Vienmēr, kad izkāpj krastā kaut vai no vismazākā jūras kuģīša, saceļas kņada un uztraukums, kas traucē mierīgi apskatīt jauno vietu.
Traps, ko pārmet uz krastu, uzbudinātie matroži, viļņu sišanās pret bortu, krastā gaidošo saucieni un sveicieni — tas viss rada sarežģītu sajūtu gammu un mulsina.
Tāpēc arī d'Artanjans, tikai nostāvējis piekrastē kādu brītiņu, pamanīja, ka ostā un sevišķi dziļāk salā rosās daudz strādnieku.
Lejā d'Artanjans ieraudzīja piecas ar akmeņiem piekrautās liellaivas, kas viņa klātbūtnē bija atstājušas Pirialu. Divdesmit pieci vai trīsdesmit zemnieki ķēdē nogādāja akmeņus krastā.
Lielākos akmeņus ievēla ķerrās un veda turpat, kur oļus, uz vietu, kur noritēja darbi. D'Artanjans vēl nevarēja īsti saprast, kas tie bija par darbiem.
Visur redzēja tādu rosību, kādu Tēlemahs [3] ievēroja, izkāpis krastā Salentē.
D'Artanjanam ļoti gribējās nokļūt dziļāk salā, bet viņš baidījās izrādīties ziņkārīgs un izsaukt aizdomas.
Pa to laiku, kamēr zvejnieki tirgojās ar strādniekiem un pilsētiņas iedzīvotājiem, viņš pagāja no tiem tālāk un, redzēdams, ka viņam neviens nepievērš uzmanību, sāka vērot visu un visus.
Tūdaļ pat viņš pamanīja daudz ko tādu, kas nevarēja piemānīt viņa kareivja aci.
Ostas abos galējos punktos tika būvētas divas baterijas, lai to uguns līnijas krustotos pa ostas asi. Acīmredzot te grasījās uzstādīt krasta ieročus, jo d'Artanjans ievēroja, ka strādnieki beidz celt koka platformas pusapļa veidā, no kurām lielgabali uz riteņiem var apšaudīt visas puses.
Blakus katrai no šīm baterijām strādnieki nokrāva grozus ar zemi mūru nostiprināšanai. Baterijām bija ambrazūras, un darbu vadītāji aicināja pie sevis gan tos strādniekus, kas izgrieza no velēnām rombus un taisnstūrus ambrazūru niedru pamatu nostiprināšanai.
Spriežot pēc enerģijas, ar kādu tika veikti šie pēdējie darbi, varēja uzskatīt, ka viss darbs jau ir pabeigts.
Lielgabalu gan vēl nebija, bet to ozola pamatnes jau bija gatavas; augsne zem tām bija rūpīgi noblietēta, un, ja uz salas bija artilērija, tad nevajadzēja ne pāris dienu, lai osta būtu bruņota.
Kad d'Artanjans novērsa savu skatienu no krasta baterijām un paskatījās uz pilsētas nocietinājumiem, viņš pārsteigts konstatēja, ka Belilas aizsardzība veidota pēc jaunas sistēmas, par kuru viņš bija dzirdējis pie grāfa de Lafēra kā par nozīmīgu un veiksmīgu jaunieguvumu, bet kuru nekad nebija redzējis realizētu.
Nocietinājumi neveidoja vaļņus kā senāk, kur uzbrukumam bija nepieciešamas kāpnes; šeit tie gluži otrādi, bija zemē: mūru vietā bija dziļi grāvji.
Turklāt grāvji atradās zemāk par jūras līmeni un vajadzības gadījumā tos viegli varēja piepildīt ūdens ar pazemes slūžu palīdzību.
Pāri grāvim bija pārmests dēļu tiltiņš, lai būtu ērtāk stumt ķerras, un tas savienoja fortu iekšējo un ārējo daļu.
D'Artanjans naivi pavaicāja, vai drīkst pāriet pār tiltu, un saņēma atbildi, ka tas nevienam nav aizliegts. Tā viņš pārgāja pāri grāvim un devās pie strādnieku grupas.
D'Artanjans jau agrāk bija ievērojis cilvēku, kas šo grupu vadīja; likās, tas bija vecākais ieženieris. Uz liela akmens, kas kalpoja par galdu, bija izklāts plāns, bet dažu soļu attālumā darbojās vinča.
D'Artanjana uzmanību vispirms pievērsa inženieris. Viņam mugurā bija grezns kamzolis, kas nepavisam neatbilda šī cilvēka stāvoklim: inženierim drīzāk piederētos akmeņkaļa nevis augstmaņa apģērbs.
Tas bija ļoti liela auguma eilvēks, platiem pleciem, spalvām rotātā cepurē. Viņa žesti bija diženuma pilni, un, liekas, (viņš stāvēja ar muguru) viņš rāja strādniekus par slinkumu.
D'Artanjans piegāja tuvāk.
Tobrīd cilvēks spalvām rotātajā cepurē beidza vicināt rokas, atspiedās ar dūrēm pret ceļgaliem un pieliecies vēroja, kā seši strādnieki ar koka sviru pūlējās pacelt akmeni, lai zem tā varētu pabāzt vinčas virvi.
Elsdami un sviedrus liedami, seši strādnieki no visa spēka pūlējās pacelt akmeni sešas vai astoņas collas, bet septītais turēja gatavībā baļ- \ ķēnu, lai to tūlīt, tikko būs iespējams, pastumtu zem akmeņa.
Akmens divreiz atkrita atpakaļ, pirms viņiem izdevās to pacelt pietiekoši augstu, un strādniekiem bija steigšus jāatlec sāņus, lai bluķis neuzgāztos viņiem uz kājām.
Cilvēks spalvām rotātajā cepurē izslējās un uzkliedza:
— Kas tad nu? Jūs esat no salmiem, vai? Velns parāvis! Paejiet nost un paskatieties, kā tas jādara.
„Hm, — d'Artanjans nodomāja, — vai tik viņš netaisās pacelt to bluķi? Interesanti."
Strādnieki atkāpās tālāk diezgan sašļukuši un galvas grozīdami; savā vietā palika tikai baļķa turētājs, kas joprojām bija gatavs izpildīt savu pienākumu.
Cilvēks ar spalvām piegāja pie akmens, noliecās, aptvēra rokām akmeni, sasprindzināja savus Herakla muskuļus un ar vienmērīgu, lēnu kustību kā mašīna pacēla bluķi veselu pēdu virs zemes.
Strādnieks izmantoja iespēju un pagrūda zem akmens baļķi.
— Lūk! — milzis noteica un nevis nometa bluķi, bet lēnām nolaida to uz atbalsta.
— Dievs mans liecinieks, — d'Artanjans iesaucās, — es zinu tikai vienu cilvēku, kas spēj rādīt tādus trikus.
— Hm? — noņurdēja gigants un pagriezās.
— Portoss! — pārsteigts musketieris čukstēja. — Portoss Belilā!
Cilvēks ar spalvām savukārt paskatījās uz šķietamo pārvaldnieku un
pazina viņu, par spīti savādajam apģērbam.
— D'Artanjans! — viņš nosarkdams iesaucās. — Cst! — pēc mirkļa viņš piemetināja.
— Cst! — musketieris atšņāca.
Ja jau d'Artanjans bija pieķēris Portosu, tad ari Portoss bija pieķēris d'Artanjanu.
Pirmajā mirklī katrā no viņiem visspēcīgākā bija vēlme saglabāt savu noslēpumu.
Neskatoties uz to, abi apkampās.
Viņi gribēja klātesošajiem noslēpt savus vārdus, bet ne savu draudzību.
Pēc tam abi sāka pārdomāt.
„Kāpēc Portoss Belilā cilā akmeņus?" — d'Artanjans sev jautāja, bet, protams, tikai domās.
Portoss bija vājāks diplomāts un izteica savas domas skaļi:
— Kāpēc jūs atrodaties Belilā? Ko jūs te darāt?
Vajadzēja atbildēt bez svārstīšanās.
Ja d'Artanjans uzreiz neattaptos atbildēt, viņš to sev nekad nepiedotu.
— Es šeit esmu tāpēc, ka jūs esat Belilā, mans draugs.
— Ahā, — Portoss nomurdēja, jo viņu šī atbilde izsita no sliedēm un viņš pūlējās to izprast ar savu, mums labi zināmo, apķērīgumu.
— Protams, — d'Artanjans turpināja, jo nevēlējās, ka viņa draugs attopas, — vispirms es devos pie jums uz Pjerfonu.
— Un mani tur nesatikāt?
— Nē, bet es satiku Musketonu.
— Bet Musketons taču jums nepateica, ka es esmu šeit?
— Kāpēc gan lai viņš to nepateiktu? Vai tad Musketons man neuzticas?
— Viņš pats to nezināja.
— O, tas jau ir nopietnis iemesls, kas vismaz neaizvaino manu pašcieņu.
— Bet kā tad jūs nokļuvāt pie manis?
— Ā, mans dārgais, tāds dižens kungs kā jūs atstāj pēdas visur, kur pabijis, un es zaudētu cieņu pret sevi, ja neprastu atrast savus vecos draugus.
Šis glaimojošais izskaidrojums tomēr Portosu tā gluši īsti neapmierināja.
— Bet cs ceļoju pārģērbies, tātad es nevarēju atstāt pēdas, — viņš iebilda.
— Kā jūs pārģērbāties?
— Es šei ierados kā dzirnavnieks.
— Vai tad tāds augstmanis kā jūs, Portos, var apgūt vienkāršu ļaužu manieres, lai varētu citus apmānīt?
— Mans draugs, es zvēru, ka tik labi tēloju savu lomu, ka visi noticēja.
— Tomēr ne tik labi, lai es nevarētu jūs atrast.
— Jā. Kā tad jums tas izdevās?
— Pagaidiet, tūlīt pastāstīšu. Iedomājieties, Musketons…
— Ak, šis Musketons! — Portoss noteica, saraukdams triumfa arkas, kas viņam kalpoja par uzacīm.
— Pagaidiet taču. Musketons nav vainīgs, jo viņš pats nezināja, kur jūs atrodaties.
— Protams. Tāpēc jau arī man gribas pēc iespējas ātrāk to visu saprast.
— Cik jūs esat nepacietīgs, Portos!
— Ja es kaut ko nesaprotu, tad ārkārtīgi.
— Tūlīt jūs visu sapratīsiet. Aramiss atrakstīja jums uz Pjerfonu?
— Jā.
— Viņš atrakstīja, lai jūs ierodaties pirms ekvinokcijas?
— Jā.
— Nu, lūk, — d'Artanjans noteica, cerēdams, ka Portoss apmierināsies ar šo paskaidrojumu.
Milzis iegrima dziļās domās.
— Ak jā, es saprotu, — viņš beidzot teica. — Aramiss mani aicināja ierasties pirms ekvinokcijas, un no tā jūs sapratāt, ka viņš mani aicina pie sevis. Jūs pajautājāt, kur ir Aramiss? Jūs spriedāt tā: „Kur ir Aramiss, tur ir arī Portoss". Jūs uzzinājāt, ka Aramiss ir Bretaņā un nolēmāt, ka Portoss arī ir Bretaņā.
— Tieši tā. Portos, jūs patiešām esat burvis. Kā jūs visu uzreiz uzminējāt! Ieradies Rošbernārā, es uzzināju par slaveno nocietinājumu būvi Belilā. Tas uzjundīja manī ziņkārību. Es iekāpu zvejnieku laivā, pat nenojauzdams, ka jūs esat Belilā. Es atbraucu un ieraudzīju cilvēku, kas ceļ tādu akmeni, kādu nespētu kustināt pats Ajakss* un tad es iesaucos: „Tikai barons de Brasjē spēj izdarīt kaut ko tādu!" Jūs izdzirdējāt, pa- griezāties, pazināt mani, mēs apskāvāmies un, ja jums nav nekas pretī, varētu to atkārtot.
— Lūk, cik vienkārši viss izskaidrojams, — Portoss noteica.
Viņš tik sirsnīgi apkampa d'Artanjanu, ka piecas minūtes musketieris nevarēja atvilkt elpu.
— Jūs esat kļuvis vēl spēcīgāks nekā agrāk! — d'Artanjans konstatēja. — Labi vēl, ka tikai rokas!
Portoss atbildēja ar labvēlīgu smaidu.
Piecas minūtes pūlēdamies atjaunot normālu elpošanu, d'Artanjans apdomāja savu sarežģīto lomu.
Viņam vajadzēja visu uzzināt, bet pašam neko neatbildēt. Kad ar elpu viss bija atkal kārtībā, viņam bija gatavs ari uzbrukuma plāns.