Pārcelšanās no Belilas uz Sarzo pagāja ātri, pateicoties vienam no tiem ātrgaitas kuģiem, kuri bija paredzēti ienaidnieku vajāšanai, kā d'Artanjanam bija stāstījuši zvejnieki.
Kuģi stāvēja reidā Lokmairas ostā, un viens no tiem ar apmēram četrreiz mazāku ekipāžu nekā kara laikā uzturēja sakarus starp Belilu un kontinentu.
D'Artanjans paguva vēlreiz pārliecināties, ka lieliskais - inženieris un topogrāfs Portoss slikti pārzina valsts noslēpumus.
„Skaidrs, ka Vannā es pusstundas laikā uzzināšu vairāk nekā Portoss Belilā divos mēnešos, — viņš domāja. — Lai kaut ko uzzinātu, nepieciešams, lai Portoss neizmantotu vienīgo kara viltību, ko es esmu viņam atstājis. Viņš nedrīkst brīdināt Aramisu par manu ierašanos."
Tagad musketieris veltīja visas pūles tam, lai pieskatītu Portosu.
Jāsaka gan, ka Portoss nepavisam nebija pelnījis tādu neuzticību. Viņš nedomāja neko ļaunu.
Varbūt pirmajā brīdī d'Artanjana ierašanās viņam izraisīja kādas aizdomas; bet tūlīt pat d'Artanjans viņa labajā un drosmīgajā sirdī atguva vietu, ko bija ieņēmis vienmēr, un Portosa maigo skatienu, ko viņš pievērsa savam draugam, neaptumšoja ne mazākā ēna.
Kad viņi izkāpa krastā, Portoss noprasīja, vai zirgi gaida; tie patiešām stāvēja ceļu krustojumā, kur ceļš, apmetot līkumu ap Sarzo, gāja taisni uz Vannu.
Zirgi bija divi: viens Valonam, otrs viņa zirgupuisim.
Kopš Musketons pārvietojās tikai rateļos, Portoss bija pieņēmis sev zirgu puisi.
D'Artanjans domāja, ka Portoss piedāvās aizsūtīt zirgupuisi pēc trešā zirga, un nolēma atteikties no šīs laipnības..
Nekas tamlīdzīgs nenotika. Portoss vienkārši pavēlēja kalpam nokāpt no zirga un gaidīt viņa atgriešanos Sarzo, bel d'Artanjanam piedāvāja kāpt zirgā.
Viņš tā arī izdarīja.
— Jus esat tālredzīgs cilvēks, Portos, — musketieris teica draugam, sēzdamies zirgā.
— Jā, bet par to jāpateicas Aramisam. Manu zirgu šeit nav, un Aramiss nodeva manā rīcībā savus staļļus.
— Velns parāvis! Lieliski zirgi, kaut arī pieder bīskapam, — d'Artanjans piebilda. — Aramiss gan arī nav parasts bīskaps.
— Svēts cilvēks, — Portoss liekulīgi novilka, pacēlis acis pret debesīm.
— Tad jau viņš ir stipri izmainījies, mēs viņu pazinām kā ķeceri.
— Pār viņu nāca apskaidrība.
— Lieliski, — d'Artanjans sacīja. — Tagad man vēl vairāk gribas viņu redzēt.
Viņš piecirta piešus, un zirgs sāka soļot ātrāk.
— Oho, — Portoss noteica, — ja mēs tā jāsim, tad būsim klāt pēc stundas, nevis pēc divām stundām.
— Vai tas ir tālu?
— Četrarpus ljē.
— Tātad jājāj ātri.
— Ziniet, jūsu zirgs, liekas, jau ir nosvīdis, — pēc neiga brīža d'Artanjans aizrādīja.
— Jā, ļoti karsts. Vai jūs redzat Vannu?
— Redzu ļoti labi; liekas skaista pilsēta.
— Jūs nekad tajā neesat bijis?
— Nē.
— Un nepazīstat pilsētu?
— Nē.
— Tad skatieties, — teica Portoss, piecēlies kāpšļos, kas lika viņa zirgam gandrīz vai pietupties. — Vai redzat to saules apzeltīto torni?
— Redzu.
— Tā ir Svētā Pētera katedrāle. Tagad skatieties: redzat priekšpilsētā otru krustu?
'— Redzu.
— Tā ir Senpaterna, Aramisa mīļākā draudzes baznīca. Stāsta, ka svētais Paterns bija pirmais Vannas bīskaps. Aramiss gan saka ko citu. Viņš ir tik gudrs, varbūt, ka tas ir tikai paro… para…
— Paradokss? — d'Artanjans pateica priekšā.
— Tieši tā. Pateicos. Man mēle pavisam nelokās. Ļoti karsts.
— Mans draugs, turpiniet tālāk savus interesantos paskaidrojumus, — d'Artanjans skubināja. — Kas tā par milzīgu, baltu ēku, kurā tik daudz logu?
— Ā! Tā ir jezuītu kolēģija. Jūs trāpījāt ar pirmo šāvienu. Vai redzat blakus kolēģijai lielu māju ar lieliskiem gotiskā stila tornīšiem, kā saka tas muļķis Žetārs? Tur dzīvo Aramiss.
— Kā? Nevis bīskapijā?
— Nē, bīskapa māja ir vecs grausts. Bez tam tā atrodas pilsētā, bet Aramisam labāk patīk priekšpilsēta. Arī Senpaternu viņš tāpēc mīl vairāk, ka šī baznīca atrodas priekšpilsētā. Bez tam turpat atrodas paukošanas zāle, laukums bumbas spēlei un dominikāņu klosteris. Re, tur tas ir, ar zvanu torni līdz pašām debesīm. Priekšpilsēta ir tikpat kā atsevišķa pilsēta: mūri, torņi, grāvji; tur ir arī krastmalas, kur piestāj kuģi. Ja mūsu kuģim iegrime nebūtu astoņas pēdas, tad mēs, burām plīvojot, varētu nokļūt zem Aramisa logiem.
— Portos, — d'Artanjans iesaucās, — jūs east īsts gudrinieks un spriežat tik saprātīgi un dziļi. Jūs mani pārsteidzat.
— Klāt esam, — Portoss atteica, ar savu parasto kautrīgumu mainīdams sarunas tēmu.
„īsti laikā, — d'Artanjans nosprieda,— Aramisa zirgs tīri vai kūst it kā tas būtu no ledus."
Viņi iejāja priekšpilsētā, bet nepaguva nojāt vēl ne simt soļu, kad pārsteigti ieraudzīja, ka ielu klāj ziedi un zaļumi.
Vecos mūrus klāja senatnīgi, reti paklāji. No dzelzs balkoniem nokarājās balti audumi, kurus rotāja ziedu pušķi.
Ielās neredzēja ne dzīvu dvēseli; acīmredzot visi iedzīvotāji bija sapulcējušies kaut kur vienā vietā.
Nogriezušies gar stūri, d'Artanjans un Portoss pēkšņi izdzirdēja dziedāšanu. Cauri vīraka dūmiem, kas zilgani cēlās pret debesīm, varēja redzēt svētdienīgi tērptu pūli; veseli mākoņi rožu ziedlapiņu uzvirpuļoja līdz pat otro stāvu logiem.
Virs galvu straumes varēja redzēt krustus un svētbildes, zem kurām gāja jaunavas baltās kleitās ar rudzupuķu vainagiem galvās.
Abās ielas pusēs gāja procesija, garnizona kareivji soļoja, iesprauduši šauteņu stobros puķes un uzsprauduši tās arī pīķu galos.
Tas bija krusta gājiens.
Kamēr d'Artanjans un Portoss, slēpdami savu nepacietību, godbijīgi vēroja procesiju, viņiem tuvojās krāšņs baldahīns. Tā priekšā gāja simt jezuītu un simt dominikāņu, bet aiz muguras divi arhidiakoni, mantzinis un divpadsmit kanoniķi.
Zem baldahīna draugu skatienam atklājās dižciltīgi bāla seja, kuru ietvēra tumši, viegli iesirmi mati un kurā izcēlās smalkas, stingri sakniebtas lūpas un šaurs, uz priekšu pastiepts zods.
Šo lepno galvu vainagoja mitra un zem tās bīskapa bālā seja šķita ne tikai dižena, bet arī koncentrēta kā askētam.
— Aramis! — ieraudzījis šo lepno seju, musketieris neviļus iesaucās.
Prelāts sarāvās. Likās, ka šī balss viņu ietekmē tāpat kā Pestītāja balss mironi pirms augšāmcelšanās. Viņš pacēla garo skropstu apēnotās lielās acis un paskatījās tieši turp, no kurienes nāca sauciens.
Netālu viņš uzreiz pamanīja Portosu un d'Artanjananu.
Pateicoties savam asajam skatam, arī d'Artanjans vienā mirklī visu saskatīja. Prelāta tēls iespiedās viņa atmiņā uz visiem laikiem.
Vairāk par visu citu d'Artanjanu pārsteidza viens.
Pazinis viņu, Aramiss pietvīka, bet pēc tam acumirklī apslāpēja valdonīgo izteiksmi savās liesmainajās acīs un arī gandrīz nemanāmo drauga maigumu.
Acīmredzot, Aramiss sev jautāja:
„Kā d'Artanjans nokļuvis šeit kopā ar Portosu un kāpēc viņš ieradies Vannā?"
Aramiss nojauta, kas norisinās d'Artanjana dvēselē, redzēdams, ka tas nenolaiž acis viņa priekšā.
Viņš pazina sava drauga vērīgo prātu un baidījās, ka pārsteigums un nosarkums atklās viņa noslēpumu. Tas bija tas pats agrākais Aramiss, kas vienmēr glabāja kādu noslēpumu.
Lai beidzot atbrīvotos no šī pētīgā skatiena, Aramiss kā ģenerālis, kas pārtrauc vairs nevajadzīgas baterijas uguni, pastiepa savu daiļo, balto roku, ko rotāja ametista gredzens, un svētīja savus draugus ar krusta zīmi.
Varbūt izklaidīgais sapņotājs d'Artanjans, kas bija bezdievis, pašam negribot, arī nenoliektos šīs svētības priekšā, bet Portoss pamanīja viņa izklaidību un draudzīgi uzlika biedram uz pleca roku. Šis maigais pieskāriens musketieri nolieca pie zemes.
D'Artanjans sagrīļojās: vēl mirklis, un viņš nokristu zemē.
Pa to laiku Aramiss jau bija attālinājies.
Tiklīdz d'Artanjans pieskārās zemei, viņš atguva spēkus kā Antejs un dusmīgi pagriezās pret Portosu.
Nevarēja šaubīties par lādzīgā Herakla labajiem nodomiem: viņa rīcību noteica tikai reliģiskās jūtas. To apstiprināja Portosa vārdi, ko viņš parasti lietoja, lai papildinātu domu, nevis lai to apslēptu.
— Cik jauki no viņa puses, — viņš teica, — svētīt mūs īpaši. Viņš noteikti ir svēts cilvēks un pie tam labs biedrs.
D'Artanjans par šī vērtējuma pareizību bija mazāk pārliecināts nekā Portoss un tāpēc klusēja.
— Redziet, dārgais draugs, — Portoss turpināja, — viņš ieraudzīja mūs un tā vietā, lai turpinātu virzīties uz priekšu kā iepriekš, paskatieties, kā viņš steidzas. Procesija kustas divreiz ātrāk. Mūsu mīļais Aramiss grib pēc iespējas ātrāk sastapties ar mums un mūs apskaut.
— Taisnība, — d'Artanjans skaļi atbildēja.
Pie sevis viņš piemetināja: „Tomēr šis lapsa mani ieraudzīja un tagad pagūs sagatavoties!"
Procesija attālinājās, un ceļš kļuva brīvs. Portoss un d'Artanjans devās uz bīskapa pili, ko aplenca ziņkārīgo pūlis, kas alka redzēt prelāta atgriešanos.
D'Artanjans ievēroja, ka šai pūlī galvenokārt ir pilsētnieki un karavīri. Te viņš atkal saskatīja sava drauga parasto viltību.
Aramiss nepiederēja pie cilvēkiem, kas meklē nelietderīgu popularitāti. Kam gan viņam vajadzīga nekam nederīgu sekotāju mīlestība?
Viņa svītā nebija sieviešu, bērnu, večuku, kas parasti pavada savus dvēseļu ganus.
Pēc desmit minūtēm abi draugi pārkāpa bīskapa pils slieksni.
Aramiss atgriezās ar triumfu. Karavīri salutēja ar ieročiem, it kā viņš būtu komandieris; pilsētnieki klanījās drīzāk kā draugam un aizbildnim nekā baznīcas tēvam.
Aramisā kaut kas atgādināja romiešu senatorus, kuru namos vienmēr drūzmējās apmeklētāji.
Pie ieejas viņš īsu mirkli apspriedās ar kādu jezuītu, kurš vēlējās parunāties atklāti un pabāza galvu zem baldahīna.
Beidzot bīskaps ienāca mājā. Aiz viņa lēni aizvērās durvis, un pūlis izklīda, bet dziedāšana un lūgšanas vēl joprojām bija dzirdamas.
Bija skaista diena. Jūras aromāts saplūda ar zemes smaržām. Pilsētā valdīja laime, prieks un spēks.
D'Artanjans juta it kā neredzamu, spēcīgu roku, kas deva šo spēku, prieku un laimi un aptvēra visu.
— Oho! — viņš domās noteica. — Portoss ir piebriedis resnumā, bet Aramiss izaudzis.