Kamēr Grēva laukumā norisinājās asiņainā aina, daži no dumpiniekiem sapulcējās pie vārtiņiem, kas veda uz kaimiņos esošo dārzu. Viņi ielika savus zobenus makstīs, palīdzēja vienam no savējiem uzkāpt zirgā, kas gaidīja dārzā, bet pēc tam kā izbiedētu putnu bars izklīda katrs uz savu pusi: cits pārkāpa pāri žogam, cits aizšmauca pa vārtiņiem.
Jātnieks tik spēcīgi iecirta piešus zirga sānos, ka tas gandrīz pārlēca pāri mūrim; viņš kā zibens aiztraucās pa Boduaijē laukumu un vairākām ielām, drāzdamies virsū gājējiem um gāzdams tos no kājām. Pēc desmit minūtēm viņš bija pie galvenās valsts kases durvīm.
Izdzirdis pakavu klabēšanu uz bruģa, abats Fukē piesteidzās pie loga un, izkāries pa to, uzsauca jātniekam, kas vēl nebija paguvis nolēkt no zirga:
— Nu, kā, Danikan?
— Viss beidzies, — tas atbildēja.
— Vai viņi ir glābti?
— Nē, gluži otrādi, pakārti.
— Pakārti! — abats nobālējis atkārtoja.
Negaidīti atvērās sāndurvis, un istabā ienāca ministrs Fukē ar bālu seju, kas bija pārvērsta no dusmām un bēdām. Viņš apstājās uz sliekšņa un ieklausījās sarunā, kas notika caur logu.
— Nelieši! — uzkliedza abats. — Tad tā jūs cīnījāties!
— Mēs cīnījāmies kā lauvas.
— Drīzāk kā gļēvuļi!
— Kungs…
— Simts labi apbruņotu vīru var pārspēt desmittūkstoš negaidīti pārsteigtus strēlniekus. Kur ir tas lielībnieks Menvils, kas apgalvoja, ka viņš vai nu uzvarēs, vai mirs?
— Abata kungs, viņš savu vārdu turēja: viņš ir miris.
— Miris? Kas viņu nogalināja?
— Kāds dēmons cilvēka izskatā, velns, kam rokās tikpat kā desmit ugunīgu zobenu. Viņš vienā mirklī nodzēsa uguni, apslāpēja dumpi un kā no zemes apakšas izsauca kādus simt musketierus.
Fukē pacēla galvu, uz viņa pieres izspiedās sviedri.
— Ak, Liodo! Ak, d'Emerī! — viņš čukstēja. — Viņi ir miruši, bet es esmu zaudējis godu!
Abats pagriezās un, ieraudzījis, cik nospiests ir brālis, teica viņam:
— Nomierinieties, nevajag tā pārdzīvot. Tāds ir liktenis! Ja jau neizdevās, kā mēs gribējām, tātad Dievs…
— Klusējiet, abat! — Fukē iesaucās. — Jūsu mierinājumi ir Dieva zaimošana… Labāk lieciet, lai šis cilvēks ienāk un izstāsta, kā norisinājās drausmīgie notikumi.
— Bet, mans brāli…
— Klausiet, kungs!
Abats pamāja Danikanam, un pēc mirkļa uz trepēm bija dzirdami viņa soļi.
Šai brīdī aiz abata Fukē parādījās Gurvils. Viņš pielika pie lūpām pirkstu un pūlējās atturēt ministru no pārāk vētrainām izmisuma izpausmēm.
Bēdu satriektais Fukē centās saglabāt mieru.
Istabā ienāca Danikans.
— Ziņojiet, — Gurvils vērsās pie viņa.
— Kungs, — ziņnesis iesāka, — mums bijs pavēle nolaupīt notiesātos un kliegt: „Lai dzīvo Kolbērs!"
— Nolaupīt, lai sadedzinātu viņu, vai ne, abat? — Gurvils viņu pārtrauca.
— Jā, tāda bija Menvilam dotā pavēle, un viņš zināja, ko tā nozīmē. Bet Menvils ir nogalināts.
Šī ziņa Gurvilu drīzāk nomierināja nekā apbēdināja.
— Lai sadedzinātu viņus? — ziņnesis atkārtoja, it kā šaubīdamies par tādu pavēli, kaut gan pats bija piedalījies tās izpildē.
— Nu, protams, lai sadedzinātu viņus dzīvus! — abats viņu rupji pār- trauca.
— Tā ja, kungs, — viņš noteica, pēc sarunas biedru sejas izteiksmes pūlēdamies uzminēt, kādā garā lai turpina stāstu.
— Nu, stāstiet taču, — Gurvils atkārtoja.
— Notiesātos atveda uz Grēva laukumu, — Danikans turpināja. — Tauta kā no ķēdes norāvās un sāka kliegt, lai viņus sadedzina dzīvus, bet nevis pakar.
— Tautai bija savs pamats to prasīt, — abats piezīmēja. — Turpiniet.
— Strēlniekus sākumā atspieda atpakaļ; mājā, kam bija jākalpo par ugunskuru notiesātajiem, uzliesmoja uguns, bet tad nezin no kurienes parādījās tas velns, tas gigants, par kuru es stāstīju, — izrādījās, ka viņš ir tās mājas saimnieks, — un viņš ar vēl viena jaunekļa palīdzību izmeta pa logu dedzinātājus, saaicināja no pūla musketierus, pats izlēca pa logu uz laukuma un sāka tā darboties ar zobenu, ka strēlnieki ieguva pārsvaru, Menvils krita, bet notiesātos atņēma un pāris minūšu laikām izpildīja spriedumu.
Par spīti savai pašsavaldībai, Fukē nespēja atturēt dobju vaidu.
— Kā sauc šīs mājas saimnieku? — abats prasīja.
— Nezinu, es viņu neredzēju; es visu laiku biju sardzē dārzā un par to visu zinu tikai no citu mutēm. Man bija pavēlēts, tiklīdz viss būs beidzies, auļot pie jums, lai izstāstītu, kas īsti noticis. Tā nu tagad es esmu šeit.
— Labi, mums vairs nekas no jums nav vajadzīgs, — nedroši teica abats, kurš bija pavisam sašļucis, domādams, ka tūlīt paliks aci pret aci ar brāli.
— Te jums būs divdesmit pistoli, — Gurvils teica. — Ejiet un arī turpmāk, tāpat kā šoreiz, centieties aizsargāt karaļa īstās intereses.
— Klausos, kungs, — ziņnesis atteica, klanīdamies un bāzdams naudu kabatā.
Viņš vēl nepaguva iziet no istabas, kad Fukē atradās starp abatu un Gurvilu.
Abi vienlaicīgi atvēra mutes, lai sāktu runāt.
— Nē, netaisnojietics, — Fukē uzkliedza, — un nenovēliet vainu uz citiem! Ja es būtu Liodo un d'Emirī patiess draugs, tad es nebūtu nevienam citam uzticējis rūpēties par viņu glābšanu. Es viens pats esmu vainīgs, un tikai man jācieš sirdsapziņas pārmetumi. Atstājiet mani vienu, abat.
— Bet es ceru, ka jūs neliegsiet man sameklēt to nelieti, kas Kol- bēram par prieku izjauca mūsu lieliski izdomāto plānu? Mīlēt savus draugus — tā ir laba lieta, bet man šķiet, ka nav grēks arī atriebties ienaidniekiem.
— Pietiek, abat, lūdzu ejiet prom un nerādieties, kamēr netiks dots rīkojums. Es uzskatu, ka mums jāuzvedas ļoti piesardzīgi. Jūsu acu priekšā ir baigs piemērs. Kungi, es jums abiem aizliedzu jebkādu vardarbību.
— Nekādi aizliegumi, — abats noņurdēja, — netraucēs man atriebties ienaidniekam par mūsu ģimenes goda aizskaršanu.
— Bet es, — Fukē teica pavēlošā balsī, kas necieta nekādus iebildumus, — tūlīt ieslodzīšu jūs Bastīlijā, tiklīdz kaut mazākajā mērā tiks neievērota mana griba. Ņemiet to vērā, abat.
Abats nosarcis palocījās.
Fukē pamāja Gurvilam, lai tas seko, un devās uz savu kabinetu. Šai brīdī sulainis skaļi pieteica:
— D'Artanjana kungs.
— Kas tas tāds? — ministrs nevērīgi pavaicāja Gurvilam.
— Viņa majestātes musketieru atvaļināts leitnants, — tādā pat tonī Gurvils atbildēja.
Nepievērsdams Gurvila vārdiem nekādu uzmanību, Fukē turpināja iet tālāk.
— Atvainojiet, monsenjor, — Gurvils teica, — es domāju, ka šis musketieris, kas atstājis karaļa dienestu, atnācis saņemt pensiju.
— Velns ar viņu! — ministrs iebilda. — Viņš ieradies pavisam nelaikā.
— Atļaujiet, monsenjor, ka es pats pasaku viņam jūsu atteikumu: es viņu pazīstu. Tas ir cilvēks, kuru pašreizējos apstākļos labāk iegūt par draugu nekā par ienaidnieku.
— Sakiet, ko gribat, — Fukē atteica.
— Pasakiet viņam, — abats ieteica ar ļaunumu, kas piemīt baznīcas kalpotājiem, — naudas nav un it īpaši musketieriem.
Viņš vēl nebija paguvie izteikt šos neapdomīgos vārdus, kad pievērtās durvis atvērās un istabā ienāca d'Artanjans.
— O, Fukē kungs, es jau iepriekš zināju, ka musketieriem jums naudas nav. Es nācu šurp, lai saņemtu naudu vai atteikumu. Uzskatu, ka vienu no tiem esmu saņēmis, pateicos un novēlu jums visu to labāko. Tagad es iešu pēc naudas pie Kolbēra kunga.
Viņš diezgan nevērīgi paklanījās un izgāja.
— Gurvil, sauciet šo cilvēku atpakaļ, — Fukē pavēlēja.
Gurvils panāca d'Artanjanu uz trepēm. Izdzirdis aiz muguras soļus, d'Artanjans apgriezās un ieraudzīja Gurvilu.
— Kungs, jums, finansistiem, gan ir dīvaina kārtība, — musketieris sacīja. — Es atnāku pie Fukē kunga saņemt summu, ko man piešķīrusi viņa majestāte, bet viņš mani sagaida tā, it kā es būtu ubags, kas ieradies lūgt žēlastības dāvanas, vai arī blēdis, kas grasās nočiept kaut ko no sudrablietām.
— Jūs, dārgais d'Artanjana kungs, šķiet, minējāt Kolbēra vārdu? Jūs teicāt, ka ejat pie viņa?
— Jā, es eju pie viņa, kaut vai tādēļ, lai saņemtu ziņas par cilvēkiem, kas aizdedzina svešas mājas un pie tam klaigā: „Lai dzīvo Kolbērs!"
Gurvils kļuva uzmanīgs.
— Ā, jūs dodat mājienu par notikumiem Grēva laukumā?
— Nu, protams.
— Vai tad šie notikumi kaut kā skāra jūs?
— Kolbērs pārvērš manu māju par ugunskuru, un tas, pēc jūsu domām, neskar mani!
— Jūsu māju… Vai tad gribēja nodedzināt jūsu māju?
— Nūja.
— Tātad jūs esat krodziņa „Notrdama" īpašnieks?
— Jā, es par to kļuvu pirms nedēļas.
— Vai tikai jūs neesat tas drosminieks, kas izgaiņāja dumpiniekus, kuri gribēja notiesātos sadedzināt?
— Gurvila kungs, iedomājieties sevi manā vietā. Es esmu karavīrs un pie tam vēl namsaimnieks. Kā karavīram man jāpalīdz, lai karaļa pavēle tiktu izpildīta, bet kā īpašniekam — jāaizsargā sava māja no uguns. Tā nu es izpildīju abus pienākumus vienlaikus, nododams Liodo un d'Emerī kungus strēlnieku rokās.
— Tātad tas bijāt jūs, kas vienu izsvieda pa logu?
— Jā, es, — d'Artanjans mierīgi atbildēja.
— Un nogalinājāt Menvilu!
— Diemžēl, — musketieris atbildēja palocīdamies, it kā saņemtu apsveikumu.
— Tātad jūsu dēļ notiesātie tika pakārti?
— Jā, tā vietā, lai tiktu dzīvi sadedzināti. Es ar to lepojos, kungs. Es izglābu šos nelaimīgos no drausmīgām mokām. Vai saprotat, Gurvila kungs, viņus gribēja sadedzināt! To pat iedomāties nevar!
— Es jūs ilgāk neaizkavēšu, d'Artanjana kungs, — Gurvils teica, vēlēdamies pasargāt ministru no-tikšanās ar cilvēku, kas viņam devis tik smagu triecienu.
— Nē, nē, — iesaucās Fukē, kas visu laiku bija stāvējis aiz durvīm un dzirdējis sarunu. — Gluži pretēji, es lūdzu jūs ienākt, d'Artanjana kungs.
— Piedodiet, ministra kungs, — d'Artanjans ierunājās, — bet man ir dārgs laiks. Man vēl jāapmeklē Kolbēra kungs, lai saņemtu no viņa naudu.
— Jūs to varat saņemt šeit, — Fukē teica.
D'Artanjans izbrīnījies paskatījās uz ministru.
— Es dzirdēju, ka jums te deva neapdomātu atbildi, — Fukē turpināja. — Tādu cilvēku kā jūs būtu jāpazīst visiem.
D'Artanjans palocījās.
— Vai jums ir orderis? — Fukē jautāja.
— Jā, ministra kungs.
— Es pats iedošu jums naudu. Nāciet man līdz.
Pamājis Gurvilam un abatam, lai tie paliek istabā, viņš ieveda d'Artanjanu savā kabinetā.
— Cik jums jāsaņem, kungs? — viņš jautāja.
— Kādi pieci tūkstoši livru, monsenjor.
— Tā droši vien ir alga, ko valsts kase jums palikusi parādā?
— Nē, tā ir alga par ceturksni uz priekšu.
— Vai jūs par trim mēnešiem saņemat piecus tūkstošus livru? — ministrs jautāja, uzmanīgi vērodams musketieri. — Tas nozīmē, ka karalis jums piešķīris divdesmit tūkstošus livru gadā?
— Jā, monsenjor, es saņemu gadā divdesmit tūkstošus livru. Vai jums liekas, ka tas ir par daudz?
— Man? — Fukē iebilda, rūgti smaidīdams. — Ja es prastu pazīt cilvēkus un ja mani vieglprātības un aušīguma vietā būtu vairāk piesardzības un saprāta, — citiem vārdiem sakot, ja es prastu iekārtot savu dzīvi tā, kā to prot citi, tad jūs gadā saņemtu nevis divdesmit, bet simt tūkstošus livru un kalpotu nevis karalim, bet man.
D'Artanjans viegli pietvīka. Gan uzslavās, gan pašā glaimotāja balss noskaņā vienmēr ir kāda salda inde, kas iedarbojas pat uz visstingrākās gribas cilvēkiem.
Ministrs izvilka galda atvilktni, izņēma četrus monētu sainīšus un nolika tos musketiera priekšā.
Gaskonis vienu no tiem atvēra.
— Te ir zelts, — viņš sacīja.
— Jā, tas jūs mazāk apgrūtinās, kungs.
— Monsenjor, šajos sainīšos taču ir divdesmit tūkstoši livru, bet man pienākas tikai pieci.
— Es gribu jūs atbrīvot no rūpēm ierasties šeit četrreiz gadā.
— Monsenjor, jūsu laipnība ir nepārspējama.
— Es tikai izpildīju savu pienākumu, ševaljē, Ceru, ka neturēsiet uz mani ļaunu prātu mana brāļa neapdomīgo vārdu dēļ. Viņš ir ļoti ātras dabas un untumains cilvēks.
— Monsenjor, — d'Artanjans iebilda, — ticiet, ka mani apbēdina tikai jūsu atvainošanās.
— Tad es vairs to neturpināšu, bet lūgšu, lai jūs parādāt man kādu laipnību.
— Laipnību? O, monsenjor!
Fukē noņēma no pirksta briljanta gredzenu, kas maksā vismaz tūkstoš pistoļu.
— Kungs, — viņš vērsās pie d'Artanjana, — šo lielisko gredzenu man uzdāvināja bērnības draugs, cilvēks, kam jūs izdarījāt lielu pakalpojumu.
Fukē balss sāka drebēt.
— Es? — d'Artanjans brīnījās. — Es izdarīju pakalpojumu vienam no jūsu draugiem?
— Jā, un jūs vēl nevarat būt to aizmirsis, jo tas notika vēl tikai šodien.
— Kā tad sauc jūsu draugu?
— D'Emerī.
— Tas taču ir viens no sodītajiem!
— Jā, viens no upuriem… Tātad, — d'Artanjana kungs, lūdzu jūs pieņemt no manis šo gredzenu kā atmiņu par pakalpojumu, ko jūs izdarījāt d'Emerī. Pieņemiet to, ja jūtat pret mani labvēlību.
— Bet, monsenjor…
— Ņemiet, ņemiet, es jūs lūdzu. Šodien mani nomāc dziļas skumjas… Varbūt vēlāk jūs visu uzzināsiet. Šodien es esmu zaudējis draugu un cenšos atrast tā vietā jaunu.
— Bet, Fukē kungs…
— Ardievu, d'Artanjana kungs vai, labāk, uz redzēšanos! — Fukē iesaucās, juzdams, ka viņa sirds plīst vai pušu no sāpēm.
To pateicis, ministrs izgāja no kabineta, atstādams d'Artanjanu ar divdesmit tūkstošiem livru un gredzenu rokā.
— Hm! — musketieris noņurdēja pēc drūmām pārdomām. — Es neko nesaprotu… Varu apgalvot tikai, ka tas ir cēls cilvēks… Došos tagad pie Kolbēra… Varbūt viņš man kaut ko paskaidros.
Viņš devās prom.