Portoss un d'Artanjans iegāja mājā pa durvīm, ko zināja tikai bīskapa draugi.
Pats par sevi saprotams, ka galvenais te bija Portoss. Cienījamais barons visur jutās kā mājās. Tomēr viņa svētības Vannas bīskapa namā Portoss, būdams priekšzīmīgs kareivis, cienīja, kā viņam likās, nesasniedzamus tikumiskos augstumus un, mēmi pielūgdams Aramisa svētumu, uzvedās atturīgi. To d'Artanjans pamanīja Portosa attieksmē pret Aramisa kalpotājiem. Tā tomēr netraucēja Portosam uzdot jautājumus, un draugi uzzināja, ka bīskaps tikko kā atgriezies un tūlīt parādīsies mājas apstākļos un ne tik dižens kā draudzes priekšā.
Patiešām, pēc piecpadsmit minūtēm, ko d'Artanjans un Portoss bija pavadījuši, blenzdami viens uz otru, atvērās durvis un parādījās bīskaps savā prelāta mājas tērpā.
Aramiss soļoja ar augsti paceltu galvu kā cilvēks, kas pieradis pavēlēt; viņa violetais tērps vienā pusē bija pacelts augšup. Roku viņš bija ielicis sānos.
Viņš nebija noskuvis savas šaurās ūsiņas un smailo bārdiņu pēc Ludviķa XIII laika modes.
Viņš ienāca, un istabā kļuva jūtams viņa smalko smaržu aromāts, kas elegantiem cilvēkiem un dāmām no augstākās sabiedrības vienmēr ir viens un tas pats, tā ka rodas iespaids, ka tā ir viņu pašu smarža.
Aramisa smaržās jautās arī kaut kas no baznīcas, tāda kā vīraka smarža; tā nereibināja, bet iespiedās cilvēkā, neglāstīja viņa jutekļus, bel radīja godbijību.
Ienācis istabā, Aramiss, neapstādamies ne uz mirkli un neteikdams ne vārda — šādā brīdī visi vārdi šķita lieki, — piegāja pie pārģērbtā musketiera un apkampa viņu tik maigi, ka pat visaizdomīgākais cilvēks nesajustu ne vēsumu, ne izlikšanos.
D'Artanjans atbildēja viņam tikpat dedzīgi.
Portosa milzīgā plauksta saspieda Aramisa maigo roku, un d'Artanjans ievēroja, ka Aramiss sniedz milzenim kreiso roku, kā acīmredzot paradis darīt.
Droši vien Portoss desmitiem reižu sagādāja viņam sāpes, saspiezdams gredzeniem rotātos pirkstus.
Starplaikā starp apskāvieniem Aramiss paskatījās d'Artanjanam tieši acīs un tad piedāvāja viņam krēslu tā, lai uz to kristu gaisma, bet pats apsēdās ēnā.
Šis triks, ko parasti izmanto diplomāti un sievietes, diezgan stipri atgādina aizsegu, ko meklē duelanti.
D'Artanjans izprata Aramisa nodomu, bet izlikās, ka neko nav manījis. Viņš zināja, ka ir pieķerts, bet tieši tāpēc juta, ka nāks jauni atklājumi. Kā jau pieredzējis kareivis viņš nebaidījās no šķietamas sakāves, cerēdams izspiest no tās visu, ko vien var.
Aramiss ierunājās pirmais.
— Dārgais draugs, mīļais d'Artanjan! — viņš teica. — Cik laimīgs gadījums!
— Es šo gadījumu, mans cienītais kungs, nosauktu par draudzību, — d'Artanjans atbildēja. — Es jūs meklēju kā vienmēr, kad man gribējās jums piedāvāt piedalīties kādā pasākumā vai arī kad bija dažas brīvas stundas, kuras es varēju veltīt jums.
— Ā! — Aramiss noteica bez sevišķas sajūsmas. — Jūs mani meklējāt?
— Nūja, dārgais Aramis, — iejaucās Portoss, — un te ir pierādījums: viņš atrada mani Belilā. Vai tad tas nav laipni?
— Ā— ā… — Aramiss novilka. — Belilā…
„Nu tā, — d'Artanjans nodomāja, — mans vientiesīgais Portoss, pats to neapzinādamies, sāk apšaudi".
— Belilā? — Aramiss turpināja. — Šai nomaļajā kaktā! Jā, tas patiešām ir ļoti laipni.
— Bet es pateicu viņam, ka jūs esat Vannā, — tai pašā tonī turpināja Portoss.
D'Artanjans mazliet ironiski pasmaidīja.
— Nu nē, es arī pats to zināju, es tikai gribēju paskatīties…
— Ko?
— Vai mūsu senā draudzība vēl dzīva; vai tikšanās liks pukstēt straujāk mūsu sirdīm, kas no vecuma kļuvušas raupjas; vai tās vēl spējīgas uz prieka saucienu, ar kādu apsveic draugus.
— Nu, un? Jūs varat justies apmierināts! — Aramiss sacīja.
— Kā to lai ņem.
— Kāpēc?
— Portoss man teica: „cst!", bet jūs…
— Ko es?
— Jūs mani svētījāt.
— Ko lai dara, mans draugs, — Aramiss smaidīdams sacīja. — Svētība ir dārgākais, ko var dot nabaga prelāts.
— Rimstiet, mans draugs!
— Tā ir.
— Bet Parīzē runā, ka Vanna ir viena no labākajām Francijas bīskapijām.
— A, tātad jūs runājat par laicīgajiem labumiem? — Aramiss izklaidīgi piezīmēja.
— Tas ir saprotams: es tos augsti vērtēju.
— Tad parunāsim par tiem, — Aramiss smaidīdams ierosināja.
— Vai jūs atzīstaties, ka esat viens no labākajiem Francijas prelā- tiem?
— Dārgais, ja jūs runājat par naudu, varu tiekt, ka Vanna ienes gadā divdesmit tūkstošus livru, ne vairāk un ne mazāk. Tajā ir simt sešdesmit draudzes.
— Nav slikti, — d'Artanjans sacīja.
— Lieliski!.. — Portoss piebalsoja.
— Tomēr, — musketieris turpināja, nenolaizdams acis no Aramisa, — jūs taču neesat apracis sevi uz visiem laikiem šeit?
— Piedodiet, bet es neatzīstu vārdus „aprakt sevi".
— Man šķiet, ka, dzīvojot tik tālu no Parīzes, cilvēks jūtas kā aprakts.
— Draugs, es kļūstu vecs, — Aramiss atbildēja. — Galvaspilsētas troksnis un kņada man vairs neder. Piecdesmit septiņu gadu vecumā meklē mieru un iespēju nodoties apcerei. Te es tos esmu atradis. Kas gan var būt bargāks un reizē skaistāks par šo novadu? Te, dārgo d'Artanjan, es esmu atradis kaut ko pilnīgi pretēju tam, ko kādreiz mīlēju. Dzīves nogalē jādzīvo citādi kā tās sākumā. Reizēm mani aizrauj agrāko gadu baudas, bet tomēr tās nespēj novērst mani no rūpēm par dvēseles glābšanu. Es vēl dzīvoju uz zemes, bet katra aizvadītā stunda mani tuvina debesīm.
— Cik daiļrunīgi, gudri un kautrīgi! Jūs esat piemērs visiem pre- lātiem, Aramis, apsveicu.
— Jūs taču neapmeklējāt mani tikai, lai apbērtu ar komplimentiem… — Aramiss smaidīdams sacīja. — Stāstiet, kas jūs atvedis šurp? Vai man būs tā laime izdarīt jums kādu pakalpojumu?
— Par laimi, nē, dārgais draugs, — musketieris atteica. — Es esmu bagāts un brīvs.
— Bagāts?
— Jā, tikai, protams, pēc mana mēroga, nevis Portosa vai jūsu. Man ir apmēram piecpadsmit tūkstošu livru gadā.
Aramiss neuzticīgi paskatījās uz viņu. Redzēdams sava drauga vienkāršo apģērbu, viņš nespēja noticēt, ka tas ieguvis bagātību.
D'Artanjans saprata, ka nepieciešami paskaidrojumi, un izstāstīja par saviem piedzīvojumiem Anglijā.
Viņš redzēja, ka viņa stāsta laikā prelāta acis brīdi pa brīdim uzdzirkstīja, bet slaikie pirksti iedrebējās.
Portoss ne tikai sajūsminājās, bet gandrīz vai dievināja d'Artanjanu un nezināja, ko darīt aiz sajūsmas. Kad d'Artanjans apklusa, Aramiss jautāja:
— Nu, un ko tālāk?
— Jūs redzat, — musketieris atbildēja, — Anglijā man ir draugi un īpašums, bet Francijā — nauda. Es jums piedāvāju visu, kas man ir. Lūk, tāpēc es ierados.
Lai cik rūdīts bija d'Artanjans, viņš tomēf neizturēja Aramisa acu izteiksmi un pievērsa skatienu Portosam. Tā atlec zobens, kas atsities pret nepārvaramu šķērsli un meklē jaunu virzienu.
— Tomēr jums ir diezgan dīvains ceļojuma tērps, — bīskaps piebilda.
— Es zinu, ka tas ir briesmīgs, bet man negribējās izskatīties kā karavīram vai augstmanim. Ieguvis bagātību, es pēdējā laikā esmu kļuvis skops.
— Un jūs devāties uz Belilu? — Aramiss noprasīja, neļaudams d'Artanjanam attapties.
— Jā. Es zināju, ka sastapšu tur Portosu un jūs, — musketieris atbildēja.
— Mani! — Aramiss iesaucās. — Mani? Jau pagājis gads, kopš es esmu šeit, bet ne reizi neesmu pārcēlies pāri jūras šaurumam.
— Ā-ā! — d'Artanjans novilka. — Es gan nedomāju, ka jūs esat tāds mājā tupētājs.
— Ak, dārgais draugs, es vairs neesmu tāds kā agrāk. Man ir grūti jāt, un jūra mani nogurdina. Es esmu nabaga slims garīdznieks, kas mūžīgi cieš un par visu žēlojas; es tiecos pēc atturīgas dzīves, kāda, pēc manām domām, piederas vecumam; man patīk apcerēt nāvi. Es dzīvoju vienā vietā, dārgais d'Artanjan.
— Jo labāk, draugs, jo mēs, liekas, būsim kaimiņi.
— Jā?— Aramisa balsī izskanēja viegls izbrīns, kuru viņš pat nepūlējās slēpt. — Jūs būsiet mans kaimiņš?
— Jā.
— Kā tā?
— Es gribu nopirkt ienesīgus sāļās zemes laukus starp Pirialu un Kruaziku. Padomājiet tikai: sāls ieguve dod ap divdesmit procentu tīrās peļņas — nekādi zaudējumi vai lieki izdevumi. Okeāns kā kārtīgs un uzticams piegādātājs pēc katrām sešām stundām dos ienākumus manai kasei. Es esmu pirmais parīzietis, kam ienākusi prātā tāda ideja. Tikai nevajag to izpaust. Drīz mēs būsim kaimiņi. Es dabūšu joslu trīs ljē platumā par trīsdesmit tūkstošiem livru.
Aramiss pameta skatienu uz Portosu, it kā jautājot, vai tā ir taisnība un vai tur neslēpjas kādas lamatas, bet tad, it kā nokaunējies par savu vēlēšanos meklēt atbalstu tik vājā palīgā, viņš sakopoja visus spēkus otrajam uzbrukumam vai otrajai aizstāvēšanās līnijai.
— Man stāstīja, ka jums bijušas nepatikšanas galmā, bet jūs esat izgājis no situācijas kā vienmēr, tas nozīmē, manu mīļo d'Artanjan, ar godu.
— Es! — musketieris skaļi iesmējās, bet nespēja noslēpt savu samulsumu, jo Aramisa vārdi iedvesa viņam domu, ka prelāts zina par viņa jaunajiem pienākumiem pie karaļa. — Pastāstiet man arī par to, mīļo Aramis!
— Jā, man, nabaga bīskapam, šai vienmuļajā kaktā, stāstīja, ka karalis padarījis jūs par savas mīlestības uzticības personu.
— Kādas mīlestības?
— Uz Mančīni kundzi.
D'Artanjans uzelpoja.
— Nenoliedzu, — viņš atbildēja.
— Runā, ka karalis rītausmā aizvilcis jūs līdz uz Bluā tiltu, kur patērzējis ar savu skaistuli.
— Taisnība, — d'Artanjans piekrita. — A, tātad jūs to zināt? Tad jau jums zināms arī tas, ka tai pašā dienā es iesniedzu lūgumu mani atvaļināt.
— No tiesas?
— Jā, mans draugs.
— Un tad jūs taisnā ceļā devāties pie grāfa de Lafēra? Pie manis? Pie Portosa?
— Jā.
— Lai mūs vienkārši apciemotu?
— Nē. Es nezināju, ka jūs neesat brīvi, un gribēju, lai jūs dodaties man līdz uz Angliju.
— Jā, saprotu. Un tad jūs, apbrīnojamais cilvēk, viens pats tikāt galā ar to, ko gribējāt, lai izdarām mēs četri. Man jau bija aizdomas, ka jums ir kāda loma šai apbrīnojamā restaurācijā, jo jūs bija redzējuši karaļa Kārļa pieņemšanās, un karalis runājis ar jums kā draugs, pareizāk sakot, kā cilvēks, kas jums ir pateicību parādā.
— Kā jūs visu to uzzinājāt? — d'Artanjans vaicāja, baidīdamies, ka Aramiss zina vairāk nekā viņš to vēlētos.
— Dārgais draugs, — prelāts sacīja, — es esmu līdzīgs vecajam naktssargam, kas sēž savā būdiņā uz mola. Katru nakti viņš aizdedz lukturi, lai apgaismotu ceļu kuģiem, kas atgriežas mājās. Viņš ir savā būdiņā, un zvejnieki viņu neredz; bet viņš uzmanīgi seko viņu gaitām, meklē viņus un aicina atpakaļ uz ostu. Es līdzinos šim sargam. Laiku pa laikam mani sasniedz ziņas, atgādinot visu, ko es kādreiz mīlēju. Arī es sekoju draugiem vētrainajā dzīves jūrā; es, nabaga novērotājs, kam Dievs devis savu būdiņu, domās pavadu tos.
— Ko es darīju pēc Anglijas? — d'Artanjans vaicāja.
— Ak, neprasiet par daudz no manis. Es neko nezinu: manas acis ir apžilbušas. Es nožēloju, ka jūs mani neatcerējāties. Es skumu, ka jūs mani esat aizmirsis. Man nebija taisnība. Es atkal redzu jūs, un tie man ir svētki, varu apzvērēt — lieli svētki! Un kā klājas Atosam? — Aramiss piebilda.
— Ļoti labi, pateicos.
— Bet jūsu jaunajam lolojumam Raulam?
— Viņš, manuprāt, ir mantojis veiklību no sava tēva Atosa, bet spēku no sava aizbildņa Portosa.
— Kā jūs par to pārliecinājāties?
— Es par to pārliecinājos tieši pirms došanās ceļā. Grēva laukumā vajadzēja tikt izpildītam nāves sodam, un tur sacēlās nemieri. Mēs izrādījāmies dumpīgā pūļa vidū un mums nācās pastrādāt ar zobeniem. Viņš darbojās lieliski.
— Oho! Ko tad viņš paveica? — Portoss pajautāja.
— Vispirms izmeta pa logu cilvēku tā, it kā tā būtu vates pika.
— Lieliski! — Portoss iesaucās.
— Pēc tam paukojās tā, kā mēs savos labākajos laikos.
— Bet kāpēc sacēlās nemieri? — Portoss vaicāja.
D'Artanjans ievēroja, ka Aramiss nekā nereaģē uz Portosa jautājumu.
— Divu pārpircēju dēļ, — viņš atbildēja, skatīdamies uz Aramisu. — Viņus pakāra pēc karaļa pavēles; tie bija Fukē kunga draugi.
Tikai prelāta uzacs noraustīšanās parādīja, ka viņš dzirdējis musketiera vārdus.
— O! — Portoss iesaucās. — Kā tad īsti sauca šos Fukē kunga draugus?
— D'Emerī un Liodo, — d'Artanjans atbildēja. — Vai jums pazīstami šie vārdi, Aramis?
— Nē, — prelāts nevērīgi noteica. — Liekas, tie bija kaut kādi finansisti?
— Jā.
— Kā! Fukē kungs ļāva pakārt savus draugus? — Portoss pārsteigumā iesaucās.
— Kāpēc gan ne? — Aramiss iebilda.
— Man liekas…
— Ja šos nelaimīgos pakāra, tātad tāda bijusi karaļa pavēle. Fukē kungs drīkst pārvaldīt finanses, bet viņam nav tiesību noteikt cilvēku dzīvi vai nāvi.
— Vienalga, — Portoss noņurdēja, — Fukē kunga vietā es…
Saprazdams, ka Portoss tūlīt izteiks bīstamu muļķību, Aramiss pārtrauca viņu un novērsa sarunu uz citu pusi:
— Dārgais d'Artanjan, pietiks runāt par svešiem cilvēkiem. Parunāsim par jums.
— Par mani jums jau viss zināms; ko es vēl lai saku. Parunāsim labāk par jums, Aramis.
— Es jau teicu, mans draugs, ka manī nav vairs nekā no senā Aramisa.
— Un no abata d'Erblē?
— Pat no viņa. Jūsu priekšā ir cilvēks, ko Dievs paņēmis aiz rokas un pacēlis tik augstu, cik viņam nav pat sapņos rādījies.
— Dievs? — d'Artanjans pārjautāja.
— Jā.
— Hm! Dīvaini. Man teica, ka to izdarījis Fukē kungs.
— Kas to teica? — jautāja Aramiss, kurš, par spīti savām pūlēm, nespēja apslēpt viegli pietvīkušos vaigus.
— Bazēns.
— Muļķis!
— Patiešām, līdz ģēnijam viņam ir tālu. Viņš man to pateica, es tikai atkārtoju viņa vārdus.
— Es Fukē kungu neesmu pat acīs redzējis, — Aramiss atbildēja tik mierīgi un nevainīgi kā jauna meitene, kas vēl nekad nav mānījusies.
— Ja jūs viņu arī būtu redzējis vai pat pazītu, — d'Artanjans iebilda, — tad tā nebūtu nekāda nelaime. Fukē kungs ir jauks cilvēks!
— Ā!
— Dižens politiķis!
Aramisa kustība pauda pilnīgu vienaldzību.
— Visvarens ministrs!
— Es pakļaujos tikai karalim un pāvestam, — Aramiss piebilda.
— Hm! — d'Artanjans izteica visnevainīgākajā balsī. — Es tā runāju tāpēc, ka te visi par Fukē vien runā. Līdzenums pieder Fukē; sāls lauki, kurus es gatavojos pirkt, ir Fukē īpašums; sala, uz kuras Portoss kļuvis par topogrāfu, pieder Fukē; garnizoni pieder Fukē, galeras arī… Tāpēc varu atzīties, ka es nebrīnītos, ja jūs arī pakļautos viņam vai, pareizāk sakot, būtu atdevis viņa rīcībā savu bīskapiju. Fukē kungs nav karalis, bet viņš ir tikpat varens valdnieks kā karalis.
— Paldies Dievam, es nepiederu nevienam, izņemot sevi, — atteica Aramiss, kas šīs sarunas laikā bija vērojis katru d'Artanjana kustību un katru Portosa skatienu.
Portoss bija pilnīgi nekustīgs, bet d'Artanjans bezkaislīgs. Viņš bija pieredzējis pretinieks un veikli atcirta visus uzbrukumus, tā ka cirtiens netrāpīja mērķī.
Tomēr abi draugi bija noguruši no cīņas un aicinājums vakariņās nāca pašā laikā.
Pie galda sarunas tēma mainījās. Bez tam, gan Aramiss, gan d'Artanjans saprata, ka ne vienam ne otram neizdosies uzzināt neko jaunu.
Portoss no šīs divkaujas neko nebija sapratis. Viņš neizteica ne vārda, jo Aramiss deva zīmi, lai viņš klusē. Viņam vakariņas bija tikai vakariņas, bet tas Portosu pilnīgi apmierināja.
Tāpēc vakariņas pagāja brīnišķīgi.
Viņi runāja par karu. par finansēm, par mākslu un mīlestību.
Aramisu pārsteidza d'Artanjana piezīmes par politiku.
Aramisa izbrīnās pilnie skatieni kāpināja musketiera neuzticību, bet d'Artanjana neuzticēšanās radīja tādas pašas izjūtas Aramisā.
Beidzot d'Artanjans tīšām izmeta Kolbēra vārdu. Šo triecienu viņš bija pietaupījis uz beigām.
— Kas ir Kolbērs? — bīskaps vaicāja.
„Nu, tas jau ir par daudz! — musketieris pie sevis noteica. — Nav ko snaust!"
Viņš izstāstīja par Kolbēru visu, ko vien Aramiss vēlējās zināt.
Vakariņas vai, drīzāk, Aramisa un d'Artanjana saruna ievilkās līdz vieniem naktī.
Tieši desmitos Portoss savā krēslā aizmiga un sāka krākt kā ērģeles.
Pusnaktī viņu pamodināja, lai sūtītu gulēt.
— Hm! — viņš noņurdēja. — Šķiet, es aizsnaudos, kaut gan jūsu sarunas bija ļoti interesantas.
Vienos naktī Aramiss pavadīja d'Artanjanu uz viņam sagatavoto istabu, pašu labāko bīskapa pilī.
Musketiera rīcībā bija nodoti divi kalpi.
— Rīt astoņos, — bīskaps teica, vēlot d'Artanjanam labu nakti, — ja vēlaties, dosimies izjādē; protams, Portoss arī mums noteikti pievienosies.
— Astoņos? Tik vēlu? — d'Artanjans brīnījās.
— Jūs zināt, ka man miegam nepieciešamas septiņas stundas.
— Pareizi.
— Ar labu nakti, mīļais draugs, — Aramiss sirsnīgi apkampa musketieri.
„Lieliski! — d'Artanjans nodomāja, kad aiz Aramisa aizvērās durvis. — Es celšos piecos."
Ar šādu lēmumu viņš apgūlās un cieši aizmiga.