D'Artanjans nekavējoties sāka uzbrukumu:
— Tagad, kad es jums visu izstāstīju, vai, pareizāk sakot, kad jūs pats visu uzminējāt, sakiet, mans draugs, ko jūs darāt šajos putekļos un netīrumos?
Portoss noslaucīja pieri, lepni paskatījās visapkārt un teica:
— Man liekas, jūs redzējāt, ko es te daru.
— Protams, protams, jūs cilājat akmeņus.
— (), tikai lai parādītu šiem sliņķiem, ko nozīmē īsts cilvēks! — Portoss nicīgi noteica. — Bet jūs saprotat…
Ajakss — viens no „īliādas" varoņiem.
— Jā, akmeņus cilāt nav jusu darbs, toties daudzi, kuriem tas ir amats, tos nemaz nespēj pacelt. Tāpēc jau es jautāju: „Ko jūs šeit darāt, baron?"
— Es apgūstu topogrāfiju.
— Topogrāfiju?
— Jā, bet ko jūs pats darāt tādā pilsētnieka tērpā?
D'Artanjans saprata, ka nevajadzēja izrādīt savu izbrīnu. Portoss to
izmantoja, lai atbildētu uz jautājumu ar pretjautājumu.
Par laimi d'Artanjans bija tam sagatavojies.
— Jūs taču zināt, ka es patiesi esmu pilsētnieks. Drēbes atbilst manam sabiedriskajam stāvoklim.
— Ko jūs stāstāt, jūs taču esat musketieris.
— Dārgais draugs, jūs maldāties: es esmu atvaļināts.
— Ko? Jūs pamētāt dienestu?
— Jā.
— Jūs atstājāt karali?
— Uz visiem laikiem.
Portoss pacēla rokas pret debesīm kā cilvēks, kas izdzirdējis kau ko neiedomājamu.
— Kā jūs nonācāt pie tāda lēmuma?
— Es biju neapmierināts ar karali. Kā jūs zināt, Mazarīni man riebās jau sen. Tā nu es atmetu visam ar koku.
— Mazarīni taču ir miris.
— Es zinu. Es lūdzu mani atvaļināt neilgi pirms viņa nāves, un pirms diviem mēnešiem mans lūgums tika apmierināts. Tad arī, būdams pilnīgi brīvs, es devos uz Pjerfonu, lai apciemotu savu mīļo Portosu. Es dzirdēju, ka jūs esat ļoti labi saplānojis laiku, un vēlētos nodzīvot pāris nedēļas tāpat kā jūs.
— Mans draugs, jūs zināt, ka mana māja jums atvērta ne tikai uz divām nedēļām, bet uz gadu, desmit gadiem, vienmēr.
— Pateicos, Portos.
— Ā! Vai jums nav vajadzīga nauda? — Portoss apvaicājās, šķindinādams kabatā ap pussimtu luidoru.
— Nē, man nekas nav vajadzīgs; es noguldīju savus ietaupījumus pie Planšē, un viņš man izmaksā procentus.
— Jums ir ietaupījumi?
— Jā; kāpēc jūs domājat, ka man nevar būt ietaupījumi tāpat kā kuram katram cilvēkam?
— Es? Gluži otrādi, es vienmēr domāju… Tas ir, Aramiss vienmēr domāja, ka jums ir ietaupījumi. Ziniet, es negribu jaukties jūsu darīšanās, bet man tomēr liekas, ka musketieris diez vai var sevišķi daudz iekrāt.
— Protams, salīdzinājumā ar jums, miljonāru, es neesmu bagāts. Spriediet pats: man bija divdesmit pieci tūkstoši livru.
— Nav slikti, — Portoss laipni atbildēja.
— Vēlāk, — musketieris turpināja, — pagājušā mēneša divdesmit astotajā datumā es tiem pievienoju divsimt tūkstošus livru.
Portosa acis kļuva pavisam apaļas un bez vārdiem daiļrunīgi vaicāja musketierim: „Kam tad tu nočiepi tādu summu, dārgais draugs?"
— Divsimt tūkstoši livru! — viņš beidzot iekliedzās.
— Jā, un tā ar divdesmit pieciem tūkstošiem, kas man jau bija, un naudu, ko es ieguvu vēlāk, man tagad pavisam ir divsimt četrdesmit pieci tūkstoši livru.
— Nu! Kur jūs dabūjāt tādu bagātību?
— Pagaidiet gan es jums to izstāstīšu. Tā kā jums vēl tik daudz jāstāsta man, atliksim manu stāstu uz kādu laiciņu.
— Lieliski, — Portoss noteica. — Tātad jūs esat bagāts! Bet ko lai es stāstu?
— Pastāstiet, kā Aramisu iecēla…
— Par Vannas bīskapu?
— Jā, jā, — d'Artanjans atsaucās. — Mūsu mīļais Aramiss! Viņš kāpj augšup!
— Jā. Viņš pie tā neapstāsies.
— Ko? Jūs domājat, ka viņš neapmierināsies ar violetajām zeķēm un gribēs vēl arī sarkano micīti?
— Cst! Tā viņam ir apsolīta.
— Karalis?
— Kāds, kas ir stiprāks par karali.
— Ak, Portos, jūs stāstāt neticamas lietas.
— Kāpēc neticamas? Vai tad Francijā nav bijušas spēcīgākas personas par karali?
— Jā, protams. Ludviķa XIII laikā par viņu stiprāks bija Rišelje. Reģenta laikā tāds bija Mazarīni, Ludviķa XIV laikā tāds ir…
— Nu?
— Fukē kungs?
— Pareizi! Kā jūs uzreiz uzminējāt!
— Tātad Fukē apsolīja iecelt Aramisu par kardinālu?
— Portosa seja kļuva noslēgta.
— Lai Dievs mani pasargā jaukties citu darīšanās un jo sevišķi izpļāpāt noslēpumus, kurus cilvēki nevēlas atklāt. Kad jūs satiksieties ar Aramisu, viņš pats jums izstāstīs visu, ko uzskatīs par nepieciešamu.
— Portos, jūs esat īsta noslēpumu glabātava. Atgriezīsimies pie jums.
— Labi, — Portoss atteica.
— Jūs man teicāt, ka šeit apgūstat topogrāfiju?
— Jā gan.
— Oho, mans draugs, jūs iesiet tālu!
— Kāpēc?
— Šie nocietinājumi taču ir lieliski!
— Jums tā liekas?
— Protams, Belila ir nepieejama, ja pareizi nevada aplenkumu.
— Es arī tā domāju, — Portoss noteica, rokas berzēdams.
— Kas tad tā nocietināja salu?
Portoss kļuva vēl cienīgāks un pašpārliecinātāks.
— Vai jūs to nevarat uzminēt?
— Nē, es varu tikai teikt, ka to izdarījis cilvēks, kas izpētījis visas sistēmas un izvēlējies pašu labāko.
— Klusu, — Portoss teica, — saudzējiet manu pieticību, mans mīļais d'Artanjan.
— Kā! — musketieris iesaucās. — Tātad jūs… O!
— Mans draugs, apžēlojieties!
— Jūs to izdomājāt, uzzīmējāt plānu, uzcēlāt šos nocietinājumus, re- dutes, pusapļus, jūs būvējat šo slēgto eju?
— Es jūs lūdzu!
— Portos, jūs esat apbrīnojams! Jūs vienmēr eat slēpis savu talantu no mums. Es ceru, draugs, ka jūs man visu sīki parādīsiet.
— Tas ir ļoti vienkārši. Te ir mans plāns.
— Parādiet.
Portoss aizveda d'Artanjanu pie akmens, kurš viņam kalpoja par galdu un uz kura bija izklāts plāns. Apakšā Portosa šausmīgajā rokrakstā, kuru mums jau bija izdevība pieminēt, bija uzrakstīts:
„Kvadrāta vai taisnstūra vietā, kā to darīja līdz šim, izveidojiet laukumu regulāra sešstūra veidā. Šim daudzstūrim ir priekšrocība, ka tajā ir vairāk stūru nekā četrstūrī. Sešstūra lielumu jūs noteiksiet uz vietas. Katru jūsu sešstūra malu sadaliet uz pusēm. No viduspunkta novelciet perpendikulāru līniju uz daudzstūra centru; tā būs viena sestā daļa no perimetra. No katras daudzstūra malas galapunktiem novelciet diagonāles, kas šķērsos perpendikulāro līniju. Šīs taisnās līnijas būs aizsardzības līnijas…"
— Oho! — d'Artanjans noteica, izlasījis līdz šai vietai. — Tā jau ir vesela sistēma, Portos!
— Jā un pilnīgi pabeigta, — Portoss apliecināja. — Vai gribat lasīt tālāk?
— Nē, es izlasīju pietiekoši daudz. Bet ja jau, dārgais Portos, jūs pats vadāt darbus, kāpēc tad jūs rakstiski izklāstāt savu sistēmu?
— Bet nāve, dārgais draugs?
— Kāda nāvē?
— Mēs visi esam mirstīgi.
— Tiesa gan, — d'Artanjans piekrita. — Jūs vienmēr visam atrodat atbildi.
Viņš nolika plānu uz akmens.
— Kaut gan d'Artanjans turēja plānu rokās tikai īsu brīdi, viņš tomēr zem Portosa lielajiem burtiem pamanīja daudz sīkākus, kas atgādināja rokrakstu, ko viņš bija skatījis jaunībā Marī Mišonai adresētajās vēstulēs; bet pie šī rokraksta tik cītīgi bija darbojusies dzēšgumija, ka jebkurš ne tik vērīgs cilvēks kā mūsu musketieris nepamanītu rūpīgi nodzēstās rindiņas.
— Apsveicu, draugs, apsveicu! — d'Artanjans teica.
— Tagad jūs zināt visu, ko gribējāt zināt, vai ne? — Portoss cienīgi sacīja.
— () jā! Tikai lūdzu, draugs, izrādiet man vēl pēdējo labvēlību.
— Runājiet, šei visu nosaku es.
— Sakiet, kas ir tas kungs, kas pastaigājas tur, aiz tās kareivju līnijas?
— Tas ir Žetāra kungs.
— Kas ir Žetāra kungs?
— Tas ir mūsu mājas arhitekts.
— Kādas mājas?
\ — Fukē kunga mājas.
— Ahā! — d'Artanjans iesaucās. — Tātad jūs arī esat Fukē kunga dienestā, Portos?
— Es? Kāpēc? — topogrāfs vaicāja, nosarkdams līdz pat ausu galiņiem.
— Stāstot par Belilas arhitektu, jūs teicāt: mūsu mājas arhitekts, it kā runātu par Pjerfonas pili.
Portoss iekoda lūpā.
— Mans dārgais, — viņš atteica, — Belila pieder Fukē kungam tāpat kā Pjerfonā man. Vai jūs esat bijis Pjerfonā?
— Es tikko teicu jums, ka biju tur pirms pāris mēnešiem.
— Vai jūs tur gadījumā nesatikāt kungu, kas visu laiku staigā ar lineālu rokās?
— Nē. Ja viņš tur patiešām staigātu, tad es protams būtu varējis viņu satikt.
— Nu, lūk, tas ir Bulengrēna kungs.
— Bet kas ir Bulengrēna kungs?
— Ja kāds satiks viņu ejam ar lineālu rokā un pajautās man: „Kas ir Bulengrēna kungs?", es atbildēšu: „Tas ir mūsu mājas arhitekts." Un Žetārs ir tāds pats Bulengrēns Fukē kungam. Viņš nenodarbojas ar nocietinājumiem, saprotiet. Viņam nav ne mazākā sakara ar tiem, jo šos darbus vadu es.
— Ak, Portos! — d'Artanjans iesaucās, nolaizdams roku kā uzvarētais, kas atrod savu zobenu. — Mans dārgais, jūs esat ne tikai izcils topogrāfs, bet arī augstas klases dialektiķis.
— Vai ne? — Portoss atteica. — Tas bija patiešām lielisks spriedums.
— Viņš piepūtās kā tas jūras /utis, kas nesen izslīdēja no d'Artanjana rokām.
— Nu, — musketieris turpināja, — vai otrs kungs, kas pastaigājas ar Žetāru, ari kalpo Fukē?
— Ak tas, — Portoss nicīgi noņurdēja. — Tas ir Žipenē vai Ži- ponē,* dzejnieķelis.
— Es domāju, ka Fukē kungam jau pietiek ar Parīzes dzejniekiem: Skiderī**, Lorē, Pelisonu, Lafontēnu. Atklāti sakot, Portos, šis dzejnieks jums nekādu godu nedara.
— Ā, mūs glābj tas, ka viņš šeit neatrodas kā dzejnieks.
— Kā tad?
— Kā burtlicis. Un jūsu vārdi man atgādināja, ka man jāpasaka pāris vārdu šim nejēgam.
— Sakiet.
Portosss pamāja, lai Žipenē pienāk, bet tas, pazinis d'Artanjanu, negribēja nākt. Portoss bija spiests atkārtot savu mājienu, bet jau krietni pavēlošāk.
Dzejnieks pienāca.
— Ak tā! — Portoss aizrādīja. — Jūs šeit esat tikai kopš vakardienas, bet jau strādājat dažādas nekrietnības!
— Kā tā, barona kungs? — Žipenē trīcēdams vaicāja.
— Jūsu spiestuve čīkstēja visu nakti un traucēja man gulēt.
— Kungs… — Žipenē bikli iestarpināja.
— Jums vēl nekas nav uzdots drukāt: nevajadzēja iedarbināt spiestuvi. Ko jūs pagājušo nakti iespiedāt?
— Mazu dzejolīti, ko es sacerēju.
— Mazu! Nemelojiet! Spiestuve tā čīkstēja, ka gandrīz vai kļuva to žēl. Lai tas vairs neatkārtotos! Dzirdat?
— Jā, barona kungs.
— Labi, šoreiz es jums piedodu. Ejiet.
Dzejnieks aizgāja tikpat pazemīgi kā atnācis.
Vardu spele: juponet franciski nozīme „svarciņi".
Žoržs de Skiderī (1601-1667) — franču dzejnieks un dramaturgs.
— Nu, tagad esam sadevuši pamatīgu sutu šim dīvainim un varam pabrokastot.
— Labi, — musketieris piekrita, — brokastosim.
— Tikai, — Portoss piebilda, — brokastīm, mans draugs, mēs varēsim veltīt tikai divas stundas.
— Ko lai dara! Centīsimies labi izmantot šo laiku. Bet kāpēc mums ir tikai divas stundas?
— Tāpēc, ka vienos sākas paisums, un es līdz ar paisumu dodos uz Vannu. Rit pat es atgriezīšos, tāpēc palieciet pie manis un jūtieties kā mājās. Man ir labs pavārs un lielisks pagrabs.
— Nē, — d'Artanjans nepiekrita, — es izdomāju ko labāku… Jūs dodaties uz Vannu, lai satiktu Aramisu?
— Jā.
— Es taču ierados no Parīzes, lai tiktos ar Aramisu un tāpēc došos jums līdz.
— Lieliska doma!
— Man vispirms vajadzēja satikt Aramisu un pēc tam jūs. Bet cilvēks domā, Dievs dara. Es sāku ar jums un beigšu ar Aramisu.
— Lieliski.
— Vai līdz Vannai ir tāls ceļš?
— (), tikai sešas stundas: trīs stundas pa jūru no šejienes līdz Sarzo un trīs stundas pa sauszemi no Sarzo līdz Vannai.
— Cik ērti! Vai jūs bieži apmeklējat Aramisu? Bīskapija taču ir tik tuvu.
— Jā, reizi nedēļā. Pagaidiet, es paņemšu līdz plānu.
Portoss paņēma plānu, rūpīgi to salocīja un tik pat rūpīgi noslēpa ietilpīgā kabatā.
— Nav slikti, — d'Artanjans pie sevis nočukstēja. — Liekas, ka tagad es zinu, kurš ir īstais inženieris, kas nocietina Belilu.
Pēc divām stundām Portoss un d'Artanjans līdz ar paisumu sāka ceļu uz Sarzo.