Cilvēku, kas bija pārdzīvojis bīstamākus piedzīvojumus, sadursme ar Kolbēru varēja tikai uzjautrināt.
Tādēļ visu garo ceļu no Nēvdeptīšānas ielas līdz Lombarda ielai d'Artanjans pie sevis smējās par intendantu. Viņš vēl turpināja smieties, kad uz tirgotavas sliekšņa sastapa smaidošo Planšē. Starp citu, kopš sava patrona atgriešanās un angļu gineju saņemšanas, tas smaidīja gandrīz vienmēr.
— Beidzot jūs atnācāt, mans dārgais kungs, — ieraudzījis d'Artanjanu, viņš sacīja.
— Jā, bet ne uz ilgu laiku, draudziņ, — musketieris atbildēja. — Paēdīšu vakariņas, pagulēšu kādas piecas stundiņas, bet rītausmā kāpšu zirgā un ceļā… Vai manam zirgam iedeva pusotru devu, kā es liku?
— Ak, mans kungs, — Planšē atteica, — jūs labi zināt, ka jūsu zirgs ir visas mājas mīlulis, mani pārdevēji viņu lutina un baro ar riekstiem, cukuru un sausiņiem. Un tad jūs vēl jautājat, vai viņš saņēmis savu auzu devu. Labāk pajautājiet, vai viņš nav pārsprādzis no pārlieku lielas rijības.
— Nu, labi, labi, Planšē. Parunāsim par mani. Vai vakariņas gatavas?
— Gatavas. Cepetis, vēži, baltais vīns un svaigi ķirši.
— Tu esi lāga zēns, Planšē! Pavakariņosim un liksimies gulēt.
Vakariņu laikā d'Artanjans ievēroja, ka Planšē pastiprināti berzē savu
pieri, it kā vēlēdamies saņemt dūšu, lai izteiktu to, kas nekādīgi neiziet no prāta.
D'Artanjans pameta laipnu skatienu uz seno dienu labo draugu, saskandināja ar viņu un teica:
— Planšē, tu man kaut ko gribi teikt, bet nevari saņemties? Saki, kas par lietu!
— Man šķiet, ka jūs atkal dodaties kādā ekspedīcijā, — Planšē ieteicās.
— Pieņemsim.
— Jums atkal ir kāda jauna ideja?
— Iespējams, mans draugs.
— Atkal būs jāriskē ar kapitālu? Es ieguldu jūsu jaunajā iecerē piecdesmit tūkstošus livru!
To pateicis, Planšē priecīgs saberzēja rokas.
— Te ir viens āķis, Planšē, — d'Artanjans iebilda.
— Kāds?
— Iecere nav mana, un es tajā nevaru ielikt nekā no sevis.
Šie vārdi izsauca smagu Planšē nopūtu no pašiem sirds dziļumiem. Nobaubījis vieglas peļņas garšu, Planšē gāja tagad savās cerībās vēl daudz tālāk, bet, neskatoties uz alkatību, viņam tomēr bija laba sirds, un viņš patiesi mīlēja d'Artanjanu. Tāpēc viņš nespēja atturēties, neizteicis milzumdaudz padomu un vēlējumu.
Viņam ļoti gribējās kaut daļēji atklāt to noslēpumu, kas apvija viņa bijušā kunga jauno pasākumu. Bet visi viņa triki un viltības neko nedeva: d'Artanjans palika neizdibināms.
Tā pagāja vakars. Pēc vakariņām d'Artanjans salika savas mantas, tad devās uz stalli, paglaudīja savam zirgam kaklu un apskatīja kājas un pakavus; tad pārskaitīja naudu, apgūlās gultā, nopūta lampu un pēc piecām minūtēm gulēja tik ciešā miegā, kādā guļ tikai divdesmit gadu vecumā, kad vēl nepazīst ne rūpes, ne sirdsapziņas pārmetumus.
Atausa rīts. D'Artanjans bija kājās līdz ar pirmajiem saules stariem. Paņēmis padusē savu ceļojumu maisu, viņš klusi nokāpa pa trepēm. Viņu pavadīja vienmērīgi krācieni, kas skanēja no visām pusēm. Apseglojis zirgu un aizvēris staļļa un tirgotavas durvis, viņš palaida zirgu rikšos un uzsāka savu tālo ceļojumu uz Bretaņu.
Vispirms viņš aizjāja līdz Fukē mājai un pasta kastītē pie ieejas iemeta nelaimīgo orderi, ko vakar bija izrāvis no intendanta sakniebtajiem pirkstiem.
Neviens, pat Planšē, nevarēja iedomāties, ka Fukē kungam adresētajā aploksnē atrodas šis orderis.
D'Artanjans atdeva šo dokumentu Fukē tā, lai nesakompromitētu sevi un reizi par visām reizēm atbrīvotos no dažādiem pārmetumiem.
To izdarījis, viņš pats sev teica:
„Nu, tagad varam ar pilnu krūti elpot rīta gaisu; tas dod veselību un bezrūpīgu garu. Un pacentīsimies savos aprēķinos būt viltīgāki. Ir laiks sastādīt kampaņas plānu. Vispirms gan jāizprot pretinieku karavadoņi, ar kuriem būs jācīnās.
No tiem pirmajā vietā atrodas Fukē. Kas tad īsti ir Fukē? Viņš ir skaists vīrietis, ko ļoti mīl sievietes un slavina dzejnieki, liels gudrinieks, ko ienīst muļķi.
Es neesmu ne sieviete, ne dzejnieks, ne muļķis, tāpēc manī pret su- perintendantu nav ne naida, ne mīlestības, un tātad situācijā, kādā bija maršals Tirēns pirms kaujas ar spāniešiem. Viņš nejuta pret viņiem naidu, bet tomēr sadeva tiem pamatīgu sutu.
Tagad tālāk — ko grib karalis? Tā nav mana darīšana. Bet ko grib Kolbērs? O, Kolbērs grib tieši to, ko negrib Fukē. Ko tad grib Fukē? To ir ļoti svarīgi zināt. Viņš grib to pašu, ko karalis."
Pabeidzis šo monologu, d'Artanjans skaļi nosmējās un savicināja pātagu.
Pilsēta jau bija tālu aiz muguras, un viņš jāja pa platu ceļu, izbiedēdams uz žogiem sēdošos putnus un klausīdamies, kā šķind zelts viņa ādas somā.
Jāatzīst, ka katru reizi, kad d'Artanjans nokļuva sarežģītā situācijā, jūtīgums nepiederēja pie trūkumiem, kas spētu viņu aizkavēt.
— Hm, — viņš noteica, — liekas, šī ekspedīcija nav tā bīstamākā, un manu ceļojumu varēs nosaukt gluži tāpat kā to lielisko lugu, uz kuru Londonā mani aizveda Monks; atceros, ka tā saucās „Liela brēka, maza vilna".