Artanjans atbildēja.
— Nu, pagaidi! — Menvils iekliedzās, mērķēdams uz viņu.
Pirms viņš paguva izšaut, d'Artanjans ar zobena rokturi pagrūda Menvila roku un tad iedūra viņam sānos.
— Es tev teicu, lai tu uzvedies mierīgi, — d'Artanjans pamācīja Menvilu, kas nogāzās pie viņa kājām.
— Ceļu, ceļu! — turpināja klaigāt Menvila biedri, kas sākumā bija apmulsuši, bet atguvās, ieraudzījuši, ka viņiem ir tikai divi pretinieki.
Taču šie divi izrādījās patiesi īsti giganti pēc spēka un veiklības. Zobeni viņu rokās zibēja kā ercenģeļa ugunīgais šķēps: no katra cirtiena kāds krita.
— Par karali! — d'Artanjans sauca pie katra cirtiena.
— Par karali! — Rauls atbalsoja.
Drīz šo saucienu pārņēma arī musketieri, kas pievienojās d'Artanjanam.
Pa to laiku strēlnieki bija attapušies no sava neilgā apmulsuma un uzbruka dumpiniekiem no muguras, gāzdami un graudami visu savā ceļā.
Redzēdams zibošos zobenus un līstošās asinis, pūlis atrāvās atpakaļ, vēl palielinādams burzmu.
Bija dzirdami lūgumi pēc žēlastības un izmisušas vaimanas: tās bija pēdējās atskaņas no uzvarētajiem. Notiesātie atkal nokļuva strēlnieku rokās.
D'Artanjans piegāja pie viņiem un, redzēdams, ka viņi no šausmām ir pusdzīvi, teica:
— Nomierinieties, nelaimīgie, jums nebūs jāizcieš šausmīgās mokas, ar kādām jums draud šie nelieši. Karalis piespriedis jums karātavas, un jūs tiksiet tikai pakārti… Lai viņus pakar.
Krodziņā kļuva pavisam kluss. Tā kā nebija ūdens, uguni aplēja ar divām muciņām vīna.
Sazvērnieki aizbēga caur dārzu. Strēlnieki aizvilka notiesātos pie karātavām.
No šī brīža notikumi risinājās strauji.
Bende steidzās pabeigt soda izpildi un tāpēc, nerūpēdamies, vai izpildītas visas formalitātes, vienā mirklī pakāra abus nelaimīgos.
D'Artanjanu aplenca no visām pusēm un apbēra ar apsveikumiem. Viņš noslaucīja no pieres sviedrus, tad asinis no zobena un paraustīja plecus, vērodams Menvila pēdējās konvulsijas.
Rauls novērsās no šī nomācošā skata, bet d'Artanjans norādīja musketieriem uz karātavām ar abiem sodītajiem un noteica:
— Nabadziņi! Es ceru, ka viņi nomira, pieminēdami mani ar labu vārdu par to, ka es izglābu viņus no uguns.
Šie vārdi sasniedza Menvilu brīdī, kad tas izdvesa pēdējo elpas vilcienu. Uz viņa lūpām pavīdēja drūms smaids; viņš gribēja kaut ko teikt, bet šīs pūles maksāja viņam dzīvību. Viņš nomira.
— Cik tas viss ir briesmīgi! — Rauls nopūtās. — Iesim projām no šejienes, d'Artanjana kungs.
— Tu neesi ievainots? — musketieris apvaicājās.
— Nē, neraizējieties.
— Tu esi drosminieks! Tev ir tēva galva, bet Portosa roka. Ek, ja Portoss būtu šeit, viņš varētu papriecāties! Kur viņš iekritis, velns parāvis!— d'Artanjans nomurmināja.
— Iesim taču, d'Artanjana kungs, — Rauls murmināja.
— Vienu mirklīti, draugs. Tūlīt es saņemšu savus trīsdesmit septiņus ar pusi pistolus un tad būšu tavā rīcībā… Māja patiešām ir ienesīga, — viņš piebilda, dodamies uz krodziņu, — bet man labāk patiktu mazāk ienesīga, toties otrā pilsētas galā.