Kolbērs dzīvoja Nēvdeptīšānas ielā, mājā, kas piederēja Botrī. D'Artanjana stiprās kājas aiznesa viņu turp kādās piecpadsmit minūtēs.
Kad d'Artanjans ieradās pie jaunā favorīta, viss mājas pagalms bija pilns ar strēlniekiem un policistiem, kas bija sapulcējušies, lai apsveiktu viņu vai atvainotos, atkarībā no tā, vai tos lielīs vai rās.
Tāda tipa cilvēkiem lišķīgums piemīt tāpat kā dzīvniekam instinkts. Viņi lieliski saprata, ka Kolbērs priecāsies, uzzinādams, kāda nozīme viņa vārdam bija nesenajās ielu nekārtībās.
D'Artanjans atnāca tieši tobrīd, kad konvoja priekšnieks ziņoja Kol- bēram. Neviena neievērots, musketieris nostājās aiz strēlniekiem pie pašām durvīm.
Pavedis mazliet sāņus Kolbēru, kas drūmi rauca biezās uzacis, virsnieks runāja:
— Kungs, ja jūs vēlējāties, lai tauta pati izrēķinās ar nodevējiem, tad jums vajadzēja mūs brīdināt. Lai kā mēs ari centāmies un vēlējāmies izpildīt jūsu gribu un neizjaukt jūsu plānus, mums vajadzēja izpildīt pavēli.
— Trīskāršais muļķis! — Kolbērs satracināts iekliedzās, purinādams savus tumšos un biezos kā krēpes matus. — Kādas blēņas jūs tur melšat! Jūs domājat, ka es gribēju sarīkot dumpi? Vai jūs esat piedzēries vai jucis?
— Bet, kungs, viņi visi kliedza: „Lai dzīvo Kolbērs!" — gauži samulsis iebilda konvoja priekšnieks.
— Kaut kāda dumpinieku saujiņa…
— Nē, kungs, visa masa.
— Vai patiešām tauta kliedza: „Lai dzīvo Kolbērs?" — intendants jau priecīgāk jautāja. — Vai jūs esat pārliecināts?
— Šos kliedzienus varētu sadzirdēt pat kurlais.
— Un to patiešām kliedza tauta, īsta tauta?
— Protams, dārgais kungs, un tā pati īstā tauta arī mūs pamatīgi iekaustīja.
— Ļoti labi, — Kolbērs noteica, iegrimis savās domās. — Tātad jūs uzskatāt, ka sadedzināt notiesātos vēlējās tauta?
— Jā, protams.
— Tā ir cita lieta… Jūs izrādījāt pretestību?..
— Mēs pazaudējām trīs cilvēkus.
— Ceru, ka jūs nevienu nenogalinājāt?
— Tur palika daži nogalināti dunpinieki un starp tiem viens gluži parasts…
— Kas tas bija?
— Menvils, policija viņam jau sen sekoja.
— Menvils! — Kolbērs iesaucās. — Vai viņš nebijs tas, kas Išē ielā nogalināja cilvēku, kas prasīja treknāku cāli?
— Tas pats.
— Un šis Menvils arī kliedza: „Lai dzīvo Kolbērs!"?
— Kliedza, pie tam skaļāk par visiem.
Kolbēra seja atkal satumsa, un tajā parādījās rūpju pilna izteiksme; lepnā prieka mirdzums, kas to apspīdēja, tūlīt apdzisa.
— Ko tad jūs stāstāt, ka iniciatīva nāca no tautas? — viņš vīlies noteica. — Menvils bija mans ienaidnieks, viņš lieliski zināja, ka agri vai vēlu es viņu noteikti pakāršu. Viņš bija viens no ābata Fukē algotņiem… Bez šaubām, to visu sarīkoja pats Fukē, notiesātie taču ir viņa bērnības draugi!
„Lūk, kā! — d'Artanjans nodomāja. — Tagad man viss ir skaidrs. Un tomēr, lai ko arī nerunātu par Fukē, viņš ir neparasti cildens un cēls cilvēks".
— Vai jūs esat pārliecināts, ka Menvils ir miris? — Kolbērs vaicāja virsniekam.
D'Artanjans nolēma, ka pienācis laiks iejaukties sarunā, un iznāca priešā.
— Jā, viņš ir beigts, Kolbēra kungs, — viņš sacīja.
— Ā, tas esat jūs, kungs? — Kolbērs noteica.
— Es viņu nogalināju! — musketieris nepiespiesti atbildēja. — Es domāju, ka Menvils ir jūsu sens ienaidnieks.
— Nevis mans, bet karaļa, — Kolbērs iebilda.
„Lops tāds! — d'Artanjans nodomāja. — Viņš vēl izliekas!"
— Es ļoti priecājos, ka varēju izdarīt karalim tādu pakalpojumu, — viņš skaļi sacīja. — Intendanta kungs, vai jūs neuzņemsieties to paziņot viņa majestātei?
— Es lūdzu, kungs, precizējiet, kādu uzdevumu jūs man dodat un kas tieši man jāsaka karalim? — Kolbēra indīgajā atbildē skaidri izskanēja nepatika.
— Es jums nedodu nekādu uzdevumu, — d'Artanjans iebilda ar aukstasinību, kas nekad nepamet zobgaļus. — Es domāju, ka jums nesagādās grūtības pastāstīt viņa majestātei, ka es nejauši nokļuvu Grēva laukumā, izrēķinājos ar Menvilu un nodibināju atkal kārtību.
Kolbērs ieplēta acis un jautājoši paskatījās tieši uz konvoja priekšnieku.
— Jā, tā bija, — tas apliecināja. — Šis kungs patiesi bija mūsu glābējs.
— Ko tad jūs neteicāt uzreiz, ka esat atnācis pastāstīt par to? — Kolbērs īgni noprasīja musketierim. — Viss būtu skaidrs, un jums pašam tas arī būtu labāk.
— Intendanta kungs, jūs maldāties, es neatnācu, lai pastāstītu par šiem notikumiem.
— Tomēr jūs veicāt īstu varoņdarbu.
— O, — musketieris nevērīgi atteica, — es esmu pie tā pieradis.
— Kam tad man jāpateicas par godu jūs redzēt?
— Karalis pavēlēja, lai es ierodos pie jums.
— Ā, tātad jūs nācāt pēc naudas? — Kolbērs asi ieprasījās, redzēdams, ka d'Artanjans izvelk no kabatas kaut kādu papīru.
— Pilnīgi pareizi, kungs.
— Pagaidiet, kamēr konvoja priekšnieks pabeidz savu ziņojumu.
D'Artanjans iedomīgi apgriezās uz papēžiem, veltīja Kolbēram pārspīlētu sveicienu un devās uz durvju pusi.
Tāda izturēšanās Kolbēru ļoti pārsteidza. Viņš bija pieradis, ka virsnieki, kam parasti nauda bija ārkārtīgi nepieciešama, gaidīja pie viņa ar neizsmeļamu pacietību.
— Bet ja nu musketieris sadomā doties pie karaļa un sūdzēties par mantziņa slikto uzņemšanu, un pie tam vēl izstāsta par saviem varoņdarbiem? Par to derētu padomāt.
Katrā gadījumā pašlaik bija pavisam nevēlami saniknot d'Artanjanu, vienalga, vai viņš ieradies karaļa vārdā, vai pats pēc savas gribas. Musketieris karalim bija izdarījis lielu pakalpojumu, un tas bija noticis pārāk nesen, lai to jau aizmirstu.
Apsvēris to visu, Kolbērs nosprieda mazliet apslāpēt savu augstprātību un saukt d'Artanjanu atpakaļ.
— Kā, vai tad jūs mani jau pametat, d'Artanjana kungs? — viņš vaicāja.
D'Artanjans pagriezās.
— Kāpēc gan ne? — viņš mierīgi noteica. — Mums taču vairs nav par ko runāt.
— Jūs taču droši vien gribat saņemt naudu pēc ordera?
— Es? Nekā tamlīdzīga, godājamais Kolbēra kungs.
— Nu tad pēc čeka? Tāpat kā jūs karaļa dienestā, kad vajadzīgs, dalāt zobena cirtienus, tā es nekavējoties maksāju pēc dokumentiem, ko man iesniedz. Lūdzu, uzrādiet to.
— Nav vajadzīgs, Kolbēra kungs, — d'Artanjans atbildēja, sevī priecādamies par intendanta acīmredzamo apjukumu. — Man jau samaksāja.
— Samaksāja? Kas tad?
— Superintendants.
Kolbērs nobālēja.
— Paskaidrojiet sīkāk, — viņš izdvesa ai/žņaugtā balsī. — Kāpēc tad jūs rādāt man dokumentu, pēc kura jau nauda izmaksāta?
— Pienākuma pēc, dārgais Kolbēra kungs. Karalis man pavēlēja saņemt pirmo ceturtdaļu no atalgojuma, ko viņam labpatika man piešķirt.
— Saņemt no manis?
— Ne gluži. Viņa majestāte teica: „Aizejiet pie Fukē un, ja viņam naudas nebūs, tad ejiet pie Kolbēra".
Kolbēra seja uz mirkli kļuva gaišāka.
— Tātad superintendantam bija nauda?
— Jā, droši vien viņam naudas netūkst, tāpēc ka vienas ceturtdaļas gada algas, tas ir, piecu tūkstošu livru vietā…
— Pieci tūkstoši livru? Par trīs mēnešiem? — iesaucās Kolbērs, kas bija pārsteigts ne mazāk kā Fukē par tik ievērojamu summu, kas piešķirta virsniekam. — Tas taču ir divdesmit tūkstoši gadā.
— Pilnīgi pareizi, divdesmit tūkstoši gadā. Jūs rēķināt ne sliktāk par pašu Pitagoru, Kolbēra kungs.
— No sirds jūs apsveicu ar tādu atalgojumu, — Kolbērs ar indīgu izsmieklu noteica. — Tas desmit reizes pārsniedz intendanta algu.
— Karalis gan atvainojās, ka piedāvā man tik maz, un apsolīja ar laiku, kad kļūs bagātāks, manu algu palielināt. Bet man laiks iet, es ļoti steidzos.
— Tā… Pretēji tam, ko gaidīja karalis, superintendants jums izmaksāja naudu?
— Jā, bet jūs, arī pretēji karaļa domām, man atteicāt.
— Kungs, es jums neatteicu, bet lūdzu tikai mazliet uzgaidīt. Tātad jūs teicāt, ka Fukē kungs izmaksāja jums jūsu piecus tūkstošus livru.
— Jā, tā būtu rīkojies jūs… Bet viņš manā labā izdarīja kaut ko vairāk, dārgais Kolbēra kungs.
— Ko tad?
— Viņš man laipni izmaksāja visu algu pilnībā, teikdams, ka karalim viņa kase vienmēr ir pilna.
— Visu algu?.. Tātad Fukē kungs piecu tūkstošu livru vietā izmaksāja jums divdesmit tūkstošus?
— Jā, kungs.
— Kāpēc gan?
— Tāpēc, lai atbrīvotu mani no rūpēm trīs reizes lieki apmeklēt galveno valsts kasi. Kā tas arī nebūtu, bet man kabatā ir divdesmit tūkstoši livru jaunās zelta monētās. Kā redzat, jūs man neesat vajadzīgs un ierados šeit, tikai lai izpildītu karaļa gribu.
Pie šiem vārdiem d'Artanjans uzsita sev pa kabatu un pasmaidīja, parādīdams visus trīsdesmit divus zobus, kuru baltumu varētu apskaust pat jauneklis. Šie zobi it kā teica: „Padodiet tik mums katram pa mazam Kolbēram un mēs ātri tiksim ar viņiem galā."
Brīžiem čūska kļūst tikpat drosmīga kā lauva, vārna tikpat braša kā ērglis un pat starp visbailīgākajiem nav tāda dzīvnieka, kas neparādītu drosmi, kad runa ir par pašaizsardzību. Tādēļ arī Kolbērs nenobijās no d'Artanjana trīsdesmit diviem zobiem un ar bargu izskatu teica:
— Superintendantam nebija tiesību tā rīkoties.
— Kāpēc? — d'Artanjans apvaicājās.
— Tāpēc, ka jūsu orderis… Vai jūs man to neparādītu?
— Labprāt; te tas ir.
Kolbērs tik steidzīgi paķēra papīru, ka pamodināja nemieru musketierī, un viņš sāka nožēlot, ka to atdevis.
— Redziet, — Kolbērs turpināja, — karaļa pavēlē rakstīts: «Uzrādot šo dokumentu, d'Artanjana kungam izmaksāt summu piectūkstoš livru apmērā, kas ir ceturtā daļa no manis noteiktās gada algas."
— Pareizi, tāda ir pavēle, — d'Artanjans ārēji mierīgi atteica.
— Tātad karalis uzskatīja par vajadzīgu iedot jums tikai piecus tūkstošus livru. Kāpēc tad superintendants izmaksāja jums vairāk?
— Droši vien tādēļ, ka varēja to izdarīt; par to nevienam nav daļas.
— Tas ir skaidrs, ka jūs neko nesaprotat no rēķinvedības, — sava pārākuma apziņā noteica Kolbērs. — Sakiet lūdzu, kā jūs rīkotos, ja jums būtu jāmaksā tūkstoš livru?
— Man nekad nav bijis jāmaksā tūkstoš livru, — d'Artanjans dedzīgi iebilda.
— Tomēr jūs taču nemaksātu vairāk nekā vajadzīgs! — Kolbērs aizkustināts iesaucās.
— No tā visa man skaidrs ir viens: jums ir viens rēķināšanas veids, bet Fukē kungam — cits, — musketieris piebilda.
— Vienīgi mans veids ir pareizs.
— Es to nenoliedzu.
— Un, starp citu, jūs saņēmāt to, kas jums nepienākas.
D'Artanjana acis nozibsnīja.
— Jūs gribējāt teikt: saņēmu iepriekš to, ko man vajadzēja saņemt vēlāk? Ja es būtu saņēmis to, kas man nepienākas, tad es būtu to nozadzis.
Uz šo kutelīgo jautājumu Kolbērs neko neatbildēja.
— Jūs esat parādā valsts kasei piecpadsmit tūkstošus livru, — viņš teica savā ierēdņa dedzībā.
— Tādā gadījumā izsniedziet man kredītu, — d'Artanjans ierosināja ar tikko manāmu ironoju.
— Nenāk ne prātā.
— Ko tad? Jūs nopietni domājat man atņemt šos trīs zelta monētu sainīšus?
— Jūs tos nodosiet manā kasē.
— Nu, nē! Uz to, Kolbēra kungs, neceriet!
— Karalim vajadzīga viņa nauda, kungs.
— Bet man, Kolbēra kungs, vajadzīga karaļa nauda.
— Var jau būt, bet jūs man šo summu atdosiet.
— Ne par ko. Es esmu dzirdējis, ka labs kasieris neko neatdod, bet neņem arī nost.
— Paskatīsimies, kungs, ko teiks karalis, kad es viņam parādīšu šo orderi, kas pierāda, ka Fukē kungs ne tikai ir izmaksājis vairāk kā vajadzīgs, bet pat nav paturējis dokumentu, pēc kura izdarīja izmaksu.
— A, tagad es saprotu, kāpēc jūs, Kolbēra kungs, atņēmāt man papīru! — d'Artanjans iesaucās.
Viņa balsī skanēja draudi, bet Kolbērs to nemanīja.
— Vēl labāk jūs to sapratīsiet pēc tam, — viņš sacīja, pacēlis roku, kurā bija orderis.
— O, es tāpat ļoti labi saprotu, ka man nav ko gaidīt, Kolbēra kungs! — d'Artanjans iesaucās, ātri izrāva dokumentu Kolbēram no rokas un paslēpa to kabatā.
— Jūs pielietojāt vardarbību, kungs! — Kolbērs iekliedzās.
— Ir jau labi, nav vērts pievērst uzmanību rupja zaldāta izdarībām, — d'Artanjans noteica. — Palieciet sveiks, dārgais Kolbēra kungs.
Tā, atklāti izsmējis nākamo ministru, viņš izgāja no kabineta.
— Nu, tagad gan šis kungs mani dievinās, — musketieris pie sevis noteica. — Žēl tikai, ka es viņu diez vai kādreiz satikšu.