Trīsdesmit vai trīsdesmit piecas stundas pēc iepriekš aprakstītajiem notikumiem Fukē sēdēja savā kabinetā mums jau pazīstamajā Senmandē namā un strādāja, kā parasti, pavēlējis nevienu nepieņemt.
Pēkšņi pagalmā iedrāzās kariete, ko vilka četri putās nodzīti zirgi.
To acīmredzot gaidīja, jo četri sulaiņi metās pie karietes durvīm un atvēra tās.
Fukē piecēlās no sava rakstāmgalda un ātri piegāja pie loga, vērodams, kā no karietes izkāpj atbraukušais viesis, ar pūlēm pieveikdams trīs pakāpienus un atbalstīdamies uz sulaiņu pleciem.
Kad viņš nosauca savu vārdu, viens no kalpiem skriešus metās uz ieeju un pazuda pils priekštelpā. Sulainis steidzās paziņot par viesa ierašanos savam kungam, bet viņam nemaz nevajadzēja klauvēt pie kabineta durvīm.
Fukē jau stāvēja uz sliekšņa.
— Viņa svētība Vannas bīskaps, — sulainis pieteica.
— Labi, — Fukē atbildēja.
Noliecies pāri margām, viņš redzēja, ka Aramiss jau sāk kāpt augšup pa pakāpieniem, un teica:
— Jūs, mans draugs? Tik ātri?
— Jā, es. Bet, kā redzat, galīgi izmocīts un noguris.
— Ak, nabaga draugs! — Fukē teica, piedāvādams Aramisam roku, uz kuras tas atbalstījās.
Visi kalpotāji godbijīgi atkāpās.
— Nekas! — Aramiss atsaucās. — Par to nekas, ja es esmu šeit. Tas ir vissvarīgākais.
— Runājiet ātrāk, — Fukē teica, aizslēgdams kabineta durvis.
— Vai mūs neviens nenoklausās? .
— Esiet mierīgs.
— Vai di Valons ieradās?
— Jā.
— Jūs saņēmāt manu vēstuli?
— Jā. Acīmredzot lieta ir nopietna, ja tā prasīja jūsu ierašanos Parīze tai laikā, kad esat tik nepieciešams citur.
— Jā, tā ir ļoti nopietna.
— Es jums pateicos. Bet kas tad ir noticis? Tomēr, Dieva dēļ, vispirms atpūtieties, dārgais draugs. Jūs esat drausmīgi bāls.
— Man patiešām nav labi. Tomēr nepievērsiet man uzmanību. Vai di Valons jums neko neteica, atdodams vēstuli?
— Nē. Es izdzirdēju troksni, piegāju pie loga un ieraudzīju kaut ko, kas līdzinājās marmora jātniekam. Es izgāju pie viņa; viņš man pastiepa vēstuli, un tūlīt viņa zirgs nogāzās.
— Bet viņš pats?
— Viņš arī nokrita. Viņu pacēla un aiznesa uz istabu. Es izlasīju vēstuli un iegāju pie viņa, lai izvaicātu sīkāk, bet viņš tik cieši bija aizmidzis, ka nebija iespējams viņu pamodināt. Man kļuva viņa žēl; es pavēlēju novilkt baronam zābakus un netraucēt viņu.
— Labi. Lūk, kas noticis. Vai jūs Parīzē redzējāt d'Artanjanu?
— Protams. Tas ir gudrs un arī cildens cilvēks, kaut gan mūsu draugi Liodo un d'Emerī gāja bojā viņa dēļ.
— Jā, diemžēl. Tūrā es satiku kurjeru, kas veda man Gurvija vēstuli un Pelisona ziņojumu. Vai jūs pārdomājāt šo notikumu?
— Jā.
— Jūs sapratāt, ka tas bija tiešs uzbrukums jums?
— Atzīstos, ka man arī ienāca prātā šī drūmā doma.
— Tikai nekļūdieties… Es jūs lūdzu, nekļūdieties… uzklausiet mani… Atgriezīsimies pie d'Artanjana. Kādos apstākļos jūs viņu redzējāt?
— Viņš ieradās ar karaļa čeku pēc naudas.
— Karaļa personīgo čeku?
— Karaļa parakstītu.
— Redziet nu! Tad ziniet, ka d'Artanjans pārģērbies ieradās Belilā. Viņš uzdevās par pārvaldnieku, kam saimnieks uzdevis nopirkt zemes ga- bālus sāls ieguvei. D'Artanjanam ir tikai viens saimnieks — karalis; tātad viņu sūtīja karalis. Viņš redzēja Portosu.
— Kas ir Portoss?
— Piedodiet, es pārteicos. Belilā viņš satika di Valonu un tagad zina ne sliktāk par mums, ka Belila ir nocietināta.
— Tātad jūs domājat, ka viņu sūtījis karalis? — Fukē domīgi pārjautāja.
— Nešaubos.
— Un karaļa rokās d'Artanjans ir bīstams ierocis?
— Pats bīstamākais no visiem.
— Tad es būšu jau no paša pirmā acu uzmetiena novērtējis viņu pareizi.
— Kā?
— Es gribēju dabūt savā pusē.
— Ja jūs saskatījāt, ka tas ir drosmīgākais, gudrākais un veiklākais cilvēks Francijā, tad jūs novērtējāt pareizi.
— Tātad katrā ziņā viņš jāpārvilina pie mums.
— Ko? D'Artanjanu?
— Vai tad jūs nedomājat tāpat?
— Domāju gan, bet jūs viņu nepārvilināsiet.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka mēs palaidām garām izdevīgu brīdi. Viņam bija nesaskaņas ar galmu, un tās vajadzēja izmantot. Pēc tam viņš pabija Anglijā, sekmēja restaurāciju, ieguva īpašumu un beidzot atgriezās karaļa dienestā. Tas nozīmē, ka viņam par to labi maksā.
— Mēs viņam dosim vairāk, un tas ir viss.
— O, atvainojiet, kungs. D'Artanjanam ir tikai viens vārds un, ja viņš reiz to devis, tad atpakaļ neņem.
— Ko tad jūs iesakāt? — Fukē satraukts teica.
— Es uzskatu, ka drausmīgais trieciens jāatvaira.
— Kā?
— Pagaidiet… D'Artanjans ieradīsies pie karaļa ar atskaiti.
— Es domāju, ka jūs viņu esat krietni vien apsteidzis.
— Apmēram par desmit stundām.
— Tātad nav ko steigties.
Aramiss pakratīja galvu.
— Paskatieties uz mākoņiem, kas traucas pa debesīm, un bezdelīgām, kas šķeļ gaisu. D'Artanjans ir ātrāks par mākoņiem un putniem; d'Artanjans ir kā vējš, kas tos nes uz priekšu. Tas ir pārcilvēks. Viņš ir mans vienaudzis, un es viņu pazīstu trīsdesmit piecus gadus.
— Ko tad lai dara?
— Paklausieties, kā es rēķinu, Fukē kungs. Es aizsūtīju di Valonu pie jums divos naktī; viņš izjāja astoņas stundas pirms manis. Kad viņš ieradās?
— Apmēram pirms četrām stundām.
— Redziet nu! Es atbraucu četras stundas ātrāk kā viņš, bet Portoss ir lielisks jātnieks. Ceļā viņš nodzina astoņus zirgus; pa ceļam es redzēju to līķus. Es nojāju piecdesmit ljē ar pasta zirgiem, bet man ir podagra un nierakmeņi, vārdu sakot, es pārguru līdz nāvei. Tūrā es biju spiests atpūsties; no turienes es pusdzīvs braucu tālāk ar karieti. Mana ekipāža gandrīz apgāzās; reizēm es gulēju uz tās sēdekļa, reizēm uz sienas, bet visi četri zirgi kāpa augšup pa stāvu sienu. Beidzot es ierados šeit, apsteidzis Portosu par četrām stundām. D'Artanjans nesver trīssimt mārciņas kā Portoss; viņam nav podagras un nierakmeņu kā man; tas nav jātnieks, bet kentaurs. Kaut gan viņš aizkuģoja uz Belilu tad pat, kad es devos uz Parīzi, un es izbraucu par desmit stundām agrāk, d'Artanjans ieradīsies divas stundas pēc manis.
— Viņu var aizkavēt kāda nejaušība.
— Viņam nejaušības nemēdz gadīties.
— Bet ja nu nebūs zirgu?
— Viņš pats skries ātrāk par zirgiem.
— Tas nu gan ir cilvēks!
— Jā, es šo cilvēku mīlu un apbrīnoju. Es viņu mīlu, jo viņš ir labs, cēlsirdīgs, godīgs; es viņu apbrīnoju, jo viņš man ir cilvēka varenības iemiesojums. Mīlot un dziļi cienot viņu, es tomēr no viņa baidos un piesargājos. Tātad es varu tikai secināt, ka pēc divām stundām d'Artanjans ieradīsies. Apsteidziet viņu, brauciet uz Luvru un satiecieties ar karali, pirms pie viņa ieradisīes d'Artanjans.
— Ko lai es saku karalim?
— Neko. Uzdāviniet viņam Belilu.
— Ak, d'Erblē, d'Erblē! Cik daudz plānu sagrūst! — Fukē iesaucās. — Un tik pēkšņi!
— Ja viens plāns nav izdevies, vienmēr var izdomāt un realizēt citu. Nekad nevajag krist izmisumā. Brauciet, kungs, brauciet ātrāk!
— Bet mūsu izlases garnizons? Karalis to tūlīt nomainīs.
— Kad šīs garnizons izkāpa Belilas krastā, tas bija uzticīgs karalim; tagad tas ir jūsu. Tas pats notiks ar jebkuru citu pēc divām nedēļām. Nevajag apsteigt notikumus. Vai jūs patiešām vēlaties paturēt divus trīs pulkus tā vietā, lai pēc gada pakļautu sev veselu armiju? Vai tad jūs nesaprotat, ka pašreizējā garnizona kareivji jums sagādās piekritējus La- rošelā, Nantē, Bordo, Tulūzā, visur, kur tos aizsūtīs? Brauciet pie karaļa, Fukē kungs, brauciet. Laiks iet, un, kamēr mēs vilcināsimies, d'Artanjans lido kā bulta.
— D'Erbrē kungs, jūs zināt, ka katrs jūsu vārds ir kā sēkla, kas manā prātā uzdīgst un nes augļus. Es braucu uz Luvru.
— Atcerieties, ka d'Artanjanam nav jājāj caur Senmandē. Viņš dosies taisnā ceļā uz Luvru; šī stunda jāatrēķina no laika, kas mums ir rezervē.
— D'Artanjanam varbūt ir viss, bet viņam nav manu angļu zirgu. Es būšu Luvrā pēc divdesmit piecām minūtēm.
Netērējot velti ne sekundi, Fukē pavēlēja padot zirgus. Aramiss paguva vienīgi viņam pateikt:
— Atgriezieties tikpat ātri kā aizbraucāt; es nepacietīgi gaidīšu jūs.
Pēc piecām minūtēm ministrs gluži kā vēja spārniem jau lidoja uz
Parīzi.
Aramiss lūdza viņam parādīt istabu, kurā atpūšas Portoss.
Portoss gulēja gultā. Viņa seja bija sarkana, drīzāk gan violeta, acis pietūkušas, mute pavērta. Logu stikli drebēja no viņa krācieniem, kas, likās, nāca no pašiem sirds dziļumiem.
Skatoties uz viņa muskuļiem, izpūrušajiem un pie pieres pielipušajiem matiem, uz zoda un plecu cilāšanos, nevarēja neizjust sava veida sajūsmu: tik liels spēks kļūst gandrīz dievišķīgs.
Pēc Pelisona pavēles kalps bija pārgriezis Portosa zābakus, jo citādi tos novilkt nebija ne mazāko cerību. Četri sulaiņi veltīgi nopūlējās to izdarīt. Viņiem pat neizdevās pamodināt Portosu.
Zābakiem pārgrieza siksniņas, novilka tos, un milža kājas nokrita atpakaļ gultā. Pārgrieza arī drēbes un atbrīvoja viņu no tām; tad aiznesa viņu uz vannu un veselu stundu noturēja siltā ūdenī; uzvilka viņam tīru veļu; ielika sasildītā gultā.
Tas prasīja lielas pūles. Kalpu darbošanās varētu pat mirušu pamodināt, bet Portoss nepavēra acis un ne uz mirkli neapklusa viņa varenie krācieni.
Kalsnais un nervozais Aramiss piesauca palīgā visu savu vīrišķību un, pārvarot nogurumu, gribēja vēl pastrādāt ar Gurvilu un Pelisonu, bet zaudēja samaņu, nokrita krēslā un vairs nespēja piecelties.
Viņu aiznesa uz blakus istabu. Atpūta un ērtā gulta drīz vien nomierināja viņa satraukto prātu.