Nākamajā rītā, saulei lecot, d'Artanjans pašrocīgi apsegloja Sesku, kas visu nakti bija mielojies ar abu savu kaimiņu atstātajām auzām.
Musketieris mēģināja par visu izprašņāt viesnīcnieku, bet tas likās viltīgs, aizdomīgs un ar miesu un dvēseli padevīgs Fukē.
Lai neizraisītu aizdomas, d'Artanjans atkārtoja savu sacerēto pasaku par zemes pirkšanu.
Doties no šejienes uz Belilu nozīmētu izraisīt dažādas runas, un tās neizbēgami sasniegtu pili. Arī ceļotājs ar sulaini palika d'Artanjanam noslēpumā tīts, neskatoties uz viņa jautājumiem saimniekam, kurš acīmredzot labi pazina savu iemītnieku.
Izvaicājis par sāļajām augsnēm, musketieris devās ceļā un nonāca purvainā vietā, atstājis jūru labajā pusē un virzīdamies dziļāk plašā, drūma izskata līdzenumā, kas nebija nekas cits kā dubļu jūra, kurā vietām sudraboti mirdzēja sāls nogulsnes.
Sesks droši spēra savas muskuļotās kājas pa šaurajās taciņām, kas bija iestaigātas līdzenumā.
D'Artanjans uzticēja ceļa izvēli zirgam un sāka vērot trīs klintis ar smailām virsotnēm, kas pie horizonta pacēlās kā pīķi kailajā līdzenumā.
Viņa uzmanību piesaistīja Piriala, Baca un Kruazika, kas visas līdzinājās cita citai. Kad musketieris, lai labāk orientētos, pagriezās atpakaļ, pie horizonta viņš redzēja atkal trīs torņus: Gerandu, Puligenu un Sen- žoašēnu. Tās līdzinājās ķegļiem, bet viņš kopā ar Sesku starp tām izpildīja bumbiņas lomu. Labajā pusē viņam bija tuvākā mazā osta Piriala.
Tai brīdi, kad d'Artanjans tur ieradās, no ostas izbrauca piecas milzīgas, ar akmeņiem piekrautas liellaivas.
D'Artanjanam likās dīvaini, ka akmeņus izved no vietas, kur tie acīmredzot nemaz nav sastopami. Ar d'Artanjanam piemītošo vaļsirdību viņš mēģināja noskaidrot no vietējiem iedzīvotājiem tik dīvainas rīcības cēloņus.
Vecs zvejnieks Aņanam atbildēja, ka akmeņi nav no Pirialas un, protams, arī ne no purviem.
— Kur tad tos iegūst? — musketieris vaicāja.
— Tos, kungs, atved no Nantes un Penbefas.
— Un kurp tos ved?
— Uz Belilu, kungs.
— Lūk, kā! — d'Artanjans iesaucās tādā pat tonī, kādā izteica savu izbrīnu dzejniekam, kad lūdza, lai viņu iepazīstina ar tipogrāfijas noslēpumiem. — Vai tad tur kaut ko ceļ?
— Kā tad citādi, kungs. Fukē kungs katru gadu remontē savu pili.
— Vai tad tā ir tik veca?
— Jā, krietni vien.
„Tad nav ko brīnīties. Katram īpašniekam ir tiesības labot savu īpašumu, — d'Artanjans nodomāja. — Man jau arī varētu teikt, ka es nocietinu savu māju Grēva laukumā, kaut gan es vienkārši to remontēju. Man liekas, ka karalis saņēmis nepareizus ziņojumus, kas viņu maldinājuši…"
— Un tomēr, — viņš turpināja jau skaļā balsi, jo uzliktais pienākums spieda viņu būt neticīgam, — piekrītiet, mīļo cilvēk, ka šos akmeņus ved dīvainā veidā.
— Kāpēc? — zvejnieks jautāja.
— Akmeņus no Nantes vai Penbefas ved pa Luāru?
— Jā, pa upi.
— Tas ir ļoti ērti, bet kāpēc tos neved taisni no Sennazēras uz Belilu?
— A, mūsu liellaivas ir sliktas un nav piemērotas jūrai.
— Vai tad tās visas nav vienādas?
— Atvainojiet, kungs, var redzēt, ka jūs nekad neesat gājis jūrā, — zvejnieks piebilda ar vieglu nicinājumu balsī.
— Izskaidrojiet man to, cienītais. Man šķiet, ka aizkuģot līdz Pirialai, lai pēc tam dotos no Pirialas uz Belilu, ir tas pats kas aizceļot no Roš- bernāras uz Nanti, bet pēc tam no Nantes uz Pirialu.
— Pa ūdeni ceļš iznāk īsāks, — zvejnieks nebija samulsināms.
— Bet tas taču ir līkums.
Zvejnieks noliedzoši pakratīja galvu.
— Kungs, jūs aizmirstat straumi.
— Tā gan.
— Un ari vēju.
— Ā!
— Protams. Luāras straume aiznes kuģus gandrīz līdz Kruazikai. Ja tiem kaut kas jālabo vai jāpapildina, tad tie gar krastu iet uz Pirialu. Pie Pirialas tie sastopas ar pretēju straumi, kas tos nes līdz Dimē salai.
— Nu, labi.
— No turienes Vilēnas straume aizdzen tos pie nākošās salas — Ge- dikas.
— Tā.
— Bet no šis salas jau taisnā ceļā uz Belilu. Starp salām jūra ir gluda kā spogulis, un liellaivas pa to peld kā piles pa Luāru.
— Un tomēr tas ir garš ceļš, — ietiepīgais Aņans piezīmēja.
— Jā, bet Fukē kungs tā pavēlēja, — zvejnieks pielika punktu un cieņā pret šo vārdu pacēla savu vilnas bereti.
Musketiera ātrais un vērīgais skatiens kā tērauda asmens ieurbās večukā vai līdz sirds dziļumiem, atrada tur tikai naivu paļāvību, bet viņa sejā pilnīgu un mierīgu apmierinātību. Viņš izteica „tā pavēlēja Fukē kungs" tādā balsī, kā mēdz teikt „tāda ir Dieva griba".
D'Artanjans paglaudīja sava zirga kaklu, un tas vēlreiz pierādīja savu labo dabu un sāka soļot uz priekšu, ostīdams sauso vēju, kas nolieca krasta zāli un nožēlojamos viršus.
Ap pieciem musketieris ieradās Kruazikā.
Ja d'Artanjans būtu dzejnieks, tad viņš varētu pajūsmot par milzīgajiem, gandrīz veselu ljē platajiem sēkļiem, kurus paisuma laikā pārklāj ūdens, bet, jūrai atplūstot, tie stiepjas kā pelēkas, vienmuļas svītras, kuras ir kā nosētas ar polipiem, izrautām ūdenszālēm un retumis paspīd kāds akmens bluķis, atgādinādams kaulus kapsētā.
Bet d'Artanjans bija kareivis un godkārīgs politiķis un nespēja rast mierinājumu pat debesīs, nojauzdams tajās cerību vai brīdinājumu.
Tādam cilvēkam kā viņš sarkanīgas debesis nozīmēja tikai vēju un vētru. Balti, viegli mākonīši debesu zilgmē vēstīja, ka jūra drīz būs mierīga-
D'Artanjans izlēma:
„Tiklīdz iestāsies paisums, es iziešu jūrā, ja ne citādi, tad kaut vai riekstu čaumalā".
Tāpat kā Pirialā, arī Kruazikā musketieris krastā pamanīja milzīgas akmeņu kaudzes.
Milzīgās grēdas saplaka ar katru paisumu, jo akmeņus aizveda uz Belilu, un tas tikai apstprināja aizdomas, kas viņam bija radušās jau Pirialā.
Ko gan būvēja Fukē? Vai viņš laboja sagruvušu mūri? Vai varbūt cēla jaunus nocietinājumus? Lai to uzzinātu, vajadzēja paskatīties.
D'Artanjans nolika Sesku stallī, pavakariņoja un likās gulēt, bet nākamās dienas rītausmā jau staigāja pa ostu, vai drīzāk, pa piekrastes oļiem.
Uz sēkļa daži zvejnieki tērgāja par sardīnēm un garnelēm.
D'Artanjans piegāja pie viņiem ar jautru, laipnu smaidu.
— Vai šodien zvejosiet? — viņš apvaicājās.
— Jā, — viens no zvejniekiem atbildēja, — mēs gaidām paisumu.
— Kur jūs zvejojat?
— Pie krasta.
— Un kur labāk ķeras?
— Dažādās vietās, piemēram, pie salas.
— Bet lidz salai ir tālu.
— Ne visai. Četri ljē.
— Četri! Tas jau ir īsts ceļojums!
Zvejnieki iesmējās.
— Paklau, — d'Artanjans naivi ieteicās, — četru ljē attālumā taču vairs krasts nav redzams, vai ne?
— Ne vienmēr.
— Nu jā… tas ir tālu, pat pārāk tālu, citādi es lūgtu jūs paņemt mani līdz un parādīt kaut ko tādu īpašu, ko es nekad-vēl neesmu redzējis.
— Ko tad?
— Dzīvas jūras zivis.
— Vai jūs esat no provinces? — prasīja viens no zvejniekiem.
— Jā, no Parīzes.
Bretonis paraustīja plecus un iebilda:
— Bet vai Parīzē Fukē kungu esat redzējis?
— Bieži, — d'Artanjans atbildēja.
— Bieži? — zvejnieki atkārtoja un pienāca viņam tuvāk. — Vai jūs viņu pazīstat?
— Mazliet. Viņš ir mana kunga labs draugs.
— Ahā! — zvejnieki novilka.
— Un vēl, — d'Artanjans piemetināja, — es esmu redzējis viņa pilis: Senmandē, Vo un viņa Parīzes namu.
— Vai tas ir skaists?
— Lielisks!
— Droši vien ne tik skaists kā viņa Belilas pils, — kāds no zvejniekiem noteica.
— Oho! — musketieris iesaucās.un tik nicīgi iesmējās, ka visi klātesošie sadusmojās.
— Uzreiz var redzēt, ka jūs neesat bijis uz salas, — ziņkārīgākais no zvejniekiem teica. — Vai jūs zināt, ka viņa muiža ir sešus ljē liela, un tur aug tādi koki, kādus nevar ieraudzīt pat Nantē?
— Koki! Jūrā? — d'Artanjans iesaucās. — To gan es labprāt gribētu redzēt!
— Tas nav grūti. Mēs zvejojam pie Gedikas salas. No turienes var redzēt Belilas kokus un balto pili, kas kā asmens ietiecas jūrā. Gribat apskatīt Belilu?
— Bet vai drīkst? — d'Artanjans apvaicājās.
— To drīkst apmeklēt visi, — zvejnieks turpināja, — ja tikai tie nevēl ļaunu Bclilai vai tās pavēlniekam.
Musketierim pārskrēja viegli drebuļi.
„Tiesa", — viņš nodomāja un skaļi piebilda:
— Ja es būtu pārliecināts, ka man neuznāks jūras slimība…
— Tādā barkasā! — zvejnieks teica, lepni rādīdams savu sarkano laivu ar ieapaļiem sāniem.
— Nu, labi, pierunājāt, — d'Artanjans piekrita. — Es došos apskatīt Belilu, tikai diezin vai mani tur ielaidīs.
— Mūs taču laiž.
— Jūs? Kāpēc?
— Tāpēc, ka mēs pārdodam zivis kuģu komandām.
— Kuģu?
— Nūja, Fukē kungs uzbūvēja divus kuģus, lai vajātu kaut kādus ho- landiešus vai angļus, un mēs pārdodam zivis šo mazo kuģīšu matrožiem.
— „Oho! — d'Artanjans nodomāja. — Vēl labāk! Tipogrāfija, nocietinājumi, kara kuģi! Jā, kā jau es domāju, Fukē ir nopietns ienaidnieks. Ir vērts pacensties, lai uz to paskatītos tuvāk."
— Mēs iziesim pussešos, — zvejnieks lietišķi piebilda.
— Es nekur neiešu prom no jums.
Kad pienāca īstais brīdis, viņš ieraudzīja, ka zvejnieki velk savus bar- kasus ūdenī. Sākās paispms. D'Artanjans iekāpa laivā, izlikdamies, ka ir nobijies, un smīdinādams zvejnieku bērneļus, kas viņu vēroja ar savām lielajām un gudrajām acīm.
Musketieris atlaidās uz četrkārši salocītas buras, ļaudams, lai zvejnieki strādā.
Barkass pacēla lielo buru un pēc pāris stundām jau bija iepeldējis atklātā jūrā.
D'Artanjans nesa zvejniekiem laimi; tā vismaz viņi apgalvoja. Viņam tā iepatikās zveja, ka viņš pats ķērās pie lietas, tas ir, pie tīkla, klaigādams un priecīgi lādēdamies (tā, ka pārsteigtu pat musketierus), kad tīklu atkal raustīja un viņam bija jāsasprindzina muskuļi un jāparāda savs spēks un veiklība.
Šī jautrā nodarbība novērsa musketiera domas no viņa diplomātiskā uzdevuma. Viņš patlaban cīnījās ar briesmīgu jūras zuti, ar vienu roku turēdamies pie borta un ar otru pūlēdamies satvert sava pretinieka atplesto rīkli; kad barkasa saimnieks ieteicās:
— Skatieties, mūs jau var redzēt no Belilas.
Šī ziņa d'Artanjanam bija kā bumbas sprādziens. Viņš pameta auklu un jūras zuti, un tie abi pazuda ūdenī.
Ne vairāk kā pusljē attālumā d'Artanjans ieraudzīja Belilas klinšu zilganos siluetus, bet virs tiem baltu, diženu pili.
Tālāk varēja redzēt mežus, zaļas ganības, lopus.
Saule, kas bija pieveikusi jau kādu ceturto daļu no sava gājuma, svieda savus zeltīos starus pret ūdeni un burvju sala izskatījās kā mirdzošu putekļu apņemta. Pateicoties spilgtajai gaismai, visas ēnas izdalījās ļoti skaidri pret mirdzošajām pļavām un mūriem.
— Ehē, — d'Artanjans teica, skatīdamies uz tumšajām klintīm, — te nu ir nocietinājumi, kas neprasa pēc inženiera. Kur tad var izkāpt uz šīs zemes? Pats Dievs to padarījis nepieejamu.
Zvejnieks pārlika buru un pagrieza stūri; barkass sasvērās uz sāniem, pašūpojās un taisnā ceļā devās uz mazu, apaļu un skaistu ostu ar no jauna uzceltu mūri.
— Kas tad tas, velns parāvis? — d'Artanjans noprasīja.
— Lokmaria.
— Un tālāk?
— Tā ir Bargosa.
— Un vēl tālāk?
— Ložē… un pēc tam pils.
— Mans Dievs! Vesela pasaule! — musketieris brīnījās. — lūk, kur - arī kareivji.
— Salā ir tūkstoš septiņsimt cilvēku, — zvejnieks lepni atbildēja. — Vai jūs zināt, ka šejienes garnizonā ir vismaz divdesmit divas kājnieku rotas?
„Oho! - d'Artanjans pie sevis nodomāja. — Šķiet, ka karalim bija taisnība…"
Viņi piestāja krastā.