Kopš mūsu stāsta sākuma varbūt jau kādu piecdesmito reizi d'Artanjans, cilvēks ar dzelzs sirdi un tērauda muskuļiem, pameta māju, draugus, visu, kas vien viņam kādreiz piederēja, lai dotos meklēt laimi vai nāvi. It kā baidīdamās, nāve vienmēr atkāpās viņa priekšā, bet laime vai, pareizāk sakot, bagātība tikai pirms mēneša bija noslēgusi ar viņu ciešu savienību.
D'Artanjans, protams, nepiederēja pie lieliem filozofiem kā Sokrāts vai Epikūrs, bet viņam bija gudrs prāts, ko vēl vairāk bija attīstījusi lielā dzīves pieredze.
Savas dzīves pirmajos trīsdesmit piecos gados mūsu gaskonis bija nicinājis bagātību un ilgu laiku uzskatījis, ka šis nicinājums ir viens no svarīgākajiem punktiem drosmes kodeksā.
Tas, kam nekā nav, ir drosmīgs, bet nekā nav tam, kas nicina bagātību.
Sekojot šim principam, tagad, kad viņš bija kļuvis bagāts, d'Artanjans bija spiests sev uzdot jautājumu, vai viņš ir saglabājis savu drosmi.
Jebkuram citam epizode Grēva laukumā būtu pietiekoša atbilde. Lielākā daļa cilvēku ar to būtu pilnīgi apmierināti; bet d'Artanjans bija pietiekoši vīrišķīgs, lai sev atklāti uzdotu jautājumu par drosmi. Sākumā viņš nosprieda: „Šķiet, ka es Grēva laukumā darbojos ar zobenu pietiekoši veikli un cītīgi, lai varētu varētu nešaubīties par savu drosmi".
Tūlīt pat viņš sev iebilda:
„Kapteini, tā nav nekāda atbilde. Es biju drosmīgs tāpēc, ka gribēja nodedzināt manu māju, un tūkstotis pret vienu, ka dumpinieku plāns būtu izdevies, ja viņiem neienāktu prātā šī nelaimīgā doma. Katrā gadījumā tad es nebūtu iejaucies.
Kādas briesmas man var draudēt tagad? Bretaņā man nav mājas, ko var nodedzināt un nav arī dārgumu, kurus man varētu nolaupīt.
Jā, bet man ir mana paša āda. D'Artanjana dārgā āda, kas man nozīmē vairāk nekā visas pasaules mājas vai dārgumi. Es to vērtēju augstu tāpēc, ka tā ir apvalks ķermenim un slēpj sevī dedzīgu sirdi, kas pukst un ir laimīga dzīvot.
Jā, man gribas dzīvot un, taisnību sakot, mana dzīve kļuvusi daudz labāka kopš tā brīža, kad es kļuvu bagāts. Kas teica, ka nauda traucē dzīvot? Nekas tamlīdzīgs, zvēru pie sava goda: man pat liekas, ka tagad es ieelpoju gaisu un saņemu saules siltumu divtik daudz kā iepriekš.
Velns parāvis! Kas ar mani notiktu tad, ja es divkāršotu savu īpašumu un ja šīs pātagas vietā manās rokās nonāktu maršala zizlis? Tad laikam man nepietiktu pat ar visu gaisu un visu saules siltumu!
Bet vai tad tas ir tik nesasniedzams? Vai tad karalis mani nevarēs iecelt paar hercogu un maršalu, tāpat kā viņa tēvs Ludviķis XIII iecēla Albēru d'Luiņī par hercogu un maršalu? Vai tad es neesmu tikpat drosmīgs un pie tam vēl daudz gudrāks nekā tas muļķis no Vitrī?
Ak, tas, ka es esmu pārāk gudrs, traucē maniem panākumiem.
Bet ja pasaulē ir taisnība, tad, par laimi, liktenim mani vēl jāapbalvo. Tas man ir parādā par visu, ko es esmu izdarījis Austrijas Annas labā, un tam jāatalgo viss, ko viņa neizdarīja manā labā.
Tagad es esmu labās attiecībās ar karali — ar karali, kurš it kā grib valdīt. Lai Dievs viņā nostiprina šo laimīgo apņemšanos!
Ja viņš sāks valdīt, tad es viņam būšu vajadzīgs, bet, ja būšu vajadzīgs, tad viņam gribot negribot nāksies pildīt savu solījumu…"
„Tagad pievērsīsimies sirdij… Ak tu, nelaimīgais, — d'Artanjans nočukstēja ar rūgtu izsmieklu. — Tu iedomājies, ka tev nav sirds? Bet tā ir gan, neveiksmīgais galminiek, un pie tam vēl nepakļāvīga!
Tā skaļi liecina par labu Fukē. Bel kas gan ir Fukē salīdzinājumā ar karali?
Sazvērnieks, kurš pat necenšas slēpt savus nodomus. Un cik lielisku ieroci viņš man iedeva pret sevi! Bet viņa prāts un laipnība lika to iebāzt atpakaļ makstī.
Fukē taču sarīkoja bruņotu dumpi… Karalim ir tikai neskaidras aizdomas par Fukē neapmierinātību, bet es zinu, ka Fukē ir vainīgs karaļa pavalstnieku asins izliešanā, un varu to pierādīt.
Jā, es to visu zinu un klusēju. Bet muļķa sirds prasa vēl kaut kā atbildēt uz viņa laipnību, pateikties par avansā iedotajiem piecpadsmit tūkstošiem livru, par uzdāvināto gredzenu tūkstoš pistoļu vērtībā, par smaidu, kurā savijās gan bēdas, gan labvēlība. Un tā nu es glābju viņa dzīvību…"
„Nu, tagad es ceru, — d'Artanjans turpināja savas pārdomas, — mana muļķa sirds var nomierināties un uzskatīt, ka atmaksājusi Fukē kungam.
No šī brīža mana saule ir karalis un, ja ar Fukē kungu mana sirds ir norēķinājusies, tad tas, kas uzdrošināsies aizsegt šo sauli, lai vaino pats sevi… Tātad uz priekšu, par karali Ludviķi XVI !rr
Tā pabeidzis savas pārdomas, d'Artanjans palaida zirgu rikšos, jo līdz šim, kamēr viņš bija iegrimis savās domās, zirgs bija tikai lēni soļojis.
Zefīrs bija lielisks zirgs, bet arī viņš nevarēja rikšot bez apstājas. Nākamajā dienā d'Artanjans atstāja viņu Šartrā pie sava drauga viesnīcnieka un ceļa posmu starp Šartru un Šatobriānu veica ar pasta zirgiem. Pēdējā atradās tik tālu no krasta, ka neviens nevarētu uzminēt, vai d'Artanjans dodas uz jūru vai ne, bet pietiekošā attālumā no Parīzes, lai neviens nevarētu d'Artanjanā sazīmēt Ludviķa XIV sūtni.
Šatobriānā d'Artanjans atteicās no pasta pakalpojumiem un nopirka sev tik nožēlojamu zirgu, ka jebkurš virsnieks uzskatītu par kaunu kāpt tādam mugurā. Izņemot krāsu, citādi d'Artanjanam šim zirģelis ļoti atgādināja slaveno dzelteno kleperi, ar kuru, vai, pareizāk sakot, uz kura viņš devās iekarot pasauli. Starp citu, tā mugurā uzsēdās ne vairs d'Artanjans, bet parasts pilsētnieks tēraudpelēkos svārkos un brūnās biksēs — kaut kas vidējs starp laicīgu personu un garīdznieku; ar pēdējo līdzību nodrošināja liela, melna cepure.
D'Artanjans bija bez zobena, vienīgi pie viņa rokas auklā karājās resna nūja; zem apmetņa viņš katram gadījumam noslēpa desmit collu garu, labu dunci.
Šatobriānā nopirktais zirgs nobeidza šo pārvērtību. D'Artanjans nosauca to par Sesku.
— Ja jau es Zefīru esmu nomainījis pret Sesku, — d'Artanjans pie sevis nosprieda, — tad man jāizmaina arī savs vārds. No d'Artanjana es kļūšu vienkārši par Aņanu: šis vārds vairāk piederas manām pelēkajām drēbēm, apaļajai cepurei un apvalkātajai šallei.
Aņans devās ceļā Seska mugurā, kurš tīri braši norikšoja dienā kādus divpadsmit ljē, pateicoties savām slaidajām un spēcīgajām kājām, kuras d'Artanjana zinātāja acs tūlīt bija ieraudzījusi, kaut arī tās bija klātas ar biezu spalvu.
Pa ceļam mūsu ceļotājs pētīja auksto un neviesmīlīgo novadu, pa kuru viņš jāja, un pūlējās izdomāt ticamu ieganstu, lai, neradot aizdomas, varētu nokļūt Belilā un tur visu apskatīt.
Jo vairāk d'Artanjans tuvojās Belilai, jo vairāk viņš pārliecinājās, cik grūts ir viņam uzticētais uzdevums.
Tālajā, senajā Bretaņas hercogistē, kas tolaik nebija — un arī tagad vēl nav kļuvusi — īsti franciska, tauta nepazina Francijas karali; vēl vairāk — tā nemaz nevēlējās viņu pazīt. Par politiku tā zināja tikai vienu — agrāko hercogu vairs nebija, bet to vietā neierobežoti valdīja vietējie sen- jori. Virs senjoriem bija tikai vienīgi pats Dievs, ko Bretaņā nekad neaizmirsa.
Visvarenākais, bagātākais un galvenais, populārākais starp visiem senjoriem, piļu īpašniekiem, bija Fukē, Belilas pavēlnieks.
Pat tādā tuvumā noslēpumaino salu apvija leģendas. Tur katrs vis nevarēja nokļūt. Sešus ljē garā un sešus ljē platā sala bija lēņu īpašums un iedvesa tautai bijību, jo tā saistījās ar de Reca vārdu, kas šeit uzdzina šausmas.
Belila atradās jūrā, sešus ljē no Francijas krasta, un šī nošķirtība padarīja to pilnīgi neatkarīgu un līdzīgu tiem dižajiem kuģiem, kas it kā neievēro ostas un drosmīgi izmet enkuru okeāna vidū.
D'Artanjans to visu uzzināja, neatklājot savu izbrīnu. Vēl viņš uzzināja, ka visprecīzākās ziņas par Belilu var iegūt Rošbernārā, diezgan nozīmīgā pilsētā Vilēnas grīvā. Varbūt no turienes viņam izdosies nokļūt uz Belilu, bet, ja ne, tad viņš dosies uz Gerandu vai Kruaziku un tur pagaidīs, vai neradīsies izdevība pārcelties uz Belilu.
Pēc Šatobriānas atstāšanas d'Artanjans pārliecinājās, ka Seskam nav nekā neiespējama, kad viņa mugurā sēž d'Artanjans.
Ieradies Rošbernārā, musketieris apmetās viesnīcā un palūdza vakariņās ceptu prīkšķi, bretoņu plācenīšus un sidru, kas bija vēl bretoniskāks par visu pārējo.