Tikko d'Artanjans nodzēsa sveci, Aramiss, kurš cauri aizkariem bija vērojis gaismu sava drauga istabā, uz pirkstgaliem klusi iezagās pie Portosa.
Milzis bija apgūlies jau pirms pusotras stundas un bija laiski izlaidies pējos.
Viņš gulēja pirmajā nomidzī, un to Portosam nespēja iztraucēt ne zvani, ne lielgabali.
Aramisa roka uzmanīgi un klusi atvēra viņa istabas durvis.
Bīskaps piegāja pie gulētāja. Biezais paklājs apslāpēja viņa soļus; starp citu, Portosa krācieni tik un tā nomāca visas pārējās skaņas.
Aramiss uzlika roku uz giganta pleca.
— Mīļo Portos, celieties, — viņš nomurmināja.
Atomisa balss bija maiga un glāstoša, tomēr tajā skanēja pavēle, nevis pamudinājums. Roka viegli aizskāra plecu, bet arī pieskāriens pauda par briesmām.
Cauri miegam Portoss izdzirdēja balsi un sajuta pieskārienu.
Viņš sarāvās.
— Kas te ir? — viņš noprasīja pērkondimdošā balsī.
— Cst, tas esmu es, — Aramiss atteica.
— Jūs, mīļais draugs? Kāpēc jūs mani modināt?
— Lai pateiktu jums, ka jādodas ceļā.
— Jādodas ceļā? Kurp?
— Uz Parīzi.
Partoss uzlēca kājās un apsēdās, pievērsis Aramisam izbrīnā ieplestas acis.
— Uz Parīzi?
— Jā.
— Ak tu kungs! — Portoss nopūtās un atkal apgūlās, kā bērns, kas pretojas auklei, lai novilcinātu vēl kādu stundiņu.
— Trīsdesmit stundu jājiens, — Aramiss apņēmīgi piebilda. — Būs lieliski zirgi maiņai.
Portoss pakustināja kāju un nostenējās.
— Nu, nu draudziņ, celieties augšā, — prelāts neatlaidās. Viņa balss sāka skanēt mazliet nepacietīgi.
Portoss izbāza no segas abas kājas.
— Man noteikti jājāj? — viņš jautāja.
— Katrā ziņā.
Portoss piecēlās no gultas, un tūlīt sienas un grīda sāka drebēt zem viņa soļiem, kas bija tik smagi it kā soļotu akmens statuja.
— Mīļo Portos, Dieva dēļ, klusāk, — Aramiss lūdza, — jūs viņu pamodināsiet!
— Jā, patiešām, — Portoss atbildēja pērkonīgā balsī, — es pavisam aizmirsu. Neraizējieties, es būšu piesardzīgs.
To teikdams, viņš nometa zemē jostu, pie kuras bija zobens, pistoles un maks.
No maka izbira monētas un šķindēdamas aizripoja katra uz savu pusi.
No šī trokšņa Aramisa asinis sāka vārīties, bet Portoss sāka skaļi smieties.
— Ir gan joki! — tādā pat balsī viņš noteica.
— Klusāk, Portos, klusāk!
— Labi…
Viņš patiešām pa pusei pieklusināja balsi.
— Es gribēju teikt, — Portoss turpināja, — ka tad, kad jāsteidzas, cilvēks visvairāk tūļājas, bet, kad jābūt klusam, tad visvairāk trokšņo.
— Jā, tiesa gan. Apstrīdēsim šo viedokli, Portos. Stegsimies un klusēsim.
— Jūs redzat, ka es cenšos, — teica Portoss, lēni vilkdams mugurā
veļu.
— Ļoti labi.
— Tātad tas ir steidzami?
— Jā, un ļoti nopietni arī.
— Oho!
— Vai d'Artanjans jūs izprašņāja?.
— Nemaz.
— Nevar būt! Atcerieties.
— Viņš man jautāja, ko es daru; es atbildēju: «Nodarbojos ar topogrāfiju." Es gribēju pateikt citu vārdu, to, ko jūs vienreiz teicāt, bet nekā nevarēju to atcerēties.
— Jo labāk. Ko viņš vēl jums jautāja?
— Jautāja, kas ir Žetārs?
— Vēl?
— Kas ir Žipenē?
— Vai viņš gadījumā neredzēja mūsu nocietinājumu plānu?
— Redzēja.
— Velns parāvis!
— Esiet mierīgs: es nodzēsu jūsu rakstīto. Nevienam neiešausies prātā, ka norādījumus par šiem darbiem devāt jūs.
— Mūsu draugam ir lieliska redze.
— No kā jūs baidāties?
— Baidos, ka viss atklāsies, Portos. Jānovērš liela nelaime. Es pavēlēju aizslēgt visas durvis: d'Artanjanu līdz rītausmai neizlaidīs. Zirgs ir apseglots. Jūs aizceļosiet līdz pirmajam maiņas punktam un līdz pieciem rītā nojāsiet jau piecpadsmit ljē. Ejam.
Aramiss tik veikli apģērba Portosu kā vispieredzējušākais kambarsulainis.
Portosu tas mulsināja, bet tā kā viņš jau tāpat jutās izsists no sliedēm, tad nepretojās un tikai nemitīgi atvainojās.
Beidzot viņš bija gatavs. Aramiss paņēma viņu pie rokas un izveda ārā, likdams uzmanīgi kāpt no pakāpiena uz pakāpienu, neļaudams aizķerties aiz durvju stenderēm un pagriezdams te uz vienu, te otru pusi, it kā viņš būtu milzis, bet Portoss punduris.
Gars vadīja matēriju.
Pagalmā patiesi gaidīja apseglots zirgs.
Portoss uzlēca zirgā.
Aramiss pats paņēma zirgu pie pavadas un veda to pāri pagalmam, kas bija klāts ar salmiem, lai apslāpētu pakavu troksni. Bez tam bīskaps saspieda zirgam nāsis, lai tas nevarētu iezviegties.
Pie ārējiem vārtiem Aramiss pievilka sev tuvāk Portosu, kurš bija gatavs aizjāt, pat nepavaicājis, kāpēc viņš jāj.
— Tagad, Portos, — bīskaps viņam pie auss pasacīja, — bez atpūtas līdz Parīzei: ēdiet, dzeriet un guliet zirgā, lieki nekavējot ne minūti.
— Labi. Es neapstāšos ne reizi.
— Šo vēstuli par katru cenu nododiet Fukē tieši rokās. Vajag, lai viņš to saņemtu rīt līdz pusdienlaikam.
— Saņems.
— Un atcerieties vienu, mans draugs.
— Ko?
— Jūs jājat pēc hercoga un pēra titula.
— O! - Portoss izdvesa, acīm iemirdzoties. — Tādā gadījumā es aizaujošu turp diennakts laikā.
— Pacentieties.
— Nu, laidiet vaļā zirgu… Uz priekšu, Goliāt!
Aramiss atlaida nevis pavadu, bet zirga nāsis. Portoss iecirta piešus zirga sānos, un Goliāts satrakots aizauļoja.
Aramiss ar acīm sekoja jātniekam, kamēr tas izzuda tumsā; pēc tam viņš atgriezās pagalmā.
Musketiera istabā nebija nekādas kustības. Kalps, kas dežūrēja pie durvīm, nebija redzējis ne gaismu, ne arī dzirdējis kādu troksni.
Aramiss uzmanīgi aizslēdza ārdurvis, atlaida kalpu un likās gulēt.
D'Artanjans neko nenojauta, pamodies puspiecos, viņš jau iedomājās, ka guvis uzvaru.
Neapģērbies viņš pieskrēja pie loga, kas izgāja uz pagalmu. Patlaban ausa gaisma.
Pagalms bija tukšs; pat vistas vēl nebija atstājušas savas laktas. Neredzēja nevienu kalpu. Vārti bija aizslēgti.
«Lieliski, visur valda pilnīgs klusums, — d'Artanjans nosprieda. — Katrā gadījumā es esmu pamodies agrāk par visiem. Apģērbsimies."
D'Artanjans tūlīt izpildīja nodomāto.
Šoreiz viņš necentās ar Aņana tērpu radīt pilsētnieka vai garīdznieka iespaidu, par ko rūpējās iepriekš.Viņš pievilka stingrāk jostu, aizpogājās, nošķieba cepuri mazliet uz sāniem, un tā viņam izdevās daļēji atjaunot savu kareivīgo izskatu, kuru neieraudzījis, Aramiss bija juties tik pārsteigts.
Beidzis ģēbties, viņš šķietami frivoli, bez brīdinājuma, iegāja mājas saimnieka istabā.
Aramiss gulēja vai izlikās guļam.
Uz viņa nakts pults stāvāja bieza, atvērta grāmata; svece sudraba svečturī vēl dega. Tas rādīja, cik mierīgi prelāts pavadījis nakti un ar kādiem labiem nodomiem gatavojas pamosties.
Musketieris rīkojās ar bīskapu tāpat, kā tas ar Portosu. Viņš pieskārās bīskapa plecam.
Kļuva skaidrs, ka Aramiss tikai izlicies guļam, jo viņš, kam vienmēr bija trausls miegs, nepamodās uzreiz, bet lika d'Artanjanam atkārtot pieskārienu.
— Ā, tas esat jūs? — viņš teica staipīdamies. — Cik patīkami! Ziniet, miegā es biju pavisam aizmirsis, ka jūs viesojaties pie manis. Cik pulkstenis?
— Nezinu, — mazliet samulsis atteica d'Artanjans. — Šķiet, ir agrs, bet man vēl no dienesta laikiem palicis paradums mosties līdz ar saullēktu.
— Vai jūs gribat izjāt tūlīt pat? — Aramiss apvaicājās. — Liekas, vēl ir ļoti agrs. Atceros, ka mēs norunājām izjāt astoņos.
— Var jau būt; bet man tā gribējās redzēties ar jums, ka es sev teicu: jo ātrāk, jo labāk.
— Bet man taču nepieciešams gulēt septiņas stundas, — Aramiss žēlojās. — Ņemiet vērā, ka es ar to rēķinājos, un man vajadzēs atgūt zaudēto.
— Man gan liekas, ka agrāk jums tā nepatika gulēt. Jums bija karstas asinis, un jūs nekad nevāļājāties pa gultu.
— Tieši tāpēc tagad man patīk pagulēt.
— Atzīstieties nu, ka astoņos jūs gribējāt tikties ne jau gluži miega
dēļ.
— Es baidos, ka jūs smiesieties par mani, ja es pateikšu patiesību.
— Runājiet.
— No sešiem līdz astoņiem es esmu pieradis lūgties.
— Es nezināju, ka bīskapiem jāievēro tik stingri noteikumi.
— Dārgais draugs, bīskapiem ārējā pieklājība jāievēro stingrāk nekā kādam zemākam baznīcas kalpam.
— Velns parāvis! Tie nu ir vārdi, kas mani samierina ar jūsu svētību: ārējā pieklājība! Tā jau ir īsta musketiera valoda! Lai dzīvo ārējā pieklājība!
— Neslavējiet mani par tiem, bet drīzāk piedodiet. Man izlauzās ļoti pasaulīgi un laicīgi vārdi.
— Tātad man jāiet prom?
— Man jākoncentrējas, dārgais draugs.
— Labi, es aizeju. Bet lūdzu, saīsiniet savas apceres un lūgšanas ķecera, vārdā d'Artanjans, dēļ. Es alkstu parunāties ar jums.
— Labi, mans draugs, es apsolu, ka pēc pusotras stundas…
— Pusotru stundu apceres un lūgšanas! Mans dārgais! Vai nevar tās saīsināt?
Aramiss iesmējās.
— Jūs esat tikpat apburošs, jauns un jautrs! — viņš noteica. — Jūs esat ieradies manā bīskapijā, lai sanaidotu mani ar debesu svētību.
— Ak tā!
— Es nekad neesmu varējis pretoties jūsu valdzinājumam, d'Artanjan! Jūsu ierašanās man maksās dvēseles glābšanu.
D'Artanjans iekoda lūpā.
— Labi, — viņš noteica, — es uzņemos šo grēku. Ātri pār metiet krustu, noskaitiet „Mūsu tēvs" un ejam!
— Cst, — Aramiss brīdināja. — Mēs vairs neesam vieni. Es dzirdu, ka kāds nāk šurp.
— Sūtiet viņus prom.
— Nedrīkst. Vakar es noteicu viņiem pieņemšanu. Tas ir jezuītu kolēģijas direktors un dominikāņu klostera priekšnieks.
— Jūsu štābs? Lieliski.
— Ar ko jūs nodarbosieties pa šo laiku?
— Pamodināšu Portosu un kopā ar viņu gaidīšu jūsu apspriedes beigas.
Aramiss nepakustināja ne aci.
— Ejiet, — viņš mudināja.
D'Artanjans devās uz durvju pusi.
— Starp citu, vai jūs zināt, kurā istabā ir Portoss?
— Nē, bet es pajautāšu.
— Ejiet pa gaiteni un atveriet otrās durvis pa kreisi.
— Pateicos. Uz redzēšanos.
D'Artanjans aizsoļoja virzienā, ko bija norādījis bīskaps.
Pēc desmit minūtēm viņš atgriezās.
Aramiss sēdēja starp dominikāņu klostera priekšnieku un jezuītu kolēģijas galvu tieši tādā pat pozā, kādā musketieris jau reiz bija viņu redzējis Krevkēras viesnīcā.
Svešo klātbūtne musketieri nesamulsināja.
— Kas noticis? — Aramiss mierīgi apvaicājās. — Liekas, jūs gribat man kaut ko teikt, dārgais draugs?
— Lieta tā, ka Portosa nav istabā, — d'Artanjans atbildēja, cieši skatīdamies uz Aramisu.
— Kur tad viņš var būt?
— Es to jautāju jums.
— Jūs nevienam nevaicājāt?
— Vaicāju.
— Ko jums atbildēja?
— Portoss bieži atstājot māju, nevienu nebrīdinājis, un droši vien viņš esot aizgājis vai aizjājis.
— Ko tad jūs darījāt?
— Es aizgāju uz stalli, — musketieris mierīgi teica.
— Kāpēc?
— Lai paskatītos, vai Portos ir aizjājis.
— Un? — bīskaps apvaicājās.
— Piektajā steliņģī trūkst zirga, vārdā Goliāts.
Musketieris bija ļoti satraukts, bet Aramiss bija pati laipnība.
— O, es saprotu, — Aramiss teica, mirkli padomājis. — Portoss aizjāja, lai sagādātu mums pārsteigumu.
— Pārsteigumu?
— Jā. Kanāls, kas tek no šejienes līdz jūrai, ir slavens ar savām pilēm, prīkšķēm un mērkaziņām; tās ir Portosa iemīļotais medījums. Viņš atnesis mums brokastīm kādu duci garšīgu putnu.
— Jūs domājat?— d'Artanjans noprasīja.
— Es esmu pārliecināts. Kur gan citur viņš varētu būt? Es esmu pārliecināts, ka viņš paņēmis līdz šauteni.
— Varbūt, — d'Artanjans noteica.
— Zināt ko, dārgais draugs? Sēdieties zirgā un panāciet viņu.
— Labi, — d'Artanjans teica. — Tūlīt došos ceļā.
Aramiss pašķindināja zvanu un lika sulainim parūpēties, lai apseglo zirgu, kuru d'Artanjana kungs izvēlēsies.
Pie durvīm sulainis pakāpās sāņus, lai palaistu sev pa priekšu musketieri.
Tajā pašā brīdī sulaiņa acis sastapās ar viņa kunga acīm. Viegla uzacs kustība gudrajam novērotājam parādīja, kas darāms.
D'Artanjans uzlēca seglos. Aramiss dzirdēja, kā pa bruģi attālinās pakavu klabēšana.
Pēc mirkļa atgriezā kalps.
— Nu? — bīskaps vaicāja.
— Monsinjor, viņš aizjāja gar kanālu uz jūras pusi, — kalps atbildēja.
— Labi, — Aramiss atteica.
Musketieris bija jau pārvarējis savas sākotnējās aizdomas un jāja uz okeāna pusi, cerēdams starp kāpām vai uz kāda sēkļa ieraudzīt Portosa milzīgo stāvu.
D'Artanjans meklēja divas stundas; beidzot viņš atgriezās mājās.
„Droši vien mēs pagājām viens otram garām, — viņš domāja, — un tagad abi draugi gaida mani atgriežamies."
D'Artanjans kļūdījās. Viņš neatrada Portosu bīskapa namā, tāpat kā nebija atradis kanāla malā.
Kāpņu augšā viņu sagaidīja Aramiss ar bēdīgu seju.
— Vai jūs nepanāca, dārgo d'Artanjan? — viņš jau no tālienes uzsauca.
— Nē. Vai jūs sūtījāt man kāu pakaļ?
— Dārgais draugs, es esmu izmisumā, ka liku jums jāt veltīgi. Septiņos atnāca garīdznieks no Senpaternas. Pa ceļam viņš sastapis di Va- lonu, kas slepus aizjājis, nevēlēdamies nevienu modināt; Portoss uzdevis viņam pateikt, ka viņš baidās, vai viņa prombūtnē kaut ko nesaputros, un tāpēc viņš nolēmis, izmantojot paisumu, atgriezties Belilā.
— Goliāts taču nevarēja jāt četrus ljē pa jūru?
— Tur ir veseli seši, — Aramiss viņu izlaboja.
— Jo vairāk.
— Tāpēc ari, miļais draugs, — prelāts, mīlīgi smaidīdams, noteica, — Goliāts stāv stallī un izskatās ļoti apmierināts, ka viņam mugurā vairs nesēž Portoss.
Patiešām zirgs bija atvests atpakaļ no tās vietas, kur milzis sēdās citā zirgā. Tāds bija prelāta rīkojums, kas pievērsa uzmanību itin visiem sīkumiem.
Musketieris izlikās, ka pilnīgi notic šim paskaidrojumam.
Viņš sāka izlikties, jo radušās aizdomas aizvien vairāk pastiprinājās un pieauga.
Brokastu laikā viņš sēdēja starp jezuītu un Aramisu un cītīgi smaidīja pretī sēdošajam dominikānim, kura gaļīgā seja viņam riebās.
Lepnās brokastis ievilkās. Galdu rotāja lieliski spāņu vīni, skaistas Morbigānas austeres, izmeklētas zivis no Luāras grivas, milzīgās Penbefas garneles un maiga putnu gaļa.
Pēc brokastīm d'Artanjans ietiecās:
— Iedodiet man šauteni.
— Jūs gribat doties medībās?
— Es domāju, ka man vislabāk nodarboties ar tām, kamēr es gaidu Portosu.
— Paņemiet no sienas kuru šauteni gribat.
— Jūs nejāsiet kopā ar mani?
— Ak, dārgais draugs, es to ļoti vēlētos, bet bīskapiem medības ir aizliegtas.
— Ā! — d'Artanjans atbildēja. — Es to nezināju.
— Bez tam, — Aramiss teica, — līdz divpadsmitiem es esmu aizņemts.
— Tātad man bus jāiet medībās vienam pašam? — d'Artanjans jautāja.
— Diemžēl jā. Galvenais, atgriezieties uz pusdienām.
— Pie jums dod ēst tik labi, ka es nevaru neatgriezties.
D'Artanjans piecēlās no galda, paklanījās saviem galdabiedriem, paņēma šauteni, bet tā vietā, lai dotos medībās, aizsteidzās uz mazo Vannas ostu.
Viņš veltīgi skatījās atpakaļ, pūlēdamies noskaidrot, vai viņam seko, nebija redzams nekas un neviens.
Par divdesmit pieciem livriem viņš noīrēja mazu zvejnieku laivu un pusdivpadsmitos atīrās no krasta, pilnīgi pārliecināts, ka viņam neviens neseko.
Patiešām, viņam pakaļ neviens nejāja. Taču baznīcas augšējā zvanu tornī jau no rīta stāvēja jezuīts un ar spēcīgu tālskati nepalaida garām nevienu viņa soli.
Bez ceturkšņa divpadsmitos Aramiss uzzināja, ka d'Artanjana laiva dodas uz Belilu.
Laiva gāja ātri; spirgts un spēcīgs ziemeļrietumu vējš to nesa uz Belilu.
Jo vairāk d'Artanjans tuvojās mērķim, jo vērīgāk viņš pētīja krastu. Krastā vai arī nocietinājumos viņš ar acīm meklēja košo apģērbu un ma- sīvo stāvu.
D'Artanjana meklējumi bija veltīgi: viņš izkāpa, nevienu neieraudzījis, un pirmais sastaptais kareivis, kam viņš jautāja, pateica, ka barona kungs vēl nav atgriezies no Vannas.
Netērēdams lieki ne minūti, d'Artanjans pavēlēja stūresvīram ieturēt kursu uz Sarzo ragu.
Neskatoties uz ātro braucienu, d'Artanjanu mocīja nepacietība un īgnums, par ko vislabāk varētu liecināt laivas klājs, ko viņš mīdīja trīs stundas.
Laiva piestāja krastmalā, un no turienes d'Artanjans vienā mirklī sasniedza bīskapa pili.
Ar savu ātro atgriešanos viņš domāja samulsināt Aramisu. Viņam gribējās pārmest Aramisam viltību un izdarīt to atturīgi, bet pietiekoši smalkā veidā, liekot Aramisam saprast, kādas sekas var būt tādai rīcībai, un līdz ar to likt viņam kaut daļēji atklāt noslēpumu. Ar vārdu uzbrukumu kā ar durkļu triecienu viņš cerēja saraut noslēpumu tīklu, kas apvija Aramisu un piespiest viņu būt atklātam.
Priekšistabā viņš sastapa kambarsulaini, kas, muļķīgi smaidīdams, aizšķērsoja viņam ceļu.
— Pie viņa svētības! — d'Artanjans uzsauca, pulēdamies pastumt kambarsulaini sāņus.
— Pie viņa svētības?
— Nu, jā, protams. Vai tad tu, muļķi, mani nepazīsti?
— Protams, pazīstu, jūs esat ševaljē d'Artanjans. Bet viņa svētības nav mājās.
— Ko? Viņa svētības nav mājās? Kur tad viņš ir?
— Aizbrauca.
— Kurp?
— Nezinu, bet varbūt viņa svētība paziņo jums to vēstulē, ko viņš uzdeva man atdot jūsu žēlastībai.
Kambarsulainis izņēma no kabatas vēstuli.
— Dod ātrāk, putnubiedēkli! — d'Artanjans uzkliedza, izraudams vēstuli kalpam no rokām. — Jā, jā, — viņš piemetināja, pārlaidis acis pirmajām rindiņām. — O, jā, es saprotu!
Viņš pusbalsī izlasīja:
«Dārgais draugs!
Man jādodas uz vienu no manas bīskapijas draudzēm ārkārtīgi steidzamās darīšanās. Es cerēju satikties ar Jums pirms prombraukšanas, bet tagad esmu zaudējis cerību uz to, jo Jūs droši vien pavadīsiet divas trīs dienas kopā ar mūsu mīļo Portosu.
Izklaidējieties, bet necentieties sacensties ar viņu pie galda; to es neieteiktu pat Atosam viņa labākajos gados.
Uz redzēšanos, dārgais draugs! Ticiet man, es dziļi nožēloju, ka nevarēju labāk un ilgāk baudīt Jūsu patīkamo sabiedrību.
— Velns parāvis! — d'Artanjans šķendējās. — Mani ir apveduši ap stūri! Ek, es muļķis, stulbenis, trīskāršais idiots! Nu, bet paskatīsimies, kas raudās pēdējais. Mani piemānījuši. Kā mērkaķi, kam iesmērēts tukšs rieksts!
Iecirtis pļauku smaidošajam kambarsulainim, musketieris izskrēja no bīskapa pils.
Lai arī cik labs būtu Sesks, tik straujam jātniekam viņš nederēja. Tāpēc pasta kantorī d'Artanjans izvēlējās zirgu, kurš, pateicoties musketiera piešiem un atlaistajai pavadai, pierādīja, ka brieži nebūt nav visātrākie skrējēji pasaulē.