Pirms sēšanās pie galda d'Artanjans pēc paraduma nolēma ievākt vēl kādas ziņas. Viņš labi zināja, ka lai izprašņātu citus, arī pašam jāsagatavojas atbildēt uz jautājumiem, tāpēc sāka meklēt sev piemērotu sarunu biedru.
Viesnīcas otrajā stāvā bija apmetušies divi iemītnieki, kas acīmredzot arī gaidīja vakariņas.
Viens no tiem ceļoja sulaiņa pavadībā un droši vien ieņēma nozīmīgu vietu sabiedrībā.
D'Artanjans jau bija paguvis stallī ievērot divus skaistus, labi barotus zirgus, ar kuriem bija ieradies ceļinieks un viņa sulainis.
Otrs bija mazs, vājš cilvēciņš putekļainā paltrakā, apnēsātā veļā un zābakos, kas bija cietuši drīzāk no iešanas nekā jāšanas. Viņš bija atbraucis no Nantes ratos, ko vilka Seskam līdzīgs zirģelis.
Rateļos atradās vairāki lieli saiņi, kas bija ietīti vecos auduma gabalos.
— Tas man būs piemērots cilvēks, — d'Artanjans nolēma. — Mēs abi esam pār vienu kārti metami. Kāpēc gan lai Aņana kungs savos vecajos, pelēkajos svārkos un novalkātajā šallē neaprunātos ar kungu vecos zābakos, kurš ceļo uz veca zirga?
Tā nu d'Artanjans pasauca viesnīcnieku un lika, lai vakariņas viņam pasniedz pieticīgā iemītnieka istabā, bet pats uzkāpa pa koka trepēm un pieklauvēja pie svešā durvīm.
— Ienāciet, — nepazīstamais aicināja.
D'Artanjans ienāca, savilcis muti mīlīgā smaidā, ar šķīvi padusē, turēdams vienā rokā sveci, bet otrā cepuri.
— Atvainojiet, kungs, — viņš iesāka, — es tāpat kā jūs ceļoju un šai viesnīcā nevienu nepazīstu, bet man piemīt nelāgs paradums garlaikoties, kad jāēd vakariņas vienatnē. Tad viss, ko es ēdu, man šķiet negaršīgs un neiet labumā. Es jūs ieraudzīju, kad jūs nokāpāt lejā un pavēlējāt, lai jums atver austeres. Jūs man ļoti iepatikāties. Bez tam es ievēroju, ka jums ir tieši tāds pats zirgs kā man, un varbūt tāpēc saimnieks tos stallī novietoja blakus. Ja jau sadraudzējušies zirgi, kāpēc nesatikties ari viņu saimniekiem? Tādēļ es atnācu lūgt jums, lai vakariņojat kopā ar mani. Mani sauc Aņans. Es esmu bagāta augstmaņa pārvaldnieks. Mans kungs šai apvidū grib pirkt zemi un atsūtīja mani apskatīt, vai te neatradīsies kaut kas piemērots. Atļaujiet vēl piebilst, kungs, ka es būtu laimīgs, ja mana fizionomija jums patiktu tāpat kā man jūsu.
Patiesībā d'Artanjans redzēja nepazīstamo pirmoreiz, jo lejā nepaguva viņu apskatīt.
Svešajam bija mirdzošas, melnas acis, dzeltenīga āda un grumbaina piere; pēc skata viņam varēja dot gadus piecdesmit.
Viņa sejas vaibsti visumā pauda labsirdību, kaut gan acīs zibēja viltība.
„Šis cilvēks, — d'Artanjans nodomāja, — droši vien ir daudz strādājis ar galvu; varbūt viņš ir zinātnieks, tāpēc ka sejas apakšējā daļa — mute, deguns un zods — nav sevišķi izteiksmīga".
— Kungs, — d'Artanjana rūpīgās izpētes objekts atbildēja, — jūs man parādāt lielu godu. Es nevaru apgalvot, ka kādreiz būtu garlaikojies; man ir sabiedrība, kas neļauj garlaikoties, — viņš smaidīdams piebilda, — bet tik un tā es priecājos jūs redzēt.
To teikdams, cilvēks novalkātajos zābakos pameta bažīgu skatienu uz galdu, kur austeru vairs nebija, bet stāvēja tikai sālīta speķa gabals.
— Kungs, — d'Artanjans pasteidzās piebilst, — saimnieks tūlīt atnesīs šurp lielisku cepeti un plāceņus.
Nepazīstamā acīs d'Artanjans bija pamanījis aizdomas, ka viņam grib pievienoties kāds tips, kurš meklē izdevīgu iespēju pamieloties uz cita rēķina.
D'Artanjans uzminēja pareizi: pie viņa pēdējiem vārdiem nepazīstamā seja tūlīt kļuva laipnāka.
Pēc mirkļa saimnieks patiešām atnesa ēdienu. Jaunie paziņas apsēdās pie galda un brālīgi sadalīja atnesto ēdienu un palikušo sālītā speķa gabalu.
— Kompānija taču ir laba lieta, vai ne, kungs? — d'Artanjans ieteicās.
— Kāpēc? — nepazīstamais, piebāzis pilnu muti, apvaicājās.
— Tūlīt pateikšu, — d'Artanjans atbildēja.
Nepazīstamais pārtrauca darbināt savus žokļus, lai varētu labāk dzirdēt.
— Pirmkārt, — d'Artanjans iesāka, — vienas sveces vietā, kas bija katram no mums, te ir divas.
— Tā gan, — nepazīstamais piekrita, pārsteigts par šo pamatoto secinājumu.
— Bez tam, kā es redzu, jūs dodat priekšroku maniem plāceņiem, bet es jūsu speķim.
— Arī pareizi.
— Un beidzot, vairāk par spožu gaismu un garšīgu ēdienu es cienu baudījumu, ko gūst no patīkamas sarunas.
— Es skatos, jūs esat jautras dabas, — nepazīstamais smaidīdams teica.
— Jā, es esmu jautrs cilvēks kā visi tukšgalvji. Jūs gan esat pavisam citāds: jūsu acīs staro ģēnijs.
— Nu, ko jūs, kungs…
— Atļaujiet uzdot jums vienu jautājumu.
— Kādu?
— Jūs esat zinātnieks, vai ne?
— Nē, bet kaut kas līdzīgs… Es esmu rakstnieks.
— Nu redziet nu! — d'Artanjans iesaucās, priecīgi sizdams plaukstas. — Es esmu kļūdījies… Tas ir brīnišķīgi.
— Kāpēc tā, kungs?
— Vai tad nav laime pavadīt vakaru rakstnieka, un varbūt pat slavena, sabiedrībā?
— Nu, teiksim, slavens nav īstais vārds, — nepazīstamais nosarcis iebilda.
— Kautrīgs! Cik viņš ir kautrīgs! — d'Artanjans aizkustināts izdvesa. — Pasakiet vismaz jūsu darbu nosaukumus, ja negribat teikt savu vārdu.
— Mani sauc Žipenē, — nepazīstamais pateica.
— Skaists vārds, — d'Artanjans uzlielīja, — man šķiet, ka es to esmu jau dzirdējis.
— Es rakstu dzeju, — dzejnieks kautrīgi atteica.
— Tātad es to esmu lasījis.
— Es uzrakstīju traģēdiju.
— Tātad es to esmu redzējis.
Dzejnieks atkal nosarka.
— O nē, mani dzejoji nav nodrukāti.
— Droši vien es atceros jūsu vārdu no traģēdijas.
— Jūs atkal kļūdāties, jo Burgundijas teātra aktieri to nevēlējās uzvest, — dzejnieks lepni pasmaidīja. Šādu smaidu noslēpums zināms tikai neatzītiem talantiem.
D'Artanjans iekoda lūpā.
— Tātad jūs redzat, kungs, — dzejnieks turpināja, — jūs maldāties: jūs mani nepazīstat un nevarējāt par mani neko dzirdēt.
— Tad, lūk, kas mani maldina: Žipenē vārds skan tik skaisti, ka, man liekas, tas pelna tikpat plašu ievērību kā Korneja, Rotrū vai Garnjē* vārdi. Kungs, es tomēr ceru, ka jūs iepazīstināsiet mani ar savu traģēdiju pie deserta. Tā man būs labāka par kūku, velns parāvis!.. Piedodiet, kungs, man paspruka lamu vārds, ko bieži atkārto mans kungs. Reizēm es arī atļaujos pateikt šo vārdu, protams, tikai tad, kad saimnieka nav klāt. Vai nav tiesa, kungs, šis sidrs ir ļoti slikts? Jūs piekrītat? Krūze arī ir tik šķība, ka gandrīz nestāv uz galda. Zem tās vajadzētu kaut ko palikt.
Pjērs Kornejs(1606-1684) — izcils franču dramaturgs, viens no klasicisma radītājiem Francijā, Žans Rotrū(1609-1650) — franču dramaturgs, Korneja draugs. Robērs Garnjē (1534-1590) — franču dramaturgs, viens no klasicisma priekštečiem.
— Pagaidiet.
Dzejnieks pameklējās pa kabatu un izvilka no tās garenu, četrstūrainu metāla gabaliņu. Viņš izņēma to, bet tad pasteidzās iebāzt kabatā atpakaļ, acīmredzot samulsis par savu nepiesardzību.
D'Artanjans to pamanīja; viņa acīm nekas nepaslīdēja garām.
Viņš izstiepa roku, lai paņemtu metāla gabaliņu.
— Atvainojiet, tas ir kaut kas interesants; vai drīkst paskatīties?
— Protams, — dzejnieks atbildēja, — bet, lai cik jūs to nepētītu, jūs tik un tā nesapratīsiet, kam tas domāts, kamēr es nepateikšu.
D'Artanjans saklausīja dzejnieka balsī svārstīšanos un ievēroja, cik steidzīgi viņš gribēja metāla gabalu noslēpt atpakaļ kabatā.
Kā parasti viņš kļuva piesardzīgs. Starp citu, par spīti Žipenē apgalvojumiem, viņš uzreiz saprata, kas tas tāds ir.
— Vai jūs zināt, kas tas ir? — dzejnieks turpināja.
— Nē, — d'Artanjans atteica, — nudien nezinu.
— Tad ziniet, kungs, — Žipenē teica, — šis metāla gabals ir tipogrāfijas šrifta burts.
— Ko jūs sakāt!
— Drukas burts…
— Ko tu neteiksi! — d'Artanjans iesaucās, plaši iepletis acis.
— Jā, kungs, tas ir „Ž", mana vārda pirmais burts.
— Ziniet, man gribētos jums teikt…
— Ko?
— Nē, nav vērts… Es būtu pateicis muļķību.
— Kāpēc gan? — Žipenē atbildēja aizbildnieciskā tonī.
— Ziniet, es nekā nevaru saprast, kā no tādiem burtiem var salikt vārdu.
— Vai tas jūs interesē?
— Ārkārtīgi.
— Tad skatieties, tūlīt es jums to parādīšu. Mazliet pagaidiet… Tagad vērojiet uzmanīgi.
D'Artanjans ar vislielāko uzmanību noskatījās, kā Žipenē izvelk vēl septiņus astoņus tādus pašus burtus, tikai mazākus.
— Oho-ho! — d'Artanjans iesaucās.
— Kas ir?
— Jums kabatā ir vesela tipogrāfija! Velns parāvis! Tas patiešām ir interesanti.
— Vai ne?
— Cik daudz jauna var uzzināt ceļojot!
— Uz jūsu veselību! — iepriecinātais Žipenē uzsauca tostu.
— Un uz jūsu veselību, velns lai parauj! Starp citu, šis pretīgais sidrs nav cienīgs, lai to dzertu cilvēks, kas pieradis savas slāpes dzesēt no Hipokrēnas* avota. Tā taču laikam jūs, dzejnieki, saucat savas iedvesmas avotu?
— Jā, kungs, mūsu avots saucas tieši tā. Tas ir grieķu vārds un sastāv no divām daļām: pirmā ir nursīvā, kas nozīmē „zirgs"… un…
— Kungs, — d'Artanjans viņu pārtrauca, — es jūs uzcienāšu ar dzērienu, kura nosaukums nāk no viena franču vārda, bet no tā tas nekļūst sliktāks… no vārda „vīnogas". No šī sidra man metas nelabi. Atļaujiet man apvaicāties viesnīcniekam, vai viņam pagrabā neatradīsies pudele laba Božansī vīna.
Viesnīcnieks tūlīt pat ieradās uz d'Artanjana saucienu.
— Kungs, — dzejnieks pārtrauca savu sarunu biedru, — es baidos, ka mums nebūs laika izdzert šo vīnu, jo man jāizmanto paisums, lai uzkāptu uz liellaivas.
— Uz kādas liellaivas? — d'Artanjans apvaicājās.
— Uz liellaivas, kas dodas uz Belilu.
„Ak uz Belilu, tas ir labi", musketieris nodomāja.
— Jūs varat nesteigties, — viesmīlis piezīmēja, taisīdams vaļā pudeli, — liellaiva atiet tikai pēc stundas.
— Kas mani brīdinās? — dzejnieks vaicāja.
— Jūsu kaimiņš no blakus istabas, — viesnīcnieks atteica.
— Bet es viņu gandrīz nepazīstu…
— Tiklīdz jūs izdzirdēsiet, ka viņš aiziet, tātad arī jums laiks doties prom.
Hipokrēna — dieva Apollona svētais avots Hēlikona kalnā, kas radās tajā vietā, kur spārnotais zirgs Pēgass, dzejnieku iedvesmotājs, iesita ar pakavu.
— Viņš ari dodas uz Belilu?
— Jā.
— Tas kungs ar sulaini droši vien ir kāds. augstmanis? — d'Artanjans painteresējās.
— Nudien nevaru jums to pateikt.
— Vai patiešām jūs viņu nepazīstat?
— Es zinu tikai, ka viņš dzer to pašu vīnu, ko jūs.
— Velns parāvis, kāds mums gods, — d'Artanjans noteica, ieliedams savam kompanjonam vīnu, kad viesnīcnieks bija aizgājis.
— Tātad jūs nekad neesat redzējis, kā iespiež grāmatas? — atgriezdamies pie sava mīļā temata, jautāja dzejnieks.
— Nekad.
— Tad, lūk: ņem burtus, kas veido vārdu…
Viņš apbrīnojami ātri un veikli salasīja burtus. '
— Labi, — d'Artanjans teica, — jūs savācat burtus, bet ko jūs darāt, lai tie turētos kopā? — viņš ielēja savam sarunu biedram otru glāzi vīna.
Žipenē pārākuma sajūtā pasmīnēja un izvilka no kabatas lineālu, uz kura sāka likt burtus, pieturēdams tos ar kreisās rokas lielo pirkstu.
— Kā saucas tas dzelzs lineāliņš? — d'Artanjans vaicāja. — Droši vien tam ir savs nosaukums?
— Tas ir salikuma lineāls, — Žipenē skaidroja. — Ar tā palīdzību saliek rindas.
— Nu re, iznāk, ka man ir taisnība: jums kabatā ir vesela spiestuve, — d'Artanjans teica un tik labsirdīgi iesmējās, ka dzejnieks uzķērās uz āķa.
— Ne gluži, — viņš atbildēja, — bet man slinkums rakstīt un, kad man ienāk prātā kādas atskaņas, es cenšos tās tūlīt salikt un iespiest. Tas man ļauj izvairīties no lieka darba.
„Velns parāvis! — d'Artanjans pie sevis nodomāja. — Tas prasa sīkākus paskaidrojumus."
Viņš izdomāja ticamu ieganstu, lai varētu piecelties no galda, noskrēja pa trepēm un iesteidzās šķūnī, kur stāvēja Žipenē mazie rateļi.
Ar savu aso dunci viņš pārdūra viena saiņa audumu un ieraudzīja, ka tur ir tipogrāfijas šrifts, kura paraugus dzejnieks nēsāja kabatā.
— Ahā! — d'Artanjans noteica. — Es gan vēl nezinu, vai Fukē grib Belilu nocietināt materiāli, bet garīgos ieročus viņš noteikti gatavo.
Apmierināts ar savu atklājumu, viņš atkal atgriezās pie galda.
Tagad viņš bija uzzinājis visu, ko gribēja, bet tomēr vēl nosēdēja kopā ar dzejnieku lidz tam brīdim, kamēr blakus istabā sākās rosība un pošanās ceļā.
JDzejnieks tūlīt piecēlās no galda. Viņš norīkoja, lai iejūdz zirgu. Ra- teļi gaidīja pie durvīm.
Otrais ceļotājs kopā ar sulaini sēdās seglos pagalmā.
D'Artanjans pavadīja Žipenē līdz piestātnei. Tas uzbrauca savus ratus ar zirgu.
Otrais ceļotājs un viņa kalps izdarīja to pašu ar abiem saviem zirgiem. Lai kā d'Artanjans pūlējās uzzināt nepazīstamā kunga vārdu, tas viņam neizdevās. Tomēr viņš pacentās labi iegaumēt tā seju.
Musketierim ļoti gribējās pievienoties abiem pasažieriem un arī doties un Belilu, bet bailes izjaukt visu pasākumu uzvarēja ziņkārību un piespieda viņu atgriezties viesnīcā.
Atgriezies viņš tūlīt likās gulēt, lai nākamajā rītā celtos agri un ar svaigu galvu.