Rauls jāja pa labi pazīstamu un ar daudzām mīļām atmiņām saistītu ceļu, kas veda no Bluā uz grāfa de Lafēra namu.
Lasītājs atļaus mums to neaprakstīt. Viņš jau tajā ir bijis kopā ar mums agrākos laikos un to pazīst. Tikai kopš mūsu pēdējās ierašanās sienas kļuvušas pelēkākas, ķieģeļi ieguvuši zaļganu veca vara nokrāsu, bet koki izauguši lielāki.
Jau no tālienes Rauls ieraudzīja stāvo jumtu, divus mazos tornīšus, baložu būdu starp gobām un baložus, kas visu laiku lidinājās ap ķieģeļu konusu un nekad to neatstāja, kā nevainīgu dvēseli neatstāj patīkamas atmiņas.
Rauls nebija redzējis tēvu jau vairāk kā gadu. Visu šo laiku viņš atradās pie prinča Kondē.*
Pēc Frondas nemieriem, kuru pirmo posmu mēs papūlējāmies ap; rakstīt šīs triloģijas iepriekšējā daļā, Ludviķis de Kondē patiesi, publiski
Princis Kondē bija viens no Frondas vadoņiem. Viņš aplenca Parīzi un piespieda galmu to atstāt, bet Mazarīni — divreiz bēgt no Francijas.
un svinīgi salīga mieru ar galmu. Visu laiku, kamēr turpinājās sadursmes starp princi Kondē un karali, princis, kuram bija iepaticies vikonts, veltīgi izteica jauneklim vilinošus priekšlikumus. Grāfs de Lafērs, palikdams uzticīgs karalim un goda kodeksam, ko viņš kādreiz mācīja dēlam Sandenī kapličā, vienmēr atteica princim sava dēla vārdā. Vēl vairāk, dumpja laikā vikonts nepievienojās princim Kondē, bet gan Tirēnam,* kas cīnījās karaļa pusē. Pēc tam, kad Tirēns, savukārt, atsala pret karali, vikonts šķirās arī no Tirēna, tāpat kā agrāk no prinča. Pateicoties tādai konsekventai nostājai, kā ari tam, ka Kondē un Tirēns savas uzvaras izcīnīja, karodami karaļa pusē, Raula kontā, neskatoties uz viņa jaunību, skaitījās desmit uzvaras un neviena zaudējuma, kas aizskartu viņa godu un sirdsapziņu. Paklausot tēva gribai, Rauls nelokāmā padevībā kalpoja Ludviķim XIV, kaut gan tajos laikos gandrīz neizbēgamas bija pārejas no vienas nometnes uz otru.
Ieguvis karaļa žēlastību, princis Kondē izmantoja dāvāto amnestiju, lai atgūtu zaudēto, arī Raulu. Kā vienmēr, sekojot veselajam saprātam, grāfs de Lafērs tūlīt pat aizsūtīja Raulu pie prinča.
Kopš tēva un dēla pēdējās tikšanās bija pagājis gads; vēstules gan mazināja Raula ilgas, bet pilnībā izārstēt viņu no tām nespēja. Mēs jau redzējām, ka Rauls bija atstājis Bluā ne tikai dēla mīlestību.
Tomēr mums jābūt taisnīgiem: ja nebūtu šīs nejaušības un Oras Montalē, divu kārdinātāju dēmonu, tad Rauls pēc savu pienākumu izpildes būtu jājis tieši pie tēva. Droši vien viņš būtu gan atskatījies, bet ne apstājies, pat, ja viņu aicinātu Luīzes pastieptās rokas.
Pirmo pusi ceļa Rauls nodevās nožēlām par pagājušo, no kura nācās tik ātri šķirties, vai, vienkāršāk sakot, ilgām pēc savas mīļotās; otro pusi viņš domāja par draugu, kuru nepacietīgi liecās satikt.
Vikonts Tirēns, Anrī de Latūrs d'Overņs (1611 — 1675) — Francijas maršals, ko uzskatīja par sava laika labāko karavadoni. Fro- nadas laikā Tirēns sākumā kopā ar Kondē uzstājās pret valdību, bet 1652. gadā pārgāja karaļa pusē pret Kondē un sakāva viņu.
Rauls ieraudzīja, ka dārza vārti ir vaļā un palaida zirgu pa aleju, neievērodams, ka vecis violetā adītā jakā un lielā, nodilušā samta micē draudīgi žestikulē.
Vecais, kurš tobrīd ravēja pundurrozīšu un mārpuķīšu dobi, bija galīgi sašutis, redzēdams, ka zirgs aulekšo pa rūpīgi koptajām un ar smiltīm nokaisītajām alejām.
Viņš pat uzsauca skaļu „hei!", kas vikontam lika atskatīties. Tūlīt aina mainījās: pazinis jātniekā Raulu, vecais pielēca kājās un ņurdēdams, kas viņam nozīmēja vislielāko sajūsmu, steidzās uz māju.
Rauls aizjāja līdz staļļiem, atdeva savu zirgu puisim un uzskrēja pa kāpnēm tādā steigā, kas viņa tēvu iepriecinātu.
Nevienu nesaticis, viņš izgāja cauri priekšistabai, ēdamistabai un viesistabai. Beidzot, nonācis līdz grāfa de Lafēra durvīm, viņš pieklauvēja un devās iekšā, pat nenogaidījis uzaicinājumu: „Nāciet iekšā!", ko izteica stingra, bet patīkama balss.
Grāfs sēdēja pie grāmatām un papīriem apkrauta galda. Tāpat kā agrāk, viņš radīja cēla un skaista augstmaņa iespaidu, taču laika ritējums šīm īpašībām bija piešķīris cildenumu. Augsto, gudro pieri apvija garas, jau gandrīz sirmas cirtas; jauneklīgi tumšo skropstu ielokā mirdzēja vērīgas, laipnas acis; šaura, viegli iesirma Ūsiņu līnija atklāja stingras, skaisti iezīmētas lūpas, kuras šķita nekad neiepazinušas postošas kaislības; stāvs bija stalts un lokans; nevainojami veidotas, bet nedaudz novājējušas rokas. Tāds bija slavenais augstmanis, kuru laikabiedri daudzināja par Ato- su. Viņš pārlasīja kādu paša rakstītu darbu, vienlaikus to labodams.
Rauls strauji apskāva tēva plecus, kaklu, visu, kas nu gadījās, un maigi noskūpstīja viņu.
Tas notika tik ātri, ka grāfs nepaguva izvairīties, lai neatklātu savu satraukumu.
— Tu esi šeit, Raul? — viņš iesaucās. — Tu Šeit? Kā tas iespējams?
— Kā es priecājos jūs redzēt!
— Vikont, tu man neatbildēji! Vai tevi atlaida uz Bluā? Vai varbūt Parīzē notikusi kāda nelaime?
— Paldies Dievam, — Rauls atteica, pamazām nomierinādamies, — nav nekādas nelaimes; gluži otrādi, viss ir brīnišķīgi. Kā man bija tas gods ziņot jums pēdējā vēstulē, karalis precas un dodas uz Spāniju. Viņš ceļos caur Bluā.
— Un apmeklēs viņa augstību?
— Tieši tā. Baidīdamies viņu pārsteigt vai arī vēlēdamies sagādāt viņam pārsteigumu, princis atsūtīja mani sagatavot uzņemšanu.
— Tu satiki viņa augstību? — grāfs ātri pavaicāja.
— Satiku.
— Pilī?
— Jā, pilī, — Rauls atbildēja, nolaizdams acis, jo grāfa jautājumā saklausīja ne tikai ziņkārību.
— Lūk, kā! Apsveicu…
Rauls paklanījās.
— Vai tu satiki Bluā vēl kādu?
— Redzēju viņas augstību.
— Ak tā. Bet es nerunāju par hercogieni.
Rauls stipri nosarka un cieta klusu.
— Tu taču saproti mani, vikont? — nepaceldams balsi, bet ar stingrāku sejas izteiksmi turpināja grāfs de Lafērs.
— Es saprotu, tēv, — Rauls atteica. — Ja es neatbildēju tūlīt, tad ne jau tāpēc, ka grasītos melot… Jūs pats to zināt…
— Zinu, ka tu nekad nemelo, tāpēc arī brīnos, ka tev nepieciešams tik ilgs laiks, lai atbildētu man „jā" vai „nē".
Es varu jums atbildēt tikai tādā gadījumā, ja esmu pareizi sapratis jūsu jautājumu; un, ja es esmu pareizi sapratis, tad jums mani vārdi nepatiks. Droši vien jūs nosodīsiet mani par to, ka es satiku…
— Luīzi de Lavaljēru.
— Tēv, tad, kad es ierados pilī, es nemaz nezināju, ka Luīze de Lavaljēra tur dzīvo. Izpildījis savu uzdevumu, es atstāju pili, un tikai nejaušība lika mums satikties. Man bija tas gods apliecināt viņai savu cieņu.
— Un kā tad sauc to nejaušību, kura tevi aizveda pie Luīzes de Lavaljēras?
— Ora de Montalē.
— Kas ir Ora de Montalē?
— Meitene, kuru es nekad agrāk neesmu redzējis. Viņa ir no Orleānas hercogienes svītas.
— Es tevi tālāk neizprašņāšu, vikont. Es pat nožēloju, ka tik ilgi par to runāju. Es tevi lūdzu izvairīties no tikšanās ar Luīzi de Lavaljēru un redzēties ar viņu tikai, ja es atļauju. O! Es zinu, tu teici patiesību, ka nemeklēji iespēju tikties ar viņu. Nejaušība bija pret mani, un es tevi nevaru vainot. Pietiek jau, ka es tev vairākkārt esmu atgādinājis par šo meiteni. Es viņu nevainoju nekādos grēkos, Dievs mans liecinieks. Tikai manos nodomos nav paredzēts, lai tu turpinātu ar viņu satikties. Mīļais Raul, es tevi vēlreiz lūdzu to labi iegaumēt.
Raula skaidrās un atklātās acis satumsa, kad viņš izdzirdēja šos vārdus.
— Tagad, mans draugs, — grāfs turpināja ar maigu smaidu savā parastajā balsī, — parunāsim par kaut ko citu. Vai tev tūlīt jāatgriežas savā dienestā?
— Nē, es var pavadīt pie jums veselu dienu. Par laimi, princis man deva tikai vienu uzdevumu, un pie tam tādu, kas pilnībā atbilda manam vēlmēm.
— Vai karalis ir vesels?
— Jā.
— Un princis?
— Kā vienmēr.
Pēc veca paraduma grāfs atkal aizmirsa par Mazarīni.
— Labi, Raul. Tā kā tu šodien piederi man, tad arī es ziedošu tev visu dienu. Apskauj mani… vēl… un vēlreiz! Tu esi savās mājās, vikont… Ā! Te nu ir arī mūsu vecais Grimo!.. Grimo, nāc šurp! Vikonts grib tevi apskaut.
Vecais nelika ilgi lūgties un izplestām rokām steidzās pie jaunekļa. Rauls metās viņam pretī.
— Raul, vai tu negribi pastaigāties pa dārzu? Es parādīšu namiņu, ko liku sagatavot tev, lai tu tur varētu pavadīt savas brīvās dienas. Kamēr mēs apskatīsim jaunos jājamzirgus un ziemciešu stādus, tu man pastāstīsi par mūsu Parīzes draugiem.
Grāfs salocīja rokrakstu un, paņēmis dēlu zem rokas, izgāja dārzā.
Grimo domīgi noskatījās pakaļ Raulam, kurš gandrīz ietriecās ar pieri stenderē, un, glaudīdams sirmo galvu, pie sevis nomurmināja:
— Izaudzis!